RAINIS
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ
PRIEKŠPAVASARS
. . . Saule elpojošām acīm
Nomirušā zemē raugās,
Līdz pa mazam stingums raisās,
Kūst un nokrīt ledus žņaugas . . .
SAULES BĒRNS
Kad tevim uzbrukušas bēdas, -
Tās gremž un grauž, un iekšas plosa,
Un sirdī mūžam atstāj pēdas.
Bet, kad tev liels un mirdzošs prieks
Kā saule silti noglauž galvu, -
Tu pasmaidi kā bērns par balvu,
Ko aizmirst drīz: - tas bija nieks,
Tas bija saprotams par sevi,
Ka prieks ik dienas silda tevi.
SKANOŠA LIESMA
Kā virknē domas veras
Un skaņas plūst un plūst:
Tās tavas dvēsles ceras, -
Tā trīs un deg, un kūst;
Tā kūst un sūrst, un kvēlo,
Un pati sevi sveļ, -
To ugunis veido un tēlo,
Iz sirds tai asinis smeļ;
To dedzina vieglu un smalku,
Un brīvu no smaguma,
Bez skaita moku un šalku
Pār viņu izlaista:
Lai sirdīs tā iespiesties spētu
Tik dziļi, cik sāpes vien rok,
Lai uguns sēklu sētu,
Kur tumsā un slogā vēl smok...
Lai sadegtos, drīzi lai dzistu,
Tu, liesma skanošā,
Par pelnu kopiņu kristu,
Ko vēji iznēsā.
Bet virknē vēl domas veras
Un skaņas plūst un plūst:
Tās tavas dvēsles ceras,
Tā trīs un deg, un kūst.
VĒLS SAULES STARS
. . . Vai tad es dzenos pēc laimes,
es dzenos pēc sava darba . . .
Z a r a t u s t r a
Uguns acīs un spītība lūpās,
Bet nemiers valstās pa krūtīm,
Un dziļi sirdī raud kāda balss
Visšaurākā, slēptākā dvēseles kaktā.
Tev nebūs raudāt, mīļā dvēsle,
Nau jau nekas.
Vēls, maldū aizgājis saules stars, -
Viņš slīdēja garām, nelīdzi skrejot,
Drīz spoži mirdzot, drīz atkal dziestot,
Bailīgi tekājot rudens klajā,
Kā dzenātas stirnas bēg;
Viņš meklēja brāļus no vasaras vidus,
Karsto, kvēlošo saules māti - -
Kas tevim daļas?
Nau jau nekas!
Ko raudi tu, vientuļā dvēsle?
Stars aizklīst garām, mēs paliekam ēnā,
Bet ēnā ir vēsāka cīņa,
To zināja grieķi,
Kas kaujā krita ap Leonīdu.
Un kauja ir karsta:
Tā stingušos locekļus sasildīs tev
Un asaras žāvēs . . .
«Un sirdi ar,» tu saki?
Sirds mīksta tev tiks
Bez gala līdzcietībā un mīlā:
Bez gala ciešanu daudz
Tais vārgos ļaudīs!
Tev viņiem jālīdz,
Topi pilnīga, dvēsle!
Un neraudi vairs,
Bet cīnies!
Nau jau nekas.
Jo saules stars nāca no āras,
Tu nespēji viļināt viņu, nespēji turēt . . .
Nau jau nekas
Viņš aizklīst
Un gaist,
Bet dvēsle paliek, un dvēsle aug,
Un dvēsle ir arī stars un cita saule,
Tā staro klusi un pastāvīgi
Baltā vienkrāsas gaismā;
Tā neaizklīst.
Klusi, dvēsle, ko raudi!
Nau jau nekas.
Ne mākoņi māc šo iekšējo sauli,
Ne rudens to dzēš:
Tā silti plūst ziemā un nāvē
Un dziļi iekšā spīd,
Kur iespiesties nespēj
Sarkan-zeltainā, karstā,
Septiņkrāsainā pasauls saule,
Tais tumšos dziļumos zemes klēpi
Un vientuļās sirdīs,
Ka tās spēcīgas top un ceļas,
Un kāpj uz gaismu . . .
Nau jau nekas,
Nau gluži nekas!
Vēl tu raudi, tu, vientuļā dvēsle?
Jā, jā, es jūtu: tu raudi;
Vēl asaras slepeni rit.
Tev nebūs raudāt!
Jau sirds līdz malām ir asaru pilna,
Tik smaga top . . .
Klus, beidz! es nevaru vairs!
