RAINIS

TIE, KAS NEAIZMIRST

RUDENS DZIESMA

FATAMORGĀNA

                                                             Tuksnešu karstos putekļos
                                                          Piepešā ainā raudzījos: -
                                                            - Bālzilas ziemeļu debesis,
                                                              Mazs bērnu dienu mirklītis,
                                                                Mīļš latvju dzimums linmatis
                                                                           Un maigas senas un nākamas ainas:
                                                                                  Brāļi, kas mīl, ne viens otra vairs gainās.

                                                                                              Kas kaitēja man dziedāt
                                                                                Apaļā kalniņā?
                                                                                        Visapkārt saule tek,
                                                                                         Sudrabiņu sijādama.
                                                                                                                           L a t v i e š u   t a u t a s  d z i e s m a

MEŽA VĪRIŅŠ

Ienāc manā sētiņā
Zaļas vaļas aplokā, -
Es tev celšu meldru krēslu,
Pūpēdīša spilventiņu;
Es tev slāpes dzesināšu
Medus rasas biķerīšiem;
Segšu tevim pavēnīti
Zaļa zelta lapiņām;
Sūnās klāšu atdusēt
Magonīšu paladziņu,
Spārīts glāžu spārniņiem
Vēdinās velgu vēju.

PĒRKONS

Nāk, nāk pērkons,
Pats siena laiciņš:
Melns lāča kažoks,
Dikts lāča rūciens.
Ko tu mūs baidi?
Ko sienu maitā?
Kas gādās kumeļiem?
Kas gādās gotiņām?
Tev tik rūkājot
Apstaigāt laukus.

PUĶĪTE NAGLIŅA

Slaika zaļa nagliņa,
Sarkana galviņa,
Piecu ziedu vaiņadziņš,
Gredzentiņš vidū.

Apkārt pa noru
Ziemcietes, sūniņas,
Zemas, sausas zālītes
Rakņājas smiltīs.

Slaika zaļa nagliņa
Šūpojas vējā,
Iespriežas sānos:
- Lūk, kāda es!

Kam mans vaiņadziņš?
Kam mans gredzentiņš?
Laidīšu vējiņā
Līgot pār laukiem,
Pār norām, pār pļavām,
Pār mežu galiem.

GANIŅŠ

Spoža saule, kupla lazda,
Mīksta zāle pavēnī:

Pusi dienas sagulēju,
Otru pusi sasapņoju,
Debess pļavā ganīdams
Baltas debess avitiņas.

RASAS PILĪTES

* * *

Aiz tām niedrēm ezers spīd,
Aiz tiem mežiem saule lec;
Iznāk mana jauna laime
Vēl iz dziļiem sirdsēstiem
Vizēdama, sildīdama.

* * *

Smagi ezers pļavā guļ,
Smagi bēdas tautas sirdī;
Ezers gaisā aizcelsies,
Saule nāks i tautas bēdām.

* * *

RASAS PILĪTES

* * *

Rudens nāk ar garu lietu,
Ziema vēju - gaudotāju, -
Nebēdā, mūsu zeme,
Ne vēl tādus pārlaidām.

* * *

Melnmelns mākons karājas,
Bargi kungi laimi lemj, -
Pūst vējam - rītenim:
Baltā miglā nokūpēs.

* * *

MUNU JAUNU DĪNU ZEME

Munu jaunu dīnu zeme,
Seņ es tevis naredzēju.
Sapynūs tik tu maņ rōdīs,
Kad es guļu vaļā acim, -
Kad es guļu vaļā acim,
Rūkas atlaidis nu dorba.

Munu jaunu sapņu zeme,
Kur ir vēļ tik skaisti sapņōt?
Syltā saulē, agrūs zīdūs
Klusums staigoj leidz ar smōrdu, -
Klusums staigoj leidz ar smōrdu,
Vydā vad aiz rūkom vōrgu.

Muna jaunō vorgu zeme,
Voi tu vēļ tik skaista esi?
Vīglā myglā, maigā lejā
Aizmyguse princeseite -
Aizmyguse princeseite,
Kod tovs mūdynōtōjs atnōks?

Munu jaunu ryupu zeme,
Guļ vēļ atmatos tev lauki?
Meži vēļ, kur vylkim skraideit,
Azari un staigi pūri? -
Azari un staigi pūri
Saulei vērtīs, motus pynūt.

