CETURTAIS DZIEDĀJUMS

Izstumta iz paradīzes dārza

Bija Psihe nu caur ļauno māsu

Niknām skolām. Bet par sava viltus

Izdošanos maz tām tika prieka,

Jo, kad viņas, ziņkārībā degot,

Otru rīt' uz klinti skrēja - lūkot,

Vai ir viltum māsa klausījuse,

Domādamas: Zefīrs arī tagad

Vēl tās nesīšot kā jau arvienu. -

Viņas atkal uzticējās vējam,

Tukšā gaisā kājām uzstādamās.

Bet, ne spārnu nekustinot, Zefīrs

Tikai ņirgājās, - un bezdibenī

Ļaunās māsas nogāzās; uz klintīm

Drupās sašķaidījās viņu miesas.

Bet ir Psihe negrib ilgāk dzīvot.

Pāri laukiem, tīrumiem, bez ceļa

Viņa steidz līdz drūmiem kalnu mežiem,

Gāžas izmistot no dziļa domja

Malas lejā dzelmē nāvi meklēt.

Bet uz mīkstu, puķupilnu pļavu

Viņa noslīd zaļā kalnu lejā;

Tur uz maura, kura zāļu starpā

Koši krokuss zied un hiacintes,

Pašu laiku jautri pulcējušās

Maigas nimfas, lokā rotaļājot.

Nimfu vidū grežojas un dejo

Vīrietis ar kazu kājām, galvā

Mazi radziņi, ar āža bārdu,

Priežu zaru vaiņags galvā uzlikts.

Lūša āda apņemta uz pleciem,

Lec kā āzis, skaļām skaņām svilpo

Sīringu uz deju sev un nimfām.

Bet, kad pēkšņi jautrā bara vidū

Nokrīt nabags bērns no klints un nāras

Izbijušās spiedzot metas projām

Labais meža dievs par meitenīti

Iežēlojas, aiznes paģībušo

Savā būdā, atžirbina viņu,

Spirdzina ar pienu, saldām vīģēm,

Lūko jautrināt ar svilpju skaņām.

Ziņkārīgas pienāk arī nimfas,

Apprasās pēc meitenītes liktens,

Brīnoties un žēlojot dzird vēsti,

Dziesmām, dejām viņas sirdi remdē.

Meža dievs ar laipniem, mīļiem vārdiem

Viņu mierina; teic tāļāk staigāt,

Dro?u sirdi meklēt savu mīļo,

Mīlas vārdiem viņu atlabināt.

«Ak, bet kur man viņu atrast?» atteic

Psihe bēdīgi: «Viņš taču spārnots,

Un, kā viņš, neviens no visiem dieviem

Gan tik ātri nemij dzīves vietu!»

«Tiesa, tiesa!» meža dievs tai atbild,

«Pazīstu šo dievu

Viegliem spārniem; es jau reizi senāk

Pats ar viņu gāju sacīkstēties.

Kur viņš tagad ir? Kā to lai zinu.

Bet, ja gribi dabūt drošas vēstis, -

Še netālu, dziļi ozoldzirē,

Dzīvo sirma pareģe, kas drauga

Pa?am gaismas dievam Visuzinim.»

Tāļāk staigā noskumuse Psihe,

Līdz tā uziet tumšā ozoldzirē

Sirmo pareģi, kas Fēbam drauga.

Psihe uzrunā to, taujādama

Sava dieva miņas. Atbild vecā:

«Visas vietas - dieviem māju vietas,

Visi ceļi aizvada - uz dieviem!»

Psihe nopūšas:

Lai es zinu griezties?»

«Lūko apkārt sev un, kura puse

Ir vistāļākā, turp griezies ejot!»

Atkal Psihe lūdzas:

Ceļu taisnāko, kurš ved uz dievu!»

Atbild sirmgalve:

Nau vis ceļš, mans bērns, bet ceļošana!»

Raudot Psihe sūdzas:

Nepacietīgi man krūtīs plosās!»

Atbild šī:

«Jo lielākas tev ilgas,

Jo, mans bērns, tu tuvāk savam mērķim!»

Atkal Psihe:

Tuvu nāktu viņam garā ceļā,

Vai viņš gribēs manim parādīties?

Vai viņš miglā neslēpsies no manis,

Nežēlīgi zuzdams?»