Ej cīņā uzvaru gūt
Vai krist.
CELIES!
Tumsa, - ne zvaigznes,
Kas vientuļi mirdz,
Krūtīs tev gaiša
Un degoša sirds.
Celies, kaut visi
Tev apkārt vēl dus,
Nomet sald-sapņus
Kā palagus.
Celies un pasteidzies
Gurnus sev jozt,
Visu veco dzīvi
Sev nokrati nost!
VIENĪGĀ ZVAIGZNE
. . . Un zini: augstākā ideja,
Tā nepazīsti cilvēka žēluma;
Kas viņas ugunīs iededzies,
Tas neprasa, vai viņš bojā ies;
Ne sevis, ne cita tas nevēro,
Tas ziedo tai savu visdārgāko;
Tas neskatās sānis, bet iet un iet,
Tu vari to teikt vai pelt, vai smiet;
Tam visu visapkārt tumsa sedz,
Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz. -
JAUNEKĻIEM
Jauneklim jābūt
Drosulim, pārgalvim:
Ļaudis uz ielām
Lai skatās un brīnās!
Kaisat pār galvām
Ogles ar gailēm:
Ļaudis ar bailēm
Skatās, kā cīnās.
Noraujat apsegu,
Runājat dikti:
Ļaudis, tie pikti,
Klausās un brīnās.
Žibošām lāpām
Žilbinat acis:
Uztrauksies tracis,
Nokratīs zvīņas.
Augšā! uz priekšu!
Uzvaras drosmā:
Ļaudis, tie trosmā
Sekos, kur cīnās.
ZELTĪTAS LAPAS
Cik lēni vilkās,
Kā svina kurpēm,
Šī kūtrā nakts!
Kā dzisis gaisa
Jau dzīves pukstiena
Vājais takts,
Un galviņu lieca
Pie zemes krūts
Zaļ-zaļā zāle,
Bez elpas gaidīja
Mežs un putni,
Un visa tāle - -
- - - - - - - - - - -
Ko jūs vēl skumstat,
Jūs jaunās dvēsles,
Tik zaļi sārtas?
Pēc kūtrās nakts
No rīta vēja
Jūs pirmās skārtas!
Lūk, zeltītas lapas
Trīs kalna bērzu
Galotņu zaros
Tās jūs, tās pirmās,
No laimes mirdzot,
Peld austras staros;
Tās junda rītu,
Bez bailēm šalcot,
Kaut stingušas salnā,
Un cauru dienu
Ar sauli runā
Augstajā kalnā.
RĪTA VĒJI
Jūs, kas esat raudājuši,
Dzesinājat karstās acis:
Diezgan spilvens asru lacis,
Ceļaties, jau aust aiz mežiem!
Modri bijāt visu nakti,
Visas tumšā sloga drausmas,
Visas rupjās varas šausmas
Jūs visdziļāk izbaudījāt.
Slāpētas bij domu kvēles, -
Tomēr sirds jums neizmisa,
Tomēr dzirkstis neizdzisa,
Paglābāt tās jaunam rītam.
Vēsi dvašo rīta vēji,
Augšā galvu! skaidri skatat,
Nost no pleciem sāpes kratat,
Izraujat iz krūtīm vaidus!
Locekļiem, kas rūsējuši
Bezdarbībā, laužat telpas,
Atņematies svaigas elpas
Pilnas izžuvušās plaušas;
Staipat notirpušās dzīslas,
Piesperat ar stingām kājām,
Lai jel dārd pa visām mājām,
Īgni norūc gulētāji!
Atplešat tad logu slēģus:
Visur apkārt skaidrā tālē
Jauna, zaļa gaisma bālē,
Rīta rasa mirgo zālē.
VECA DZIESMA
To vien mēs dziedam: auksts un sājš; -
Mums vielas trūkst, - viss vecs un vājš...
Mēs gribam sev jaunu dzīvi dzejot,
Gavilēt, kaut arī bojā ejot!
PRIECĪGIEM ĻAUDĪM
Jums mūžam neizprast gaviles,
Kas nevaldu laužas iz dvēseles:
Jūs netvīkāt gurdami ēdošās sāpēs,
Mūžam jūs neslāpsat gaviļu slāpēs.
VECĀS LIGAS
Vecais dzīves riebums atkal
Paceļas iz savas migas . . .
- - - Ko jūs ļāvāt ikdienībai
Saules smieklus slāpēt sirdī?
Tagad viņa, ak, jūs tirdī
Sīkām, zemām zemes mokām.
