OTRAIS DZIEDĀJUMS

Psihe paceļ asru valgo segu,

Kura balti plūst ap bālo vaigu,

Plati viļņi veļas, kāpjot, slābjot,

Krastos smiltis šņirkst un kailās klintis,

Putām šļācot, dobji dun un šņāko.

Vai tas taču būs kāds jūras nezvērs,

Kurš nu nāks, lai viņu līdzi rautu?

Viņa baidās katru baltu buru,

Kuras tālē paspīd, katras kaijas,

Kura lido apkārt klinšu kraujām;

Katra banga viņai nezvērs šķietas,

Kurš pēc viņas rīkli vēris; šalkas

Viņu grābj, ja jūras zivs met mirgas.

Bet ir niknai jūrai žēlums rodas

Ar šo bērnu, kurš uz kraujām klintīm

Vientuls smokot stāv. Iz baltām putām

Skatās ziņkārīgas nereīdas,

Un pa laikam, cauri bangu trosmai

Skanot, iedrošinot, gliemežtaure

Saceļ atbalsis pa klinšu aizām.

«Ak, jūs jūras dievi, jūras dieves,»

Psihe klusi lūdz, «tu lielais Neptūn

Skaistā jūras kundze, Amfitrīta,

Ļaudīm laipnais jūras veci, Nērej,

Vai jūs visi nespējat man līdzēt?

Ak, tie klusē, nenāk! - Kaut jel rastos,

Ja ir dievi kurli, spēcīgs varons,

Garām ejošs dūšīgs pūķu kāvējs,

Kurš par mani sirdī iežēlotos, -

Zvēru nosizdams un mani glābdams!

Svešas, tumšas, niknas varas rokās

Atrodoties smakt, ak, tas ir ļaunāk

Nekā nebūtība! - Vārga liktens,

Trīsot jau no biedrības ar zemo,

Kaldinātai tikt pie briesmu pūķa,

Sapņot sevim visudaiļo draugu,

Un krist rokās - visunejaukākam!» -

Ilgi gauž tā meitiņa. Te pēkšņi

Pāri viņai pārtrūkst mākoņstrēles,

Lēni dvešot liegam vakarvējam,

Maigam Zefīram, kurš silts un smaržains,

Ziedu dvesmas pilns pār jūru viļņo.

Bet visstiprāka kļūst pūsmas vara, -

Psihe jūtas neredzamu roku

Liegi sagrābta un gaisā celta.

Pāri jūrai aiznes izbaidēto

Vēja dievs: - iz viļņiem niras baros

Pārbrīnotas ziņkārīgas nimfas:

To, ko viņas, pilnas līdzcietības,

Redzēja tur klintī vienu smokam,

Tagad viņas, saistītas pie jūras,

Pilnas skaudības, redz gaisā celtu.

It kā sudrabmākonīts tās plīvurs

Vējā viļņo, brūtes tērps tai plandās

Divkārt mirdzošs saules zelta staros,

Tik jau pate viņa neredz debess,

Neredz jūras, - šķietas nomiruse,

Šķietas ceļā jau uz miroņvalsti,

Acis slēguse, - līdz viņa pēkšņi,

Lejup grimstot, jūtas puķu smaržām

Saldi aptverta un guldināta

Zaļā zālē, skaistā ziedu salā,

Kura vientuļa zied jūras klēpī.

Baltas avis ganās pļavās, ārēs,

Rāmos ezeros peld sudrabgulbji,

Maigas gazeles un skaistas stirnas

Lēni staigā birzēs. Lauku zaļums,

Debess zilums apžilbina prātus,

Gluži caurausts pārdabiskas vizmas,

Visās krāsās mita, visās skaņās

Nesakāma burvīguma dvesma.

Katra taurenīša, katras

Maģetiņas zvīniņās un spārnos

Skatoties, no spožuma žib acis.

Caurispīdīgs, krāsains, mirdzoss dimants,

Dārgakmens jau - katris kāpurītis,

Katra ūdens lāsīte jau - pērle,

Katris zāles asniņš - smaragdbrīnums.

Viss, kas rāpjas, še spēj spārnos celties,

Putni dzied un čivina, un lēkā,

Viegli dej, kā skurbusi no prieka.

