RAINIS

TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ

TREJKRĀSAINĀ SAULĪTĒ

                                                                Saul' un mēness velti iet
                                                                Tavām acīm garām . . .

SENATNE

. . Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās,
Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās;

Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo,
No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo;

Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils;
Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils;

Iz niedoļa nāras saldsērīgi smejas,
Un mēnesnīcā tur laumas vij dejas;

Bez saulītes vakarā bāri tur dzied,
Tie bargu kungu gaitās iet . . .

Bet melnā čūska maļ jūrā miltus,
Tos jāēd būs tiem, kam vara un viltus;

Tur karā jāj bāliņš - aust asiņains rīts,
Pret ienaidniekiem ass zobens trīts,

Tad augšā kāps pilskalns iz senseniem laikiem,
Iz simtgadu miega caur dūmiem un tvaikiem.

Dies saulīte atkal trīskrāsaina:
Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.

KARAĻMEITA

Tanī niknā dienā
Asins šļācot šķīda:
Grima zemē pils un karaļmeita . . .

Daiļā karaļmeita
Sēd tur dziļā pilī,
Sēd un vērpj jau seši simti gadu.

Pilī dzintarsienas,
Zaļa vara grīda,
Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas;

Daiļai karaļmeitai
Dunošs pērkoņratiņš,
Dimantspole, zibens pavedieni;

Sēd tā zelta krēslā,
Acis drūmi kvēlo,
Sēd un vērpj ; tai melnais suns pie kājām.

Melnais suns pa laikam
Norūc, paceļ galvu,
Tālu augšā juzdams asins smaku . . .

Viņā niknā dienā,
Asins šaltēm šļācot,
Celsies augšā pils un karaļmeita:

Karaļmeita audīs
Jaunus gaismas audus -
Zibens meti, audi varavīksnas.

Jaunās gaismas audi,
Līdzi saules segai,
Silti apņems visus sāpju bērnus.

LAUKA LILIJAS

Jūs nezūdaties savas dzīvības,
Ko ēdīsat, ko dzersat rītu,
Nedz arī savas miesas apsegas,
Iekš kā to mīlīgi un silti tītu.

Jūs esat it kā putni gaisos brīvi:
Nedz viņi sēj, nedz viņi pļauj,
Nedz klētīs krāj, nedz kaudzēs krauj, -
Un vai tiem maizes trūkst, ko elpēt dzīvi?

Jūs baro jūsu tēvs pārpilnībā
Un zemie zemes pīšļi tīrumā,
Ko jūsu kājas min.

Jūs esat skaistās lauka lilijas. -
Kā viņas zied un sārtojas!
Tas krāšņais, priecinošais skats! - -
Nedz viņas strādā, nedz ar vērpj.
Un es jums saku: lielais Zālamans pats,
Kaut sevi visgreznākās drēbēs tērpj,
Ar visām pasauls spožām lepnībām
Nau līdzīgs vienai vienīgai no tām.

Tik - lepnā zāle, - to tie pīšļi zin,-
Šo dienu stāv un rīt kļūs aprīta
No zemes pīšļiem un no tīruma,
Ko tā, iz viņa spēku sūkdama,
Ar kājām min.

ZEMNIEKS

Smagi zemnieka lēnie soļi nodun,
Kad viņš darbojas laukā sūros sviedros,
Kad viņš atpūtā svētku dienās staigā.
Steigties nākotnei pretim nau viņš radis,
Skats tam atpakaļ klīst aizvien uz druvām.
Cieti ieaudzis stāv viņš savā zemē,
Lidot nejauzdams augstos, zilos gaisos,
Spēkus sūkdams iz krūtīm zemes mātei.
Tīrais milzeņa bērns, tik liels un lempīgs,
Bet, kad celsies, viņš rokām lāčus plēsīs

* * *

Tas nau tik grūti pravietot
Par laimi, rītu un sauli:
Jā, tiešām, liktenim vajadzēs tos dot,
Bet sen jau tad dusēs šie kauli, -

Tie dusēs un trūdēs, un odīs pat,
Tad jauno sauli jūs redzēsat.

FABRIKAS MEITENES DZIESMA

Ak, lakstīgala, nedziedi
Pie mana loga sērīgi,
Man rītu agri jāceļas,
Sirds kūst man vienās žēlabās,
Sirds tavām dziesmām līdzi kūst,
Kā viņas līst un rimst, un plūst.

Man rītu agri jāceļas,
Man saules nau tais istabās,
Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.

Tu šūposies vēl saskaņās
Līdz rītam, kad man jāceļas,
Tev birzē ritēs rasas zelts,
Man vecais slogs būs plecos velts -
Ak, lakstīgala, nedziedi
Pie mana loga sērīgi!

VIŅŠ TO ZINĀJA

Viņš to zināja
Visu to laiku,
Kopš viņu sērga
Iesāka kratīt;

Viņš to zināja,
Sen jau zināja:
Viņam bij jāmirst
Šinī sērgā . . .

Viņš visu redzēja,
Viņš visu saprata:
Kas bija bijis,
Kam bija jānāk . . .

