PIRMAIS DZIEDĀJUMS

Ziedons nāca Kipras skaistā salā:

Kiprīda ar haritīnām dejo

Nakti mēness gaismā mirtu birzē;

Zem tās soļiem sāka zeme zaļot

Vijolītēm, debess atslēdziņām;

Modās pavasars un mīlestība.

Ziemels, austrens stājās salti dvašot,

Liegi atžūžoja silti vēji.

Pirms vēl bailīgi, tad drošāk vērās

Kailam krastam, meža vientulībai

Ziedi, dziesmas nesa jaunu dzīvi.

Vēji, mākoņi priekš dieves klīda,

Tai pie kājām jūra rāma glaudās,

Debess pildījās ar maigu vizmu.

Drīzi kaisa gaiss, pilns mīlestības:

Jautri ganāms pulks, pa lankām klīstot,

Gāzās straumes saules siltos viļņos,

Pāri peldēja no pļavām pļavās.

Putni jūrā nirās viegliem spārniem,

Delfīni iz selgas mirgas meta.

Ēters liegā lietū nāca lejā

Apņemt atkai atmieknēto zemi.

Cēli Hēra atkal atjaunoja

Līdz ar dievu tēvu kāzu svētkus,

Kā ik gadus dievu kalna galā

Afrodītas jostā greznodamās.

Pafa, rožu pils, stāv jūras krastā

Jauni zaļos, purpurainos dārzos,

Mīlas dieves tempļa marmorsienas,

Balti mirdzot, ceļas zilā dzīdrē.

Tempļa galmos, augstās, plašās telpās,

Svētku prieki dimdot atskanēja.

Bērtin apbērti ar puķēm, vītnēm

Pils un ļaudis; viļņo himnu skaņas;

Baltu ziedu govju ragi vizo,

Spoži apzeltīti, saules staros;

Vīraks smaržo; un, ja tāļu ceļu

Salai tuvojas kāds jūras braucējs, -

Viņam pretim dvesa augstā selgā

Vīraks, jaukdamies ar rožu smaržu,

Nesdams vēsti, - iekam viņš vēl Pafas

Torņus ieraudzīja, - ka tur līksmi

Tauta Kiprīdai svin gaviļsvētkus. -

Arī zelta zvīņu nereīdas,

Osmu matījušas, jautri deja

Jūras viļņos, apkārt rožu salai. -

Rotaļas un dejas, himnu dziesmas

Traucās trokšņa pilnas dienas, naktis,

Svētku brīži visas līksmes vēra

Maiņā, trosmā: meta jūtu reibums

Grožus nost un plīvuri no vaiga.

Skaistums bija tikai krāšņa puķe

Līdzi citām puķēm dieves svētkos.

Visu jauno, skaisto ziedu starpā,

Visā raibā zeltenīšu pulkā,

Kuras skatīja tur rožu Pafa

Himnas dziedam, dejās rotājamies,

Augstās dieves tempļa namā mirdzam, -

Trūka vienas, visu meitu rotas,

Priestra karaļa visdaiļā bērna,

Viņa pastarītes, maigās Psihes.

Šinī ziedonī jau līdzi svinēt

Mīlas svētkus; bet tās prāts ir dīvains:

Vēlas vairīties no mīlas svētkiem,

Trakās svētku drūzmas, dejām, trokšņa,

Kur pēc sena, svēta ieraduma

Otrā dzimumā mēdz ģērbties jaunie;

Vēlas vairīties no sacensības

Un pat dieves svētā tempļa telpas,

Dieves svētki saceļ slepu šausmas

Viņas maigā, jaunā bērna dvēslē.

Klusi, kaunīgi tā lūko slēpties

Mīļo mājas dievu patvērumā,

Aiz to altāra, kurš šodien atstāts,

Vientuls, tukšs stāv māju vidus telpās.

Bet tie meklē viņu, atrod, aizved

Sevim līdzi; bargiem pārmetumiem

Tēvs to norāj - Kipru salas karals,

Zemes sargu dieves augstais priestris.

«Vai tu nebaidies,» viņš sauc, «ka dieve

Dusmos tev un mums? Vai Kipru senā,

Cēlā karaļcilts, kas simtiem gadu

Dieves labvēlībā ziedējuse,

Nu lai dievei atriebjas caur tevi?

Vai lai paša augstā priestra meita

Vienaldzīgā dieves kalpošanā

Ļaunu piemēru dod visai tautai?»

Tā viņš Psihi rāj un pavēl viņai

Tūdaļ piebiedroties savām māsām,

Piedalīties līdz pie dieves svētkiem.

