RAINIS
TIE, KAS NEAIZMIRST
RUDENS DZIESMA
TIEM, KAS NEAIZMIRST!
Jau gadi gājuši,
Jau ūdeņi krituši,
Jau postītie lauki atkal
Visi ir zaļoši;
Jau miņas dzisušas,
Jau vātis dzijušas,
Lūzušās sirdis atkal
Visas ir smejošas.
Ko viena vienīga,
Sirds, paliec skumīga?
- Lai, - būšu no visiem atkal
Viena, kas mīlēja.
- «Viena, kas mīlēja» - negrib atlaisties mocošie pantiņi;
puspārsmejoši, pusbēdīgi šūpojas man apkārt - «viena, kas mīlēja; viena, kas
nevarēja aizmirst» sauc pakaļ manai sirdij.
Rimstat, pantiņi, - man draugiem lasītājiem dzimtenē jāsaka viens vārds,
jāatvainojas, ka šī grāmatiņa nau tapusi tāda, kādu prasa laiks un varbūt arī
viņi; jo izglītotam rakstniekam jādod «moderni» dienas jautājumi, le dernier
cri, pēdējs modes kliedziens, un es nāku ar to, kas bijis tik sen, sen, piecus
mūžus, gribēju teikt - piecus gadus atpakaļ.
«Viena, kas mīlēja; viena, kas nevar aizmirst; viena, kuru var aizmirst; viena, viena .
. .» Ko jūs smejaties, pantiņi? Jā, sirds nevar aizmirst, bet vai viņa tādēļ jau
viena? - Sirds ir viena tur pie atjaunotiem priekiem; aiz dzimtenes aploka viņa nau
viena; vientuļu siržu daudz izkaisītu pa lieliem tuksnešiem līdzi sarkanām ogām
rudens tukšajos purvos. Viņas visas mīl un nevar aizmirst; klusi ciešot, cieš varbūt
vēl vairāk nekā šī sirds, kura mirtu, ja nerunātu, ja neteiktu citu sāpes, kas vien
ir viņas sāpes. Un tūkstošas sirdis pašā dzimtenē, kuras ar sāpēm saistītas pie
tā, kas būs, - vai tās var aizmirst un beigt mīlēt?
Daudzi var aizmirst, daudzus var aizmirst: draugs draugu, brālis brāli, vēl vairāk -
māte bērnu, vēl vairāk - vīrs pienākumu, vēl vairāk - dzimtene sevi, savus bērnus
un savu nākotni reizē. Dzelzs sadilst, cilvēku smadzenes nau dzelzs. Bet ilgi kalta
dzelzs top tērauds. Ir bijuši un būs vienmēr tie, kas neaizmirst. Tie ir dzīvā
vēsture, kas atmiņu dzeļ. Kad dzimtene aizmirst savu nākotni, tie to neaizmirsīs, -
tie ir dzīvā nākotne, kas dziņu dzeļ. Un tie paši ir bijuši un būs vienmēr tie,
kurus dzimtene izraidīs no sevis, jo viņi nesīs garīgu dzīvību, kādu vēl nespēj
dzimtene dzīvot, bet bez kuras tomēr viņai nau nākotnes. Tie ir tie paši, kuri zaudē
tēviju un atrod pasauli, zaudē sevi un atrod cilvēci . . . «viena, kas mīlēja» . .
.
Bet lai paliek tā runa; viņa uzvanda jūtas, kurām labāk nekustēties. - «Jā, labāk
nekustēties!» es dzirdu sīvas balsis, «bet kuri tad bij tie uzvandītājī un
kustinātāji, kas ar savām skaļām frāzēm, pārspīlētām jūtām un ideāliem
aizrāva visus neziņā? Taču tie paši, kas arī tagad vēl negrib aizmirst to, kas
visiem jau apnicis. Bet nu nau vairs tas laiks; nu mēs esam augšā un mēs noteiksim.
Aizmirst būs visu. - Un kas tad jums pašiem no tā tika? Cik laimīgi tad nu esat?
Krietnus miera darbus negribēja strādāt . . .», un gari, gari es dzirdu tā runājam.
Jau gadi gājuši,
Jau ūdeņi krituši -
Es viņus pazinu no tā viena vārda: «Kas jums pašiem no tā tika?» -
Nekas cits mums netika kā vien pašu lemtais liktenis, un tanī arī mūsu laime. Bet
jūs, kuru laiks nācis uz laiku, - kas jums no tā ticis? - Jūs meklējat un atrodat, -
lai kā, lai kur - mīlīgu aizmiršanos; lai tā arī nepastāv, lai tai arī nau spēka
dot jums iekšēju mieru, - spēku jūs vairs nepanesat. Ikdien ko jaunu, lai ar
pārejošu, lai tikai reibinošu.
