RAINIS

TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ

AIZ APMIGLOTA LOGA

Pār tevi dienas allažība
Kā upe lēni aizrit pāri: -
Zied krastā puķes, lido spāri.
Tu lēni peldi līdz bez vaļas...

AGRI NO RĪTA

Agri no rīta
Guļ manā priekšā
Pilsēta, grimusi
Dubļos un tvaikos.

Riebjas man nokāpt
Pilsētā lejā:
Gremdēties pilsētas
Dubļos un tvaikos.

Sestajā stāvā
Brīvs sevi jūtos,
Bez gaļa debesis
Dvēselei vaļā.

Dvēsele debesīs
Nepiekūst lidot,
Līdz agrā rītā
Miesas to atsauc.

Miesas to atsauc:
Pilsētā jākāpj
Gremdēties pilsētas
Dubļos un tvaikos.

Miesas grib azaida,
Miesas grib svārku,
Līdzi grimst dvēsele
Dubļos un tvaikos.

CILVĒKS UN SĀPES

Cilvēka dvēsele, nabaga dvēsele,
Kur tev būt līdzi bezgala dabai?
Sāpēs un cīnīs, un grauzošās šaubās
Tu esi saplēsta, nabaga dvēsele.

Daba tik pilnīga, daba tik vienalga,
Kas viņai daļas - cilvēks un sāpes?!
Bezgala skaista, bezgala auksta,
Kādu mums tēlo viņsaules dzīvi.

GRAUDI AKMEŅSTARPĀ

Iedomu jaukie ideāli,
Vecākie principi, tikla, mīla -
Dienas allažības priekšā
Šķīst kā graudi akmeņstarpā.

DZIĻĀKĀS DOMAS

Dziļākās domas
Smadzenes izvaid
Bezveida murgos,
Kvēlošās jausmās;

Domas tik plašas,
Tirdošas; smagas,
Itin kā liktens
Dzelžainā vara.

Nekāda prieka
Domāt šīs domas,
Bēgtu - kur bēgsi?
Tver, glauž un samin.

PATS

Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā -
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.

Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot, laimīgi -
Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.

Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

CIETA SIRDS

Tev sirds ir pilna rūgtām asarām,
Kā rudens lietus piemirkusi pļava;
Tās krājas tur kopš bērnu rotaļām
Un rit, un rit, un gala viņām nava:

Kas raudot sirdi atraisa no tām,
Tam labi, - viņam lāga vīra slava:
«Viņš atklāts, jūtīgs svešām žēlabām!»

Tev neplūst asaras, bet pilns jau mērs, -
Lej asras barā - dzels kā ģifts un sērs!

PAZUDUŠAIS DĒLS

Līst lieti, vēji pūš, un vakars vēls:
Viņš vienās skrandās ģērbts un basām kājām.
Jūs domājat, ka pazudušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām?

Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts, ap viņa vājām
Un kuslām miesām skrandains purpurkvēls?

Nē, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, -
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.