RAINIS

TIE, KAS NEAIZMIRST

RUDENS DZIESMA

KALNA GALĀ

                                            Vienpatim jākrīt,
                                                    Lai visums var celties:
                                           Ļauj atvadīties,
                                                       Kam nost būs šķelties,
                                                 Ļauj aiziet klusumā
                                            Spēku smelties.

                                                                        «Domās es esmu tur.»
                                                                                                           Kā Ruso mierinājās svešumā

KAPS KALNĀ

*  *  *

                    Skaistākā kalnā, kādu esmu redzējis, ir neaizsegta izredze pār sniegoņiem līdz pat līdzenumam un tālē tikko nojaušamai jūras maliņai. Tūkstoši ceļotāji ikgadus kāpj tanī kalnā un skaistumā skaidrotām sirdīm nāk lejā. Tanī kalnā licis sevi uznest arī viens noguris ceļotājs no tālienes, lai tur paliktu uz mūžīgo dusu. Cik augšā uzkāpju, tik ar aizgrābtību lasu uz kapa akmeņa vienkāršos, naivos vārdus, kurus tur uzrakstījis viņam svešniekos iegūts draugs: - tas ceļotājs no tālienes ir bijis poļu emigrants, viņš vēlējies no augstā kalna gala saredzētsavu dzimteni.

* * *

KALNI UN DVĒSLE

Kalni klusās domās
Galvu rokās balsta,
Lejā vējš un negaiss
Ezera viļņus valsta.

Dvēsle, nebrēc briesmās,
Drīzi mieru tu gūsi:
Ja ne klusā kalnu galā,
Klusā dzelmē būsi.

KLAIDONIS UN KALNS

Gar kalnu ēna garām slīd
Tik viegliņa, drīz pārejoša;
Mazs mākonīts tik bij šo brīd';
Nu saule atkal tikpat koša.

«Ko tu, mans kalns, jau tapi drūms?
Tāds draudošs, ka vairs nepazīstu!
Tik tumšs ik koks, tik baigs ik krūms,
It kā tur nakts un čūskas līstu!»

«Un pats ko esi drūms ik dien'?
Jo ēna tik ir tava dzīve,
Un kaut tā gaistu briesmās vien,
Tad toties cilvēcei būs brīve!»

KALNA DOMA

Apkārt milža kalnagalvai
Tumši mākoņauti;
Vaigi grumbās rauti;
Uzacis kā melni meži.

Dusmās kalns kā pērkons rūko,
Zibens acīs šaudās:
Saņemt visas jaudas,
Kā to tumšo domu varēt!

Doma tirdī kalna galvu
Jau kopš mūža laikiem, -
Piere kūp no tvaikiem,
Vaigos sviedri plūst kā strauti.

Nevar tvert viņš miglas domu:
Ilgas ir vai miņas?
Nemiers, tumšas dziņas -
Aizcelties no vietas projām?

DEBESU NELGA

Silts mākonīts kāpj no dienvidiem,
Salts vējš pūš pretī no ziemeļiem, -
Un, atmeties uz kalna galu,
Mākonis skatās uz salto malu.

Tad lēnāk, nekā atnācis,
Uz leju smagi nolīcis,
Peld atkal atpakaļ mākonis;
Visa baltā miglu drāniņa velga,
To piesaulē žāvēt nes debesu nelga.

MANS BRĀLIS

Pārkāries pāri pār kalna pleciem,
Ilgi mākonis lūkojas lejā,
Ezera spogulī pats savā sejā:
Drūma un skumja, un ilgu pilna -

Staigāt un staigāt pār zemēm un jūrām,
Zilus debesu tālumus mērot,
Visas pasaules skaistumu vērot,
Savas vietas sev neatrast, -

Savas vietas, kur vielu veidot,
Atstāt uz mūžiem dzīvības pēdas,
- Zemei, ak, veldzēt tik kvēlošās bēdas,
Pašam savās asarās gaist.

ZŪDOŠS MĀKONIS

Zaļi kalni, zila debess,
Balti mākoņi iet garām:
Noskatīties, garām iet!
Zaļi kalni, zila debess -
Saulē izgarot kā mākons.

DIVI GĀJU BALODĪŠI

Vakar viegla migla
Klāja kalna mežu -
Divi gāju balodīši
Kopā atlaidās.

Lielu ceļu nāca,
Zaļā zarā sēda,
No tās tālas tēvu zem.es
Laidās dūgojot.

Vienam spārni zili,
Otram sniega balti;
Baltais lūkojās uz priekšu,
Zilais atpakaļ,

Zilais dzied: ak, vaidi,
Tūkstots gadu vaidi,
Ļaudis vaida klusā sirdī,
Zeme dziļumos.

Baltais dzied: ak, gaidi,
Mazu laiku gaidi,
Es jau jūtu prieka sauli
Nākam austrumos.

Baltais dzied bez gala
Savu saldu dziesmu,
Zilais žēli līdzi dūgo
Tumšā pazarē.

CAURI MEŽAM

Man pretī kalns ar tumšu mežu,
Bet vidū vizo zaļš pļavas ceļš
Uz augšu kalnam, cauri mežam.
Tas ved uz sauli aiz tumšā meža,
Tam seko vien uz augšu un cauri.

LAIMĪGĀ DVĒSLE

Laime kā zīlīte līgo,
Laime kā zvaigznīte zvīgo, -
Pacelies pāri par sevi un laidies,
Ko tu no dzelmēm un ūdeņiem baidies!
Miesas smagums pret klintīm šķīst,
Dvēsle debesu dzidrumā dzīst,
Laidies un līgo,
Laidies un līgo!

DZEGUZE

Bez tēvu zemes, bez savas mājas -
Tu kūko, kūko.
Tā klīstot vien, kā tev gan klājas?

Bez savas ligzdas, bez savas saimes -
Tu kūko, kūko!
Tik citiem atnes simtsgadu laimes.

Tu zelta skaņās jau tālāk kūko,
Pēc nezināma drauga lūko,
Tik kūko, kūko.

MEŽA DŪJA

«Kur grūt'! Kur grūt'!» vienmēr tu saukā,
Lūk, gaiši saule spīd jau laukā,
«Kur grūt'! Kur grūt'!»

Lūk, visus cilā ziedons un mīla,
Vai tevi vien tik ilgas vīla?
«Kur grūt'! Kur grūt'!»

Vai atradusi tu ar vēl gaidi?
Ko vienā laidā gauži vaidi?
«Kur grūt'! Kur grūt'!»

Tu ilgās skrej no koka kokā -
Teic, atbild - vieglāk būs tev moka!
«Kur grūt'! Kur grūt'!
Kur grūt'! Kur grūt'!»

DZIESMIŅAS GAITAS

I

Ko tu pūti, meža dūja,
Smagu dziesmu daudzinot?
Smaga dziesma zemē krīt,
Zāļu starpā pazuzdama.

II

Vēji vilka dūmu vīju
Pāri meža virsonītēm,
Līdzi mana dziesma gāja,
Vēja valkā vīvinot.

III

Dziesma sīka, dziesma maza
Lauka galā izbirusi:
Gaisā kāpa cīrulītis, -
Es pie kājām pieķēros;
Cīrulītis izdziedājis
Lejā laidās tīrumā,
Es pie skaņām pieķēros;
Aizskanēju tālu malu.

IV

Slaidi laidās bezdelīga,
Pavasari sajuzdama.
-  Dziesmiņ' manu līdzi ņem! -
«Sēd uz spārnu galiņiem!
Dziesma, rasa, ziedu smarša,
Visas viena vieglumiņa,
Visas gaisā uzlasītas,
Visas blakus sasēstat -
Rītā būsim tēvu zemē!»

NEKAD

Nekad vairs tevis neredzēt,
Nekad vairs nesūkt tavas dvēsmas,
Kad cilas ar, kad taisās sēt, -
Nekad vairs tevis neredzēt,
Mans mīļais lauks!

Nekad vairs tevis nesajust,
Ne tavas maigās rīta vēsmas,
Ne dienas k.vēles, kad viss klust, -
Nekad vairs tevis nesajust,
Mans mīļais lauks!

Nekad vairs tevis neapskaut,
Kad rudens sūta lēnas dzēsmas,
Kad sirpes trin, ko rudzus pļaut,
Nekad vairs tevis neapskaut,
Mans mīļais lauks!