Atbild vecā:

Kurai atstāvēt ne dievi nespēj.» -

Maigi drošināta, aiziet Psihe;

Nemiers viņu dzen, - tā iet bez stājas

Pāri kalniem, lejām svešās zemēs, -

Kājas jēlas, drēbes saplosītas, -

Meža strautā slāpes dzesēdama,

Ogām barodamās, koku augļiem,

Kuri gadās viņai grūtā ceļā.

Daiļais dievs tai j ā m e k l ē aizvienu,

Ak, nu j ā b ē g arī: mīlas dieves

Tempļiem, - kur varbūt ir viņas Amors

Uzturas ar savu skaisto māti, -

Viņa tuvoties pat neuzdrīkstas, -

Afrodītas dusmu baidīdamās.

Tā bez mērķa viņa staigā, staigā,

Tomēr, atceroties vecās vārdu,

Kad ir meža bieznā dusējuse,

Rītā mostoties, tā dodas turpu,

Kurpu puķes vēršas saviem ziediem,

Kurpu palmas loka savus virsus

Vai kurp ritot aiztek strauta viļņi,

Jeb vai seko vēju, putnu gaitai,

Seko viņu būtņu klusai straumei,

Kuras mīļas viņai it kā māsas

Un visnotaļ viņai likās ejam

Uz to pašu mērķi, - daiļo dievu.

Visas būtnes arī bij pret viņu

Laipnas, mīļas: meža kustonīši

Ceļā labprāt viņu pavadīja;

Ja tā noguruse atdusēja,

Palika pie viņas ķirzatiņa,

Kura ļaudis miegā labprāt sargā,

Lai tiem kaitīgs rāpons neiekostu.

Bieži sūdzas Psihe:

Ka pret mani mīļas visas būtnes,

Bet bez žēlastības ir sirdsmīļais!

Jo cik karsti es pēc viņa tiecos,

Vienumēr to domās turu, lūdzu, -

Mūžam negrib viņš man parādīties!

Vai nekad vairs viņa saldo vaigu,

Viņa spulgās acis neredzēšu,

Kā tās radu, priekā uztrūkdamās,

Noziedzīgās lampas atspīdumā?

Ak, kaut, mazākais, es viņa balsi

Reizi dzirdētu vēl, - kaut vēl reizi,

Lai ir neredzams viņš bilstu manim,

Kā viņš savu Psihi neredzami

Dienās uzrunāja, glaimos, paļās!

Ak, viņš skaists un cildens dievs, bet tiešām

Pusē tiesa bija ļaunām māsām:

Nežēlīgs viņš arī, kļūmes nesējs,

Spārnots, gluži tāds kā niknis pūķis!»

Tā ne reti garos maldu ceļos

Psihe sūdzas sāpīgi, un nakti

Miegs kad piekusu?ai aizver acis,

Viņu moca ļauni sapņu baigi:

Ka to mīlas dievs vēl soda dusmās.

Viņa sevi redz kā taurenīti,

Apkārt klīstot mīlas lāpas kvēlei:

Jeb vai Amors nāk kā putnu ķērējs,

Gūsta taurenīti, grābj aiz spārniem,

Liek uz roku sev un paceļ gaisā

Smiedamies: kā ļauni zēni

Viņu diega galā, ļauj tad laisties,

Tura svilinādams pāri liesmai,

It kā liesmās gribētu to šķīstīt.

Reizēm jūdz viņš viņu gliemežratos,

Reizēm viņu liek ir arkla priekšā,

Pašā saules gozī ar ar viņu

Cilas cietā, akmeņainā laukā.

Reizēm atkal viņš to sien pie staba,

Kā pār verdzeni, kas noziegusēs,

Rīkstes vicinādams nežēlīgi.

Ja tad Psihe noslīgst tam pie kājām,

Paceļ rokas, žēlastību lūdzot,

Tad gan, rādās, pēkšņi viņu pārņem

Līdzcietība un viņš novērš vaigu,

Slēpdams asaras, kas mirdz tam acīs,

Redzot viņa asaras, no jauna

Psihe drosmu smeļas sērā dvēslē,

Teic sev:

«Tā gan labi, ka es ciešu,

Citādi viņš mani nemocītu!» -

Pāri kalniem, lejām staigā Psihe.

Saka viņai reizi zaļgans zalktis,

Vīstīdamies siltā saules gozī:

«Meklē padomu pie manas kundzes:

Nāc pie viņas viņā marmortemplī,

Palīgu no viņas izlūgdamās!»

