PIEKTAIS DZIEDĀJUMS

Otru dienu gāja skaistā dieve.

«Klausies, taurenīt,» tā teic uz Psihi,

Norādot uz augstu graudu kaudzi,

Kura bij tur sabērta uz grīdas,

Maisīta iz visu sugu graudiem:

Rudziem, kviešiem, zirņiem, miežiem, pupām,

Lēcām, magonēm un simtām sēklām.

«Klausies, taurenīt, kurš meitēns nesmuks,

Tas caur naskumu sev dabū vīru.

Gribu tavu naskumu nu redzēt!

Izšķiro šo samaisīto kaudzi

Un, ja būsi katras sugas graudus

Atsevišķi kārtā salikuse,

Rādi darbu gatavu pirms tumsas!»

Teic un aiziet. Nabadzīte Psihe

Izmisuse stāv pie graudu kaudzes:

Ko nu darīt? Maiseklis tai likās

Neatrežģījams un neiespējams

Gluži pabeigt darbu vēl pirms tumsas.

Lūk, te skudra gadās, garām tekot,

Bēdas redzēdama, viņa žēlo

Tik daudz pārbaudīto meitenīti;

Sīkā balsiņā to apmierina,

Sauc no malu malām skudras kopā.

Čumēdamas nāk tas baru bariem,

Nepārredzami; ikviena paķer

Savu graudiņu: kā dzīva liekas

Visa kaudze, sēkliņas no sevis

Katra aizrāpjas uz savu pusi,

Kopodamas kārtīgi pa sugām.

Vakarā, vēl vaiņagota rozēm,

Mājās nāk no svētkiem skaistā dieve;

Redz, ka brīnums padarīts, un, pieri

Saraukuse, teic:

Tas nau tavu roku darbs! tev tiešām

Palīdzējis apmulsušais puika,

Slepu palīgus tev atsūtīdams!»

Bārdama tā Psihi raida atkal

Tumšā kambarī, liek viņai pasniegt

Cietas rnaizes riku, kuru Psihe

Mieknē asarām, - tad sausās lapās

Vēlu mieg, par mīļo sapņodama.

Otru rītu iejūgtas stāv dūjas

Zelta Afrodītas burvju ratos,

Lai caur gaisiem nestu to uz Knidu, -

Kundze ņirgādamās teic uz Psihi:

«Taurenīt, tu esi nejauks meitēns.

Tik caur gudrību tev vīrs ir gūstams!

Vai tu redzi tur starp krūmiem noru,

Viņā ganās zelta vilnas auni,

Nau ne aploka, nedz arī gana?

Auni nikni ir kā meža zvēri,

Katru, kas tiem tuvojas, ar ragiem,

Vara pieri, asiem zobiem apdraud.

Lūko, sirsniņ, nu kā gudru prātu,

Kad zem platānām pie klinšu akas

Auni atdusas pēc dienas vērsmas,

Izplūc kādu sauju zelta sprogu

Tiem iz muguras un atnes manim!»

Tuvās upes malā ilgu laiku

Psihe skumji staigā pārlikdama,

Kā ar viltu apmākt niknos aunus

Gaužas asaras tai rieš iz acīm,

Sāļā straumē lejā ritēdamas.

Te sāk niedulājā lēni čukstēt,

Saka niedru nimfa Arundīna:

«Neizmisti, mīļā meitenīte!

Nejauc manu svēto ūdens strāvu

Sava izmisuma sūrām asrām!

Gaidi vien, līdz, tumsai nākot, auni

Atdusēs zem platānām pie akas:

Lēni lien tad kuplo krūmu bieznā,

Tur tu atradīsi zelta sprogas

Gan pie ērkšķiem, gan pie sausiem zariem,

Kur tās aizķērās, kad dienu auni

Saules gozī spēji spiedās krūmos!»

Vakarā nes mājās līksmā Psihe

Dažu skaistu sprogu mīksta zelta,

Kuru nolasījuse no krūmiem,

Klausīdama nimfas pamācībai;

Nodod sprogas skaistai, bargai kundzei.

Savilkuse uzacis, šī saka

Pārsmejot:

Paliec arī šoreiz; es jau manu,

Ka tavs slimais mīļais, kaut gan gūstā,

Palīdzējis savai dvēselītei.

