RAINIS

TIE, KAS NEAIZMIRST

RUDENS DZIESMA

MĒRĶI AIZ MĀKOŅIEM

Atrauts tev tika, kas mīļš,
Savu mērķi tu nespēji sasniegt: -
Dziļāk tik mīlu sev dedz!
Augstāk tik mērķi sev spraud!

«Sveika, mana zvaigzne; man laiks ir gulēt iet, bet žēl no tevis šķirties. Es paradis ar tevi sapņot, un tikai sapni es vēl dzīvoju. Un tu, mana skaistā zvaigzne, tu spīdi spilgti, spoži un modini nabaga sirdī atmiņas par labākām dienām. Turp, kur tu tik spoži staro, iet manas ilgas, un tur reiz piepildīsies mans sapnis. Sveika, mana zvaigznei »

                                                            «Gūstekņa sapnis», jauna tautas dziesma, kura mani aizkustināja,
                                                                                        kad lasīju to arī vājā tulkojumā
                                                                                            un prozā

DZIMTENEI

Daudz simtu jūdžu tāļumā,
Aiz tīreļiem, purviem un siliem,
Guļ mana dzimtene diendusā -
Tā aizsegta debešiem ziliem,
Zil-saulainiem debešu palagiem
Pret dvesmām un strāvām, un negaisiem . . .

. . . Daudz gadu, kopš dziesmu tā iesāku,
Nu aizmirsu, kā ta bij tālāk.
Tā pirmoreiz svešumā dziedāju,-
Kas bij, bālst bālāk un bālāk;
Kad vēlāk dzimtenē atgriezos,
Vairs nerakos atmiņu putekļos.

Kad vēlāk dzimtenē atgriezos,
Tā bij jau kļuvusi cita, -
Vairs nesedzās saulainos palagos,
Tad visi tie aizsegi krita,
- Un dvesmas un strāvas, un negaisi
Ar joņiem traucās pār dzimteni.

Mēs, trimdenieki,  tad atspirgām,
Kad visi kā spārnoti cēlās,
Kad visur, līdz tālākām nomalām
Viens sajūsmas viļņojums vēlās.
Tā bij mūsu sāpēm tā atmaksa,
Ka jaunotā dzīve reiz uzplauka.

Kad jaunotā dzīve reiz uzplauka,
Tad mums - ak, vajdzēja staigāt:
Priekš mums tā nebij vēl vēlēta,
Mums nebeidza kovārni klaigāt;
Tad atkal mums tālu bij jāaiziet,
Un dzimtenes vārti mums aizvērās ciet.

Bez naida no tevis mēs aizejam,
Tu mūžam mums mīļā un dārgā,
Mēs, bērni, ne māmiņu vainojam,
Bet tos, kas liek tevi vārgā,
Jo jaunotā dzīve tev jāiegūst vēl,
Tās dzirkstes jākopj, kas vāji vien kvēl.

Ej, audzi tad atkal vēl pilnīgāk
Kā lauks, kas pārlaidis vēju;
No tāles tev bērnu sirds vēlējums nāk
Kā debestiņš veldzēt tev sēju, -
Kas sien mūs pie tevis, nau saites, kas irst,
Jo mēs jau tie esam, kas neaizmirst.

Jo viss jau mums miņā, kas izbijis,
Vēl vairāk: - kas būs, ko lai cerē,
Tavs ideāls dziņās, tavs liktenis,
Ko nākotne laikos tev perē.
Iekš mums viņš vēl dzīvs, kaut tevī lai mirst,
Jo mēs tie esam, kas neaizmirst.

ATMIŅAS

Nāk nevairāmas atmiņas
Kā seno dienu atskaņas:
Jau reiz tāpat tu brauci!

No citas lapu krišanas
Nes dvesma vēlas ardievas,
Tās, ko no tāles sauci.

STIPRĀ PAAUDZE

«Teic, teic, kā toreiz bij?»
- Mēs traucām atdot savu dzīvi,
Tik nevaldāmi straujš bij prāts:
Mest visu, visu! - gūt tik brīvi!
Bij lielais mērķis sludināts.
- «Bij sludināts.»