Augsti gaisā šļāc iz kalnu strauta

Ūdens lāses sudrabotā vizmā,

Gavilējot gaismas kopu skaņās,

Saskaņa pat biļa gaisa pūsmā:

Vakarvēja dvesmā atskanēja

Spēji augot, lēni kūstot, rimstot.

Viss, kas priecājas še savas dzīves,

Meklē biedru sevim: taurenīši,

Zelta kāpurīši līksmi līgo

Viens ap otru; putniņi pa zariem,

Zivis viļņos, pāri viļņiem spāres

Švirkst un lido, ķircinājas, dzenas

Jautra barā. Puķu puteklīši

Ceļas gaisā, ziedoņvēsmu nesti,

Zemē krītot, nolaižas uz ziedu

Vērtām lapiņām, kas zeltā zaigo.

Dārza vidū stāv ar zelta jumtu

Karaļpils. Caur plaši augstiem vārtiem

Ieiet meitiņa: tās priekšā plešas

Greznas istabas, un zelts un sudrabs,

Saldas smaržas viņai pretim viļņo,

Purpurspilveni uz dusu klājas.

Tikai viena trūkst šais brīnumtelpās,

Cilvēcīgas dvēseles: viss apkārt

Paliek mēms. - Pēc laika Psihe vēlas

Dzesēt salkumu: te iznirst galdiņš,

Pilns ar ēdieniem, kas saldi smaržo.

Nekavējas Psihe spirdzināties,

Dzer no zelta hesperīdu sulas,

Bauda purpurvīnu zelta kausā,

Vīns kā kūstošs rubīns traukā laistās.

Spirdzināta ēdieniem un vīniem,

Viņa pēkšņi izdzird sīku balsi,

It kā circenīša sudrabskaņā;

Jautā viņu balss, vai cita kāro

Viņas sirds? Vai mūziku tā vēlas,

Kas lai ielīksmotu jautrām skaņām?

Pirms gan sabaidījās meitenīte,

Tukšās telpās balsi dzirdot, tomēr

Drīz tā atžirbst, jo tik maigi, mīļi,

Uzticami atskan čirkstēšana.

Jautri Psihe sauc: «Jā, jā, es mīlu

Saldām skaņām klausīties!» - Te tūdaļ

Žūžo saldās izkūstošās skaņās

Burvju mūzika. Un sudrabbalsis

Salīst saskaņā ar kokļu skaņām,

Sajaucas ar spilgto cimbaltroksni.

Un, kad Psihei maigās harmonijās

Salda nemiera sirds pārpildīta,

Spietā laidušās caur ausīm sirdī,

Jautā atkal balss: «Vai tu ko vēlies?»

Sīko balsiņu kļūst vairāk, vairāk,

Vesels bars šo neredzamo kalpu

Liekas drūzmējamies apkārt Psihei.

Tā drīz šo, drīz to sev Psihe vēlas,

Tūdaļ viss ir darīts, ko tā pavēl.

«Atnesat man pušķi viņu puķu!»

Psihe sauc; vai: «Noķerat man zelta

Taurenīti, lai to aplūkoju!»

Jeb vai: «Viņu mīļo balodīti,

Lai es rokās viņu glaimi glaudu!»

«Kādēļ,» viņa jautā circenīšiem,

«Kādēļ, sakat, gan še visas būtnes,

Ziedi, zāles, taurenīši, putni,

Viss tik skaists, tik brmumains, tik greznis?»

«Tādēļ, ka tie mīl!» tai balsis atbild.

«Brūtes tērps ir spožums, kurš tos grezno,

Mīlas saule visus skaidro, silda

Īstā būtes pilnībā tos paceļ!»

Tā teic circenīši. Un nu laipni

Ielūdz Psihi: «Vēl tev sveši, mīļā,

Visi brīnumi šai burvju salā!»

Labprāt seko Psihe, pavadīta

Maigo būtņu, kuras tā gan neredz,

Kuru balsiņas bez mitēšanās

Apkārt atskan tērzējot un smejot.

Vienu, otru avotu tās rāda,

Rāda avotu, iz kura smeļas

Aizmirstību, - rāda strautu, kurā

Atkal atjauninās, rāda aku,

Kuras velgā, ja tai mazgā acis,

Slepens spēks, kurš akliem atdod redzi

Un kurš redzošus spēj darīt aklus.