Vajdzēs viņu ieslodzīt vēl stiprāk!»

Teic un liek tai atmest garoziņu

Cietas maizes, skarbi raida gulēt

Tumšā kambarī uz sausām lapām.

Psihe domā nopūtās uz mīļo.

Trešā rītā atkal saka dieve:

«Taurenīt, tu esi špetnis skuķis,

Tik caur dūšību tev precnieks gūstams!

Vai tu redzi klinšu kalnu galus, -

Apkārt vijas tumši miglu auti, -

Tur iz apakšzemes ūdens dzīslām

Varens strauts veļ zemup melnas plūsmas,

Pāri klintīm dunot drūmā gāzē?

Ej un atnes man iz viņa strauta

Psihe rāpjas asiņotām kājam

Augšup klintājā pēc tumšā strauta.

Vai! tur vīstās divi spārnu pūķi

Strauta labā, strauta kreisā pusē,

Sargam stāvot, asus zobus ņirdzot:

Drīz tie staipa garos milzu kaklus

Drīz sev apkārt viņus gaisā šauda;

Bet iz ases platām rīklēm pūķi

Šļāc un sprauslo baltu putu straumes.

Viņu starpā veļas ūdens strāvas

Lejup šņācot, verdot, un kā balsis

Viņai likās brāzmā kārkstot saucam:

«Aši projām! Ko še meklē? Projām!

Glābies! citādi tu pazuduse!»

Psihe redz to, dziļi sirdī drebot,

Paceļ acis, lūdzot palīdzības.

Lido taisni dievu tēva ērglis

Pāri kalniem, cēlies stipros spārnos.

Redz viņš baiļu bālo meitenīti

Drebot stāvam, kristālkausu rokā;

Zēlums viņu ņem par kuslo bērnu,

Klātu laižas, gigantiski rūkdams,

Savās ķetnās grābj iz Psihes rokām

Kristālkausu, gremdējas ar viņu

Dziļi miglas mākonī, kur šņācot,

Dusmās iekaisuši, abi pūķi

Viņu apšļāko ar savām putām; -

Uznes aši atpakaļ līdz malām

Pilnu kristālkausu, slapjiem spārniem,

Tomēr neievainots. Līksmā prātā

Psihe aizsteidzas ar laupījumu.

Viegli nobālst dieves rožu vaigi,

Viņa zobiem kož sev rožu lūpās,

Dieves olimpiski jautrās acīs

Tikko manāmi kā zibens paspīd.

Viņa teic:

Burvju mākslas! Esi raganiņa! -

Bet vēl vienu izpildi man, lellīt!

Ņem šo trauciņu un tūdaļ taisies

Prom uz Hadesu, uz miroņvalsti! -

Tu jau visu spēji! tur tu sniegsi

Trauciņu šo bālai nāves dievei,

Sacīdama: tevi Afrodīta

Lūdz, lai atsūti no brīnumainās

Savu daili viņa zaudējuse,

Slimo dēlu kopjot! Un tad tūdaļ

Atnes trauciņu ar brīnumzalvi!» -

Baiļu pārņemta, puspamiruse,

Psihe nespēj izrunāt ne vārda.

Tomēr cerība, ka bargo dievi

Spēs vēl samierināt, atkal uzvar

Sev ne atpūtas, ne miera ļaujot,

Viņa projām steidzas tumšā naktī,

Bet, - kurp jāiet? Kur ir pekles vārti?

Šaubās viņa stāv. Tad atjēgdamās

Steidzas garu, garu nakti cauri,

Līdz tai saules lēktā atspīd pretim

Dievu marmortempļa baltās sienas.

Proserpinas, nāves dieves, templis

Saulē mirdzēja. Pār viņa slieksni

Pārkāpdama, Psihe metas ceļos

Simtgadējā, sirmā priestra priekšā,

Kura bārda balti līst līdz zemei, -

Viņa ceļus skaujot, lūdzas:

Saki, sirmgalvi, man, kā lai rodu

Dieve, kura Pafā valda, atnest

Viņai dāvanu no nāves dieves!»

Saka priestris:

Tuvu Tenarai, ir tumša birze,

Kurā slēpta baiga klinšu plaisa.