«Teic, teic!»
- Ies citi atkal mūsu gaitu,
Kam nevaldāmi straujš būs prāts,
Es simtus, atkal simtus skaitu;
Tas ceļš gar malām skujām klāts.
- «Ceļš skujām klāts.»

«Teic, teic!»
- Koks nocirsts, izkaisīti zari,
Tie smaršu dveš uz gājienu;
Un matos, sirdī bēru bari
Nes ilgi sēro atsmaršu.
- «Nes atsmaršu!»

«Teic, teic!»
- Lūk, mēs tām skujām līdzi esam;
Kad tauta gaviles reiz gūs,
Kad redzēs  z a ļ u s  zarus nesam, -
Tad  s k u j u  smarša miņā būs -
- «Tad minēs jūs!»

PIRMIE NAMDARI

Mēs strādājām kā namdari,
Cik spējas, kā man šķiet;
Nu mūsu darbi darīti,
Mēs varam dusēt iet.

Mēs namam plānu zīmējām,
Nu ejat, ceļat to;
Mēs pirmos grodus sasējām,
Nu darat turpmāko.

Nu paši darbu saņemat,
Tas jums ir rokās dots, -
Cik spēks, kāds laiks ir, strādājat,
Gan nams tiks vaiņagots.

Pēc jūsu pašu prašanas
Lai viss top celts un likts;
Plāns gatavs, tas tik jāskatās,
Tur pamats drošs un dikts.

KALĒJI MALĒJI

Mēs kalām, kalām,
Ka dzirkstis lēca, -
Ak, kā mēs malām,
Ka dzirnas rēca:

Kur klusums bija,
Tur dūc nu dūsma;
Kur dzirkstes lija,
Tek liesmu plūsma.

Prieks pārskrēja pāri
Un projām bija, -
Guļ klusums pār āri
Kā dzirnekļu dzija.

Lai klusē nu lejas,
Mēs tomēr to zinām,
Mums acis vēl smejas,
Cik mēs to minam.

ZĀRKA NESĒJI

Joņos pāri aizvēlies
Lielais laika mets,
Viņa miņā atlicies
Šur un tur kāds rets, -

Pārtrūkušo domu vērpj
Klusā nomalā,
Miņas krāsās laimi tērpj
Lepnā viendabā:

«Mūsu laime smagāka
Nekā citu vārgs -
Nomirusi iedoma,
Skumju svinazārks;

Plecos zārku uzņemsim,
Tas mums palicies,
Lielo miņu auklēsim, -
Līdz tā uzcelsies.»

VETERĀNS

Nāc vien, nāc tuvāk, nebaidies!
Tev šķiet, no vāts tev vajdzēs riebties?
Vai drebuļi pār miesām skries?
- Ne tavām lūpām nebūs viebties, -
Sen nejaukums jau aizrāvies.

Lūk, pašās krūtīs cirsta vāts,
Tā laukā ir ar godu gūta.
Viss ķermens gan ar sāpēm klāts,
Bet sirdī mīt tik viena jūta:
Pats cēlais miers un lielais prāts.

Šī mazā, baltā švītriņa, -
Kad uztraucos, deg koši sārta,
Kā viņas dienas atmiņa,
Ko šie tur tagad dubļos vārta;
Man viņā visa dzīvība.

Es visus spēkus atdevu,
Un otra mūža man vairs nava;
Nekā es sevim neguvu,
Jo lietai nāk, ne manim slavat
Sev tik šo vāti paturu.

Nāc, tevim rādu to labprāt,
Diezin, vai tu reiz tādu gūsi?
Nu jūs tik miers spēj jūsmināt,
Vai tu par kareivi reiz kļūsi?
Vai drīz tāds otris laiks būs klāt?

Nē, nē - es nevainoju jūs;
Ne katris pieredz lielo laimi,
Daudz spēkavīru velti rūs,
Kas spētu vairot varoņsaimi, -
- Bet kad tas varoņlaikmets būs?

Droši laidies
No atmiņām uz nākotni.
                                    K a r d u č i

PIRMAIS UN PĒDĒJAIS VĀRDS

Mans vārds ir viens, viņš liksies skarbs:
Kad gars tev ir kūtris un saīdzis,
Kad pats sev par nastu tu palicis,
Viens vienīgs tad ir līdzeklis:
Darbs.

ZEM PELNIEM

Ej, sadedz un spīdi
Jel vienu brīdi!
Lai nebūtu tevim mūžam ko žēlot,
Ka spēji tikai zem pelniem kvēlot.

ZINĀTĀJI

«Jautrā laime ātri tevi bēgs,
Atstās mokās;
Tevi rūpju māte cieši slēgs
Liesās rokās -»

- Lai, mēs - zinājām, pirms sākās darbs:
Gals būs skarbs.

VAROŅU GAITA

«Nemiņa aiz manis,
Neziņa priekšā,
Negalā neturams
Metos es iekšā:

Liktens un skaistums, -
Nāci, kas nākdams:
Kalna strauts lejā
Nogāžas krākdams.»

PLŪKTI ZIEDI

Puķīti rauj,
Ziediņu plūc: -
Rītu vēl smaršas
Saldumu sūc.

Dvēseles kauj,
Stiprākie krīt,
Kas viņus, kritušos,
Piemin vairs rīt?

DZĪVĀ KVĒLE

Saules dzīvā kvēle kaist
Šodien kā priekš tūkstots gadiem
Ģintis aug, un ģintis gaist,
Bet caur ģintu radu radiem
Brīves gars caur siržu vadiem
Mūžam līdzi saulei kaist.

VIENPATIS

Vienpatim jākrīt,
Lai visums celtos,
Lai ziedoklim pāri
Brīvs plūdums veltos.

Vienpatis - varons
Pats ceļu taisa,
Plūduma straumei
Pats dambi raisa.

                    Nau jums citas cerības, kā vien vispārējā uzlabojumā, brālībā starp visām Eiropas tautām un caur Eiropu cilvēcē.
                    Kurā vien zemē jūs esat, kur vien kāds cilvēks cīnās  par tiesību, par taisnību, par patiesību, tur ir viens no  jūsu brāļiem; kur vien kāds cilvēks cieš, tirdīts no maldības, no netaisnības, no varmācības, tur ir viens no jūsu brāļiem.
                                                                                                                                            D ž. M a d z i n i

VECĀ VIETĀ

Es esmu atkal tur, kur bijis,
Kā nakti maldū staigājis,
Ko vedējs lokiem izlocījis
Un vecā vietā atvedis.

Kad ataust bāla gaisma rītu,
Redz gājējs, kā viņš maldināts,
Redz šaurā lokā taku mītu: -
Iets, iets, - viss lauks vēl pēdām klāts.

Un tomēr esmu tālāk ticis, -
Jau skaidrāk ir tas saredzams,
Uz ko es visu biju licis:
Tas tālais nākamības nams.

VĒSTĪTĀJS

Vairs miesās neesmu tik gluži sveiks,
Kā šinī laikā īsti vajadzētu;
No maniem nerviem man ir pieteikts streiks,
Un es tā uzspiedos, lai tie vēl spētu.

Lai spētu vēl šo ļauno brīdi ciest,
Kad pirmo pulku redzu izkliedētu,
Kad dažs grib ieroci pret sevi griezt;

Lai spētu vēstīt, ka . . . . . . . . . . .

. . . . . . . . . Nekas nau zudis, . . .

KO ES ZINU

Es zinu, kas bads; es zinu, kas sals;
Es zinu, kas nespēks, kas vārgums, -
Kad visu to stāstīt, ne drīz būtu gals,
Viss atdots, viss ziedots mans dārgums.

Bet tas nau viss, kas zināms man, -
Tas stāsts ir par mazāko pusi;
Un, lai cik gauži vārgums skan,
Sirds viņu pārkliegusi.

Sirds zin, kas saule, kas pavasars,
Kas puķes, kas lakstīgalas,
Kas pļavas un meži, un rīta stars,
Un sudrabā peldošas salas.

Sirds zin, kas nevaldāms cilvēces gars,
Prāts zin, kas dzelžus salauzošs spars,
Tie salauzīs vārgu, - lūk, to es zinu,
Lūk, to es mūžam un mūžam jums minu!