Munu jaunu dūmu zeme,
Guļ vēļ zemnīks šaurā ežā,
Kojas karās kaimiņdaļā?
Kū tu guli? Atsamūsti! -
Kū tu guli? Atsamūsti,
Munu jaunu dīnu zeme!

Tovu jaunu dīnu zeme
Ir jau cālusēs nu mīga.
Eisti broli mūdynōja,
Spēre duris, pārkyuņs ryuce,-
Spēre duris, parkyuņs ryuce,
«Ņyu mes leidza īsim brōlim.»

MANU JAUNU DIENU ZEME

Manu jaunu dienu zeme,
Sen es tevis neredzēju.
Sapņos vien tu radies manim,
Kad es guļu vaļā acīm, -
Kad es guļu vaļā acīm,
Rokas atlaidis no darba.

Manu jaunu sapņu zeme,
Kur ir vēl tik skaisti sapņot?
Siltā saulē, aklos ziedos
Klusums staigā līdz ar smaršu, -
Klusums staigā līdz ar smaršu,
Vidū ved aiz rokām skumju.

Manu jauno skumju zeme,
Vai tu vēl tik skaista esi?
Vieglā miglu, maigā lejā
Aizmigusi princesīte? -
Aizmigusi princesīte,
Kad tavs modinātājs atnāks?

Manu jaunu rūpju zeme,
Guļ vēl atmatās tev lauki?
Meži vēl, kur vilkiem tikties,
Ezeri un staigni purvi?
Ezeri un staigni purvi
Saulei vērties, matus pinot.

Manas jaunās ceres zeme,
Guļ vēl zemnieks šaurā ežā,
Kājas karas kaimiņdaļā?
Ko tu guli? mosties, mosties, -
Ko tu guli? mosties, mosties,
Manu jauno dienu zeme!

*  *  *

Tavu jaunu dienu zeme
Ir jau modusies no miega;
Īstie brāļi modināja,
Spēra durvis, pērkons rūca, -
Spēra durvis, pērkons rūca,
«Nu mēs iesim brāļiem līdzi!»

LEIŠU DZIESMA

Mazā Lietava -
Dārgā brīvība -
Ko tu noslēpies debesu telpās?
Kur tevi meklēt?
Vai nāves klēpī?

Lai nelaimes bērni skatās, kur grib:
Skatās uz austrumiem,
Skatās uz vakariem -
Nabadzība tik vien . . . . .
Sviedri no darba . . . . . .
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Mīļā Lietava -
Dārgā brīvība -
Atnāc no debesīm, apžēlo mūs!

NO IGAUŅU DZIESMĀM

Airē, burtniek, rūnuzini,
Airē savu dziesmu laivu,
Spārnu vieglo teiku kuģi;
Airē to pie viņa krasta,
Tur, kur ērgļi zelta vārdus,
Tur, kur kraukļi sudrabrūnas,
Tur, kur gulbji vara teikas
Izbēra no senču mantām,
Kaisīja no senām dienām,
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Vēstat, zinātāji - putni!
Tāli skandinat to, viļņi!
Skaļi sakat, mīļie vēji:
Kur ir varoņdēlu šūplis?
Kur ir stipro vīru mājas?
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Ko lai vēstu, skumju putnis?
Jaunība vīst tuksnešmalā,
Nobālst kailā posta laukā,
Skumdama zem sēru bērziem.
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Citkārt, kad es gavilēju,
Svilpi pūtu saules vizmā,
Savu dziesmu sudrabdiegos
Pinu raibus zelta audus, -
Tad es zināju gan stāstus,
Dažu labu brīnumteiku - - -

MIRKĻA AINA

- - Spilgtākas ainas bur Fatamorgāna:
Tapusi lielāka tēvija mana,
Mana, mana, - mirdz dzīvākām krāsām,
Sadodas rokas ar savām māsām - -

- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - -

- Par mirkli jau spilgtās ainas zuda,
Guļ apkārt ikdiena bāla un gluda;
Gars vien tik zin, ka sencerēta aina
Ij ikdienu maina.

Gars zin, ka sencerēta aina
Ij ikdienu maina!