Klinšu plaisa šī - ir pekles vārti.

Bet visapkārt ieeja ar augiem

Vīra platumā tik t a m tā veras,

Kurš ar asfodila, nāves puķes,

Palsu ziedu pieklauvē pie viņas.

Bet vai, bērns, tu nedomā to briesmu,

Kas aiz ieejas uz tevi glūnēs?

Kurp ir varoņi tik šausmām gāja,

Kusla meitiņa lai, iedrošinās?»

Atkal Psihe, priestra ceļus skaujot,

Lūdzas:

«Māci man tos ceļus, svētais,

Kuri ved uz šausmu pilno pekli,

Cauri Tartaram uz pašu troni,

Kurā valda tava augstā dieve!»

Sirmais mistagogs:

Cauri divām rindām nāves sargu,

Milžu sievu, kuras miesām balstās,

Gulušās uz savām lauvu ķetnām.

Ja tās, mīļi smaidot, viļā tevi,

Lai tu atminētu tumšas mīklas,

Nevēro tu viņas: savām ķetnām

Viņas vaigu tevim saplosītu! -

Tad tu tukšā laukā ieraudzīsi

Trijas šausmu pilnas sievas nikniem,

Trakiem vaibsliem, lāpas vicinājam,

Čūsku matus kratām: tevi baidīt,

Lai iz rokām tevim rausis izkrīt,

Kurš tev jādod Cerberam, un naudas,

Kuras nākas Stiksa pārcēlējam.

Vienu rausi nomet pekles sunim,

Vienu naudu atdod pārcēlējam,

Kurš no Stiksa ārasmalas tevi

Pārcels pašā nāves zemē iekšā.

Tagad apkārt tevim stāsies ēnas,

Spoki, kuri alkst pēc silta asins,

Tevi žēli lūgs pēc vienas lāses

Tavu asiņu; bet, ja tie gūtu

Vienu lāsi, viņiem spēki rastos

Aukstiem spokiem velti neiztērē

Savas siltās asinis - steidz tāļāk! -

Tad tu ieraudzīsi palsā gaismā

Tāļi spīdam nāves dieves pili,

Runā droši, izpildi, kas uzdots,

Bet nenieka nebaudi no augļiem,

Kurus dieve sniegs kā veldzi!

Otrais rausis niknam pekles sunim,

Otrā nauda laivas īpašniekam:

Citādi tu paliec nāves krastā!»

Psihe, uzklausījusēs šiem vārdiem,

Ceļos krīt pie dieves tēla lūdzot,

Izmistot gandrīz, līdz noguruse

Aizmieg, sapņojot par savu mīļo.

Vēli modusēs, tā priekā brīnās,

Klēpī atrazdama nāves puķi,

Kura pekles vārtus viņai vērtu,

Klēpī atrazdama raušus, naudas,

Kuri izbrīvētu viņai ceļu

Cauri šausmu pilnai miroņvalstij.

Negurstot, bez miega, dusas ejot,

Līdz tā nonāk Tenarā, kur svētā

Visušausmīgākā birze plešas,

Slēpjot pekles tumšos klinšu vārtus.

Pusnakts - reti zvaigznītes kur paspīd

Cauri biezām, vēja dzītām pūtēm, -

Krusta ceļā tāļi dzird tik rejam

Trejdievietes suņus. Pāri plaisai

Drūmais taksuss stiepjas, vīju augi,

Cipresas un lauri tumšiem zariem.

Dārdot veras šaura klinšu plaisa,

Kad ar naves puķi meitenīte

Pieklauvē - pēc padoma - pie sienas.

«Paliec sveika, svētā gaisma, ļauj man

Atkal redzēt tavus zelta starus!»

Atgriezdama, - iet tad drošu sirdi

Taisni pekles vārtu melnā naktī.

Eja stiepjas, vījas valgā zemē,

Stiģiskas no sienām lāses lāso,

Apkārt rāpo gļeti, mitri tārpi,

Ož pēc trūdiem, gaiss ir smags un smacīgs.

Tā bez gala Psihe tumsā grābstās,

Iet un iet vai stundām jeb vai dienām,

Viņa nezina, jo nemērojams

Velkas laiks tur tumšā pekles valstī.