- - - - - - - - - -
- - - - - - - - - -

Ap viņa gultu
Stāvēja bērniņi
Mirkušām piedurknēm,
Šņukstošiem deguniem;

Sausām acīm,
Drebošām rokām
Sieva tam pasniedza
Pēdējo malku . . .

Visu viņš redzēja
Gaiši kā dienā,
Kas viņa mīļajiem
Dzīvē bij gaidāms;

Visa viņa dzīve
Līdz sirmiem matiem,
Pūlēs un sviedros,
Bijusi velta - -

Nebija spējis
Sievai un bērniem
Sagādāt vairāk
Kā nabagu māju.

- - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - -

Viņš visu redzēja
Un tad mira,
Zobus iekodis
Pagalvja salmos -

Skaidra apziņa
Palika viņam
Līdz pat pēdējam
Acumirklim.

JAUNA GADUSIMTEŅA NAKTS DOMAS

Fragments

I

Man apkārt trimdas aukstais tuksnesis:
Še droši sēdēt man, še laika daudz;
Iz lielās tāles jauno gadsimteni
Var agrāk, skaidrāk redzēt atnākam, -
Un mīļā dzimtene guļ manā priekšā
Kā plaši izplatīta balta sega,
Ar zilu jūras lentu apšūta;
Zem baltās segas svaigi kapi - - -
No svaigiem kapiem svaigas asins kūp,
Nupat tik izlietas, jo tiešām tās
Bij pārāk karstas vecam gadsimtenim.
Jauns gadsimtens varbūt tās lietā liks.

II

Kā zaglis naktī, tā viņš atnācis,
Tik lēniem, nedzirdamiem glūņas soļiem,
Bet pēkšņi durvis brakš, - un mūža slieksnis,
Tik zobens ass, tik zibens īss - ir pārkāpts,
Un acu priekšā sarkans izplešas
Kā ziemeļblāzma - jaunais gadsimtenis,
Viņš virsū veļas milzīgs, plašs un smags.
Bet mūža durvis rībot cieti krīt,
Un laiks gar durvīm šņācot aizšaujas. -
No jaunā gadsimteņa aukstums dveš,
Ap kājām kūpot viļņo garaiņi,
Aiz viņa draudošs, noslēpumains tumsums,
Tik zvērās acis dzirkst iz segtā vaiga.

III

Jūs jaunā kunga svina roku jūtat
Uz sava kakla, pirms vēl iespējāt
To saņemt pienācīgām gavilēm,
Ka atpestījis jūs no vecā sloga.
Jūs mirdzin skaidrās glāzes pacēlāt -
Iekš viņām putoja ekscelsiors -
Viņš jūsu glāzes drupās sašķaidīja,
Un saldais, nevainīgais dzēriens lipa
Pie jūsu zolēm. - Arī viņam kauss
Bij rokā - glums un sarkans receklis, -
Bet otrā rokā viņam bija vējš, -
Viņš to jums acīs sēja smiedamies,
Ka būšot vētru pļaut - un galvas pļaut -
Jūs miera ļaudis - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

IV

Ko viņš mūs grābj tik pēkšņi un tik bargi?
Kāds šis mums pavēlnieks? Kas šis tāds ir?
Kas pazīst viņu? - Mūžu klaidonis.
No kurienes viņš nāk? - No tukšuma.
Kurp iet? - Uz tukšumu - un neziņā
Viņš atkal pazudīs, kā atnācis.
Visvarenākā kunga «Laika» priekšā
Viņš tikai mirklis, skaitlis, zemīgs kalps . . .
Mums jāgrib, un mēs viņu locīsim,
Lai kalpo mums, kas ir mums pavēlnieks.
Sviest viņu nost! Vēl viņa roka spiež -
Cik ilgi vēl? - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

V

Dēls gluži vecajā; nau izšķirams,
Kad vecais gājis, jaunais uzstājies.
Dažs teic, jau pērn, un tādā kārtā viņš
Jau slepus gadu būtu valdījis,
Un tēvs ar saviem diviem 9-iem
Tā aizgājis kā divi deviņi.
Dažs atkal teic: viņš ļāvis tēvam dzīvot,
Līdz tas jau būtu nonācis līdz 0, -
Lai rādītu, ka vecam gadsimtenim,
Kurš iesākās tik grezni, - iznākums
Ir nulle, - nulle nulles galā.
                                    1899.-1900.

