RAINIS

SAULĪTE SLIMNĪCĀ

Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās

PIEKTĀ DIENA

Svētdiena ir še slimnīcā uztraukumu diena. Jau pirms pusdienas visi gatavojas uz ciemiņiem, bet pēc pusdienas visiem ir tik daudz ko pārrunāt par pieredzēto un piedzīvoto.
Un pati pusdiena arī ienes pārmaiņu parastā dienu gaitā, - apkalpotāji ienes svētdienās gardākus ēdienus, un nu tik vēl apciemotāji! Ko tie visu nesanes, kad tik vien gribētos ēst visus tos gardumus un kad tik ārsts ļautu!
Bet galvenais ir tomēr mīļo mājinieku apciemojums.
Šodien priekšpusdienā tikai Viktiņš savus pantiņus noteica. Mirdziņa cīnījās ar asarām, bet pirms pašas ciemiņu nākšanas tomēr saņēmās un skumji nodeklamēja dzejoli. Neviens šoreiz neklausījās ar parasto uzmanību.
Mirdziņa šodien neviena negaidīja, - mājinieki paši bija neveseli, un tēvs bija aizbraucis darbā.
Pēc pusdienas visi sarunājās par ciemiņiem. Tikai pašā vakarā Maiga mudināja uz solījuma izpildīšanu.

M a i g a   t e i c a:   «Es šodien pirmā.»

VASARA, PAVASARS UN ZIEMA

Vasariņa vīpsnādama
Pretī ziemai pasmējās:
«Vasarai pavasara,
Kas man ceļu sataisīja,
Kurš to būtu padzirdējis,
Ka ziemai paziemiņa?»
Ziema pretī atņirdzēja:
«Ko ar kalpiem lielījies?
Es bez kalpu viena pati
Gada kārtas pārvaldīju:
Gādu sāku, gadū beidzu, -
Tu pa vidu maisījies.»

                                    M i r d z i ņ a:

ČIGĀNU DZIESMA

Ilgas dzen mūs šur un tur, -
Kur gan kavēties mēs drīkstam?
Līdzi mākoņiem mēs klīstam,
Miera nava mums nekur.

Cieti stāv tik debess jums,
Mums no vietas vietā klaidot,
Visam jāiet garām smaidot, -
Tāda dzīve dota mums.

                                    V i k t i ņ š:

NEPABEIGTA TELLA TEIKA

Tēvs stāsta jauko nostāstu
Par Tellu, kas nošāva ābolu
No dēla galvas, un galviņa
Palika sveika un neskarta.

Jo vērīgi Mariņa noklausās,
Kad stāsts ir beigts, tā ieprasās:
«Nu, kas tad tālāk bija?»
- «Kā tā? Kas tālāk bija?

- Tas stāsts ir beigts un izstāstīts.»
«Bet kur tad palika ābolīts,
Ko puikam no galvas nošāva?
Nu vai tad to apēst tam neļāva?»

                                        M u d ī t e:

PĀRPILNS VADZIS LŪST

Ak tu, Ansi, ļaundari,
Ko tu moci kaķīti!
Taksīti aiz ausīm rauj,
Mopsi vienmēr knieb un kauj;

Vistām svied tu akmeņus,
Mušām izplēs spārniņus;
Bezdelīgām ligzdas jauc,
Tauriņus uz salma mauc;

Trusīšus tu stiep aiz kājām,
Cāļus trenc pa visām mājām;
Govīm koku nāsīs dur,
Aitām miera nau nekur;

Visus kustonīšus baidi -
Savu sodu, ļaundar, gaidi!
Vadzis, pārāk pilns, reiz lūst -
Lūk, kur atmaksa tev kļūst:

Kāravu tu aiztiec ar,
Kā jau visiem pāri dar',
Tik jau Kāravs nau tik lēns,
Necieš sitienus, mans zēns!

Cap! tev klāt, lai rokā kostu,
Nost trīs pirksti, ak, to postu!
Kliedz nu, Ans', nu gudrāks tiec,
Kustoņiem reiz mieru liec.

                                        V a l d i s:

LABAIS BRĀLĪTIS

Vilītim brālītis nomiris, -
Viņš nau vēl Jānīti aizmirsis.
Pērk māmiņa Vilītim baloniņu,
Vieglu, sarkanu, apaļiņu.
Teic Vilītis: «Kad balonu palaistu,
Kur tad tas, māmiņ, aizskrietu?»
- «Uz debesīm.» - «Tur, kur Jānītis arī?»
- «Turpat.» - «Še, Jānīt, lai parotāt vari,
Es baloniņu tev uzlaižu,
Nez, vai tev pietiek rotaļu.» -
To teicis, viņš palaiž balonu.