Beigās redzas bāls un spokains gaišums,

Nejaukāks vēl ne visdziļā tumsā.

Spokainā un bālā krēslas gaismā

Nāves sardzenes guļ divās rindas,

Milžu sievas, dēmoniskas, - miesām

Viņas atbalstās uz lauvu ķetnām, -

Dīvaini čukst tumšus mīklu vārdus,

Psihes sirdi sagrābj baigas jūtas,

Šaubas, mulsums; viļā ziņkārība

Klausīties šo burvju sievu vārdiem;

Tomēr ātri, mīļā ainu sirdī,

Tāļāk Psihe iet. Vai viņa sapņo?

Klau, tur sten! Lūk, pekles meitu trijskaits, -

Savus čūsku matus viņas sukā!

A, kā melnās odzes sašutušas

Saslejas un putas apkārt šļako,

Traki šņāc un kož, un šauda mēles,

Savu mocītāju miesas perot:

Sievietes un čūskas vienas otrām

Sakur niknumu aizvienu augstāk!

Psihi ieraugot, vēl niknāk aizkauc

Pekles sievietes un, čūskas raustot,

Grib iz matiem viņas plēst ar varu,

Pretim sviest pret svešo ienācēju.

Tāļu putas šļāc, un Psihi pašu

Slacina šī ģifts; no viņas skarta

Nodreb meitenīte, viņas dvēsli

Izmisums gan grābj, un prātus atņemt

Trakums paceļas jau baigā varā. -

Bet uz Amoru tai vēršas domas,

Un pa mazam baigas sirdī norimst.

Te, no jauniem baigiem drebēdama,

Viņa tāļi dzird trīs suņus rejam.

Rīb kā pērkoņbalss un tomēr dobji,

Kā bez skaņas, kā iz dziļiem kapiem,

Kā bez dzīvības, tik skaņas ēna,

Un kā Psihe bailīgi visapkārt

Veras, kur tik nikni rej tie suņi,

Piepeši iz tumšās alas šaujas

Pretī trijas milzu suņu rīkles,

Rejot izstieptas, bet pašas miesas

Bet ir šīs nu laiski velkas pakaļ, -

Psihe redz, ka vienā pašā zvērā

Visi triji kakli satek kopā.

Pekles suns tās priekšā, - tikko nezūd

Psihei samaņa, no bailēm trīsot,

Viņa nomet suņa priekšā rausi,

Medus ceptu, miega zālēm jauktu.

Kāri ķer pēc rauša trijas rīkles,

Savā starpā plēzdamās ap viņu,

Kamēr Psihe ātriem soļiem aizbēg.

Tāļāk viņa iet, līdz beidzot sasniedz

Pekles upes tukšos nāves krastus.

Gausi, laiski upes viļņi velkas,

Spoguls nedzīvs - liekas tikai purvājs.

Laiskā upē laisku dusu dusam.

Ilgi šaubās Psihe, beidzot tomēr,

Atkal dzīvināta mīlas domu,

Viņa iekāpj niedru pītā laivā

Smalkām kājiņām, sniedz laivas naudu

Ēnai - sirmgalvim. Un nāves laiva,

Tārpu saēsta un satrupuse,

Nes nu negriboši otrā krastā

Zaļās zemes dvašojošu bērnu.

Pašā vidū tumšai nāves valstij

Viņa tagad stāv, stāv bezgalīgā

Ēnu valstī, valstī, kurā sirdis

Ir bez pukstiena, ir viss bez būtnes, -

Dziļas, mēmas klusēšanas valstī.

Ir še puķes, - viņas stāv kā ēnas,

Nau ne smaržas, nau ne krāsas; koki, -

Viņi nežūžo, un putni zaros, -

Viņi nedzied. Sēru vītols nedzīvs,

Palsus zarus kāris nāves upē,

Mēmi lido sikspārņi un pūces,

Soļus nesperot, nē, slēgtām kājām

Klīstot stāvu, - tuvu zemei pēdas, -

Veļu ēnas: bālušas, bez asins,

Tomēr kāri vēl pēc asins alkstot...