Bēgt pie mātes rauga meitenīte:

Bet šī slepu lolo vēlējumu,

Lai jel klaji visa tauta vērtos

Šinī mīlīguma, dailes ziedā,

Viņas pašas maigā meitenītē; -

Lieli glāsta asarotos vaigus, Saka:

«Bērniņ manu, klausi tēvam,

Paliec ļaudīm laipna, mīļa dieviem!»

Skumdināta Psihe paklausīja.

Savām māsām biedrodamās, gāja

Līdzi svētku trosmā, svētku dejā.

Tikko rādās viņa, ļaudis lokās

Viņas dailes priekšā izbrīnoti,

Slavē to par daiļāko aiz visām,

Teic, ka maiga kaunīguma rozes

Psihes baltos vaigos mīlīgākas

Nekā prieka rozes, kuras sārti

Krāso citu zeltenīšu vaigus.

Jausmībā kāds jauneklis tai kaisa

Puķes ceļā, citi seko viņam,

Tā ka drīz tai kājas puķēs ieslīgst,

Viņu apbrīno un skaļi apsveic,

Gavilējot nosauc himnu vārdiem,

Kādiem dieviete tik apdziedama;

Un drīz, jūsmu pilni, dēvē viņu:

Dieva meita, jaunā Afrodīta!

Viņu dievina kā Kitereju.

Un, tāpat kā svētu debess būti,

Bars, no skaistuma un svētkiem skurbis,

Nedrīkst skart šo cēlo dailes tēlu.

Bet ar bailēm Psihe stāv šai drūzmā;

Viņu biedē drūzmas dievinājums,

Viņu biedē laužu svētās bījas,

Kādās viņai tuvojas kā dievei;

Lūdz, lai māsas viņu mājās vestu.

Tās pusdusmotas, pusgreizsirdīgas

Apmet viņai plīvuri pār vaigu,

Aizved atpakaļ uz karaļpili.

Tomēr, arī atrauts acu skatiem,

Viņas tēls vēl dzīvo visu sirdīs,

Aizdreb bailīgi, vēl bailīgāki

Nekā agrāki no dieves dusmām.

Un, lai bērniņš, nevainīgi vainīgs,

Beigās dieves niknu atriebību

Neatnestu visai viņa tautai,

Tāļā svešumā, - un precinieki,

Saukti, nesaukti, drīz nāk bez skaita,

Karaļdēli, jauni, skaisti, grezni.

Bet, ar asarām un mīļi lūdzot,

Kipras pērle liegtin liedzas sekot

Svešā zemē nemīļotam vīram.

Viņai aiziet mēneši bez prieka,

Sen jau precētas, kā karalienes

Ieņem troņus tuvās salu valstīs.

Tomēr tāļāk, tāļāk daudzinājās

Daiļas Psihes slava, gāja baumas:

Ļaudīs mītot jauna Afrodīta,

Nevis dzimuse iz jūras putām,

Nē, uz Kipras salas, puķu dārzā

Zemes tumšā klēpja izkāpuse.

Svešu krastu ziņkārīgi viesi

Ceļo turpu skatīt lielo brīnu,

Un, kam palaimējies daiļo redzēt,

Tas tās slavu junda laužu priekšā:

Dievei līdzīgs esot viņas daiļums,

Apskaidrots vēl jaunavības vizmā.

Ļaudis laiskāki kļūst, dievi lūdzot,

Taupīgāk nes ziedus Afrodītai,

Retāk svētkus rīko tai par godu,

Dažai nedēļām stāv viņas tēli

Puķēm neapvīti, auksti pelni

Viņas altāros guļ neaizskarti.

Dusmas ceļas augstai dievei sirdī,

Olimpiskai, zelta Afrodītai,

Vai pat riebjas viņai Kipras sala;

Tauta noziedzīgā nelga prātā,

Aizmirsdama nemirstīgo dievi,

Zemes bērnam piešķir dieves godu.

Zemei naidīga, tā atkal dodas

Braukt pār mīļās, bargās jūras viļņiem.

Jūras selga starojoši jautra,

Tiklīdz viņai sava kundze jānes,

Bezgalīgā, niknu briesmu pilnā

Okeāna dēmoniskā dzīle

Ir tik gluda, it kā viņa būtu

Šobrīd tikai dievei spodrais spoguls,

Ir tik mīksta, it kā viņa būtu

Šobrīd tikai dievei dusas spilvens.

Milzu gliemezis, kurš ņirb un vizo

It kā Irīda daudz raibās krāsās,

Šūpo augsto, brīnumdaiļo dievi.