Arī avotu, kurš kupli straujo,

Psihei rāda, - saukts viņš: asru avots, -

Divās šķirtās strēlēs plūst šis avots,

Katrā valgumam ir sava garša:

Rūgts kā pelēji bij vienā valgums,

Salds kā medus bij turpretim otrā.

Liek caur tumšu plaisu Psihei lūkot

Noslēpumu pilnā brīnumalā,

Kur kā miglu ainas viļņot viļņo,

Visu redz, ko vien tik sirds spēj kārot,

Cerēt, vēlēties un sapņos tēlot:

Paradīzes āres, daiļi tēli

Apkārt staigājot un mīļi mājot.

«Vai tu vēlies šinī burvju alā,»

Jautri circenīši teic uz Psihi,

«Lai kāds jauneklis tev parādītos?

Vēlies vien, un viņš tev parādīsies

Tūdaļ burvju alās brīnumainās!» -

Psihe bridi velti pārdomāja:

Nespēja neviena atcerēties.

«Jaunekli es nekāroju redzēt,»

Viņa teic, «bet jūs man tiktos skatīt:

Es jūs mīlu jau kā māsas, brāļus;

Vai jūs tiešām circenīši, sakat! -

Tā pēc saldām balsiņām man liekas!»

«Tiešām,» mazie ģēniji tai atbild,

«Sīki mēs kā circenīši esam,

Zēni, meitiņas, ar spārniem plecos;

Kā mūs sauc, mēs nevaram tev sacīt!»

«Tātad bērniņi?» sauc Psihe līksmi,

«Ķer mūs!» smiedamies tie viņai atbild.

Un nu Psihe lūko viņus gūstīt,

Skraida, rotājas ar viņiem dārzā.

Ķircinājot circenīšu balsis

Skan aizvien it tuvu viņai apkārt,

Tā ka Psihei liekas, tikai roka

Būtu izstiepjama viņus gūstīt,

Bet aizvien tā ķer tik tukšā gaisā,

Sudrabskaļi smiekli pretim atskan.

Piekususe gūstot, lūdzas Psihe;

«Nežēlīgi jūs, tā mani mocīt!»

Atbild mazie: «Mūsu kungs un meistars

Stingri mums ir liedzis tevim kalpot

Citādi, kā tikai neredzami!»

Jautā Psihe, un tai atbild mazie:

«Viņš ir valdnieks pār šo burvju salu,

Kopējs, īpašnieks šim brīnumdārzam,

Mūsu pavēlnieks un kungs, un meistars -

Jauneklis tik brīnumdaiļš un ražens.

Ka tu redzi, - viss, pār ko viņš valda:

Domā, cik viņš pats Ir skaists un cildens!

Ne vien skaists viņš ir, bet arī varens,

Varenāks aiz visiem valdiniekiem;

Brīnumainas viņa burvju mākslas!

Taisni tagad mīt viņš svešās zemēs,

Bet viņš drīz nu pārnāks: katru dienu,

Katru nakti mēs še viņu gaidām!»

Daudz par daiļo jaunekli vēl stāstot,

Mazie ģēniji nu aizved Psihi

Dziļāk kādas birzes vēsā ēnā.

Diena karsta bija, nokususe

Bija meitenīte rotājoties.

Lūk, te rodas ziedu krūmu starpā

Dziļi noslēpts, mīlīgs klinšu dobums,

Pilns ar dzidrin - skaidru, maigu velgu,

Kurš aizvien no klints rit svaigā strāvā.

Ūdens mala it kā vaiņagota:

Pāri gaiši kristālspožiem viļņiem

Ceļas lotus puķes, ūdens rozes,

Platām lapām, krāšņiem, lokiem ziediem,

Sirdi līksmojoša, skaidra plūsma

Līdz pat dzelmei it kā dimantakmens.

Nespēja ne acis atraut Psihe

No šīs dimantskaidrās ūdens dzīdres,

Un ar liegām, līksmespilnām jūtām

Viņa sāka rociņām, ka. glāstot,

Jaukt pa ūdens samta mīkstiem viļņiem.

«Ak, kaut varētu, tur iekšā nirot,

Pilnam šūpoties šai burvju plūsmā!»

Psihe sauc, un viņas kalponītes,

Pirms tā spējuse vēl sevi atģist,

Viņas drēbes ir jau paņēmušas,

Sauc: «Cik sārta, mīlīga, cik maiga!»

Neredzama. pulkā lidodamas

Apkārt Psihei, slēptai zaru ēnā.