Tagad savā vidū sajuzdami

Pekles naktī cilvēcisku būti,

Kuras soļiem atbalss, kura ēnu

Visi biezos baros klīst ap Psihi,

Lūdzas vārdiem, kuri trīs bez skaņas,

Vārgiem skatiem, kāriem vaibstiem vaigā:

Vienas pašas lāses viņas sārtā,

Siltā, jaunā, spēka pilnā asins!

Tuvāk, kaislīgāk aizvien ap Psihi

Lido bars, kaut arī pekles suņa

Bara vidū Psihes acīm rādās

Arī abas viņas ļaunās māsas,

Niknā skaudībā vēl kvēlodamas;

Līdzi vampīriem tās viņai uzbrūk,

Lūdzas:

«Vienu lāsi -vienu lāsi

Dod mums, māsiņ, dod mums dzīves sulas!»

Tomēr Psihei atmiņā stāv padoms;

«Aukstiem spokiem velti neiztērē

Savas siltās asinis - steidz tāļāk!»

Neiztēlojams ir dzīvām ausīm

Nāves klusums. - Dzīlēs .aiztrīsēja, -

Itin kā tā būtu nāves nāve -

Tumšais Erebs viss, kad pēkšņi Orfejs,

Peklē nokāpis, lai augšup vestu

Savu mīļo sievu, modināja

Liras skaņas šinī šausmu pilnā

Klusumā, kurš prātiem neaptverams;

Likās, it kā paši Orkus spraišļi,

Pēkšņi sprāgstot, trūktu, zibošs zibens

Spertu dedzinot šai mūžu tumsā,

Gaismas, skaņas tukšā ēnu namā, -

- Tā ir Psihes soļi pekli uztrauc,

Skanēdami mūžam mēmā naktī.

Apēnota cipresēm, nu redzas

Pils, kur līdzās savam drūmam vīram,

Tronī sēdot, valda Proserpina,

Līdzās nāves dievam nāves dieve.

Melnas lampas vāji apgaismotas,

It kā augsti jumtas milzu velves,

Plašas telpas apkārt dievu tronim.

Bāla, nopietna sēd dieve, apkārt

Svinīgs klusums; viņas galvas rota

Tumšos granātos mirdz sarkanmelna,

Tumšs kā nakts no galvas sedzas plīvurs.

Pildīts granātkoka svētiem augļiem,

Pildīts citiem augļiem, sēklu pilniem,

Viņai klēpī kauss pa kreisai rokai.

Pumpurainu augsta stiebra galā:

Reibinoša kāpj iz zieda tosa,

Lēni midzina, ceļ liegas ilgas

Nirties bezsapņaini dziļā miegā.

Nāves klusums kļūst par saldu kāri

Še pie paša nāves dieves troņa.

Miega smagiem plakstiņiem, ar pūlēm

Saldam reibumam tik izraudamās,

Streipuļojot pienāk Psihe, apņem

Nāves dieves ceļus tā kā templī,

Saka:

Tevi, dieve, palūgt, lai tu viņai

Dotu šinī zelta traukā drusku

Viņas brīnumamās skaistumzalves,

Ko tu glabā; dieve zaudējuse

Savu daili, slimo dēlu kopjot!»

Klusu dieve noskatās uz Psihi,

Dīvaini tai pazib melnās acis,

Drūmiem smaidiem atbild meitenītei:

«Maz gan olimpiskām dievu sievām

Noderēs šī mana skaistumzalve,

Un es nezinu, ko domā darīt

Maigā Kiprīda ar tādu zalvi.

Ko tā prasa.»

Zelta trauku viņa ņem un sniedz to

Nāves sūtnim Tanatam, lai pilda

Burvju dāvanām viņš zelta trauku

Dziļā tumsā slēptās vidus telpās,

«Vai tu nevēlies še atdusēties,

Sevi veldzēt sulas pilniem augļiem?»

Tā uz Psihi runā nāves dieve,

Sniedz tai pretim savu dāsnu kausu

Skaistiem, sēklu pilniem zelta augļiem.

Bet vēl prātā Psihei brīdinājums.

Atkal pārlīst dīvains vaibsts pār lūpām

Bālai dievei; vai tā atcerējās

Viņu laiku, kad šie zelta augļi

Viņai pašai nesa ļaunu kļūmi,

Kad tā, zaļās pļavās puķes plūcot,

Tika aizvesta no nāves dieva?