Bailīgi iet meitenīte templī;

Lūk, tur puķēm appušķotā tronī

Skaista, pilna gaišmataine dieve,

Galvā vārpu vaiņags, kviešu kūlis

Viņas rokās, grozi pilni vārpu

Vēl pie kājām. - Gauži lūdzas Psihe

Viņu pārstāvēt pie mīlas dieva

Un pie viņa skaistās, bargās mātes.

Bet tai pretī atskan skarbā balsī:

«Prom no šenes! šinīs svētās telpās

Tādai klaidonei, kas aizskāruse

Mūža likumus, nau lauta vieta!

Vai tu nepostīji svētās saites,

Kas tik mīļi saista dēlu, māti?

Tu pret māti, kurai atrāvuse

Mīļu dēlu, prasi palīdzību? -

Un no mātes, kura pate apraud

Tai ar varu nolaupīto bērnu?»

Aši Psihe bēg. Te vēlas viņai

Labāk līdzēt dzeguze un pāva,

Saka viņai:

Paša dievu tēva sievas Hēras

Palīgu no viņas izlūgdamās!»

Lepnā marmortemplī baiļodamās

Psihe ieiet: - sēd tur greznā tērpā,

Baltām rokām, lielām zvēru acīm

Dieve pilna augstības - ap galvu

Zvaigžņu izrotāta sega, kājās

Zelta sandales: - tā pate Hēra,

Cēlin - augstā debess pavēlniece.

Atkal Psihe lūdzas:

Dievu valdniece, man mīlas dievu

Amoru un viņa bargo māti!»

Bet ir še skan skarbā balsī pretī:

«Ej no šejienes! Man mūža likums -

Svētā laulība tik sargājama,

Nevis viegla siržu mīlēšanās!

Dievu tēva pielaulāta sieva,

Kura vīra mīlestības gaitas

Vienmēr vajā, ārprāta, un nāvē

Viņa mīļākās dzen sodīdama, -

Tā, tu domā, lai vēl palīdzētu

Trakā dieva zēna neprātībās?

Prom! lai tevi neaizsteidz tāds liktens»

Kāds bij ēģiptiešu karaļmeitai!»

Atkal Psihe bēg. Un tagad nāca

Krauklis, gaismas dieva vilks un gulbis,

Psihi mierināt un labvēlīgi

Saka:

«Uzticies, bērns, mūsu kungam -

Skaistam, augstam dievam Apollonam!

Dievam, kur? ir visu baismu mācējs,

Lielam dziedātājam, brīvētājam!»

Un visskaistāko no dievu tēliem

Staltās marmortelpās redz tā stāvam

Uzvargaitā, vizumu ap pieri,

Varonīgi celta lepnā galva,

Bet pār pleciem mīksti vijas mati.

«Augstais gaismas dievs,» teic Psihe lūdzot,

«Lielais dziedātājs, met gaismas staru

Arī manā naktī, arī manim

Noņem likstu, lai man mīlas dieve

Laipna tiek un piedod maigais Amors!»

Atbilde iz priestra mutes atskan:

«Velti, meitenīt, tu netuvojies

Gaismas dieva svētam slieksnim! Labprāt

Apskaidros viņš nakti tavā sirdī,

Noņems tavu likstu! Bet šī liksta,

Kura moca tevi, bērns, ir jaukais,

Ak, bet kļūmes pilnais mīlas ārprāts,

Kurš ar rūgtām sāpēm sirdis pilda.

Izdeldēt iz sirds tev visu mīlu,

Maigo ainu, kuras dēļ tu kaisti,

Dievam vajdzētu ar saviem stariem,

Lai tev noņemtu šīs tavas sāpes!»

«Izdeldēt iz sirds man visu mīlu?»

Psihe stostās bāla, izbijusēs,

«Mūžam neatstāju savu mīlu!

Labāk sāpes visu dzīvi nesu!»

Ašiem soļiem viņa projām steidzas,

Bēgdama no dieva burvju stariem.

Kamēr meitiņa tā tālē maldās,

Amors, maigais mīlas dievs, smok gūstā.

Savas skaistās, bargās mātes gūstā.

Kad no Psihes atrāvies viņš bija,

Sirdī sāpes juta viņš, bet milza

Arī brūce, kura karstas eļļas

Viņa ādā bija dedzināta.

Vaidot gulēja viņš zelta gultā.