Pate, iztrūkusēs savas dailes,

Psihe bailēdamās nolaiž acis

Maigā jaunavībā, kas jau reizi

Zelta Afrodītu aizdusmoja;

Sevī saraujas, kā ziedi slēdzas,

Baltām lilju kājiņām tad ieslīd

Ūdens mīkstos viļņos, aizslēpdamās

Tur aiz ūdens rožu platām lapām,

Viņa pate liekas ūdens puķe,

Skaidrā velgā skaidra šūpodamās.

Spirdzināta viņa kāpj iz pelda, -

Un jau gatavas stāv kalponītes,

Sausina to zīdamīkstām lapām,

Berzē eļļām, pilnām saldas smaržas.

Nemanot tā aizrit zelta stundas

Sarunās par bnnumainām lietām;

Un, kad pāri krāšņai burvju salai

Nakts klāj lēni savu tumšo autu,

Vēli aizvada uz guļas vietu

Kalponītes nogurušo Psihi.

Purpurspilveni uz zelta gultas,

Sapņu apdvesti, māj Psihei pretim,

Pilni mīkstām magonīšu lapām.

Priekškars sedza saldo guļas vietu.

«Dusi saldi!» dzied vēl circenīši,

«Dusi saldi, Psihe, maigā dvēsle,

Sen, sen gaidīta šai skaistā dārzā!»

Vientulīga ieslīgst gultā Psihe,

Un nu viņu pilnam pārņem domas

Kas tik šausmīgi bij iesākusēs

Un tad vērtusēs tik skaisti, grezni.

Bet ir rūpes zogas viņas sirdī:

«Kāds gan tagad turpmāk būs mans liktens?»

Viņa klusi doma. «Kas tas drosons,

Kurš no nezvēra ir mani glābis,

Mani aizvedis šai brīnu salā?

Vai viņš pats tas ir, viņā burvju varons,

Īpašnieks un pavēlnieks šai salai,

Kura varu ģēniji man teica?

Un, ja viņš ir mani šurpu vedis,

Vai viņš nestāsies drīz manā priekšā?

Kaut viņš nez cik daiļš un nez cik greznis,

Ak, es trīsu, baidos svešinieka,

Ka varbūt viņš gūstā mani tura,

Ka ar varu dara sev par sievu!»

Baigi ceļas tā no purpurgultas

Un iz istabas bēg klajā laukā,

Bet jo vairāk liekas mīlu bēgam,

Toties vairāk mīla notaļ mācas

Viņas sliedēs. - Zaru starpā spīgo,

Viz un spridz un spīdulīši lido,

Jūras zaigums šķeļas krasta malā,

Dzidram ēteram pat mājo sirdī

Savas kvēles, savas mīlas dzirkstes.

Sķinot smaržojošu puķi, Psihe

Viņas ziedā atrod taurenīti,

Aizmigušu sirds pie sirds ar puķi.

Skaisti - visi šinī burvju birzē,

Tādēļ ka tie mīl, kā mazie saka, -

Tad nekad es nevarēšu cerēt

Kļūt tik skaista, kļūt tik laimespilna!

Kādēļ mīla bēg šo vienu sirdi!

Vai es cienīga šai visa skaistā,

Visa greznā pārpilnībā dzīvot?» -

Domās grimuse, tā gaužas Psihe,

Beigās atpakaļ uz guļu griežas,

Jūt, ka pārņemtas kļūst lēni, lēni

Liega miega nogurušās miesas.

Te uz viņu sapnī runā klusi

Maiga, mīļa balss: «Ko sēro, meitiņ?

Vairāk burvības, nekā tu, saldā,

Rodi še, tu atnesi sev līdzi!

Nekā viņam, raibam taurenīšam,

Puķes krāšņā ziedā! Tavā sirdī

Nesakurta guļ vēl svēta liesma,

Svētāka par spīdulīša kvēli

Un par viļņu vizmu tumša naktī!

Tava skaidrā jaunā dvēsle, mīļā,

Ir kā burvju aiza, bagātāka

Kura slēpjas šinī burvju dārzā!» -

Tā pa sapņiem balss uz Psihi runā!

Atskan balss iz daiļa zēna mutes,

Kura aina it kā zibens starā

Psihes acu priekšā pamirdzēja,

Viņas sirdī kvēli aizdegdama.

