RAINIS

SAULĪTE SLIMNĪCĀ

Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās

PIRMĀ DIENA

Mirdziņa, kā vecākā, zināja visvairāk stāstu un dzeju no galvas un sāka tos atstāstīt.
Mirdziņa sāka pirmā.

                                                                            M i r d z i ņ a   r u n ā:

SKATSTUMS UN MĪĻUMS

Logu rūtīs salas austas
Skaistas, spožas ledus puķes. -
Tā kā linu damastaudi,
Tā kā baltais zīda atlass -

Smalkais ripss un moareja,
Sīki zīda diegu darbi -
Briseles un Valansjēnas,
Sudrabpārslām apkaisīti.

Kad nāk saule - visu krāso
Sarkanās, ij bāli zilās,
Modernākās modes krāsās - -
Burvju aina, kad nāk saule!

Kad nāk saule - visus izdzēš,
Nejauki no rūtīm nopil
Skaistās puķes . . . lai tās skaistas!
Nāci, nāci, mīļā saule!

                                                       V i k t i ņ š:

ZVIRBULIS UN LAPSA

Zvirbuls kokā sēd un čirkst,
Resnis, paēdis un priecīgs.
Lēni garām velkas lapsa,
Jau trīs dienas neēdusi.

Zvirbuls lapsu zobot sāk:
«Kā nu iet tev, putnu zagli?
Vēders izkrities no bada,
Lai tu kristu te uz vietas!»

Lapsa klusē, zvirbuls pļāpā:
«Tev ne vārda nau, ko teikt!
Lūk, es kokā droši sēdu;
Kad tu slietos, laistos projām.»

Lapsa beigās atteic: «Tiesa,
Kā nu piekļūt gaisa bērniem
Manim, tādam zemes pīslim?
Drīz būs jāēd pašam zeme.»

Smejas zvirbuls: «Hi, hi! či, či!»
Lapsa saka: «Viens tik ļaunums,
Ka nau putniem paglābiņa,
Kad pūš vējš un uznāk sala.»

Smejas zvirbuls lielīdamies:
«Či! ko kait man vējš un sala?
Kad pūš vējš no vienas puses,
Bāžu galvu otrā spārnā.»

Lapsa nokususi, apsēst:
«Galva reibst man, nesadzirdu -
Panāc tuvāk! runā skaļāk!
Parādi, kā tu to dari?»

Zvirbuls redz, ka lapsa vārga,
Pienāk droši drusku tuvāk, -
Lapsa prasa: «Bet, kā dari,
Kad nu vējš tev pūš no priekšas?»

Zvirbuls smejas: «Muļķa lapsa!
Galvu bāžu tad starp kājām,
Palūk, šitā! » Iebāž galvu. -
Lapsa caps! - Un beigts ir zvirbuls.

                                                    M u d ī t e:

LAMPA UN KRĀSNS

Māte bērnus pamāca:
«Klausat, Ati, Anniņa,
Kad jūs vieni esat mājās,
Jums no lampas jāsargājas.

Bēgat ar no krāsnītes,
Uzkrist var jums dzirkstītes,
Drēbes, matus aizdedzināt,
Un tad briesmas būs, jūs zināt!»

Tikko veras durvis ciet,
Mazā Anna tūlīt iet
Lampai klāt un, domājiet,
Skatās cilinderī pat!
Ak, kā tad gan viņai gāja:
Abas acis izmaitāja!

Nabadzīte valkā nu
Saiksni priekšā aizsietu.
Bet vai Atis gudrāks bija
Un, kā mācīts, paklausīja?
Nē! vinš iet pie krāsnītes:
«Ak, cik spožas oglītes!»

Un ar roku iekšā ķer -
Tūdaļ liesmas viņu tver - -
Kā viņš skrej un kliedz, un raud,
Un gandrīz vai sadegt draud.
Tā par savu neklausību
Patur nu viņš kāju klibu.

                                           M a i g a:

KAS TĀDA ESMU?

Pasaki aši,
Kas tāda esmu?
Tu esi zīlīte,
Ozola meita,
Rakstīta krēsliņa
Dobītē sēdi,
Deguntiņš gaisā
Spītīgi pacelts:
Pasaki aši,
Kas tāda esmu?

                                    V a l d i s:

BRIESMU VĪRS

Ak, ko es pie cirkus redzēju!
Melnu, dzīvu mori es satiku.
Tam cepure galvā bij uzlikta
Tāda liela, stāva un apaļa.
Un svārki tam bij tādi sarkani, gari,
Un rokās tam cimdi bij arī.
Bet vairāk es gan to neskatījos,
Ka viņš man neiekož, es bijos.