RAINIS
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ
PIEKVĒPIS GAISS
«Filistieši pār tevi, Simson!»
Dalila
LABDARIS
Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi:
Dzird par grūtdienīšu raudām,
Tūdaļ kabatā bāž roku,
Izvelk savu - nēzdodziņu.
GALVAS DARBS
Ko jūs brēcat, ka liktens jums skarbs?
Jums jau taču tik rokām ir darbs.
Vai tad nau grūtāk galvu lauzīt,
Nekā trallinot akmeņus dauzīt?
SAIMNIECISKAS PAMATMĀCĪBAS
I
Taupi katru kapeiciņu,
Pēcāk būs tev simtiem rubļu:
Taupi ēdot, taupi dzerot,
Dzīvo mitrās pagrabtelpās,
Ja vēl tad nau simtiem rubļu,
Droši būs tev - agra nāve.
II
Taupi katru kapeiciņu,
Taupi ēdot, taupi dzerot,
Bet tik saprot' mani labi:
Taupi tik no svešas mutes,
Tad vis tukšā nepaliksi,
Daudz būs naudas, vairāk - grēku.
GODĪGS PILSONIS
Godīgs darbs - ar svešām rokām,
Mierīgs prāts - pie svešām mokām,
Ļaudis uzskata ar nievu,
Miesas apmērs ne par tievu:
Tevi, vīrs, es pazītu,
Kaut vai ellē satiktu.
CAURA MUCA
Tu visu mūžu dien kas dien
Bez atpūtas, aizelsdams skrien:
Nest ūdeni ar retu sietu,
Lai caurā mucā viņu lietu. -
Kā muca tev lai pilna kļūst,
Uz kaimiņu viss ūdens plūst;
No viņa aizņemta muca un siets.
Tu savās mājās viņa iebūvēts.
UBAGU DZIESMA
Līku muguru
Apkārt klaidot,
Dāvanu lūgties,
Gaužot un vaidot -
Zemāka liktens
Vairs pasaulē nava:
Lūgties tā paša,
Kas tevi kava!
Kas tev atņēma
Tavu tiesu,
Kas tev nospieda
Garu un miesu!
Lūgties, lai dzīvību
Brīdi vēl vilktu,
Nabaga gaita
Par sprīdi vēl ilgtu!
Pirmdzimtas tiesības
Atļaut sev laupīt,
Lēcas virumu
Saudzēt un taupīt:
Mirēji ļaudis,
Mūžīgie nelgas,
Nu jums no asarām
Acis ir velgas.
Raudat sev, raudat, -
Kas gļēvos ies žēlot? -
Cīnīties, krist,
Ļaut sirdij kvēlot!
BIJUŠAIS DRAUGS
Viņš brauca jūrā: jaunus ceļus rast!
Vējš asi pūta, dzina to uz sērkli,
Un gurdi teic viņš: «Krastā vīšu pērkli;
Ak, laime tuvu, vajga to tik prast!»
PESIMISTS
Man mīļāks godīgs pesimists,
Kas dzīves tukšumu nes, zobus griezdams,
Ne vieglis filistris, saukts optimists,
Kurš šķiet, ka, dzīves nastas projām sviezdams,
Viņš visus mezglus ir jau atšķetījis
Tik gudris palikdams, cik agrāk bijis.
FILISTRIS
Brīnums, cik drīzi,
Brīnums, cik ātri -
Vien-divos gados
Filistris tiki:
Nedz brīvi smiekli,
Nedz skaļa runa,
Vispārīgs spriedums,
Atgremu domas,
Nopietnas ūsas,
Prātīgas lūpas,
Deguns miermīlīgs,
Pamatīgs vēders!
Cienība svārku
Sīkākā kroķītē,
Līdz kurpju galiņiem:
Krietn-krietnis tautiets!
Jaunais tavs princips:
«Visur pa godam,
Lēnām, ar apdomu
Veikala lietās!
Nevar ar pieri
Triekties pret mūriem . . .
Dieva liktas valdības
Pamatus šķobīt.»
Aiz viņiem kalniem
Pārdrošais neprāts,
Degošās asinis
Dzesētas - alū . . .
- - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - -
Brīnums, cik drīzi
Ikdienas dzīve
Pāri tev gājusi
Smagiem soļiem!
TĒVIJAS MĪLĒTĀJI
Kas mīlē tēviju, tiem ir savs kakts,
Kur lietū patverties un nolikt galvu;
Tiem miera prāts un maizes rieks par balvu,
Tie maz ko bēdā, lai visapkārt nakts.