Mums šo ligu nau ko bīties, -
Tās tik spēj pa zemi vīties,
Nespēj kalnos pakaļ dzīties,
Ne vēl augsti celties gaisos.
TAURĒTĀJS
«Jā, vajga!» visi kliedz, «ka še ko darām!
Jo posts jau tiešām manāms tiek visgarām...!»
Pūš taurētājs taurē darboņus vākt;
Drīz tie no malu malām sāks nākt: -
«Kā tad!» viens sauc, «man griba ir laba,-
Nau spējas, - tas tas lielais laba... »
Cits: «Spēja man būtu, - bet tu ej sāc!»
Trešs: «Es jau nu ietu, bet bailes māc . . .»
Vēl cits: «Ko bailes?! - man nau tik vaļas!»
Un pārējie visi: Kas mums tur daļas?
Bet taurētājs ar savu tauri
Laužas viens pats caur sienu cauri.
PAVASARA DZIESMA
Pār zemi spēji dvesma iet,
Zem dvesmas puķes un zāle zied -
Vai nemanāt?
Vējš virpu virpām smiltis dzen,
No brāzmas vecie stumbri sten -
Jūs nemanāt, jūs nejēdzat,
Jūs skumji galvas karat.
Pa klajiem laukiem aukas kauc,
Pie debesīm melnus mākoņus jauc -
Jūs nemanāt, jūs nejēdzat,
Jūs traucēkli tik barat.
Tad lietus gāž un kokus per,
Kā aizslāpusi zeme dzer -
Vēl nemanāt? vēl nejēdzat?
Un debess dārd, un gaisi dund,
Un niknās dusmās vētras skund - -
Jūs nemanāt, jūs nejēdzat,
Jūs acis cieti darāt.
No dūsmas mostas viss pasauls ārs,
Drīz zaļos zeme viens vienīgs dārzs
Jūs nemanāt, jūs nejēdzat,
Jūs tikai vaidēt varat.
Jūs nemanāt, jūs nejēdzat,
Bez jums mēs iztiksim tāpat -
Jūs tikai vaidēt varat.
LAUZTĀS PRIEDES
Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja -
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguru liekt:
«Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara,-
Vēl cīņa pret tevi nau nobeigta,
Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids! . . .»
Un augstās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira -
Pret vētru lepni cilājas krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:
«Brāz bangas, tu, naidīgā pretvara -
Mēs tāles sniegsim, kur laimība!
Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt -
Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!»
UZ PRIEKŠU
Tu esi nolauzis aiz sevis tiltu,
Kas spētu vēlreiz tevi mājās vest:
Kur steigtos tevi skaut, līdz sirds tev siltu,
Tev aukstās rokās siltu dvašu dvest . . .
Tilts nolauzts, dzelmē nogremdētas laivas,
Tev pretī vētrās klinšu kraujas grūst,
Gar tukšo krastu kliedzot laižas kaivas.
Klints asnīs rokas plēš, balsts kājām lūst . . .
Uz priekšu! priekšā saules tāles plūst.
INFRAGIBILIS
Jūs varat izmērdēt šīs kuslās miesas,
Šo stalto stāvu liekt, šos kaulus lauzt
Un acu starus dzēst, kas negrib snaust,
Un samalt locekļus pēc savas tiesas;
Jūs asām sāpēm varat garu grauzt,
Līdz viņš ar moku pilnu muti brēktu:
Par savu vārgu visiem vārgiem paust.- - -
Tik veikt to nespējat: brīvs, kaut to slēgtu,
Un mūžīgs celsies viņš ar saules lēktu!
ELĒĢIJA
Jaunekļa piemiņai
I
«Es ilgāk vairs to nepanesu, tēvs,
Man dzīvām acīm jāredz tas ik dienas,
Un nevar līdzēt, nevar! Stāvi gļēvs
Un mēms, un stulbs, - viss atlec, kā no sienas...
Ar smiekliem taisnībai tiek acīs spļauts,
Tur vājiem vaigā sit, tur nau pat cienas
Ne mātes svētumam - un viss tiek ļauts . . .
Un miesas trīc tik, mīdītas un šaustas
Ak, uzlēkt, grābt, - sirds verd, un rokas raustās . . .»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
II
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Kā tevi turēt bij?! Tu aizgāji
Brukt cīņas mutulī ar liesmu šalti . . .
Nu, dēls, tu pārnests: - - vingrie locekļi
Cik stīvi! cik tu kluss! cik vaigi salti!