«Bērns,» tā viņa teic, «kad nāves valstī

Tu tik droši esi nokāpuse, -

Vai tu nevēlies še mūžam dusēt,

Manā klēpī klusi galvu guldīt?»

Drūmiem skatiem smaida ēnu dieve,

Paceļ miera pilno, cēlo pieri,

Lēni saka:

«Bērns, tāpat tu domā,

Kā es domāju, vēl muļķe skuķe,

Kad man nāve nebij tukša tenka!»

Pēkšņi apkārt dieves troņa krēslam

Mostas dzīvība un iesāk žūžot,

Švirkstot klīst, kā pavasara vēsmas

Līdzi aizrauts lido ziedu lietus,

Lido, traucas noslēpumains dzīmis,

Augšup celdamies caur troņa zāles

Klajo, tālin - augsto velves jumu.

Dieve teic:

Tās ir dvēseles, kas nāves naktī

Grimušas, kā sēklas, dzīlē slēptas,

Tagad celdamās uz jaunu dzīvi.

Tikai tūkstots gadu tura Hadess

Nomirušo dvēseles, tad viņas

Griežas atpakaļ uz zemes virsu,

Gluži aizmirsdamas pirmo būtni,

Ēd vien, bērns, no granātkoka augļiem! -

Vai tik salda būtība virs zemes,

Ka to vēlētos bez gala dzīvot?

Vai jūs, dzīvos, bieži neņem ilgas:

Aizmirsties un dusēt nāves miegā?

Un, kurš izdusējies, - viņu dzīves

Atvars atkal rauj iz dzelmes augšup

Līdzi nemierīgā gaismas valstī! -

Ēd vien, bērns, no granātkoka augļiem!»

Atbild:

        «Nevis nāve mani baida,

Tavā klēpī labprāt slēptu galvu,

Dziļā miera prieci izbaudītu.

Bet tā mīla ir, ak, cēlā dieve,

Kas ar varu mani velk uz augšu.

Ātri vēlos atkal mājās doties,

Nevēlos kļūt vērsta citā veidā;

Gribu paturēt to veidu mūžam,

Dievišķā, kurš skaistam mīlas dievam

Paticis un kuru savām rokām

Viņš ir mīlot skāvis! - Tik, ja mūžam

Būtu liegts man mīļo vaigu skatīt,

Ja mans vaigs nekad tam nepatiktu, -

Tad es tūkstoškārt gan ēnu valstī

Labāk mistu nekā zemes virsū!»

Maigāk smaida Psihei nāves kundze;

Sniedz tad meitenītei zelta trauku,

Kurā noglabāta brīnumbalva.

Bet vēl piebilst:

Neļauj ziņkārības vedināties!

Trauku neatver! tev būtu jācieš

Briesmīgs sods par tādu pārgalvību!»

Atpakaļ nu staigā pekles ceļus

Psihe, - rokā cieti nosargāta

Otrā nauda! dod to pārcēlējam,

Kurš to pārceļ atkal āres krastā,

Otro rausi pamet elles sunim

Cerberam, ko zvēru apmierināt.

Nonākuse jau pie pekles vārtiem,

Viņa plaisā redz iz tumšās aizas

Pirmos mīļos vēstniekus no gaismas -

Zvaigznes mirdzam gaišā saules dienā.

Atkal plaisa veras, asfodela

Zieda skarta, atkal plešas birze,

Drūma gan, bet žūžojoša, dzīva.

Elpojot, pie strauta malas Psihe

Atsēstas, dzer velgu kāriem malkiem:

Mute izžuvuse nāves valstī.

Strauta viļņos redz tā savu ainu,

Redz, cik bāli kļuvuši tās vaigi,

Redz, cik dziļi iedobušās acis,

Kopš tā staigājuse ēnu valstī.

Asaras pār viņas vaigiem norit:

«Vai gan Amors pazītu vēl mani?

Vai vēl mīlētu? viņš pats tāds ražens!

Divkārt nejauka es viņam kļuvu:

Pirms, kad vārdu lauzu, un nu tagad,

Kad es pazaudēju savu daili.