Zilā jūras plūsmā Afrodīta

Tikmēr peldas, maigi šūpodamās.

Lūk, te atskrien sudrabotais putnis,

Kurš kā glaudot skar ar spārniem viļņus,

Pašā selgā savu lizdu taisa,

Labprāt kalpo sudrabkāju nārām.

Putnis vēsta izbaidītai dievei:

Viņas dēls uz sāpju gultas guļot,

Plecā dedzenis tam iededzināts,

Kāda meitene, ko Amors mīlot,

Karstu eļļu viņam uzlējuse.

«Kā?» sauc dieve dusmās, «manam zēnam

Mīļākā? ā, kas šī pārgalvīgā,

Kas ir drīkstējuse bezbārdaino

Vieglo zēnu pavest? Vai tā nimfa?

Vai no horām kāda? vai no mūzām?

Vai varbūt no jautrām haritīnām?»

Smīnot atbild pakalpīgais putnis:

«Nau ne nimfa, nau ne haritīna,

Nedz no horām kāda, nedz no mūzām,

Kas tev atvīluse dēlu; mirstams

Meitēns, - Psihe, šķiet man, viņai vārdā -

Nemitoties ilgojas pēc viņa.»

Iesaucas te dieve sašutuse:

«Psihi mīl viņš? viņu, spīvo Psihi,

Kura uzdrīkstējās manim pašai

Uzmesties it kā par līdzcensoni,

Manu vārdu pat sev piesavināt

Ko viņš domā: - es to pacietīšu?

Šim to skuķi vai vēl pielaulāšu?»

Aši iznirst šādiem dusmu vārdiem

Skaistā Kiprīda iz jūras viļņiem.

Savā zelta namā nonākuse,

Viņa uzsauc sasirgušam dēlam:

«Kas man jāredz? Manu ienaidnieci,

Kuru liku tevim iznīcināt,

Tu par mīļāko sev izvēlēji?

Tā tu dari, ko tev pavēlēju!?

Man par vedeklu šo dot tu domā,

Spetnais zēns? - Jā, zēns tu tikai esi,

Gluži bērns vēl, muļķīts - nu jau galvā

Mīlēšanās tev un precēšanās?

Šis - vistrakākais no taviem jokiem!

Tev jau brīnum tīk šie trakie joki,

Visur tu tik pārdrošības dari,

Likstas celdams, svētas saites raudams,

Nesvētītas siedams! Saviem jokiem

Tu jau netaupi pat olimpiešus!

Vai tu mani, savu māti, arī

Jokojot ar bultām neaizskāri?

Nerātnis tu, atstumšu es tevi,

Citu audzēkni sev izvēlēšu,

Tam šos spārnus dāvāšu, šo loku

Līdz ar zelta bultām, kuras tiešām

Ne priekš tādiem darbiem tevim devu!»

Viņai atbild spārnu nesējs puisēns:

«Ko tad noziedzos, ka tu tik smagi

Mani paļā, citkārt mīļā māte?

Zēns es esot? Gluži bērns, tu saki?

Vai tu nezini, cik vecs es esmu?

Vai tik manim vienam būtu zieguros,

Mīlot izvēlēt sev daiļu bērnu?

Tik daudz mīlas kvēles esmu kūris,

Pats lai mūžam noslēdzos pret mīlu?

Tu jau pate esi mīlas dieve,

Un tu paļāt viņu gribi, mīlu

Izdzīt to iz savas pašas nama?

Un tu barot vaino manus darbus?

Vai es nebij u tik tevis sūtīts?

Nedzīvoju tikai tev pa prātam?

Kādēļ to tu manim šodien pārmet

Kas tev citkārt tika un par ko tu,

Matus glaudot man, ar saldiem smaidiem

Mēdzi atmaksāt? vai mani bieži

Jau kopš pavasara nesmādēji,

Ka es neesot vairs tāds kā agrāk,

Kļuvis nopietnāks, ka jautro zēnu

Tu gandrīz vairs nepazīstot manī?»

«Jā, tas tiesa'» atteic daiļā dieve,

«Gan es manīju: tev izzuduse

Bērna jautrība kopš ilga laika;

Galvu nokāris un kluss, un domīgs

Tāds tu staigā: jā, pat n o p ū š a m i e s

Tevi dzirdēju un reiz tev acī

Nemirstamam, dievu mīlulīšam,

Manam dēlam, ieraudzīju, šķiet man,

Tā kā asru, cilvēcisku asru.

