tiekas6

RAINIS

TIE, KAS NEAIZMIRST

RUDENS DZIESMA

GAITA BEZ CEĻA

                                                                    Bez ceļa ies, aizies tā vēsmiņa
                                            - - Tā radība,
                                                             Kas savas mājas atstāja.

                                                                                                Es izplatos kā tekošs ūdens,
                                                                                            Es eju no zemes uz zemi.
                                                                                                                        A r m ē ņ u   t a u t a s d z i e s m a

* * *

Vēsmiņa skrēja un - aizskrēja,
Migliņa klīda un - aizklīda,
Smaršiņa plūda un - aizplūda, -

Bez ceļa ies, aizies tā vēsmiņa,
Tā migliņa, tā smaršiņa,
Tā radība,
Kas savas mājas atstāja.

AIZGĀJĒJAS MEITENES DZIESMA

Es piegriežos klāt,
Es aizgriežos nost:
Mans dārziņš atmests,
Kas ies to post?

Tur balandes aug,
Tur nātras dīgst,
Uz celiņiem zāles
Jau rādīties drīkst.

Ak, puķītes kalst,
Zil-ziediņi dziest,
Un visu, visu
Man vajga ciest.

CIETĀS ROKAS

Ar savām cietām rokām
Lai tevi glaužu!
Iz dziļām, rūgtām mokām
Lai laimi aužu!

Kā aust?
- Ko sauc par laimi,
Es neatzīstu;
Kā glaust?
- Kas maigi glaimi,
Es nepazīstu.

PIE ĀBELES

Tur žogā ābelīte
Pusgulu atspiežas,
Un augļu pilnie zari
Pār malu karājas.

Nāc, skumju smago galvu
Uz mana pleca liec:
Koks arī, pārcietis vētras,
Jau saldus augļus sniedz.

MĀJĀS ATSTĀTĀS MEITENES DZIESMA

Kas sacīs man?
Ak, kas?
Šīs dziļās sāpes
Kam lai es sūdzu?
Ak, kam lai lūdzu
Dzēst sirdij slāpes?
Ak, kam?

Kas sacīs man?
Ak, kas?
Vai kādu zāli
Lai sirdij dodu?
Kur viņu rodu
Pa pasauls tāli?
Ak, kur?

Kas sacīs man?
Ak, kas?
Vai viņš ir miris?
Iet dienas gaidā.
Jūk dzīve klaidā,
Tievs diedziņš iris.
Ak vai!

LĪDZI PUĶU SMARŠAI

Tavai mīlas dziesmiņai
Vajga klust,
Līdzi puķu smaršai
Vējā zust.

Kura kvēle saldi
Sirdī kaist,
Apslāpēta izdziest
Un gaist.

UZ MĀJĀM BRAUCĒJIEM

Gaiss top vēss, un vēji ceļas:
Sirds no jauna cerību smeļas -
Atkal un atkal uz priekšu iet;
Vēl ir tālu līdz saule riet.

Viena pati saules diena,
Kad uz mājām vienu vadām!

«Galvu atkal cel uz augšu!
Klusi turi staru lietū,
Lai tas noskalo no vaiga
Visu niknumu un raizes;
Savējiem lai saulains esi,
Pats lai atkal cilvēks jūties
Spēcīgs un skaidris
Darbam!»

III

Jau pārskrēja lietus un krusa,
Tik tāli vēl pērkoņi dūc,
Sāk gaisos nolaisties dusa,
Lauks elpojot svaigumu sūc.

Nu acis top skaidras un spožas,
Vairs netrīs muskuļi,
Krūts plešas plaši no nožas,
Smeļ spēku un saulgozi.

Ej laukā aplaist skatus
Pār sējām un tīrumiem,
Ej, savējiem apglaudi matus:
Bij bailēs no negaisiem.

DRAUGA DZIESMA

Tu toreiz dziesmu teici man,
Cik sēra viņa tagad skan:

«Drīz nāves gars pār mani nāks,
Tas jūtas, domas, darbus māks -

Uz zārka vēsas smiltis birs,
Ar dzīvi visas saites irs -

No kapa retās asras žūs,
Tad atmiņas - par teiku kļūs -

Ja vēl kāds reizi pieminēs,
Ka biju es, - tam neticēs -

Cik biju, viss par pelniem taps.
Tik baigs un auksts ir šaurais kaps.»

* * *

Kur esi vēl, mans tālais draugs?
Tavs zieds tev nevīstoši augs.

VĒL VIENS

Vēl viens ir aizgājis, - mēs pazināmies,
Mēs runājām ar reizes divas, trīs
Pusvienaldzīgi un pusķildodamies;
Viņš tagad aizgājis, - ak, ko tik drīz?