Kā kaisa tie, kad tavi uguns vārdi
Mums sirdis dzēla! - Kluss! - Cik maigi mirdz
Tev pierē miers, kur dega domu zārdi! . . .
Tik lūpās tev vēl kaujas niknums ņirdz:
Tas dzeļ! . . . Mēs iesim, iesim, - rimsti, sirds!»
JĀ, RIET . . .
Jā, saule riet, ak, ātri riet,
Un augšā nakts un bailes iet.
Jā, riet, gan riet, - un tomēr reiz aust:
Staru pātagām tumsu šaust.
PAVASARA DIENAS
Ne žēloties, ne gaust, ne gaust,
Ar spēku šauro loku lauzt!
Ar elkoņiem pret loku spriest, -
I ledus brākš, kad upe briest.
Sen saule aug, sen gaisi silst,
Sen marta ledus pelēks dilst,-
Jo ledus dilst, jo strauti šņāc,
Uz straumi trauc, tos straume vāc -
Tūkst tūkumā un krastus grauj,
Un ledu krācot līdzi rauj,
Pār laukiem plaši viļņus brāž,
Iz veciem balstiem ēkas gāž;
Kur straume dusmās pāri plūst,
Viss mūža pamats drupās grūst,
Ik šķērslis lūst, ik saite rīst,
Ik drūmā cietumsiena šķīst;
Viss krīt, kas šķir, kas spiež un draud, -
Cik tāļi acis redzēt jaud:
Viens vienīgs līdzens ūdens lauks,
Kā milzīgs pildīts dzīves trauks.
FIAT JUSTITIA!
Tik viena vienīga ir taisnība,
Tā pati mūžīga un negrozāma -
No sākta gala viņa bijusi:
Tā uztur kārtībā šo pasauli,
Un visa pasaule kad bojā ietu,
Tad tomēr taisnība vēl paliktu.
Fiat justitia, ruat mundus!
* * *
Tā augstā krēslā sēd pār pasauli,
Ar mākoņiem sedz savu majestāti
Un skaidro skatu - sedz ar aizsaini.
Uz dzelzs un akmens balstās viņas krēslis,
Uz līķu kaudzēm, kaulu piramīdēm,
No lielgabaliem lieti uzvarstabi
Ir krēsla kājas; sēdeklis ir pīts
No važām, kurās tautas bija kaltas,
Kas noziegušās: mazas būdamas.
Tai rokās svara kausi: vienā kausā
Ir taisnas asinis, bet otrā zobens,
Un otrais kauss aizvien uz zemi sver.
Tā tērpta sarkani ar zelta audiem,
Smags zīda mētels tai pār pleciem čaukst;
Ap vidu kalta plata vara josta,
No svina kurpes dzelžu papēžiem;
Pie sāniem likums, pātaga un cirvis.
Tā, plānās lūpas sakodusi, sēd,
Un katrs vārds, kas izspiežas tām cauri,
Ir griezīgs asmenis un dunča gals.
Tā runā pavēlēs un spriedumos,
Kas gaisā švīkst kā cirvja cirtieni.
Viss, ko tā teic, tiek tūdaļ izpildīts,
Līdz zeme pārplūzdama sārtojas
Un asins atspīd debesīs kā blāzma.
Fiat justitia, ruat mundus!
* * *
Un paceļas no krēsla taisnība,
Iet izplatīt pa zemēm savu varu -
Tā izlīdzinājošā taisnība;
Tā, acis aizsegusi, akla staigā,
Tā neuzlūko, vai kāds labs vai ļauns,
Tā soda darbu, neredz cēloņus,
Ne vaigu bālumu, ne asaras,
Ne kalsnās rokas, kuras izmisumā
Bij ilgi lauzītas, pirms noziedzās.
Jā, - garos mūžos taisnība gan būs
Vai veca tikusi, un acis tumšas
No mūžam nenoņemtā aizsaiņa.
Man arī šķiet: tā drusku pakurla
Vai ausis aizbāzusi mīkstu vilnu,
Jo aukstu seju viņa garām iet,
Kur aizsmakušas balsis kliedz pēc viņas:
Lai, lai sev kliedz, tas viņu negrozīs,
Uz kliedzējiem nekad tā neklausījās -
Fiat justitia, ruat mundus!
* * *
- - Stāvs arī nau tik stalts, kā šķiet no tāles,
Tā laiskiem soļiem. ļodzīdamās iet,
Ka retu reiz var panākt vainīgo,
Un cietie kaulu pirksti taisno grābj.
