RAINIS
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ
ZELTA TVAIKS
. . . Mana dvēsele atkal augšup nirs,
Un aizbēgs šausmainie biedi,
Kad smaršaini manim virsū birs
Tavas mīlas baltie ziedi...
A s p a z i j a
KOPŠ GARAS MŪŽĪBAS
Bet nekustošais ķermenis
Ne mīlas sajūt, ne naida
Viņš, atsalis un sastindzis,
Guļ slēgtām acīm un gaida.
Viņš gaida siltas asaras,
Kas tam uz krūtīm lai litu,
Viņš gaida kopš garas mūžības,
Lai celtos uz gaviļu rītu.
ZAĻĀ PAVĒNĪ
Sāk lēni slēgties sirdī vāts,
Kas ilgus gadus čūlojusi,
Tik ilgus, ilgus tukšus gadus - - -
Tu mazo rociņu man klusi
Uz vārgo sirdi uzlikusi:
Sirds atkal silst un staro prāts,
Un aizmirsta dziļā, dziļā vāts.
Sirds karstā, klusi!
Grūts ceļš tev priekšā, drīz, drīz tevi cels, -
Dusi vēl, dusi!
ALKANĀ ZEME
Pār zemi pārlaidās pāri
Melns mākonis valguma
Un alkanā zeme kāri
Pēc viņa dvašoja:
«Ne laimes, ne saules, - bet dzēsmas!
Kaut tumsā un dubļos viss slīkst,
Ilgi ilgotas veldzošas vēsmas,
Lai jaunzaļi asni dīgst!»
Un vienmēr zeme kāri
Pēc zēluma dvašoja,
Kad augsti pārlaidās pāri
Liegs mākonīts valguma.
SILTS DVAŠAS VILNIS
Ņirb saulē jūra bez gala;
Mazs namiņš, apkārt mežs:
Uz zemi, kur ziema un sala,
Silts dvašas vilnis dveš.
Es jūtu, ka tava dvaša
Man dvēselē iespiežas,
Man dzīvība briestoši plaša
No viņas atmostas;
Tā ņirb kā jūra bez gala,
Bez valda plūstoša,
Uz sirdīm, kam ziema un sala,
Vasaru staroša.
SABIRZIS ZIEDIŅŠ
Maigu mīlas vārdu
Glāstoša veldze,
Kūstošu ilgu
Kvēle un smeldze:
Sīks, sabirzis ziediņš
Man vairāk sver, -
To manas rokas
Taustāmi tver; -
Sīks, sabirzis ziediņš, -
Zīdautā tīts,
Viņš bija toreiz
Tev matos vīts.
NIEKABĪLE
Man plaši vērtā logā
Līst sēras gaviles, -
Tās lakstīgala pogā
Dziļ-dziļi iz dvēseles.
Bet viens tik viņai teiciens,
Tas pats maz skaņās beigts,
Viens vienīgs mīlas sveiciens,
Tik mūžam no jauna teikts.
Ak, tādu niekabīli
Es arī pazīstu, -
Teic: «Mīli! mīli! mīli!»
Caur visu mūžību.
ZILGANAS DZIRKSTELES
Ko veļas drausma, ko baisma,
Ko vaigi tev asarās mirkst?
- Kā skaļa gaviļu gaisma
Iz tavām acīm dzirkst;
Met zilganu dzirksteļu mirgas
Iz spēka pilnās sirds:
Klīst smacin biezās birgas,
Gaiss dzidrā skaidrībā mirdz;
Dziļ-dziļi dvēselē zaigums
Un mīla, un mūžīgs rīts,
Un miera netrauktais maigums,
Dzeldošās ugunīs tīts.
Ko veļas tad drausma, ko baisma,
Ko vaigi tev asarās mirkst,
Kad skaļa gaviļu gaisma
Iz tavām acīm dzirkst?
VELNA SKUĶIS
Un kaut tu ņemsi citu,
Tev nebūs miera gūt,
Es acis tai izskrāpēšu,
Tev tomēr manam būs būt.
Lai baltas viņām rokas
Un tīnes no pilnības tūkst:
Manu pilno zelta matu
Un ziedošo vaigu tām trūkst.
Kur tevim otru tādu
Kā mani, tik spriganu, rast:
Tām muļķēm un vārgulēm tevi
Ne mūžam neizprast.
Es tomēr par viņām visām
Vēl esmu pārākā,
Tavs negantais prāts jau nerims
Tai lēnīgā ikdienā;
Un, ja es iešu tik skaista
Tev garām kairinot,
Tev vajdzēs tās gabalos saplēst
Un mūžam tām ardievas dot.
MAZĀKĀS KĀJIŅAS
Zib balti zirnīši,
Bērti pa plānu:
Zib baltas kājiņas,
Sīk-žigli tekot.