Man viņam līdz irst atkal viena saite
Ar dzimteni, - acs neviļus man trīs,
No jauna iesmeldz krūtīs vecā kaite:

Tā pate jūra būs, tas lauks, tas mežs,
Ne viena, viena vaiga, - viss būs svešs.

DRAUGU PIEMIŅA

* * *

N.
Es viņu mīlēju:
Viņš gaitā atelst slīka ceļa malā, -
Kad sapnī atmodās, bij laimes salā.

* * *

N. N.
Es viņu mīlēju:
Te spridz un mirdz, un kvēl, tad zūd bez vārda,
Simts simtu dzirkstes lec no uguns zārda.

* * *

M.
Es viņu mīlēju:
Viņš, akmens bedrē kritis, klusi gaidīs
Pēc gadiem asnus, asni graudus raidīs.

* * *

ATMESTĀ CILVĒKA DZIESMA

Nāk vārgs, - tas nesaudz ne bagātos,
Ne smalkos, ne labos, ne skaistākos;
Ak, kā viņus visi tad žēloja!
Kā kopa un sedza; un loloja!
- Par mani nebija runas.

Nāk vārgs - un aiziet, kā atnācis,
Un labvēlīgs atkal top liktenis
Tiem smalkiem un labiem, un bagātiem;
Tiem uzsmaida saule pēc negaisiem, -
Par mani nebija runas.

Nāk vārgs - un paliek, un neaiziet,
Pie manis cieti turas ciet;
No manis neiet nost nekad,
Līdz apnīkstu visiem, un tādēļ, skat, -
Par mani nebija runas.

ATSVEICE BIEDRIM, KURU APBEDĪJA SVEŠUMĀ

Tava gulta lai ir smilts,
Un lai velēna ir sega!
Lai ir zemes klēpis silts
Tev, kam sirds tik karsti dega!

Sveša zeme tevi sedz,
Sveši lieti kaulus skalo,
- Tik tā pati saule redz,
Tā, kas mūžam nenobalo.

TRĪS DIENAS

Vai, senā doma, nāci,
Atvedi pelēkas dienas?
Logus ar miglu māci,
Ar dūmiem istabas sienas?

* * *

Vai, gurdā doma, nāci
Atkal uz sliekšņa gaidīt?
Izbridi zemu zemes,
Piekusi pasaulēs klaidīt?

Es tevi zinu, tu nāktu
Atkal pie durvīm klaudzēt?
Vienmuļi, lēni, bez gala
Klaudzēt, klaudzēt un klaudzēt.

Es tevi zinu, tu nāktu
Atkal pie gultas stāvēt?
Visu, kas iet un ienāk,
Ar savu dvašu nāvēt?

* * *

Namam aizslēgtas durvis,
Aizšautas tērauda bultas;
Gaisma mums sargs un burvis,
Atturēs tevi no gultas.

Jauna man dzīvības doma,
Tu, gurdā, staigā tik tālāk;
Izbeigta ir tava loma,
Tavs vaigs spīd bālāk un bālāk.

Uz nakti atpakaļ staigā,
Kas palika tāli aiz manis;
Tev vietas nau zemes vaigā,
Līdz zvanīs man pēdējais zvanis.

MIERINĀJUMS DRAUGAM

Nekas nau labā pārvēršams,
Kas bijis, paliek negrozāms,
Kaut sirds vai laukā kāptu.

Ņem, atkraties no žēlabām,
Nāc ārā no tām padrupām,
Ko gaidi, lai kāds glābtu?

VIEGLI CERĒTĀJI

Tiem viegli atkal cerēt:
Pēc ziemas vasara nāk,
Un, tiklīdz pusnakts pāri,
Jau diena aizņemties sāk.

Vēl bēda ne pusē nau beigta,
Jau līksme deg un sveļ, -
No viņu vītušām sāpēm
Pēc stundas jau pumpuri zeļ.

Kas spētu būt kā viņi!
Tos lēti būtu glābt, -
Jums vajdzēs vēl gadus un gadus
Tā slāpt un tikai slāpt.

NEPARADUŠAIS

Kas lai klausās mūsu vaidus,
Kam lai sūdzam savas sāpes?
- Drebot vējš tām aizskrien garām,
Vēsmiņa no gaisa nokrīt.

Kur lai metu savas sāpes?
Krūtis man no viņām sadeg.
Gulšos velgā zaļā zālē -
Zāle vīst un brūna raucas;
Liekšos strautā sāpes dzesēt -
Strauta gulta izžūst sausa.

Celšos augšā: klausies, saule,
Lai pret sauli kūp tās sāpes!
Karsta topi, sadedz visu!
- Saule aiziet savu gaitu.

GALA PANĀKUMS

Ko lielies un ko sodies?
Ej, pie miera tik dodies!
Meklē tur kādu alu,
Kur ielīst patverties,
Kur apmesties
Uz paliekamu galu.