Jūs esat nokusuši, es saprotu: no ideāliem un no citu pūlēm un ciešanām; - jūs
gribat klusi atpūsties «saulainā stūrītī», un jūs to meklēsat starp klusiem
kapiem, kur atpūšas tie, kam nau cita miera. Kas arī lai sajūsminājas priekš kapiem?
Varbūt tas pats atļauts nau un pielaistas top tikai skumjas? Kādi nu vairs netverami
pienākumi, kad jums vajga tveramu panākumu? - Jūs nespējat citādi. Mēs arī
nespējam citādi, kā sevi dot. Laiks pāršķirs jūsu paaudzi, kā zēns pāršķir
lapas pusi grāmatā. Mēs nākamo paaudzi nepazīstām, bet nepazīstamais man arvien
bijis tuvāk nekā pazīstamais.
Bet es neviļus tapis rūgts, iedomājoties, ka arī es gan sen, sen cēlies no tās
pašas saknes un ka man varbūt vēl tagad tur ir nezināmi draugi, jo cilvēki ir visur
un dziļumā katrs ir cilvēks. Kā lai būtu rūgts pret jums? - jo sakāt, jūs,
smejošās sirdis, vai jūs esat laimīgas? Zaļošie lauki, vai jūs esat auglīgi? Lauki
varbūt zaļi no nezālēm; sirdis izsmējušās iet pašnāvībā un paliek bez augļu.
Šodien vēl lielākais, kas bij jūsu starpā, Tolstojs, bēga no jums, kaut arī vēlu,
savā dzīves galā, kaut arī ne uz jaunu dzīvi, bet uz nāvi; bēga neizstumts,
neizdzīts, aiz savas gribas; aiz skaidrības jūtām, jo viņš bij cilvēks. Nu jūsu
dzīve vēl tukšāka. - Kā lai es jūs nīstu? Jūs tik nelaimīgi. Arī jūsu starpā
būs, kas cietuši - un nevar aizmirst. Un kā lai nīstu tie, kam lemts tomēr reiz
uzvarēt?
Ne rūgtināt, ne baidēt negrib nevienu šī grāmata; jo klusa lai viņa ir, klusāka
par «kluso»; lai ir atšķirto un atraitņu, un pārcietušo kluso varoņu grāmata. No
piemiņas un pagātnes skan šī rudens dziesma, un tikai tik tālu var viņu pieskaitīt
tagadnei, ka savas sāpes un trimdas un - mēs ceram, arī piemiņa - vēl turpinājas,
kaut arī visiem apnikušas, kā ilgi streikotāji.
Un beigās es; - viss mans uztraukums, rūgtums un žēlums norakstīts šais grāmatās,
dvēselē paliek tikai stipra, dzidra dziņa. Arī par šo grāmatiņu varu tagad runāt
kā par svešu, kā par patstāvīgu būtni ārpus manis. Jau augšā par viņu minēju,
ka viņa nau tāda, kādu laiks prasa, bet nu jūs sapratīsat bez plašākas teikšanas,
ka man bij kauns dot tādu, kādu laiks prasa. Arī to sapratīs, ka grāmatiņa iznākusi
kā zars, kam asas rokas nobraucījušas zaļākās lapas. Viens dzejolīts uzņemts no
«Jaunā spēka», bet to atvainos, jo «J. sp. » grāmatu sarakstos neskaita līdzi aiz
zināmiem iemesliem; un «J. sp.» arī iekšēji ir tikai dažādu dzejoļu krājums bez
kopības. Šinī grāmatiņā turpretī katrs dzejols ir tikai kā pantiņš rudens
dziesmā, kura gara kā rudens vējš. Dzejoļiem še nau citas nozīmes kā daļām, un
viņu kopums ir vairāk nekā visas daļas kopā; jo še nau dzeju netīšs kopojums, ir
dzīvs organisms kā drāma, romāns, kā simfonija, kā jasmīnu krūms. Laika un ļaužu
jūtu satversmi gribēja attēlot šī grāmatiņa, ne jūtas analizēt, bet dot sintēzi
dzīvā fantāzijas būtnē. Ceru, ka lasītāji arī šoreiz neapzinoties jutīs
organismu šinī dziesmā, kā jau visās manās agrākās dzeju grāmatās (izņemot «J.
sp.»); viņu nolūks jau nau tam atrast likumus un dot vārdu jaunai parādībai, bet
tikai uzņemt un baudīt.
Šķirstot šīs lapas, varbūt brīnīsies par latgaliešu izloksni vienā dzejā,
varbūt arī par šo latgaliešu vārdu, jo mūsu valodnieki jau nosprieduši, ka tam
nebūs būt. Bet mēs vismaz varam latgaliešiem atstāt saukties, kā viņi paši grib,
un neuzspiest viņiem savu aizbildniecību, kad nespējam sniegt palīdzību.
