RAINIS

TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ

EPILOGS

. . . Laukā brīvi vēji šaudās . . .
Debess, pēkšņi atvērdamās,
Paceļas līdz bezgalībai . . .

                No «Ave sol! »

GARA GAITA

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - Bet vis vēl augstāk, augstāk gaita sniedz:
Viss tālē raucas it kā rīta ēna,
Jau gaisa kārta top tik dzestri rēna,
Bet vis vēl augstāk tava gaita sniedz . . .
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
No miesām visas risa zemes saites,
Viss naids un dusmība, viss ļaunums, kaites;
Bez žēluma, bez pagātnes, bez vainas
Tu skati priekšā zelta rīta ainas;
Gars brīvus spārnus dzidrē cilā liegi;
Tik balta dvēsle mirdz kā kalnu sniegi;
Gaist viss, kas rupjis, smags, - spīd smalkais maigums
Kā zvaigžņu būtes caurspīdīgais zaigums . . .
. . . Bet vis vēl augstāk tava gaita sniedz . . .
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Aiz tevis raucas viss kā rīta ēna,
Jau gaisa kārta top tik dzestri rēna,
Bet augstāk saulei pretī gaita sniedz,
Un mūžos gala nau, kas gaitu liedz . . .
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -