RAINIS
SAULĪTE SLIMNĪCĀ
Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās
CETURTĀ DIENA
Šī diena bija sestdiena, un rīt kā svētdienā varēja gaidīt uz
apciemojumiem no mājiniekiem un draugiem. Bērni bija nemierīgi, un tiem nevedās labi
iemācīties savus gabalus.
Viktiņš bija visdūšīgākais un mierināja citus; viņš nebažījās par apciemojumu,
jo zināja, ka viņa papiņš un māmiņa atnāks visādā ziņā.
Visnemierīgāki bija Valdis un Mudīte.
Mirdziņa kavējās savā klusā nodabā.
M i r d z i ņ a:
ZIEDOŠĀ DABA UN JAUNĪBA
Tā vasara, mīļā vasariņa,
Kā visiem bērniņiem patīk viņa!
Kā viļņo druva! Kā zaļo pļava!
Nevienas vietas, kur puķīšu nava.
Pa kviešiem mirdz sarkanās magones,
Pa ērkšķiem smej nebēdnes rozītes,
Pa smi1tiņām bērniņi rotājas,
Dej, lēkā, rociņās saķeras.
Ak, ziedošā daba, ak, jaunība,
Tās abas vienāda daiļuma!
Visvairāk priecājas jaunā sirds,
Visspožāk bērniņam actiņas mirdz!
Tas skatās, kur putniņš vij ligzdiņu;
Pačalo līdzi ar strautiņu, -
Tek garām sudraba upīte
Kā mīļa maziņo biedrene.
Pat meža stirniņa nebaidās
Un nāk, un bērniņos noskatās;
Turpat tiem blakus dzied cīrulīts,
Un dzeguzīte mežā velk līdz.
Dūc bites, un puķītes viņas gaida,
Lauks smej, kur dzelteni tauriņi skraida, -
Un augšā tik zilzila debestiņa,
Ak, vasara, mīļā vasariņa!
V i k t i ņ š:
LAPSA UN MĒRKAĶIS
Bij zvēri sanākuši lielā sapulcē.
Tur uzdejoja mērkaķis tik mākslīgi,
Ka zvēri viņu iecēla par ķēniņu.
To skauda lapsa un ar viltu mērkaķi
Pie slasta aizveda, kur gaļas ēsma bij.
«Nāc, palūko! teic lapsa, «ko es atradu!»
«Ā, branga gaļa, dod man ar!» teic mērkaķis.
- «Es,» atbild lapsa, «esmu tikai pavalstnieks, -
Man lielais gods tev visu atdot, ķēniņ, ņem!»
Grāb mērkaķis pēc gaļas, slastā gūstīts top,
Nu lād par nodevēju. - Lapsa smej:
- «Tu gribi valdnieks būt un ļauji sevi krāpt?»
M a i g a s a k a: «Es arī pateikšu ko par ēšanu:
JAUNĀKĀS ZIŅAS NO VIRTUVES
«Klau, Edīti!»
- «Ko pateiksi?»
«Nu, atmini!»
- «Kādi brīnumi?
Ko klusi? - Nu, nu!»
«Ak, es ko redzēju
Virtuvē šovakaru!»
- «Nu saki, nu, nu!»
«Rīt Jēkabi būs;
Parīt Annas apciemos mūs.
Daudz cepts un vārīts kļūs.
Vai nāksat ij jūs?»
- «Nu, kā tad nu ne?!
Tikai lellīte jāauklē!
Tikai kāposti jāravē!
Tikai vistas no zirņiem jābiedē!»
M u d ī t e t e i c a: «Es par ēšanu zinu citu pantiņu.»
LĀGA MĀGA
- «Ak, māmiņ, nu vairs nava lāga!
Kā māga manim sāp, ak, māga!»
«Vai nelabu, meitiņ, ko ieēdi?»
- «Nē! labu; tik gardi, tik garšīgi!»
«Vai aizmirsi: tam māgu spīlē,
Teic ārsts, kas allaž pārēsties mīlē.»
- «Ak, māmiņ, bij virums tik gards, tik gards,
Tad aizmirsās katrs brīdinošs vārds!
Bet nu, ak, māmiņ, nau vairs lāga!
Ak, kā man māga sāp, ak, māga!»
Valdis ieminas: «Es ar par ēšanu!»
KAS JĀSAKA PAR BALVU?
Kārlītis ir ābolu dabūjis,
Ko labais onkulis tam iedevis;
Bet paldies Kārlītis nau sacījis.
«Vai! Kārlīt, kas tad jāsaka,
Kad balva tev tiek dāvāta
Kā nupat ābols no onkuļa?»
Bet Kārlītis atsaka ar cieņu:
«Lūdzu, vēl vienu!»