Vai man, vai! - Un šinī zelta traukā

Kurai spēja skaistāku vēl darīt

Pat visskaistāko no dievu sievām,

Maigo mīlas dievieti! Ak, drusku,

Tikai drusku vien šīs brīnumbalvas,

Vai tas manim atkal neatdotu

Pazaudēto skaistumu, kā mirdzošs,

Dievišķots viņš vilinātu mīļo?

Dieve teic. Lai arī! Tomēr gribu

Pate sevi atgūt skaistam dievam,

Skaista rādīties vai rūgto kausu

Tukšot līdz pat galam un tad mūžam

Peklē mist pie bālās nāves dieves!»

Tikai tosa paceļas iz trauka

Līdzi tai, kas izdvesa iz zieda

Purpurpuķei bālās dieves rokā.

Tikai biezāk tosa plūst un spējāk,

Tā ka saļimst Psihe nesamaņā,

Sastinguse, nedvašo, kā mirons.

Tikmēr maigā mīlas dieva brūce

Bija atkal gluži sadzijuse,

Un viņš bēg iz gūsta. Viņam vēsta

Drošās meitenītes varoņdarbu.

Bailes viņu grābj, viņš steidzas tūdaļ

Turp uz Avernu, lai viņu glābtu,

Izrautu iz tumšo varu rokām.

Lūk, te atrod viņš pie pekles vārtiem,

Birzē, tuvu tumšai klinšu aizai,

Psihi guļam dziļā Stiksa miegā.

«Nomiruse mana dvēselīte?

Vai man!» sauc viņš, liekdamies pār viņu.

Viņas vaibstos nopietnības skaistums,

Kāds pa laikam nomirušo vaigu

Aplido. Viņš redz, pie viņas sāniem

Zelta trauciņš guļ tur nomests atvērts.

Ka ir dievam pat tiek slābi spārni.

Acu plakstiņi kā miega pilni.

Tūdaļ noģied viņš, kas atgadījies.

Zelta bultu rauj iz pērļu makstīm,

Sīku brūci iedur mīļās krūtīs:

Maz pa mazām vieglis sārtums rodas

Psihes bālos vaigos, lēni, lēni

Atkal atkūst sastingušās miesas,

Un caur locekļiem plūst silta dvesma.

Tagad dievs ar savu bultu viegli

Aizskar plakstiņus; te viņa lēni

Atver acis un ar mīļu smaidu

Dievu uzlūko, it kā pēc maigas

Dusas uzmodusēs viņa sānos

Tāļā, laimes pilnā mīlas salā.

Saka Psihe:

Teic, kas bij šī pagājusē dzīve?

Kas viņš noziegums, ko padarīju,

Un šo garo, garo maldu mokas,

Un šis ceļojums uz nāves valsti?

Ak, man šķiet, tik ilgi, baigi sapņi!

Manim liekas, ka es, tūkstots gadus

Dusot še, to visu sapņojuse!»

Skaistais mīlas dievs tai smaidot atbild:

«Tūkstots gadi citkārt vajadzīgi,

Lai tur peklē dvēsles atjaunotos;

Atrāk nāves ceļu gāja Psihe!»

Lēni glāstīja viņš viņas vaigus,

Maigus skūpstus mīļās meitenītes

Lūpās spiezdams, kamēr viņa rokām

Liegi skāva viņa skaisto stāvu.

Beidzot glaimi viņš uz Psihi saka:

«Mīļā Psihe, mana dvēselīte,

Mana skaidrā pērle pasauls jūrā

Gaidi mani kādu bridi še: es gribu

Augšup aizlidot pie dievu tēva,

Viņa palīgu tev izlūgdamies,

Atkal uzņemt to no saviem bērniem,

Kas tā pretojies ir nāves dieviem!»

Bailīga redz Psihe viņu ejam,

Ilgodamās sniedz pēc viņa rokas.

Vai viņš tiešām arī atgriezīsies?

Lēni nolaiž viņa savas acis.

Lūk, te viņai pretim mirdz iz ūdens

Ka ir viņa atkal skaista, daiļa

Un ka spārniņi ir atauguši:

Raibi tauriņspārni zelta malām.