RAINIS

SAULĪTE SLIMNĪCĀ

Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās

SEPTĪTĀ DIENA

Bērni no citām istabām bija padzirdējuši, ka še Mirdziņa, Viktiņš, Mudīte, Maiga un Valdis sarīkojot sev kārtēju laika kavēkli ar deklamācijām un dziesmām. Trīs bija atnākuši paklausīties, un, kad mūsējie deklamēja, tie atkal pa starpām padziedāja pazīstamas dziesmiņas.
Bērni no citām istabām būtu jau nākuši biežāk, bet reti` gadījās, ka varēja viņus izlaist apraudzīt kaimiņu bērnus.
Diena pagāja jautri, kaut gan ne visi jutās labi veseli.

                                            M i r d z i ņ a:

MEITENĪTE RUDENĪ

«Nemaz, nemaz jau ārā nau salti!
Nu, kas tad, kad uzpūš vējš kādu šalti?
Ak, iesnas, ak, klepus! un kas tad par to?
Lūk, skrej taču Kāravs un neklepo.

Ak, rudens dienas tik skaidras un skaistas!
Zils debess, un saule tā līgo un laistās!
Un lapas tik zaļas un dzeltenas,
Un brūnas, un rudas, un sarkanas!

Mēs taisīsim lapu zeltainus pušķus,
Ogu rubīnu, dimantu kušķus;
Mēs māmiņas istabu rotāsim,
Pie griestiem ģirlandes izstiepsim.

Es pati sev brīnišķu vaiņagu pīšu,
Deviņu krāsu lapiņas šķīšu,
Trīs zaļas, trīs sārtas, trīs dzeltenas,
Ar saulītes vizuļiem rotātas.»

Un meitenīte spurkš! ārā pa durvīm,
Pretī rudenim krāsotājburvim, -
Tik jauki, tik jauki gan rudenis šķiet!
Ko darīt? - nu ko tad? Tik līdzi vien skriet.

                                                V i k t i ņ š:

RUDENS UN KALPS

Lieti lija spēji,
Sīvi pūta vēji,
Aiz tiem brauca ašus soļus
Rudais rudenīts.

*

Mājās rudens brauca,
Ratu rumbas kauca,
Tukši trauki, tukši rati:
Viss ir izdalīts.

*

Kalps skrej pakaļ saukdams:
«Pagaid', rudens, braukdams!
Kur tu liki manas mantas,
Citiem dalīdams?»

*

- «Ko tu pakaļ skraidi?
Kādas mantas gaidi?
Viss ir atstāts saimeniekam:
Inventārs un nams!»

Mudīte:

VECU ĻAUŽU NICINĀTĀJI

Nau tāda bērna vairs neviena,
Kāds Kārlis ir un Suzanna, -
Ikkatrs vecus ļaudis ciena,
Bet tie tos smej un apmēda.

Sirms vecītis, lūk, garām staigā,
Uz savas bozes atspiedies,
Te Kārlis tam jau apkārt klaigā,
Par viņu skaļi smiedamies.

Iet arī vecenīte kāda,
Te redz jau skrejam Suzannu,
Tā viņai garu mēli rāda
Un mēda: «Fui, cik veca tu!»

«Ak, bērni, vai mūs mierā liksat!»
Teic abi vecie: «Kaunaties!
Kad jūs reiz ar tik veci tiksat,
Kā tad jums sāpēs, kad jūs smies!»

«Tik veci, fui!» tā atcērt skuķis,
«Es gan tik veca netikšu!»
«Nekad man nebūs vajdzīgs kruķis!»
Teic Kārlis vēl ar izsmieklu.

Te piepēži - paukš! zibens spēris, -
Guļ zemē Kārlis, Suzanna;
Tur abus divus negaiss ķēris,
Tā viņiem bij tā atmaksa.

Tā vecums gan tiem nepienāca;
Tiem celti kapu akmeņi,
Uz tiem ir uzraksts, - ko tas māca?
«Tā sodu dabū smējēji.»

                                        M a i g a:

NEIZNĀKOŠS RĒĶINS

Skolotājs māca Kārlīti:
«Nu, Kārlīt, klausies un uzmani:

Kad es tev vienu ābolu dodu
Un brālītis vēl divus klāt,
Cik tad pie tevis rodu?
Vai vari izrēķināt?»

Atbild Kārlītis: «Neviena!»
«Nu, kā tad tā?»
- «Nu tā:
Brālīts man nedos neviena,
Un tas, kas man no jums bij lemts,
Tiks arī no viņa ņemts.»

Kārlīts gan rēķināt māk,
Bet rēķins neiznāk.

                                            V a l d i s:

MAZS, MAZS VĪRIŅŠ, MAZA, MAZA NELAIMĪTE

Neraudi, neraudi!
Manu mīļu mīlīti,
Manu mazu mazuli!

Pušu, pušu salauzta
Tava labā lietiņa,
Rotaļdrostiņa!

Rit, rit asaras,
Sūrsūri sūriņas,
Neapturamas.

Vai t' tā paliks?!
Brālīts atkal saliks,
Asaras paliks!