Jūras meita viņai guļ pie kājām;

Citas dara vaiņagus iz putu

Baltām rozēm vai iz mirgu lāsēm

Vizmas pērļu virknes. Apkārt laivai

Vijas trītoni, spriež zvīņu plecus,

Jokojoties, rotājoties aiznes

Laivu līdz ar dievieti caur viļņiem.

Zelta Afrodītai šodien netīk

Nolūkoties debess maigiem smaidiem

Jautrā trosmā, dēla pārgalvībās,

Kā tas mēdza rotājoties mētāt

Savas bultas jautrā jūras dzimtā

Jeb vai zēna nebēdībā sēsties

Jāšus delfīnam uz zaļā kumpja,

Nereīdu trakā trosmā traukties.

Glaimiem klātu sliedzas mīļam zēnam

Viņa maigā māte, laipni glāsta

Viņam vaigus, laista nektārsmaržas

Saldu rasu zēna cirtās, spārnos.

Sāk tad žēloties, ka samulsotas

Tagad esot zemes bērnu dzimtas,

Muldot grēcīgi: iz zemes pīšļiem

Izkāpuse jauna Afrodīta,

Daiļāka vēl nekā jūras putu,

Svētā Okeāna dzimta dieve!

«Psihe saucas jaunā Afrodīta,»

Tā teic dieve, «meita godājamam

Priestrim karalim, kurš valda Kiprā:

Ļauna atvase no krietna koka.

Viņa spīvi liedzas manim kalpot,

Nievā Himenu un ienīst tevi.

Skuķes spītību un iedomību

Saviem glaimiem audzējuši ļaudis,

Kurus Ceiss ar aklību ir sitis.

Nu lai līdz ar cilvēkiem tā mācās,

Ka pret nemirstīgiein velti cīnās

Zemes klēpja iznīcīgie bērni.

Visu salu, visu tāļu zemju.

Lai pats zemākais nu viņu paņem!

Ej, mans dēls, un atrieb savu māti!

Viņā rožu dārzā, smaržu maigā,

Kurš ap Kipras karaļpili slēdzas,

Šobrīd uzturas tā, puķes šķinot.

Celies, Amor, savos zelta spārnos

Nolaidies uz augsta koka zariem,

Gaidi tur ar loku un ar bultām,

Līdz kāds nabags garām iet gar sētu,

Vārguls kāds, no spitālības saēsts,

Tizlis, kroplis, kuru ļauna liga

Dara riebīgu priekš visiem ļaudīm;

Tiklīdz viņa aina rādās Psihes

Acu zīlē - met tai bultu sirdī!

Tec, mans dēliņ, drīzī»

Glauda vaigus Amoram un cirtas.

Labprāt Amors zelta spārnos ceļas

Zilā gaisā, lūkojas, līdz Kipras

Baltās kāpas mirdzot nirst iz viļņiem,

Un, kur klājies dārzs starp karaļpili

Drīz viņš ērgļa acīm atrod Psihi,

Savu bultu skaisto mērķi; laižas

Neredzami kupla koka zaros,

Ābeļzaros, kuros kairi sārti

Krāsojas jau ienākušies augļi.

Savu loku Amors ātri kārto,

Ņem iz savām pērļu makstīm bultu,

Vienu no tām bultiņām ar spārniem, -

Kā viņš pats, - kas šautas ātri laižas

Gan no debesīm uz zemi lejup,

Gan no zemes augšup debess telpās,

Reizēm medū mērcētas un reizēm -

Indevēs un žultī. Loka vietā

Amors dažai nēsā sīku lāpu,

Rauj no sīkās lāpas dzirkstelītes,

Niekodamies met tās, ja tam tīkas,

Pašiem nemirstīgiem dieviem sirdīs,

Pašam saules dievam, kurš tik cēli

Vaļā saules ratu liesmu zirgus,

Bet kurš trīs šīs sīkās dzirkstelītes.

Nebēdīgais zēns ne dievus vēro,

Ne vēl cilvēkus, un, kā jau bērni,

Olimpā viņš ķer drīz šī, drīz cita

Darba rīkus; šķēpu drīz, drīz liru,

Trejžuburi, jā, pat pērkoņvāles.

Grežodamies vazā viņas apkārt,

Nomētā tās, samaitā un salauž.

Mīlu aizdedz viņš, bet arī naidu,

Ienīst laulības, ceļ nemierību.

Viņu lutināja skaistā māte,

Lutināja jautrās haritīnas,

Lutināja vēl pat stingrās mūzas,

Kuras māca nebēdīgo zēnu,

Bet viņš aizmirst, ko tās viņu māca.