TAUTAS NĀVE

Jā, mūsu tauta mirs, - mēs zinām gan;
Mēs iedzimstam jau šinī dziļā ziņā,
Un visu dzīvi mums šie vārdi skan,
Ikviens tos slepu tura mīklā-miņā.

Bet citu lielu vārdu sakat man:
Vai nemirsat tāpat jūs, lielās tautas?
I, jums, es dzirdu, kapa zvani zvan:

Tiks beigās visas tautas nāvē rautas,
Lai celtos atkal, cilvēcībā skautas.

*  *  *

«To mēs vēl redzēsim,» jūs atbildat,
«Bet pirms mēs, lielās tautas, mazās rīsim,
Tur tad to cilvēcību sagaidat!
Pēc mēs, tās lielās, savstarp šķēpus mīsim!»

Jūs šķēpus mīsat, mierā augsim mēs;
No mums tiks agrāk gara sējas pļautas,
Iekš mums tas masas raugs, jūs pārvērst spēs,

Līdz visas tautas, reizē nāvē rautas,
Tad reizē celsies, cilvēcībā skautas.

SĀPES UN CERĪBAS

Mums visiem vienas sāpes
Un vienas cerības,
Kad es jums manas sūdzu,
Jūs dzirdat savējas.

Un visiem maniem brāļiem,
Kur kurais izkaisīts,
Vai purvos, stepēs, smiltīs,
Vai sniegos projām dzīts -

Mums visiem vienas sāpes
Pēc mīļās tēvijas,
Un redzēt viņu zeļam
Mums vienas cerības.

Un redzēt viņu zeļam
Caur mūsu ciešanām,
Tā būs mums salda alga
Par to, ko atdevām.

ZVEJNIEKI

Mēs metam biežāk un biežāki
Zīda diegus pār dzimteni;
Mēs tveram to ciešākā domu tīklā,
Mēs minot minam to ilgu mīklā;
Mēs turam to garā ieslēgtu
Kā zvejnieki tīklā zivtiņu.

MEKLĒTĀJI

Mēs mūža dienu staigājām,
Vēl ceļa gala neradām, -
Tik to, kur dzimām, aizmirsām, -
To dzimteni.

Mēs visus ceļus pārgājām,
Pat laimes ceļu atradām,
Tik to vien ne, ko gribējām, -
Uz dzimteni.

Ceļš aizrauts jūru neziņām
Uz dzimteni, kur izgājām; -
Mums atliek iet bez žēlabām
Uz cilvēci.

LIELĀKĀ DZIMTENE

No visa mīļa mēs aizgājām prom,
Kā ūdens zāles nopļautas aizpeld
No upes gultnes, viļņu nestas.
Ar visām garajām, vijīgām stīgām
Ūdenszāles vairs pieķerties nespēj
Ne smailajiem oļiem, ne cietajiem grīšļiem,
Ne smiltīm mīļotā krastā, -
Tās aizpeld prom.

No savas gultnes mēs aiznesti prom,
Mums savas dzimtenes vairs nava,
Kas mums vairs paliek?
Mēs ejam meklēt, kur piemesties,
Kur darboties un atkal augt, -
Bet tā vairs dzimtene nau.
Viņas vairs neatrodam nekur, -
Un lai daudz jaukāki kur būtu,
Spožāka saule un zaļāka zeme,
Un cilvēciskāki cilvēki paši, -
Tā dzimtene nau,

Nevienas citas mums nepietiek,
Nevienas vietas,
Un vai! - ja mums pietiktu cita.

Un otru vai! - ja mums pietiktu,
Ja mums vēl tagad pietikt spētu
Tā mūsu dzimtene pati.

To mazo saulaino stūrīti
Mums atņēma nost, -
Bet viņa vietā tagad mēs
Visu pasauli noņemsim jums,
Cik viņas ir.

Par šauru mums tagad dzimtene būtu,
Mums tēvijai jābūt lielākai daudz:
Neviena doma tur neietilpst vairs,
Nevienai jūtai tur nau kur plesties;
Tie šaurie žogi aizspiež dvašu;
Tās šaurās sirdis pušu lūztu,
Ja gribētu ietvert jel vienu jūtu,
Kas lielumā briest.
Ak, šaura tu, dzimtene mīļā!