Ak, kāds kauns! Un visu, visu kādēļ?

Tikai viņas, nieka Psihes, labad?

Slims ar neprātību tu, mans dēliņ!

Mātes pienākums man tevi dziedēt,

Stingrā gūstā tevi gribu turēt,

Līdz tu vesels dvēselē un miesās.

Un par sargu es tev gribu pielikt

Veceni, kas citkārt manim riebās.

Karniba - tā sauc šo veco sievu -

Kalsna, nejauka, bet uzticama,

Tevi kops, tev dzesēs tavas brūces,

Atsargās no jaunām nebēdībām,

Tukšos, ja būs vajdzīgs, bultu makstis,

Bultas salauzīs un tavu loku

Slābu atlaidīs, un, lai ir prātā

Tevim neienāktu bēgt iz gūsta,

Viņa apgraizīs tev spārnu galus!»

Tā par savu dēlu maigā dieve

Sasirdījās un, kā draudējuse,

Stingrā gūstā lika viņu turēt,

Stingro veceni par sargu deva.

Skaistais, mundrais dievu zēns patiesi

Jau kopš mēnešiem bij gluži pārvērsts.

Bālāki bij kļuvuši tā vaigi,

Jokus, jautrību viņš likās nīstam

Un vai aizmirsis bij lidināties.

Caurām dienām sēd viņš, domās grimis,

Un kā Psihi, tā ir viņu naktīm

Baigi sapņi miegā piemeklēja.

Sapnī redz ir viņš, ka viņa mīļā

Tirda, moka viņu nežēlīgi;

Redz viņš sevi viņas ratos jūgtu,

Arkla priekšā liktu, grūtām pūlēm

Akmens lauku art; redz sevi važās

Piesietu pie staba; redz viņš sevi

Vēl kā putniņu, kurš viņas gūstīts

Un nu būrītī tiek nests uz tirgu;

Redz no viņas savu spārnu spalvas

Apcirptas vai izrautas; redz rokas

Savilktas uz muguras, un tikmēr

Viņa nežēlīgi grābj tā loku,

Zelta makstis līdz ar visām bultām

Iesviež liesmās, kur tās sadeg oglēs.

Žēli mūžam domā viņš uz Psihi,

Ilgojoties vēlas viņu redzēt,

Atkal veldzēties pie viņas skūpsta;

Un, jo vairāk viņu mīl, jo rūgtāk

Viņai dusmo, ka tā līdz ar savu

Arī v i ņ a mīlas laimi dzēsa.

Kādu dienu raibots taurenītis

Ieskrien viņa cietumā, kurš stingri

Aizbultēts priekš cilvēkiem un dieviem.

Apkārt aplidojis, taurens beidzot

Nometas uz mīlas dieva loku,

Rāpo šurp un turp pa loku, stīgu,

Neļaudamies projām aizbaidīties.

Zēns ar uzmanību viņu vēro.

Katrā taurenī viņš redz jau Psihi;

Un nu pēkšņi viņu pārņem domas:

«Ak, varbūt, ka mana stingrā māte

Mīļo meitiņu ir pārvērtuse

Un tai vajga tagad kuslos spārnos

Gaisos lidināties, katram vējam,

Katram zēnain kļūt par laupījumu!

Ak, tā tiešām nabadzīte Psihe!

Vai gan taurens citādi šurp skrietu?

Gluži tuvu viņa traucas manim,

Rāpo šurp un turp pa loku, stīgu,

Nebēg projām!» -

Izstiepj pirkstiņus pēc taurenīša,

Viegli paņem to aiz raibiem spārniem,

Mīļus glaimu vārdus viņam saka:

«Esi sveika, mīļā dvēselīte,

Dziļās ilgās es pēc tevis smoku!»

Un viņš skūpstu sniedz uz lidotāja

Grezniem, raibiem spārniem, klusi bilzdams

Daudz vēl maigu, saldu mīlas vārdu.

Bet tad pēkšņi sagrābj viņu dusmas,

Atceras viņš atkal nodevības,

Karstās eļļas lāses, kuras degums

Viņam skāra skaistās dievu miesas.

Te viņš gatavs ir jau nabadziņam

Taurenīšam izraut raibos spārnus,

Sažņaugt viņam savu pirkstu starpā

Sīkās miesiņas: un tā viņš šaubās,

Drīz no dusmām, drīz no mīlas vaļāts.