Svešumā un tālumā visa jaunība nāk biežāk un paliek ilgāk atmiņā; vienu no
skaistākām atmiņām: mīļo, krāšņo Latgali, viņas sirsnīgos ļaudis un maigo
valodu gribēju minēt kaut jel dzejolīša bālā atgaismā. Lielais darbs atņem visu
manu laiku, bet šo spožumu nedzēš; lielajā darbā jau arī Latgale modusies, un tas
darbs atzīst katrai tautai un viņas daļai kulturēlo patstāvību. Izloksnei tiesība
pastāvēt blakus rakstu valodai; viņa to kuplinās. Man bez viņas nebūtu bijis
iespējams paveikt klasiķu tulkojumus, kuri ir tikai maza atmaksa par jaukām bērnu
dienām. Vēl citu darbu man dāvāja Latgale toreiz, sen atpakaļ, tikai tam vēl nau
laiks. Bet tu, manas jaunības zeme, tev ir laiks, - audzi brīvi, tad tu augsi kopā ar
mums.
No draugiem lasītājiem arī ceru, ka neņems man ļaunā šo pantiņu vienkāršību,
kur ar nodomu esmu vairījies no jauki krāsotām gleznām, raibi savērtiem vārdu
vizuļiem; še tikai jūtas, kādas viņas izverd no neaizslēgtas sirds. Vismaz Tevi es
zinu, draugs, kurš nau jāsauc vārdā, - Tu mani sapratīsi, ka es gājis šo ceļu, un
jūs, neaizmirsēji, kuru sāpes necieš nekādus vizuļus un izsakāmas tikai kailiem,
patiesiem vārdiem. - Šī saprašana lai arī pieņem viņas rindiņas pēdējā
nodaļā, kur ir tikai vienkāršs paziņojums par faktu; viņa jutīs, ka ir arī
notikumi, kuru iekšējā dzejiskā sajūta tik stipra, ka atraida izteikšanu poētiskiem
līdzekļiem.
Gala vārds lai pieder tam, kam pieder nākotne: jaunībai un pamatšķirai. Pamatšķira
iet savu nenovēršamo gaitu uz lielo pārvēršanos; viņai mērķi tik plaši, kādi
nekad nekam nau vēl bijuši; viņā savienojas visas darbības, arī to, kas negrib.
Viena ir piekopjama, un otra nau atmetama, tas ir tas noslēpums mūslaiku lielākam
filozofam un politiķim, tam pašam, kurš teica, ka pamatšķirai pašai jāizved savs
darbs. Savu pagātni un nākotni viņa nevar aizmirst. Bet jaunība lai redz, cik dziļu
ilgu un sāpju ceļu iet šī pārvēršanās arī pāri mums; lai redz, cik tiesības
uzvarēt lietai šo ciešanu dēļ, un, kad šī paaudze nespēs iet to ceļu, lai redz,
cik spoža uzvara būs - trešai paaudzei.
Nepūlaties aizmirst prasošo, pārmetošo pagātni un zināt tik tagadni, - kas pagātni
piemin, zin nākotni, kura par tagadni ir vairāka. - No tālienes un no sāpēm redz arī
tagadnes dzīvi skaidrāk kā no tuvienes un prieka; redz, kā no dziļuma un plašuma
pamatšķira augdama tura un ceļ visu dzīvi. Ne šķirai vien, arī tautai visa nākotne
ir tikai neatlaidīgā uz priekšu iešanā. - Skatāties rūsu debesmalā, tur ir tie,
kas aizgāja un nāks.
Bet tagad mana rudens dziesma jau izdziedāta; rudens skumjas nomestas un saliktas
dziesmas lādē uz palikšanu. Pēc rudens man jāiet atkal jaunā pavasarī. Kas nāks
līdzi? - Uz tevi es runāju, sirds, tu «viena, kas mīlēja». Uz jums es runāju -
tiem, kas neaizmirst.
Gaviles,
Kur pazudāt?
Kur plašos laukos aizklīdāt?
Gaviles,
Kur cīrulīts?
Viss lauks ir kluss un miglā tīts -
Gaviles,
Ko saule guļ?
Ko negaiss druvās krusu kuļ?
Gaviles,
Kur zaļais siens?
Viss izkaltis un kails kā pliens -
Ak, gaviles,
Kur vasara?
- Tā vārpu ratos aizbrauca
Ritu, ritu!
Ratu spieķīši -
Kviešu stiebrīši;
Vārpotas dīsteles,
Iekšā sēd gaviles;
Riteņi saulītēm spīd,
Viegli pār sējām slīd,
Projām, projām!