MŪSU JAUTĀJUMS

Vai rīt būs sniegta tā vieta,
Kas var mūs tvert?
Cik spēja sirds, tik cieta,
Vai vēl to rūgto kausu
Mums vajadzēs dzert?

Ak, iet un nenākt pie gala,
Un neatrast, -
Tā vieta ir tāla sala,
Tik tāla, ka ļaužu prātam
To neizprast.

TEKOŠS ŪDENS

                                                                             Es izplatos kā tekošs ūdens,
                                                                         Es eju no zemes uz zemi.
                                                                                                          A r m ē ņ u    t a u t a s    d z i e s m a

Mēs esam tekošs ūdens, -
No zemes uz zemi mēs ejam,
Mēs visur miglotu velgumu lejam
Un visur atstājam zaļošas druvas;
Kas citiem tālas, tās mums ir tuvas;
Un atkal tālāk mēs ejam, -
Mēs tekošais ūdens.

Mēs esam tekošs ūdens, -
Šurp turp tas lokās un sviežas,
I liekas apkārt atpakaļ griežas;
Tik viļņi atpakaļ nevar vairs plūdot,
Pret krastiem sitas un izgaro zūdot,
- Kā lietus mākons tik atpakaļ griežas -
Tas tekošais ūdens.

MŪSU IZREDZES

Mēs baudām visjaukāko izredzi
Uz ezeriem, kalniem un lejām, --
Un tomēr mēs drūmotām sejām:
Mums izredzes nau uz dzimteni
Un nākotni.

DUSAS VIETA

Mani nogurušie kauli
Vēlas klusu dusas vietu;
Tālās zemēs izmeklējos,
Kur visklusāki ir kapi?

Tagad atpakaļ es nāku
Atkal savā tēvu zemē:
Ak, nekur jau nau tik labi
Tā kā mīļās tēvumājās!

Nau nekur, nekur tik klusis
Gluži izmiruši lauki,
Robeža ap dzimtu zemi -
Gluži tā kā kapu sēta.

Kāp tik pāri kapu sētai, -
Atvērts kaps tur tevi gaida,
Vēji nēsā baltas smiltis,
Klusi vaida jūras viļņi - -

- Nē! es taču pagaidīšu,
Vēl jau kauli turas kopā:
Varbūt smiltis aizbērs kapus,
Varbūt pāraugs jauna zāle.

CEĻA GĀJĒJS TĪTENĪTS

Mazo tītenīti
Baltā svārciņā,
Ko es tevi redzu
Katrā ceļmalā?

Kur vien nāku, eju
Tēvu novados,
Leišos, tālos krievos,
Ziemeļ-tuksnešos -

Visur, kur es sēstos
Atelst ceļmalā,
Tu jau esi priekšā
Baltā svārciņā.

Nu aiz zemu zemēm
Dziļā svešumā
Atkal tevi redzu
Sēdot ceļmalā.

Kāds tu ceļa gājējs,
Mazais tītenīts?
Ko tu nesēd' mājās?
Kas tev nodarīts?

Ko tu cieti klusu? -
Ak, es zinu gan,
Kas mums visiem darīts,
Līdzi tev un man -

III

Mūsu mīļo nava
- - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - -

Cietā akmeņklēpi
Tie, kas dzīvi, sēd
Jeb vai tālās zemēs
Svešu maizi ēd.

Ceļš ir tēvs, kas vada
Mūs pa svešumu;
Ceļmala ir māte,
Kas dod atdusu;

Mazais tītiņš - brālis -
Visur līdzi iet,
Visi ceļa vīri
Mūsu biedri šķiet.

MAŠĪNAS DŪMI
Zēna atmiņas

Tie kūpošie mašīnas dūmi,
Tie vēlās smacējot,
Uz visu uzvēlās virsū,
Kas nāca ardievas dot;

Tas griezīgais vilciena svilpiens,
Tas grieza man dvēselē,
Tas pārgrieza pušu saites
Ar mīļāko pasaulē.

Cik piemiņa ataust, tik jūtu,
Ka vilciena svilpiens vēl griež,
Ka mašīna kvēpus un dūmus
Starp mani un mīļajiem sviež.

NAKTS TĒLI

Kad projām gāju,
Ne mīļa vārda neatstāju,
Ne skūpsta nedevu,
Ne saņēmu, -
Man bija jāaiziet bez ardievu.

Ko tagad velti
Tie mīļie vārdi, miegā celti,
Nāk sapņos nedroši,
Kā tirpuši?
Es tikko atceros, tik svešādi!

To nakts man dara!
Pār gaišo dienu man ir vara;
Es skaidras būtības,
Bijušas, nākamas, -
Sev saucu kavēt laika gaidības.