RAINIS

TIE, KAS NEAIZMIRST

RUDENS DZIESMA

SAUSI PUTEKĻI

                                                            Zem smilts vai putekļiem
                                                            Aizgulēt cauri nelaikiem -

                                                                                                                        Man mīļš ir miegs; ir labāk būt kā akmens,
                                                                                                                  Līdz kamēr ilgst vēl nelaime un kauns,
                                                                                                                Ne redzēt un ne dzirdēt - liela laime,
                                                                                                       Jel nemodini mani, runā klusu!
                                                                                                                                            M i k e l a n d ž e l o

*  *  *

Sausa putekļu migla
Klajas un kalnājus sedza,
Dienvidus sarkanā saule
Tāli tīrumus dedza.

Sausa un izdegusi
Dvēsele cilāties stājas,
Jau tā putekļu migla
Līdzi pār viņu klājas.

Klājas, - lai dvēsele atdus;
Tik daudz tā cīnījās, cieta,
Zaudēja visu, ko mīlē,
Akmeņu starpā tai vieta.

*  *  *

*  *  *

Pārāk spilgtā saulē
Acis tumsušas,
Negrib izšķirt vājās gaismas
Smalkās nokrāsas.

Pārāk skaļā trosmā
Ausis mulsušas, -
Velti aizskan klusās dabas
Vēlās saskaņas.

Acīm jāatpūšas,
Ausīm jāpierod:
Dziļā sirds un mežs, un krēsla
Lai tev mieru dod.

*  *  *

*  *  *

Pelēks aiz pelēka kārtām un kārtām,
Sarkanas nokrāsas, brūnmēļas ēnas,
Zemes kalni ar debesu mākoņiem
Vienos dzeltenos pinumos tīti.

Spilgtais zaļums uz ziedošiem mežiem,
Zibošais mirdzums uz plašā ūdens, -
Tie bālāk aiz smagiem zīdautiem vizo,
Negriež acis, kas nogura skatot, -
Ilgi skatot nesegtiem plakstiņiem,
Kad visa pasaule laistījās staros.

* * *

*  *  *

Zilganpelēks ezers plešas,
Pāri savelti sausi debeši,
Melni kalni ezera sānos,
Zilas klintis izeju slēdz.

Smalka migla un sēras jūtas
Pilda gaisu līdz pašai lejai,
No melniem kalniem līdz melniem kalniem
Un līdz augšā saveltiem debešiem.
Zilas klintis izeju slēdz.

*  *  *