Kaktā tupot, visu dzird un vēro

Sirmā uzraudzene nikniem skatiem,

Aši viņa pastāsta to dievei.

Dieve, - manot, ka vēl nelabojams

Mīlas drudzī trako viņas dēliņš

Un ka velti viņa sūtījuse

Spiegus, kuri vainīgo lai sektu, -

Dusmās sataisās, lai tūdaļ dotos

Augstā Olimpā un aicinātu

Palīgā sev mudro dievu sūtni.

No tiem bariem rāmu balodīšu,

Kuri dzīvo apkārt kundzes namam,

Atskrien četri, sniegabaltiem spārniem.

Līksmi, labprāt izstiepj košos kaklus,

Jūdzas paši zelta ratu jūgā,

Kuri nēsā dievi augstās tālēs.

Augšup, cauri mākoņiem ar dievi

Ceļas vizmas rati zilā dzīdrē,

Apkārt viņiem barā lido putni,

Kuri gavilējot, priekā kūstot,

Saldām dziesmām pilda plašās telpas

Skaidrā ēterī; iz ceļa bailīgs

Vairās vanags, vairās lepnais ērglis,

Bēg no dūjiņām un citu putnu

Jautriem bariem dieves pavadībā.

Nonākuse olimpiskā namā,

Zelta telpās steidzas skaistā dieve.

Merkuru tā apsveic, dievu sūtni,

Laipniem vārdiem viņu uzrunājot:

«It nekad, tu zini, mīļais brāli,

Nau jel ko bez tevis darījuse

Tava māsa Kiprīda. Nu palīdz'

Atkal: meiteni es vēlos gūstīt,

Kas bez mēra ziegusēs pret mani.

Viņas pēdas pazuda; kas slepu

Sniedzis viņai patversmi, nau zināms.

Tev tik iespējams, mans dārgais brāli,

Aizsteigties ar savām spārnu kurpēm

Visās plašās zemēs, pasludināt

Visām tautām, ko tev tagad teikšu;

Dieves dusmas satrieks nežēlīgi

Katru, kurš šo skuķi drīkstēs sargāt!

Bet turpretim tas, kurš manās rokās

Nodos vainīgo un ienīdēto,

Tas, - pie Stiksa zvēru, - dabūs algu

Augstāko: no zelta Afrodītas

Purpurlūpām desmit saldus skūpstus!»

Tā teic dieve; savas spārnu kurpes

Aši kājās aun sev dievu sūtnis;

Visām tautām visās plašas zemēs

Nes bez kavēšanās. dieves vēsti:

«Dieves nežēlīgas dusmas katram.

Kurš vien sargās Psihi, mīlas dieves

Izbēgušo verdzeni; bet alga

Augstākā ikvienam, kurš uz Pafu

Atved Psihi sagūstītu: desmit

Pašas mīlas dieves saldus skūpstus?»

Visās malās visus prātus uztrauc

Šāda dievu vēsts un augstā alga;

Atkal Psihe visu laužu mutē,

Dieves augstās algas vilināta,

Katra zemes dēla dvēsle tvīka,

Alkstot dieves mutes saldo skūpstu;

Sāka meklēt, sāka sekt un klaušāt,

Sāka dzenāt nabadzīti Psihi,

Ka tā nejutās nekur vairs droša,

Kā tik mežā vien, pie meža zvēriem,

Kuri slēpa viņu savās alās.

Izmisums to grābj un dziļas skumjas,

Beigās pate viņa sevim saka:

«Ja es pazemīgi dieves priekšā

Ceļos mestos, žēlastību lūdzot?

Pate noietu uz viņu vietu,

Kuras vairījos visbailīgāki?

Ja pēc dievu sūtņa ziņas Pafā

Tagad dieve uzturas, tad tiešām

Arī dēls, mans mīļākais, mans Amors,

Tagad Pafā mātes pavadībā,

Un varbūt es viņu atkal redzu!

Ak, es remdēt gribu dieves dusmas!

Viņas verdzene es gribu palikt!

Lai tā moka mani, lai tā dauza,

Rūgtu vārgu gribu ciest bez vaidas;

Visu grūtāko es gribu darīt,

Ja sirdsmīļākam tik tuvu jūtos!»

Tā teic noguruse meitenīte,

Saņem spēkus, steidz uz pašu Pafu.