Zivis, putni viņam nau par mudriem,

Gliemeži par kūtriem: jādīt viņus.

Visi meža zvēri, māju lopi

Mīlē to, kam kalpo; jūras dīvi

Labprāt nes to; jā, pat dievu tēva

Ērglis spurina no prieka spalvas,

Ja tam kaklā sēstas jautrais Amors.

Grezni spalvām viņa priekšā plātās

Hēras pāva; tikai pūce viena

Viņu nīst; viņš ķircina to mūžam,

Tai ar lāpu acis žilbinādams.

Nu viņš bultu liek uz savu loku,

Klusu nogaidīdams īsto mirkli,

Lai tad ievainotu Psihes sirdi.

Skadrām acīm viņš uz Psihi skatās:

Drīz tā puķes šķin, trenc taurenīšus,

Drīz stāv rāmi, sapņos nogrimuse,

Acīm vada baltās mākoņstrēles.

Ilgāk lūkodamies maigā bērnā

It kā mednieks, viņš pie sevis runā:

«Kāda drostaliņa! kādas smalkas,

Zīda mīkstas zelta matu pīnes,

It kā sloksnes spožu saules staru!

Viņas acīs sapņainās zied maigums,

Kluss un liegs, - bet viņu apskaust spētu

Pat ir cēlās olimpiskās dieves!

Dvēsele - ir visa viņas būtne!»

Viņu tuvāk viļādams pie sevis,

Amors met no koka virsus zemē

Pāris purpursārtu ābolīšu.

Psihe attek, lai tos salasītu,

Domā; vējš būs viņus nograudējis,

Jautri niekodamies, zēns met atkal

Jaunus augļus viņai klēpī, sārtus,

Apaļus; tie viņa mātei svēti,

Mīlas ļaudīm īsti nozīmīgi.

Te, no zelta Afrodītas sūtīts,

Dārza žogam klibo garām skrandains,

Nejauks, kupri mugurā, kāds nabags,

Sakropļots un netīrs, - izstiepj roku,

Laipnu dāvanu no Psihes lūgdams.

Psihes acīs laistās līdzcietība;

Amors, mātes vārdus ielāgodams,

Mērījas uz Psihi, nošauj bultu!

Tomēr uztraukumā mērķi nesniedz, -

Zelta bulta, gaisā švirkšēdama,

Ieslīgst zālē; ātri rauj iz makstīm

Amors cilu bultu, lielā steigā

Ievaino pats sevim mazo pirkstu,

Viena lāsīte uz baltiem ziediem

Lihnīdai, - un viņas atvasītes

Kopš tā laika zied tik sārti raibas.

Bet, no paša bultas sašauts,

Amors Karstā mīlā iedegas uz Psihi.

Drīz kā dūja sēd viņš, drīz kā kaija,

Dārzā, kurā Psihe pastaigājas,

Vai ap karaļpili lido apkārt,

Vairīdamies savas mātes skatu,

Daiļā bērna vienmēr lūkodamies.

Ļaužu vidū viņš vairs neņem gaumā,

Zemes dzīves laimei ļauj viņš iznīkt;

Neprecētas staigā dzīves gaitu

Pat visskaistākās no zemes meitām,

Svētais Himenaltārs auksts un atstāts.

Dēla nolaidība likstu sāka,

Mātes dusmas viņu pavairoja.

Nikna viņa pamet skaisto salu,

Bieži pat ar plūdu postu draudot,

Veļ pār krastu, agrāk tai tik mīļu.

Izbīles grābj karali un tautu;

Velti lūgšanām un ziedojumiem

Viņi rauga dievi salīdzināt.

Beigās, padoma vairs nerazdami,

Sūta vēstniekus pie Apollona

Mīlētā, sen svēta orākula.

Aiziet vēstnieki un atkal pārnāk,

Gluži noskumuši, - šādus vārdus

Augstais dievs par atbildi tiem devis:

«Kipras karali, - tā dievs tev pavēl -

Pirms vēl triji rīti pagājuši,

Tev būs novest savu mīļo bērnu,

Maigo Psihi, brūtes tērpā tērptu,

Kāzu viesu greznā pavadībā,

Novest svinīgi uz jūras krastu,

Tukšā vietā, kailā klinšu kraujā!

Tur tai, atstātai, būs vienai gaidīt,

Kopš tās laulāts draugs, ko liktens viņai

Lēmis, nāks un aizvedīs pie sevis. -

Viņš iz nemirstīgās dzimtas cēlies;

Spārnots nezvērs, viņš caur gaisu laižas

Rūkdams, drausmā nākdams, līdzi pūķim,

Vara ieročiem un uguns šautriem

Postu nesdams pāri zemei, jūrai!»