Bet vai! par tiem, kas straujāk slēdz to sirdī, -
Tie liktens āmuram ir smēdes lakts,
Tos tēvuzemes sāpes kaļot tirdī -
Bez poēzijas piekaļ tos pie cietas
Pie tēvzem-sienas, rokas top tiem sietas
PRĀTĪGA RĪCĪBA
Es dzirdu, dzirdu: - tagad jau gan
Jūs saprotot, ko dziesma skan,
Ko dziesma skan, ko zvani zvan, -
Bet cik tas palīdz jums, cik man?
Jau pirmais pārsteigums pārskrējis,
Dažs labs pie jaunā puspieradis;
Viens otris vārdiņš pie sirds arī ies:
«Nudien, tas brangi. tur teikts, paties!»
Un paslepšus dažs vēl piebildīs:
«Es cerēju pats to, kaut ne tik drīz -»
Jā, cits pat atklāti teiks: «Nekas,
Bet jāsargās, ak, kā jāsargās!
Tā lieta par strauji maķenīt -
Vai tā nu ir jāuztraucas tūlīt?
Ar galvu jau nevar caur sienu skriet,
Ir taču jāpaciešas mazliet.
Un kas nu tūdaļ pie sirds tā ņems,
Gan liktens labākas dienas tiem lems;
Ar joni jau nepanāksat neko,
Vajaga mierā būt ar vismazāko;
No dieva puses, ar varu tik ne,
Tas pats sev kaitē, kas paģērē;
Un, kurš vēl top rupjš, kad tiesu tam liedz,
To atstās ikkurš, lai tad sev kliedz!
Jo vienīgais ceļš tik ir gaidīt un lūgt,
Kurš laipni prot palūgt, kas tādam var trūkt?
Bet, kurš ir tiepša, lai pirkstos sev kož,
Kad kaimiņa rovītē cepeti ož.-
Nu, cerēt, - to var, tas kaitē maz,
Ja cerības tikai nau aplamas.
I dzejā jau dažu saka, kas lieks.
Par jaunības dūšu mums slepeni prieks.
Bet dzīvē pārmērs un lepnība
Ir tie, kas karjeru izposta, -
Tad labāk ir desmitreiz muguru liekt,
Ne vienreiz par netaisnību kliegt.
Ar laipnību, lēni viss jāiesāk . . .»
- Jā, jā, līdz pat pļaukas panest māk;
Lai spļauj tev acīs, tu noslauki vien,
Jo pilsonim pretī sist nepiedien!
- - Es sen jau šo mācību dzirdēju,
To sauc par «prātīgu rīcību».
MIERA ĻAUDIS
Viņš savu dvēseli jums pretim nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji jums uz pieri dvesa.
Jūs segu dziļāk pārvilkāt pār ausīm
Un notrīcējāt aukstos drebuļos:
«Vai saldu mieru mēs sev laupīt ļausim?
Mums viņa dvēsle sirdis nekustina,
Tā sauc mūs nezināmos tālumos -
Vai tā jel maz ir atļauts, dievs to zina?
Vai tiešām mēs lai pakaļ ejam tādam,
Kas daili noved dzīves bezgalos -
Mēs viņai glītu miera ceļu rādām.
Mums sirdis rāmas, dvēsles mieru bauda,
Lai saldos sapņos mīļi aijātos,
Kur ziedos daiļas rociņas mūs glauda.
Kas saldo mieru trauc ar špetnām rokām,
Grib daili vest, bet jaucas traipekļos,
To īgni atstumjam uz mūža mokām . . .»
Vēl daudz tie triec, to pašu vis par jaunu,
Tērpj gļēvās domas greznos vizuļos,
Aiz skaļiem vārdiem slēpt grib savu kaunu.
- Bet savu dvēseli viņš tālāk nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji viņas priekšā dvesa . . .
PIRMIE VĒSTNIEKI
Pirms vēl sniegs bij sācis kust,
Nāca sīki gāju putni,
Pirms vēl sācās pavasara
Saules siltā, zaļā vara.
Putnu skaļām balsīm klust,
Klust un aizsmakt vajadzēja:
Zemei viņi neiedvesa
Ziedoni, ko krūtīs nesa;
Viņi lika iepriekš just,
Cik būs krāšņa nākamība, -
Gavilēja, drīzi rima,
Tad tikai sākās ziedoņa dima.