Zaļoši tīrumi,
Puķotas pļavas:
Zib baltas kājiņas,
Sīk-žigli tekot.
Mazākās kājiņas
Pa visu zemi,
Es viņas, azotē
Aizslēpis, sildu.
Mazākās kājiņas
Pa visu zemi,
Atnesa saulīti,
Debes' un zvaigznes;
Debesīs putnu ceļš
Balti zib zvaigznēm
Balti zib kājiņas,
Sīk-žigli tekot.
SĪKIE PIRKSTIŅI
Man liekas, šie sīkie pirkstiņi
No rožu kristāla izdrāzti.
Div' sarkanas saulītes aust šobrīd,
Kad gaisma caur pirkstiem cauri spīd.
Tu izplēt viņus smiedamās:
Desmitstaraina austriņa sārtojas,
Un spied manim acis cieti ciet:
Visa pasaule rožainā gaismā man šķiet. -
Aiz tālām zemēm šie pirkstiņi mīt,
Bet sarkana saule caur tālēm spīd.
Šie sīkie, smalkie pirkstiņi
No rožu kristāla izdrāzti.
AIZ BLĀVĀ PLĪVURA
Ko klīsti, prāts,
Šo augu dien' ? -
Tas mīļais vaigs
Aizvien, aizvien
Tas slaikais stāvs - - -
Kā plīvurs blāvs
Tiem pāri klāts,
Bet brīnummaigs
Caur segu spīd
Tas mīļais vaigs
Aizvien, aizvien
Tas slaikais stāvs
Tu, tāles plīvurs,
Zili blāvs,
Jel paveries
Šo brīd', šo brīd' -
Jau staroši spīd
Divas laimīgas acis:
Tavs mīļais vaigs,
Tavs slaikais stāvs
Man rokās slīd.
ZELTA TVAIKS
Man sirds ir pilna mīlas
Kā maija zaļais ārs,
Kā smaršas puteklīšu
Pilns ziedošs ābeļdārzs:
Tur diena plaukst un raso,
Ik mirdzošs puteklīts
Tur vijas un viļņo ap tevi,
Klus-klusu dziesmiņu sīc.
Tavs stāvs tiem vidū zālē
Stāv smaidošs, smalks un slaiks
Tie vijas ap tevi un. viļņo
Kā kūpošs zelta tvaiks.
Un ziedu puteklīši,
Tie glāsta tevi un glauž,
Ap mīļo dvēsli liegi
Tev zīda plīvuri auž.
Tie miljoniem plūst - bet, ja vienam,
Tik vienam šīs acis skumst,
Tie klust un klīst, un saplok,
Viss zelta mirdzums tumst.
ŠĪ DZĪVE BIJ TUKŠA
Šī dzīve bij tukša
Tu saturu lēji;
Šī dzīve bij kaila -
Tu puķes sēji;
Šī dzīve bij auksta -
Tu dvašu dvesi;
Šī dzīve bij tumša -
Tu sauli nesi.
Es atkal sauli
Varēšu vēstīt,
Mirušās krūtīs
Cerību dēstīt.
MĪLAS DVĒSELE
Ko tirpdams stāvi
Pie aukstām miesām?
Tu pats viņas kāvi!
Izbailes acīs,
Mēms jautājums lūpās, -
Kas tev ko sacīs?
Kur dvēsele dega,
Guļ aukstās miesas
Kā tukša sega.
Tīmekļa sārta
Ir mīlas dvēsele,
Irst, tikko skārta - -
Kā ziedu dvesma,
Skūpsta un aizplūst,
Kā rīta dzesma . . .
MANAS ILGAS
Sen manā sirdī ilgas sēd,
Uz āru laužas ar varu;
Tās augu mūžu sirdi ēd,
Pret sienām sitas ar sparu.
Ne acumirkli miera ļauj.
Kā zvēri grauž krātiņa sienas,
Un visu, ko sirds tik mīļi skauj,
Tās plosa ik dienas, ik dienas . . .
Mans sārtais ziediņš, mans vientulīts,
Kas mīļā saulē plaucis,
Guļ, galviņu ievilcis, samīdīts:
Bars pāri viņam traucis.
Mans sārtais ziediņš, starodams
Tu saulīti sirdī man nesi,
Man tumšs un auksts, un negants nams,-
Tu līdzi tur ieslodzīts esi.
Tur saulei nau lēkts, tur ziediem nau laiks,
Nau laiks, kad atelsu dzertu,
Tur ilgas spriežas kā katlā tvaiks,
Kas kalnus gaisā spertu:
Uz priekšu, uz priekšu! tur darbs, tor spēks,
Vējš šaudamies svilpo gar ausīm . . .
Tur prieks, tur saule, bet dusa ir grēks,
Uz priekšu šo zemi mēs rausim!