RAINIS

SAULĪTE SLIMNĪCĀ

Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās

TREŠĀ DIENA

Visiem bērniem šodien gāja labi.
Mudīte bija apkaunējusies par savu kūtrību un bija nu sagatavojusi dzejolīti, kas viņai pašai patika.
Arī Valdis bija pūlējies, viņam tikai nepatika, ka citi, sevišķi Mirdziņa un Viktiņš, teica tik garus dzejoļus, kuri tam nebija diezcik labi saprotami.
Viktiņš noteica: «Visiem jau pa prātam neizdarīsi.»

                                            M i r d z i ņ a:

KO PAUDA CĪRULĪTIS

Tomēr, tomēr
Nu nāk vasara,
Lai pūta vēji,
Lai lija lieti, -
Ak, sala bērniņi
Aizkrāsnē!

Nu nāk vasara,
Skatāties! Skatāties!
Saule to atvelk
Aiz zelta stīgām
Caur tumsu, caur miglu,
Caur mākoņiem.

Nu nāk vasara
Zaļa un silta,
Nu tikai, bērniņi,
Tekat tai pretī,
Vizbulīšu pušķīšus
Rociņās nesot!

Jaunais cīrulīts
Čivina gaisā:
«Ko teicu? Ko paudu?
Vasara nāks!
Nāks mana māsa:
Lakstīgala!»

                                        V i k t i ņ š:

LAUVA UN ZAĶIS

Sandarkalnā dzīvoja vecs lauva,
Bargs viņš bija vārdos, bargs ij darbos.
Visus zvērus plēsa viņš bez jaudas.
Zvēri liek tam teikt: «Ko plēs mūs visus?
Labāk sūtām tev ik dien' pa vienam.»
Lauva mierā bij. Ik dien' tam sūta.
Rinda pienāca reiz vecam zaķim.
Zaķis domīgs iet uz lauvas alu.
«Ko tik vēlu nāc? Sen ēst man gribas.»
Zaķis atbild: «Nau tā mana vaina.
Citas lauvas aizkavēts es tiku.
Man tam jāzvēr bij, ka atgriezīšos,
Nu tik atnācu to pateikt tevim.»
Lauva dusmīgs top. «Nāc tūdaļ līdzi,
Rādi manim, kur tas blēdis dzīvo?»
Zaķis aizved to pie dziļas akas.
«Skaties, kungs, kur sēd viņš šinī alā.»
Rāda lauvas atspulgu iekš akas.
Lauva dusmās atspulgam brūk virsū,
Akā iemetas un ir pagalam.
Zaķis smiedams aizcilpoja projām.
Smējās tā, ka pārplīsa tam lūpa.

                                    M u d ī t e:

RITIŅA UN CITS GADS

Mana mīļā Ritiņa,
Citugad tu jau būsi citiņa:
Nebūsi vairs tik maziņa,
Nelēkāsi kā kaziņa;
Rāmi mācīsies lasīt,
Domīgi aiz austiņas kasīt.

Tad tu uz skolu staigāsi,
Ar bērniem pa pagalmu klaigāsi;
Klasē uz skolotāju klausīsies,
Tik slepu gar malu ausīsies;
Būs tev negribot jātop mudrai,
Galā vēl lielai un labai, un gudrai.

                                V a l d i s:

ĒRKŠĶUROZĪTE UN PRINCIS

Cik skaisti baltā zīda gultiņā
Guļ Ērkšķurozīte un guļot smaida!
Visapkārt rozes baltā pulciņā,
Tā guļ un savu princi gaida.

Tev ar tā laiski gulēt patiktu,
Bez darba, tikai gaidīt savu princi, -
Bet tas par agru tevi uzceltu.
Tev labāk gaidīt ilgdusīti - inci.

Beigās Valdis pateica: «Tas ir priekš Mudītes!»
Visi bērni smējās, bet Mudīte noteica: «Smejaties, smejaties, gan jau es parādīšu, ka esmu Mudīte!»
M a i g a   strīdu nobeidza teikdama: «Klausāties manu dzejoli!»

KAD IZNĀKS SAULE?

«Ak, cik auksta šogad ziema!
Kad jel reizi iznāks saule?»
Sūdzas visi mājenieki.
Mazais Vaidis apmierina:
«Saule gaida, kad būs siltāks,
Tad ir viņa iznāks laukā.»

Kad citi bērni smējās, Valdis noteica: «Nu, vai tad tā nau? Kad būs siltāks, būs ij saule.»
Citi atkal smējās.