Mūsu atņemtās dzimtenes vietā
Mēs celsim jaunu un skaistāku daudz,
Un lielāku par visām zemēm.
Mēs viņu celsim no lieluma,
Cik liels vien izaudzis cilvēces gars, -
No augstuma, dziļuma, plašuma,
Cik vien spēj cilvēces dvēsele just;
Mēs viņu celsim no brālības,
No visām tautām un mēlēm, un krāsām,
No visām sugām un visām šķirām,
Ar visām raisītām rokām un galvām
Vienotā darbā.

Tik tie, kam nepaliek vairs nekā,
Kas izmesti no savas gultnes,
Kam dzimtenes nau, -
Tik tie spēj celties pār pasauli pāri;
Un klaidā vien tik varēja sēt
Lielo ideju sēklu;
Domās tiem garīgiem trimdeniekiem,
Sāpēs bij dzīvot to nākotnes dzīvi,
Kuru tie pēcnieki dzīvos tik baudā.

Klaidā vien tikai varēja izaugt,
Ārpus dzimtenes domas par otro,
Lielāko dzimteni, kurai būs nākt
No zelta austām iedomām,
No zilām ilgām un zaļām cerībām,
No baltām asarām;
No sarkanām, karstām sirdsasinīm
Pēc visdziļākiem melniem vaidiem
Cēlās tā varvīksnas debesu josta,
Kura pasauli kopā sien
Vienotā laimē.

PIE DZĪVĪBAS KATLIEM

Ko mēs te sēdam
Rokas klēpī?
Kā pazuduši
Staigājam apkārt
Mūžīgās ilgās
Un klusos vaidos?

Viņpusē upei
Kūp visi lauki
No viesuļa gaisā
Saceltiem tvaikiem:
Dūmos un sutā
Dūc nākotnes mašīna,
Milzīgās krāsnīs
Tur versme kuras,
Milzīgos katlos
Tur dzīvība vārās,
Liesmas ar tvaikiem,
Ar sniegiem tur jauc.

Ūdens un uguns
Tur pilnā cīņā, -

Tai pašā cīņā,
No kuras mēs atrauti
Klusi še vaidam;
Tie paši viesuļi,
Tie paši mutuļi,
Tā pati mīla,
Tas pats ij naids.

Un skaties labi
Caur biezajiem tvaikiem:
Tie paši brāļi,
Tik citās drēbēs,
Stāv pašā versmē
Un līdzi sauc.

Ko mēs te sēdam
Rokas klēpī,
Kā pazuduši
Staigājam apkārt?
Ejam mēs līdzi
Savā pulkā!
Stāvēsim atkal,
Kur versme verd!

Dzīvība vārās,
Vecs top par jaunu, -
Kursim tās krāsnis,
Kur kurais stāvam,
Kur nomesti topam
No lielās strāvas!
Viss viens, kurā pusē
Verd dzīvība straujāk -
Rietumos, austrumos,
Ziemeļos, dienvidos,
Kaut tik vien verd.

Dienvidi, ziemeļi,
Austrumi, rietumi
Saplūst vienkopus
Verdošā blāksnī.
Garaiņu stabi
Augšā šaujas,
Virsotnes režģās
Ar debesu mākoņiem;
Plešas par milzīgiem
Zarotiem kokiem,
Savā ēnā
Pasauli sedz, -
Ēnā jauno
Pasauli redz.

SASAUKŠANĀS

No asiem ziemeļiem,
No maigiem dienvidiem,
No cilvēces dziļās pirmdzimtas -
No pašas mātes Āzijas,
No krustiem-dzelžiem kaltās Eiropas,
No jaunās Āfrikas
Un pāri no viņpus oceāna
Nāk līdz ar vētrām saukāšana:

Brāļi, brāļi,
Esat tuvi, kas tāļi!
Sauc: brāļi, vai esat nomodā?
Sauc: atbildat tur dziļumā!

Un visās pusēs kustēties sāk,
Nezin no kurienes, visur atbalsis nāk;
Ir balsis tik tāļi,
Ka šurp pa mēnešiem, gadiem tik sniedz;
Ir balsis tik dziļi,
Ka šurp tām ceļu akmens un zeme liedz;
Tās tomēr nāk, un dzirdi, kā akmens kliedz:
Še esam, brāļi!