Tik osmas spēja tai vēl smalka liekas:
Jau iztālīm jūt būdās dūmu smaku
Un labprāt apiet tām ar loku apkārt.
Bet, ja tur tomēr reizēm nākas būt,
Tā pazemīga līdzi pazemīgiem
Un pieklājīga; rāma, bailīga;
Nekad tā nelien bezkaunīgi acīs;
Un lepna ar tā nau, kā šķiet no tāles.
Kad nauda runā, viņa klusu cieš!
Ļauj kaulēties ar sevi, pajokoties,
Prot piemēroties visām vajadzībām.
Ar vareniem un drošiem tā ir droša;
Tur viņa rādās visā stingrībā,
Sev neļauj blakus sēdēt žēlastībai,
Tad viņas spriedumam nau pretrunas:
Lai visa pasaule vai bojā iet,
Lai tūkstots balsīm vaidu vaidi kāpj,
Lai draud un zobus griež, un dūres ceļ,
Tad tomēr taisnībai ir jānotiek -
Tā nikni samin visus pretekļus
Un visas nezāles ar saknēm izrauj-
Tai pieder pēdējs vārds un pēdējs - lāsts-
Fiat justitia, ruat mundus!
* * *
Jā, vecā taisnība, tas acīm redzams,
Aizvien top vecāka un vājāka,
Un viņas dienas ir jau skaitītas.
Ik stundas zūd tai spēki, tikai niknums
Vēl augtin aug un pikta ļaunprātība,
Ap lūpām zemi nenovīdīgs vaibsts,
Un mute sašķiebta no ņirguma.
Tai kājas ļogās, izkaltušos kaulos
Dilst dzīvās smaganas, un kruķis vien
Vēl balsta saļimstošo ģindeni.
Bet kruķis sper vēl pakritušo miesu
Un kāja lūdzējam pa vaigu min.
Fiat justitia, ruat mi.mdus!
* * *
Ir laiks jau nācis vecai taisnībai,
Tās dzīve zobu galā karājas.
Drīz sabruks milzu stāvs, ka norībēs
No kauliem klabošiem un tukšās paures,
Un gaisā celsies melni putekļi
No izžuvušā asins plūduma,
Kas viņas vārdā tika izlaistīts
No viņas ģiftīgajām siekalām,
No gruvekļiem un vecās ēkas trūdiem,
No tūkstošgadu mēslu salašnām,
Kas krājās nomestas un pūdamas
Un visu gaisu zemē smacināja,
Ka elpa aizrāvās no ļauniem tvaikiem
Un zaļai dzīvībai bij jānosmok.
Bet trūdiem cauri zaļi asni dīgst,
Un jauna pasaule virs vecās ceļas-
Ruat justitia, fiat mundus!
PASTARA DIENA
Dies irae, dies illa
Solvet urbem in favilla.
Daudz karstas sirdis
Pukstēt rims,
Daudz zaļi stāvi
Vēl lauzti ļims;
Daudz nakšu tumsa
Vēl ļaudis segs,
Daudz dzirkstis dzisīs,
Pirms liesma degs;
Un balti kauli
Vēl laukus klās,
Daudz asins plūdīs,
Pirms vaidi stās;
Daudz krūtis stenēs,
Daudz pleci līks
Un celsies atkal,
Un atkal slīks;
Daudz viļņi velsies
Un atkritīs,
Bet atkal un atkal
Tos vētra dzīs; -
Simt-simti pamirs -
Vēl tas nau gals:
Simt-tūkstošus jaunus
Sauc vietā balss.
Jo viena apklust,
Jo desmit brēc,
Līdz tuvu, tāļu
Viss plašums rēc,
Līdz zemā zeme
No dusmām trīc,
Ik smilšu graudiņš,
Ko minat, dīc;
No zemes trīces
Jums nami grūst,
Dzelzs cietākie stabi
Jums pāri lūst;
Tās akmens kaudzes,
Ko cēlāt jūs tvert,
Tās kritīs uz jums
Jūsu asinis dzert.
Klints jūsu pilis
No pleciem sev vels
Un, brīvi sliedamās,
Galvu cels.
Kur tad jūs bēgsat,
Kurš kalns jūs glābs?
Kad kalns un leja
Tik atriebt slāps!
Kurš ezers, jūra
Jums tversmi dos?
Tie šļāks pār zemi,
Jūs aizskalos;
Gan melnos dumbros
Jūs skriesat līst?
Pret jums tie balti,
Jūs neatzīst;
Bet mēmā zeme
Tad muti vērs
Un aprīs jūs,
Un kūpēs sērs.