VI, VII

Un kas tad bij šis viņa tēvs? Kas māte?
Teic: gars un mūžība! - Tie tikai vārdi:
Tēvs - vecais pilsoniskais gadsimtens,
Un māte - staltā Vaļība? - par kuru
Viņš karstām jaunasinīm cīnījās. -
Tam nebij lemts to iegūt, bet - tā melš -
Šis neatļautais mīlestības sakars
Bez sekām nebijis. - Un tomēr viņš,
Kā daždien pilsons, vēlāk precējies
Ar savas kārtas drukno Ikdienību
Un metis jaunu dienu untumus -
Un ticis pats par ļaužu apspiedēju. - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

VIII, IX

Kad tēvs jūs beigās kūla pātagām,
Tad dēls kuls skarpijiem. - Viņš atnāca,
Līdz elkoņiem, kā miesnieks, aptriepies
Ar svaigām asinīm, -
Par mieru mēļodams un klusām kaudams
Pa pulkiem nevainīgus upurus
Par labu kultūrai un gara gaismai.
Viņš tautas asrās slāpē, žņaugos žņaudz,
Tām mutes aizbāzdams, lai pārāk nebrēc:
Jo tā tik klusa māju darbība,
Un sodāmi ir tie, kas pārāk brēc,
Jo tas ir dumpis - - - - - - - - -

X

Viņš savu gaitu sāk ar kara troksni, -
Tā pirmie soļi norīb tālienē
Kā «garā Toma» rupjais bass, - tā kāja
Pret mīksto miesu šļākstot sper kā lode,
Visapkārt sprakstot zilās pupas plīst -
Eiropas koncerts, tā šo troksni sauc,
Kur lielgabali dūc, kur šrapnels sprāgst,
Kur kara vaidus dumdums pārdimdo,
Kur zobi šņirkst un dzelžu bruņas klaudz;
Bet visam pāri liegi fleites dzied -
Pus-saldi glaimīgi, pus-ņirgājoši, -
Par kluso, netraucēto laimību,
Ko nesis spožais, smailais asmenis,
To sauc par diplomātiju -

XI

Viņš grib, lai klusums valda, - kluss un kluss! -
Lai nerūc lielgabali, nešauj šautnes,
Lai zobens nedur, jeb vismaz bez trokšņa;
Lai vaidi rimst, lai klusi sten, kam jāsten;
Lai zobu žogā sakniebj īgnumu;
Lai mēli piesieri - vien par visām reizēm,
Tā grēko vairāk, nekā spēj to sodīt: -
Tad visi brēķi brīnum ātri rims,
Tad jauno gadsimteni nepels vairs,
Tad zudīs dusmas, vaimanas un lāsti,
Nāks miers un pilnums, cilvēkiem labs prāts,
Un tikai reizām, spējāk kustoties,
Kā sīki zvārgulīši dzelži stinkšēs,
Kas mīkstā tūbiņā būs ietīti.
Jo žēlsirdīgs mums ir ij soģis pats;
Ij bende pats liek savam asrām līt,
Kur asnis lej.- - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

XII

Nu, kāda būs tā tava Leiputrija,
Ko vecais gadsimtens jau dzīrās nest,
Uz mieru, bet uz miegu dibināta?
Jo maza tikai bij tā Leiputrija,
Ne daudzi guva viņā mieloties,
Drīz bija nosukāts viss putras kalns,
Bij izdzerts vīnezers ar visām dūņām,
Pagalam desu žogi, šķiņķu sienas,
Un visa saimniecība izpostīta - -
Bet pāri palika no visas laimes
Tik pliki nomīdīti tīrumi
Un kauli - - - - - - - - - - - - - -

XIII, XIV

Mēs gaidām citu, jaunu Leiputriju,
Ko neiztukšotu tas augšējs tūkstots.
Kas būtu diezgan liela it priekš visiem;
Kur būtu miers, ne miegs, bet dzīvība,
Un katris brīvi spētu klamzāties
Un rokas izstaipīt - Vai dosi to?
Ik dienas maizes riku, sviestu virsū
Un gaļu klāt? Un svārkus, zābakus
Un pīpē tabaku, un sievām kleites,
Un svētdien biļeti uz teātri?
Pa mazam strādāt, ēst un dzert papilnam,
Kā talkā, visiem līdzi darbs un galds?
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

XV, XVI, XVII

Mēs neapslāpējamās mūžu ilgās
Daudz gadusimteņus jau gaidās tvīkstam
Pēc gaismas, laimes, vaļības un maizes,
It sevišķi pēc maizes, - kviešu maizes,
Par līku vērdiņu par mārciņu;
Jo līdz ar to mums piekritīs viss cits,
Kas daiļš un labs, un tiklis, prāts un gars -
- - Un zini to: mēs esam paaudze,
Kas netop veca, vārds mums leģions;
Tā aug un aug un tevi veic un liec:
Tu būsi mūsu vergs - nos vincemus! -
- - - Tad beigās izaugs pastars saules dzimums
Uz skaidrās sniegabaltās svētku zemes, -
Tas baudīs laimību bez visa gala,
Ko mūžusāpēs mēs tam ieguvām -
Ar trimdām, cietumiem un asins mokām
Mēs, negaidošie aplam cerētāji,
Kas ķērās bārdā pašam Laika tēvam
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

VĀRDI

Visas dzejiskās sēras un gaviles,
Jūtu visas plūsmas iz dvēseles -
Spēj tikai dienas mūžību kavēt,
Nau jau tie vārdi, ar kuriem var zavēt:
Tālumus pārcilāt,
Kaut ir par sprīdi pie mērķa klāt.