RAINIS

TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ

ZEM VIENTULĪBAS TUMŠZAĻAJIEM SPĀRNIEM

. . . Pāri upei mēness meta
Tiltu zelta stariem:
Pārnākt sapņu gariem
Miglai līdz iz tumšiem mežiem.

RASA KLĀJA ZEMES VAIGU

Tālos mežos saule slīka:
Rasa klāja zemes vaigu,
Sārta blāzma vaigā tvīka;

Visu nakti rasa rita,
Balti klāja zemes vaigu,
Zaļā sagšā mēmi krita;

Saule pārnāk, atrod rītu:
Rasas klātu zemes vaigu,
Baltā asru autā tītu.

BALTA LAIME

Bez gala upe sniecas
Uz ziliem kalnājiem.
Tur debess pret zemi liecas
Aiz mūžu tālumiem;

Kur debess ar zemi tiekas,
Kur tālums neplūst vairs,
Tur balta laime man liekas,
Tur tu, tur nogrimst dairs.

VAKARA MIERS

Pie debess malas,
Mākoņu piespiesta,
Guļ vakarblāzma,
Dziestot vēl zudina.

Tāļš uguntiņš kuras,
Nelīdzi mirgojot,
Griež pļavā grieze -
Miera sirds negrib tev dot?

Lēn-lēni dziļāk
Tumsa uz zemi līkst,
Velgs vēsums staigā,
Galva tev rokās tvīkst.

MŪŽĪBA

Zil-augstu kalnāju
Sniegotā gultā
Guldīju galvu,
Lūkoju tālē...

Pār kalnu kalniem,
Aiz zvaigžņu zvaigznēm,
Līdz manas acis
Nesniedza redzēt:

Līdz manas acis
Nesniedza redzēt,
Līdz visi prāti
Mulstin mulsa.

MIGLAS LOKĀ

Ko, senais sapnis,
Tu dvēsli moci,
Tās tālās dienas
Pa miglu loci?

Ar klaidu tēliem
Celies un plūsti,
Kā plašos tīklos
Dvēseli gūsti?

Caur tīkla acīm
Mirdz birzes cauri -
Dvēselei gūstā
Tik šauri, šauri.

Uz tālām dienām
Ceļš lokā vijas,
Sapņainie tēli
Plūst un mijas.

SIRDS TIK GRŪTA

Smagi sēri
Lauku mātes
Elpa pūta;

Pāri pļavām
Rudens tvaika
Vēsmu sūta.

Vēsmas drēbe
Pelēkzīda,
Miglas šūta;

Pērļu smaga
Vīle velkas,
Liecas rūta -

Nobirst rūta,
Nobirst astra - -
Sirds tik grūta.

JŪRAS VAIDI

Iz tālām, senām dienām
Man dzirdas, ka jūra krāc,
Pret smagām smilšu sienām
No dusmām putas šļāc.

Jo ilgāk klausos, klausos,
Jo drūmāk skan šī balss,
Es klausos mūžīgos gausos
Vaidos, kad būs viņiem gals?

PRIEKŠ NEGAISA

Pus-pelēks un pus-tumši zils
Spīd ūdens pretī debess jumam,
Kurš mēms un ciets kā tēraudpils,
Un vienmuļīgs līdz apnikumam.

Kā spoguls jūra... malās vien
Viss tālā ūdens lauka garums,
Kur pāri vēju drebuls skrien,
Ir grumbās izvagots kā arums.

Virs ūdens kaiva baigi slīd,
Pus-bailes kliedzienā, pus-raudas; -
Drīz kaiva krīt, drīz balti spīd,
Kā dvēsele bez miers šaudās.

VĒLS VAKARS

Viz bāli zaļgans zaigums debess tālē,
No saules rieta zelta migla plūst,
Vēl rasa reti mirgo velgā zālē,
Un siltais gaiss kā maigā veldzē kūst...

Bet krāsas gurdamas jau nīkst un bālē,
Nakts vēji dzestri, slepeni sāk pūst - -
Un zemi tumsa gulstas smagā vālē...

Bez veida, mēra, dzīves... Žņaudzas krūts,
Salst šalkas, tukšums veras, - diezgan būts.

BULA LAIKS

I

Uz debess dziļi gulies mākonis
Un smagā tumsā sauli žņaugdams sedzis;
Aiz segas uguns, kurš tik verdošs dedzis,
Kā matu zelts līst šķiesnām iziris.

Un mākons lēni kāpj, - sirds raujas baigi -
Pus-debess juma slogs jau apņēmis;
Kā nasta garu spiež, un mācas vaigi -

Un žēlums nevairāms uz krūtīm slīkst,
Pēc tāliem saules krastiem ilgas tvīksi.

II

Bet mākons kāpj un kāpj . . . un tumsa sok,
Bez laika slāpēdama gaismas dzīvi:
Lauks drūmi klust, bet debess dun jau spīvi,
Pie zemes bezdelīgas bikli plok.

Tad pēkšņi dārd, un alpām auka brāžas,
Rauj koku saknes, ūdens dzelmes lok
Un, kaucot šļākoņam, pret zemi gāžas:

Ar smagu kāju dzīvi mīt un lauzt,
Ar špetnu roku zemes vaigu šaust.

III

Un beigās nomākts viss - tik plaša nakts:
Tāļš zibens zibsnī, tukšs un stindzis mēmums,
Kā raudot lietus līņā: varas lēmums
Ir piepildīts, un nāve stāv kā vakts.

Gars pagurst, rokas slābst: ne celt, ne locīt!
Tik retu siržu plēnēs kvēls vēl rakts,
Ko domas dzelt, ko dvēsli sapņiem mocīt!

Gaiss drēgnis, auksts - caur kauliem šalkas dzen;
Kā baigas balsis purvos klīstot sten. - -