Nonākuse dieves svētā templi

Viņa dreboša caur kādu sūtni,

Kuru prieka dieve sūtījuse,

Aizvadīta tiek uz slēptu vietu,

Ļaudīm nepieejamu, kur mājo

Savā zemes mitnē Afrodīta,

Dārzos, kuru rozes ir bez ērkšķiem,

Zelta spīguļošās plašās telpās.

It kā apžilbuse Psihe saplok,

Ceisa cēlo meitu skatīdama,

Kura, haritīnu pavadīta,

Viņai pretim iznāk nevis pilnā

Dievu vizmā, tikai tā, kā viņu

Spēj vēl panest cilvēciskas acis.

Kādas smaržas, kādas harmonijas,

Prātus mulsinot, caur telpām viļņo!

Reibstot, ģībstot nabadzīte Psihe

Tikko iedrīkstas, no haritīnu

Laipniem vārdiem, skatiem drošināta,

Savas acis pacelt, skatīt stalto

Dieves stāvu, ceļos nometoties,

Rokas paceļot, tā viņa lūdzas:

«Tava verdzene še, augstā dieve!

Pieņem mani, sodi, labprāt ciešu,

Ja pret gribu grēkoju pret tevi!

Ak, ja reizi mani, zemes bērnu,

Ļaudis akli tevim līdzināja,

Nedusmo, - jo tik ar tavu t ē l a,

Ko pēc tavas dailes taisījuši,

Viņi mani spēja salīdzināt,

Ne ar t e v i, ko tie nepazina!

Un, ja mani tava dēla mīla

Nepelnīti laimoja, - tu zini:

Mužam bijuse ir dievu daba,

Dievu tikla, skaista priekšrocība,

Ka pie cilvēkiem tie zemē liecas,

Zemes bērnu sirdīs lejot daļu

Savas vizmas, savas dievu līksmes.

Sēra, trūcīga ir zemes būtne,

Viņai jāizģinst bez dievu mīlas. -

Vai tu pate, skaistākā no dieviem,

Nelaimoji daža zemes dēla

Sirdi, nesliedzies pie daža krūtīm?

Ja mans laulāts draugs ir bijis Amors,

Vai par to man nava jācieš bijis?

Jau caur to, ka viņu pazaudēju?

Ka tik īsa bija mana laime?

Es jau neprasu vairs turpmāk saukties

Viņa sieva; tikai vienu vēlos:

K a l p o t tev un viņam - verga gaitā,!»

Tā teic Psihe dziļā pazemībā.

Uzvarlepna stāv tur cēlā dieve,

Priecādamās nevīstošā dailē.

Viņai pretim bāla zemes meita,

Novītuse ilgu maldu sāpēs.

«Ā, nakts taurenīt!» teic Afrodīta,

Uzlūkojot Psihes bālo vaigu,

Nabadzīgās drēbes:

Nobāluši, bērns, ir tavi spārni!

Kur nu tava daudzinātā daile?

Kā tu alojies, tu nelgas skuķe,

Neņemdama skaistu precinieku,

Kad vēl sārti bija tavi vaigi!

Nē, tu klaidojot pēc dieva tiecies,

Cauri pasaulei pēc viņa dzinies

Alkstot, slāpstot, vārga, salā, vērsmā,

Krietnus zemes dēlus nievādama,

Atturēdamās, kad kārdināja!

Lūk nu vien, ko pārāk augstas domas

Tevim nesušas! tu tagad esi

Gluži putnu baideklis, viņš auģis,

Ko tavs skaistums slimu padarīja,

Tevi atkal redzot, ātri atspirgs -

Senās mīļākās nu kaunēdamies!»

Teic un aiziet dieve, kairi smaidot.

Psihe vaidā, elsā, bet pie viņas

Mierinājot stājas haritīnas:

«Lai ir dieve,» teic tās žēlodamas,

«Visu skaistumu tev atņēmuse,

Nebaidies; mēs slepu tevim dosim

Kādu drusku savas burvju zalves,

Kuru glabājam un kuru dieve

Pate ņem iz mūsu rokām, - viņa

Maigumā ir nedaiļos pat ietērpj!»

Nu kāds sulains nāca, veda Psihi

Projām šaurā, tumšā istabiņā

Guļu ierādīja sausās lapās,

Durvis aizbultēja vara bultām.

Tomēr salda likās Psihei dusa

Sausās lapās: viņa apzinājās,

Ka, kaut šķirta arī vara bultām,

Tomēr tuvu viņa savam mīļam.