RAINIS

SAULĪTE SLIMNĪCĀ

Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās

DESMITĀ DIENA

Šķiršanās diena bija pienākusi, rīt jau nebūs vairs jautrā pulciņa. Neviens nedomāja vairs par deklamēšanu un dziedāšanu.
Arī Viktiņš bija ticis nepacietīgs, ka tik ašāk uz mājām. Mazā māsiņa mājās esot arī palikusi slima, un nu Viktiņam jāsteidzoties viņu kopt un ārstēt. Viņš tagad slimnīcā diezgan bijis, novērojis, kā ārsti rīkojoties, un varēšot pats māsiņu izdziedināt.
Mirdziņa pa tām dienām bija iemācījusies garu dzejoli par ziemsvētkiem un gribēja nu to iemācīt arī citiem un kopā nodeklamēt. Bet neviens vairs nevīžoja pūlēties: visi tikai mudināja Mirdziņu, lai viņa visu pārējo vietā nodeklamējot.
Ziemsvētki nebija vairs tālu, visi gribēja tiem ašāk pretī braukt.

                                                M i r d z i ņ a:

ZELTA MATIŅŠ

Ziemassvētku pasaka

Reiz bij niknu niknais ķēniņš:
Acis aukstas tā kā ledus -
Kur tā skati pāri skrēja,
Visi tā kā salā stinga.

Uzacis kā zivju spuras,
Ūsas tā kā ledus tekas,
Visa seja aizaugusi
Baltiem matiem tā kā sarma.

Niknam ķēniņam bij meita,
Tā kā saulīte tik skaista:
Sārtos vaigos bija austra,
Zilās acīs bija debess.

Smējās viņa: sudrabs bira,
Dziedāja, tad bira rozes;
Sukā viņa zelta matus -
Saule nāca paskatīties.

Ķēniņmeitu iemīlēja
Jaunais puisis vējagrābslis,
Pasauls galus apskraidījis
Nekurienes atnācējs.

Jaunais puisis zaļām acīm,
Acīgām kā vanadziņam,
Matiem, vēja izvandītiem,
Vienā kreklā, basu kāju.

«Aidā, skaistā ķēniņmeita,
Gribi vēju tautudēlu?»
Ķēniņmeita atbildēja:
«Gribu vēju tautudēlu.»

«Ķēniņ, dod man savu meitu!»
«Ej pie joda, vējagrābsli!» -
Ķēniņmeita vaimanāja:
«Mūžam cita neprecēšu!»

Niknais ķēniņš dusmās brēca:
«Ķerat man to vējagrābsli!»
Vējagrābslis skaļi smējās:
«Grāb nu vēju!» - Projām bija.

Dusmīgāks vēl ķēniņš brēca:
«Grābjat nepaklaušu meitu!
Tumšā tornī viņu metat!
Kur ne mūžam neredz saules!»

Naktī meitu tornī meta,
Kur ne logu nau, ne lūku:
Ūdeni un maizi deva
Tik, cik tiktu vienam gadam.

Tad vēl durvis aizmūrēja,
Visu apmeta ar zemēm,
Velēnas tad virsū klāja:
Nu jau gaisma netiks iekšā!

Sēd un raud nu ķēniņmeita
Visu garu gaužu gadu, -
Raud ij ļaudis, zvēri, putni;
Raud ij debesis, ij vēji.

Visu vairāk vējagrābslis,
Jaunais puisis, raud un vaida,
Pūš un gauž kā rudens vēji,
Vaimanā kā vakarūpis.

Vējagrābslis, jaunais puisis,
Apskrien apkāri pasaulītei,
Meklēdams pa visām malām:
Kur būt` mīļā ķēniņmeita?

«Kur būt' meitas zilās acis?
Kur būt' garie zelta mati?
Lai būt' ļaudīm zila debess!
Lai būt' silta. zelta saule!»

Visu garu gaužu gadu
Raud ij ļaudis, raud ij debess,
Mīksts ij akmens top no raudām,
Tikai ķēniņsirds ir cieta.

Mīksts top akmēns, drūp un nobirst,
Zemes nobrūk nost no torņa -
Maza, maza šķirbenīte
Biezā torņa sienā veras.

Kēniņmeitas zilās acis,
Pieradušas tumsā redzēt,
Ierauga to šķirbenīti:
«Vai tur ieies mazais pirkstiņš?»

Mazais pirkstiņš ir par lielu,
Neiet iekšā šķirbenītē, -
Lūko iebāzt ķēniņmeita
Kaut jel vienu zelta matu.

Zelta matiņš šķirbā līda,
Izkārās caur sienu ārā,
Redzēj' gaismu, redzēj' ļaudis:
Iraudis viņa neredzēja.

Putniņš matu ieraudzīja,
Domāja: tas dzeltens tārpiņš,
Knāba matu, matiņš rāvās,
Vilkās atkal tumšā tornī.

Otrreiz matiņš ārā līda -
Kurmis matu ieraudzīja,
Domāja: tas kviešu asnīts, -
Matiņš atkal tumsā vilkās.

Trešreiz matiņš ārā līda,
Nu to redzēj' vējagrābslis
Savām vanadziņa acīm,
Meklējot un garām skrienot.

Vējagrābslis, jaunais puisis,
Domāja - tas saules stariņš:
«Saules stariņš visu zina,
Tas man teiks, kur ķēniņmeita.»

Sauca vējus, sauca putnus,
Vēji pūta, putni knāba,
Nopūta un noknābāja
Zemes nost no tumšā torņa.

Velti nebij raudājuši
Ļaudis, kustoņi un debess -
Torņa sienas sadrupušas,
Noārdāmas, nonesamas.

Jaunais puisis atsvabina
Daiļo, mīļo ķēniņmeitu -
Līksmē laistās vājie vaigi,
Zelta mati spīd kā saule.

Dziedādami, svilpodami
Putni paceļ ķēniņmeitu,
Aiziet gaisos pelēks mākons,
Uzlec jauna zelta saule.

Visi ļaudis gavilēja,
Kustoņi no prieka lēca, -
Brīnīdamies izbāž galvas
Zaļās zālītes no zemes.

Jaunais puisis vējagrābslis
Priekā dejo vēja deju,
Griezdamies pa pasauls plānu,
Putekļus pa gaisu jaukdams.

Un te būs sveicieni no visiem pieciem: Viktiņa, Mudītes, Mirdzas, Maigas un Valda.

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS!

Ziemassvētku sveicienus sūtām
Biedriem, māsām un brāļiem!
Uz mums drīz griezīsies saule, to jūtam.
Līdzi jums, tuviem un tāļiem,
Lai solāmies neatlaisties ne brīd':
Vest sauli tiem, kas tumsā vēl mīt.