RAINIS

SAULĪTE SLIMNĪCĀ

Kā pieci bērni kavēja sev laiku desmit slimības dienās

SAULE UN SLIMNĪCA

Jūs zināt, ka plosījās šarlaks, ka visas skolas bija slēgtas un ka daudzi, daudzi bērniņi slimoja gan slimnīcā, gan mājā. Jūs dzirdējāt arī, ka daudzas mīļas dzīvībiņas aizgāja no mums ar šo neganto slimību; nekad neviens neaizmirsīs tās dārgās dvēselītes, kas vien viņas tuvāk pazinuši. Man ar bij mazs, mīļš draudziņš, tik gudrs viņš trīs valodas prata, viņa nau vairs.
Toreiz bērnu slimnīcā gulēja daudz slimu bērnu. Vienā istabā gulēja pieci bērni: Mirdza, Viktiņš, Maiga, Mudīte un Valdis. Visvecākā bija Mirdza, jau gandrīz pilnus desmit gadus, un ilgāku laiku skolā gājusi. Viktiņš arī jau bija skolā bijis, bet tikai pirmos soļus spēris izglītības lauka. Maiga un Mudīte bija tikai mājās mācījies un varēja jau puslīdz labi lasīt.
Bērnu slimnīcā visi nejauši tika ievietoti vienā istabā tīrās, baltās gultiņās. Kad pārgāja pirmie slimības posmi, bērniem bija tikai mierīgi jāguļ, un viņi garlaikojās katrs savā veidā. Mirdza sāka stāstīt, kādas grāmatas viņa jau lasījusi un kādus dzejoļus zinot no galvas. Sāka arī citi bērni teikt, ka viņi zinot stāstus un dzejoļus, un citi sāka slavēties, ka daudz dziesmiņas varot izdziedāt. Viktiņam ienāca prātā, ka bērni varētu sev garo laiku tā pakavēt, ka katrs no viņiem katru dienu atstāstītu pa vienam dzejolītim. Tā katru dienu viņi dzirdētu piecus dzejoļus; viena daļa savus dzejoļus nodeklamētu rītos pēc azaida, otrā pēc pusdienas un trešā vakarā.
Visi bērni tā bija ar mieru. Katrs pūlējās atcerēties ik dien' pa dzejolītim un paklusām iemācīties to ar gaumi nodeklamēt, lai būtu visiem kopā ko papriecāties. Kopējas un māsas arī laipni nāca palīgā ar labiem padomiem i pasacīja kādu jaunu dzejoli vienam otram, kurš pats nevarēja tādu atcerēties vai nebija paspējis lasīt un iemācīties, laiks tā bērniem pagāja ātri un it kā nemanot, un viņi atveseļojās agrāk, nekā bija domāts, un atstāja viens pēc otra slimnīcu, un pārgāja mājās jautrāki un mazāk novārguši no niknā šarlaka.
Mājās bērniem bija daudz ko stāstīt par slimnīcā pavadītām dienām, un vēl ilgi viņi atcerējās ne vien savas ciešanas, bet arī patīkamo kopdzīvi un draudzības jūtas bērnu slimnīcā. Bet bērnu draugi domāja, vai nebūtu labi, ka slimnīcās bērniem, un varbūt arī pieaugušiem, lūkotu laiku pakavēt vai nu ar tādu pašdarbību, kur tā iespējama pie ne sevišķi grūti slimiem, vai ar filmu izrādēm, vai ar stāstītājiem un deklamētājiem, kuri apmeklētu slimos bērniņus un īsinātu tiem garo, grūto laiku, un liktu kaut uz mazu brītiņu aizmirst sāpes un ciešanas.
Cik es dabūju zināt no saviem maziem draudziņiem, tik es še atstāstīju par viņu kopdzīvi slimnīcā. Visi man apgalvoja, viņi itin labi atceroties, ka slimnīcā toreiz visu laiku bijis labs laiks un spīdējusi saule. Cik es turpretim atceros, tad toreiz laiks bija aizvien apmācies un miglains, un vai tik bērniņiem nebūs atmiņā atspīdējusi viņu iekšējā prieka saulīte par labo satiksmi un sajūtu slimnīcā? Tā es arī nosaukšu šo grāmatiņu par «Saulīti slimnīcā», un varbūt tagad mani pieci mazie slimnieciņi - Mirdza, Viktiņš, Maiga, Mudīte un Valdītis - ar saviem piedzīvojumiem varēs nest arī kādu mazu saules stariņu citiem bērniem, slimiem un veseliem? To es ļoti vēlētos: viņiem pašiem būs prieks, un kā vēl man.
Beigās man jāsaka, ka mīļais Viktiņš, mājās pārnācis, drīz atkal saaukstējās, palika slims, un es viņu vairs neredzēju. Pieminat viņu labi visi, kas viņu pazināt!