RAINIS
SAULĪTE SLIMNĪCĀ
Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās
SESTĀ DIENA
Mīļākā kopēja, kurai bija tik maigas rokas, šodien bija saslimusi,
un viņas vietā atnāca sveša kopēja. Bērni nejutās tik brīvi kā agrāk bet
Mirdziņa, kā vecākā, pārvarēja sevi pirmā un uzsāka atkal dzejoļu deklamēšanu.
Mirdziņa juta pati, ka viņai vieglāk paliks deklamējot, jo skumji viņai bija, ka
neredzēja vakar savus mīļos.
Viktiņš to nomanīja un pūlējās atrast ko jautrāku deklamēt. Arī citi bērni
saņēmās, un tā diena pagāja nemanot.
M i r d z i ņ a:
«TAISNAIS» KAĶIS UN «NETAISNAIS» GAILIS
Nu būs pagājuši gadi
Divi tūkstots pieci simti,
Kad šo stāstu pastāstīja
Savā veidā - grieķu Ezops.
Kaķis gaili bija ķēris;
Labprāt tūdaļ būtu ēdis,
Tikai gribēj', lai tas notiek
Viss pēc taisnības un tiesas.
«Vainīgs esi, nakti dziedi,
Cilvēkam tu traucē miegu!»
- «Nē,» teic gailis, «labi daru:
Cilvēku uz darbu saucu.»
«Vainīgs esi!» uzstāj kaķis:
«Dārzā dobes izkašņāji!»
- «Nē,» teic gailis, «labu daru:
Dobēs tārpus nolasīju.»
«Vainīgs esi!» nospriež kaķis:
«Skaistās izrunās, lūk, slēpies.
Taisnam izrunu nau vajdzīgs.»
Un viņš gaili notiesāja.
V i k t i ņ š:
«Es pastāstīšu, kā sarunājās piecgadīgais Jēpītis ar onkuli.»
JAUNĀS MĀKSLAS NESAPRATĒJS
«Še, paskat, ko es uzgleznoju!
Tu to pie sienas sevim kar!»
- «Dod šur, lai tuvāk aplūkoju:
Tas kukains! Tūdaļ pazīt var.»
«Ek, ko! - Nekā tu nepazīsti!
Tas kukains nau, tā laiva ir.»
- «Bet ķekši še, - kas tie ir īsti?»
«Tie irkļi! - Kā tu neizšķir!»
- «Ak tā! - Nu, katram gadās kļūda.
Bet šis, kas tāds? nāc paskaidrot.
Tā būs gan mūsu sarga būda?» -
«Tas ģīmis! Kā tu nesaprot'!»
- «Ak tā! - Vai zini, kā es daru?
Ikreiz es klātu pierakstu,
Kas tas tāds ir.» - «Kā es to varu?
Es taču rakstīt neprotu.
Ko man ar tevi runās laisties?
Nekad tev gleznas nepazīt!
Tev gari skaidrot, tikai skaisties:
Nāks gudrāks, sapratīs tūlīt.»
M u d ī t e:
AKMEŅMETĒJS MIĶELIS
Ekur metējs Miķelis,
Lielu lielais nedarbis:
P1ēsdams, lauzdams apkārt skraida
Un ar akmeņiem tik svaida.
Vai tā ielas laterne,
Spoguls, logs vai izkārtne -
Kas tik vien tam rodas priekšā,
Tūdaļ - stinkš! tur akmens iekšā!
Parādās kāds bērns vai lops,
Viņš ar sviedieniem nau skops;
Ja tik viņam akmens rokā,
Drošs nau vairs ne putnis kokā.
Zirgiem, govīm sviež ka sviež, -
Vai gan vērsim ceļu griež?
Nē! ar akmeni tam ragos!
Nu tu, puika, būsi nagos!
Vērsis to kā kūleni
Sviež, kur ērkšķu puduri.
Dur ar ragiem kā ar iesmu, -
Nu tu, puika, jūti briesmu!
Kad tas sāk nu ārā līst,
To neviens vairs nepazīst:
Ģīmis, drēbes saplosīti,
Ērkšķu krūmos sadurstīti!
No tā laika Miķelis
Gluži citāds palicis, -
Mierīgu to redz un lēnu,
Katram prieks par rātno zēnu.
V a l d i s:
KATRAM SAVS DARBS
Katram bērnam uzdots darbs,
Katram jāredz, lai to veiktu;
Lai tas neizliktos skarbs,
Aši sākt, lai ašāk beigtu!
Smildziņai ir vistu kūts,
Gailis līdz ar vistām laktā.
Amats vistu Jancim grūts:
Jāsameklē olas kaktā!
Aidim jākopj sivēni:
Tiklīdz aizgaldā tie kviec,
Jātek skatīt mudīgi,
Vai tiem ūdens silē liets.
Līksmītei ir pīlītes:
Raibas, gluži baltas, melnas,
Jāredz, lai ēd zālītes,
Jāpabaro vēl no delnas.
Maiga:
SKUĶĪTIS UN SIVĒNIŅŠ
«Cik glīts ir baltais sivēniņš!
Caur spalvu redz tam sārtu ādu.
Un palūk, kāds tam šņukuriņš!
Tik sārts kā rožu pumpuriņš.
Nu, kā lai nenoskūpsta tādu?!»
Bet, ak, cik muļķis sivēniņš -
Viņš neciena, ko tu tam nesi,
Tam gardāks kāpostkacēniņš,
Un rukšot projām aizskrien viņš.
Teic skuķīts: «Cūkas bērns vien esi!»