Ir balsis tik vājas,
Tās izskan bez vārda kā vaids,
Ir balsis tik stipras,
Tās griežas caur kauliem kā naids;
Un, kas visstringtāki sarauti raukumā,
Kas klusināti vismēmākā klusumā,
Tie klusi-lēni garā brieda, -
Tie saknes, kas klintis pēc pušu spieda.

Sauc: brāļi, mēs stāvam nomodā
Tālumā, dziļumā, klusumā
Sauc: brāļi, mēs visu manām un jūtam,
Caur tālēm viens otram sveices sūtām.
Kā sasaucas vēji dzinēji, -
Mēs dzirdamies tuvāk un tuvāki,
Mēs ieslēdzam dzimteni, pasauli.

«Brāļi, vai esat nomodā?» -
«Mēs nomodā, mēs nomodā!
Mēs dzirdam tālumā, dziļumā,
Mēs dzirdam pašā klusumā,
Mēs nomodā!»

VISI UN VIENS

Vai tādēļ vien jau es būtu viens,
Ka esmu dziļā vientulībā,
Ka nošķirts dziļās svešuma zemēs?
Vai tādēļ vien lai es būtu skumjš
Un nolaistu galvu?

Lūk, nošķirtas manas miesas tik vien, -
- Kā kaltušas lapas aizrautas prom,
Pa smiltīm veltas, ūdeņos mērktas,
Nestas, mestas nez kur.
Bet miesas - tas neesmu es.
Tās miesas ir manas drēbes tik vien, -
Lai rausta tās vējš, lai vēdina,
Būs svaigāka gaisa veselīgs spirgtums.
Nelgas tik domā tā lauzuši mani,
Kad manas drēbes saplēsuši;
Un es lai skumtu, ka esmu viens?

Kas esmu es pats, - tas ir mans gars:
Tas nejūt nenieka no visa tā, -
- Lūk, caur debešu skrejošām pūtēm,
Kas uztrauktas laižas pa rudens nakti,
Mierīgi skatās mēness cauri
Un lēni nolikto gaitu iet -
Viens, bet kopā ar visām zvaigznēm.
Vai viņš ir viens?

Lūk, viss tas lielais milzums to daudzo,
Kas pasauli apņem un pilda;
Tā šķira, uz kuru kā klonu viss balstās;
Tie visas pasauls tūkstoši gadi
Neatlaidīgo uzvaras cīņu;
Tā dziļā debess ar visām zvaigznēm, -
- Lūk, tanī pulkā esmu i es,
Un es lai skumtu, ka esmu viens?

Es viņu jūtas jūtu i še,
Es viņu domas domāju līdzi ir še
Un viņu augumā augu,
Un zaļi zaļoju pašā vārgā,
Un savā dziļākā vientulībā
Topu nēsāts no lielās straumes, -
Es, būdams viens.

Lai sabrūk bruktin viss uz vienu:
Doma un ciešana pārvar visu;
Lai pamatu kraut zem kājām draud,
Izdzēst tautu, kurā aug viens:
Mirušiem lemts ir augšā celties;
Lai straume slēpjas zem ledus un zemes:
Par mazu laiku tā iznāks laukā;
To mazo laiku tas viens vēl paliek, -
Un es lai skumtu, ka esmu viens?

Un gaist tas viens, tad paliek tā straume,
Un caur to vienu, kas izgaisis,
Tā plūst vēl varenāka tālāk;
Tā masa ir viens, un viens ir masa,
Un gars ar masu paliek kopā
Un veic, -
Un viens ar visiem,
Un es lai skumtu, ka esmu viens?

DZIĻUMĀ

Vai rudenī cīruļi,
Kas tur dziedi
Vai agri strādnieki,
Kas tur iet?

Jeb vai ir atkal veltas tās ceras,
Un ilgu ainās tik acis veras?
Nedari acis ciet!
Tie iet.

AUGSTUMĀ

No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji;
Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst;
Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji,
Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūst.

Ap mani klusums izklāj klaju telpu;
Kā viegla migla saulē - mākons kūst.
Un augšā zilā debess aiztur elpu.

Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top,
Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.