Un ar nopūtu iz sapņiem mostas

Psihe, bet it brīnumainas ilgas

Viņai krūtīs pāri palikušas:

Vēl tā jaunekļa, tā maigā zēna

Ainu skatīt saldā tiešamībā,

Ainu, kas kā zibens viņu skāra, -

Pārāk ātri apžilbotām acīm,

Lai to pilnam uzņemtu un tvertu,

Bet ne pārāk ātri, lai tās dvēsli,

Garām zibot, kvēlēs dedzinātu.

Zemāk laidās Greizo Ratu zvaigznājs,

Mākoņplīvurs klāja mēness vaigu,

Tumša nakts pār salu pārēnojās:

Te caur koku virsiem dvesma gāja,

Gāja šalka pāri brīnumdārzam,

Visi koki savas galvas lieca,

Visi strauti čukstēja, un putni

Circenīši skaļi gavilēja...

Šinī pašā acumirklī Psihe,

Apdvesta no dieva cēlas dvesmas,

Sapņoja, ka tai pie sirds, kas spēji

Krūtīs pukstēja, segts naktī, glaudās

Zēns, kurš mīļi runāja uz viņu, -

Viņš, šīs brīnumsalas pavēlētājs,

Stiprais varons, burvju spēka valdons,

Kurš to izglābis no klinšu kraujas,

Kurš to atvedis šai maigo būtņu

Dzimtenē, šai daiļuma un mīlas

Smaržas, ziedu pilnā burvju valstī,

Un kurš tagad viņai kāzu skūpstu

Liegi sniedza sārtās, jaunās lūpās,

Savā sirdī, būtē viņu slēdza,

Lai tā turpmāk būtu citai sirdij

Sirds un dvēsle citas būtes dvēslei.

Bet, kad plaukt jau sāka dienas gaisma,

Pamostas iz līksmu jausmu sapņiem

Psihe. Satrūkstas tā, redzot sevi

Vienu pašu. Asaras iz acīm

Viņai plūst, iz krūtīm smagi vaidi:

«Ak, tik sapņi bija, saldi sapņi!

Sapņi - mīļākais un mana laime!

Gaisis viss, kas mani aplaimoja!

Simtiem varoņu pēc manis nāca;

Es no tiem neviena nemīlēju;

Un šis vienīgais, ko sirdī mīlu,

Ir tik aina, ir tik sapņu būtne!»

Sērās, žēlabās tā Psihe gaužas.

Te tai piepeši skan ausīs mīļa,

Mierinoša balss:

Ir tavs mīļākais un tava laime!

Es, šīs brīnumsalas pavēlētājs,

Esmu pielaulājies tev uz mūžu!

Bet tik svētās nakts tumštumšā klēpī

Šurp es atnākšu, kad saule rietēs,

Projām steigšos, kad tā rītā celsies.

Esi droša, mana dvēselīte,

Klausi savam neredzamam vīram, -

Dievu dailē nemirstams tev izaugs

Mūsu mīlas auglis nākamībā;

Bet būs mirstams, ja tu iedomāsies

Varenāks par manām burvju mākslām!

Tātad panes, mīļā, dievbijība,

Ka tavs mīļākais tev nebūs redzams,

Nedusmo, ka mīla tev būs liegta,

Kamēr spīdēs svētā dienas gaisma. -

Un ka gaisma klāsies biezas segās,

Kad pie tevis nolaidīsies mīla!»

Vai gan nakts var būt tik melna, tumsums

Gan tik dziļš, ka tevi neredzēšu,

Tavu ainu sirdī nenesīšu,

Kā tā atspīdēja manim sapni,

Mīlas domu cēli izstaltota?

Manim pietiek, jūtos pārlaimīga,

Ka tu ticīgi, kaut arī sapņos,

Atgriezies pie savas mīļās Psihes! -

Nepazūdi vēl! Vēl vienu mirkli,

Īsu mirkli paliec! Lūk, ar malu

Tikko nirst iz jūras saules ripa...»

Tā, vēl taļāk lūdzot, mīļi smaidot,

Mīli tērzējot, tā stāv un klausās,

Neredzamo mīļāko cer dzirdēt.

Bet jau mīlā balss ir apklususe,

Līdzi apklusušas lakstīgalas:

Tikai skaļi atskan rīta dzīdrē

Jautru zvirbuļbalsu čirkstēšana.