Skaļas raudas pilī atskanēja,

Kad iz svētās Milētas šo vēsti

Sūtņi pārnesa no orākula.

Vai! ja dievu niknu dusmu rīkste

Draud pār zemi, draud pār visu tautu!

Nedz tas gaida, nedz tās pārlikt atļauj.

Trešai dienai austot, karaļmeita

Sēra, skumja, brūtes tērpā tērpta,

Nāves bālumā jau stāv un gaida.

Bēdu sagrauzts, mēmi plēš sev matus

Vecais karals, pelnus kaisa galvā,

Gaužot karaliene sit sev krūtis,

Māsas elsojot pie Psihes spiežas.

Atskan stabules, bet gaudu skaņās;

Dzied pēc paraduma himeneju,

Bet viņš izliekas kā bēru dziesma.

Brūtes plīvurs mircis karstās asrās.

Sēras valda visā Kipras salā -

Mēmas, klusas, - jo ir mācījusēs

Zelta Afrodītas greizsirdības.

Valgām acīm, aizturētām sērām

Redzami iz karaļpils caur vārtiem

Kāzu gājienā, bet pilni skumju

Svētku dalībnieki; svilpju skaņas,

Lāpu mirdzums viņiem iet pa priekšu;

Lepni staigā tie uz jūras krastu,

Stāvā augstumā pār bangu brāzmu.

Beigās sasniedz stāvo klinšu krauju;

Jaunava stāv, gaidot sava liktens,

Baltai lilju puķei līdzināma,

Kura zēluse virs bezdibeņa.

Apkārt sāpīgi skan žēlas vaidas.

Tēvs un māte balsī vaimanāja:

«Mīļais bērns, cik grūti tev ir jācieš,

Ka tu daiļa! Dieva dotais skaistums

Tikai ļaunais lāsts priekš zemes bērniem!»

«Ak, tā nesakat!» teic maigā Psihe

Lēnu balsi, «ak, ne tā, jūs mīļie!

Ne es daiļa, prasta meitenīte!

Būtu daiļa bijuse, ne mūžam

Balvas dēļ, kas viņu pašu dota!

Nē, - tie dusmoja, ka tauta mani,

Mulsināta, slavēja kā dievi!

Ak, par ko jūs manim neatļāvāt

Tāļu palikt nost no svētku trosmas?

Ak, cik labprāt būtu palikuse

Klusā, laimespilnā vientulībā!»

Savu paša vainas atceroties.

«Vai mums! vai!» teic karaliene žēli,

Meitu skaujot, it kā sargādama,

Šausmās lūkodamās bezdibenī:

«Tiešām tas gan būs tāds jūras nezvērs,

Kam tiek izprecēts mans mīļais bērniņš!

Forkīds, Ketoa tam laikam radus!

«Labāk es tad mirtu,» teica Psihe,

«Nekā dzīvotu ar jūras dīvu!

Bet es zinu, dārgā māmuliņa,

Nevis negants nezvērs, tikai n ī k o n s

Ir man sludināts par līgavaini!

Vai viņš ar nav negants, spārnots dēmons?

Vai viņš aši, pēkšņi negrābj ļaudis?

Karā netrako ar šķēpu, liesmām,

Postu nesdams visai zemei, jūrai? -

Ak, tā tiešām, tiešām tikai n ā v e,

Mīļā māmiņ, nevis ļaunāks briesmons,

Kas pēc manis prec! es tikai miršu

Nevis dzīvošu ar zvēru kopā!»

Tikai sāpīgāk vēl elso māte.

Karals skaita lūgšanas un gaužas:

«Vai nau iespējams, ak, augstā dieve,

Paklausībā, svētā padevībā

Beigās tomēr remdēt tavas dusmas,

Lai tu apžēlotu mūs un bērnu?

Dod mums zīmi, zelta Afrodīta!»

Mēmi. paliek debess, zeme, jūra.

Atvadās nu asarām un skūpstiem

Vecākie no mīļā bērna, māsas,

Reizu reizēm atkal atgriežoties,

Atvadoties asarām un skūpstiem.

Pēkšņi nodārd tikko pamanāmā

Tāļā mākonī spējš pērkoņgraudiens,

Šausmas kāzeniekus grābj, - tie ātri, žēli

Aizved projām skumju pilno tēvu,

Aizved māti, sāpju saplosīto.

Psihe vientuļu redz sevi klintī,

Galva reibst, pie kājām zibens iesper

Jūras brāzmā; izraidītās dvēsle

Klusi lido, atstāta un viena,

Debess - zemes starpā klaidodama.