OTRAIS DZIEDĀJUMS

Katru nakti laulāts draugs tā nāca. -

It kā bālais mēness dienas gaismā,

Kamēr saule spīd, tā Psihe staigā

Mīlas ilgās sirgstoša un bāla.

«Maigā nakts!» tā gaužot viņa saka,

«Cik tu laimes, līksmes bagātāka

Nekā skaņā diena! Kā tu manim

Mīļa nebūtu, - tik daudz man dodi,

Un kā dienu lai es neienīstu,

Kas tik daudz man laupa! Ak, kaut mūžam

Būtu nakts un mūžam nedraudētu

Manim šķiršanās no mana mīļā!»

Ilgojas tā Psihe. Bet ik nakti

Mīļākais tai nesa maigas balvas,

Raibas drostaliņas, kuras rītā

Atstāja, pirms ausmas aizsteigdamies;

Spožus gliemežvākus, krelles, pērles,

Grezni spīguļošus dārgakmeņus,

Arī svešas, brīnumainas puķes,

Retus putniņus ar krāšņām spalvām,

Daudz vēl citas mīļas dzīvībiņas;

Un ar tām tā rotaļājās garās,

Vientulīgās dienas, mīļo gaidot.

Bet vēl bagātāk to apveltīja

Neredzamā drauga labvēlība.

Dienu dienā skaistāk viņa plauka

Apskaidrota dailē, līdzi visam

Citām būtnēm plašā burvju dārzā.

Un cik līksmi Psihe izbrīnījās,

Kad tā, kādu dienu ūdens viļņos

Savu ainu skatot, pamanīja,

Ka tai spārniņi ir izdīguši, -

Raibi, zellaini, kā taurenīšam!

Sapņojot šai dārzā, kurā mūžīgs

Ziedons ziedu pārslas kaisa, Psihe

Drīz ar gazelēm triec birzes ēnā,

Drīz ar baltām avīm plašās pļavās,

Drīz ar putniem zaļos koku zaros,

Visu būtņu valodu tā mācās,

Un šīs saprot arī Psihes runu.

Psihe triec par mīļo, un, tiklīdz tā

Gaužas, ka viņš atstājot šo vienu,

Ka no viņas slēpjot savu vaigu,

Mierinājot saka kustonīši:

«Lūk, ir mēs jau neskatām tā vaigu,

Esam mierā jau ar viņa dvesmu,

Viņa pārņemti un aplaimoti!»

Puķes saka: «Ir pie mums viņš atnāk

Tikai klusā naktī un mums mīļi

Atstāj rasu pērles, kurās rītā

Jautri spīguļojam saules gaismā!»

Tā tie mierināja maigo Psihi.

Bet pa laikiem attek bezdelīga,

Reizu reizēm viņai dzied to pašu -

Kad tā vientuļa, - par senām dienām,

Dzied par bērnību, par tēva mājām,

Dzied par vecākiem un viņas māsām,

Dzied, kā raudot tie un sērojoties,

Viņu nomirušu domādami.

Skumji klausās Psihe, lūdz, lai putniņš

Nes pār jūru sveicienus uz Kipru.

Reiz, kad laulāts draugs pie Psihes nāca,

Viņš tās vaigus rada asarotus,

Prasīja, kas viņu rūdinājot.

«Ak,» teic Psihe tam, «kā tava mīla

Mani aplaimo, tu mīļais, dārgais!

Bet nereti. dzied man bezdelīga, -

Kad es vientuļa, - par maniem mīļiem,

Dzied par tēvu, māti, mīļām māsām,

Kā tie sērojas un raud pēc manis!

Vai nekad es viņus neredzēšu?

Ak, mans mīļākais, kaut tu man lautu

Vienu reizi, tik uz īsu brīdi,

Atsaukt šurpu manas mīļās māsas,

Lai tās noskatītos manā laimē!»

Asras žāvēdams no viņas vaigiem

Matu cirtās, laulāts draugs tai atbild:

«Psihe, dvēselīte mana mīļā,

Labprāt izpildītu tavu gribu;

Bet mūs abus apdraud grūta liksta,

Ja uz tevi māsas atrod ceļu;

Drīz tu mūžam mani pazaudētu!»

«Labāk simtkārt gribu nāvi izciest,

Nekā zaudēt tevi,» saka Psihe,

«Savas dvēsles mīlulīti zaudēt!

Tik uz mirklīti dod manim māsas,

Lai tās ilgāk negaužas pēc manis!»

Un tik ilgi skūpstiem, saldiem vārdiem:

«Mīļais, dārgais! tavas Psihes dvēsle!»

Viņa glaimojas ap savu mīļo,

Līdz viņš saka skumji skarbā balsī:

«Ja tu mani nemīli tik dziļi,

Ka tu citus visus pieciest spētu,

Lai tad notiekas pēc tavas vaļas!

Bet tik esi prātīga un klusa!»

Tā viņš runāja - un abām māsām

Katru nakti sapņi iečukstēja

Noiet viņā stāvā klinšu kraujā,

Kur reiz Psihe, tērpta brūtes tērpā,

Tika izlikta pēc dieva gribas;

Turpu noejot, tās pazudušo

Dārgo māsu atkal atradīšot.

Klausot sapņu dievam, abas māsas

Steidz uz klinti, lūkojas pēc Psihes.

Pēkšņi Zefīrs viņas paceļ gaisā,

Aiznes projām savos vieglos spārnos;

Aiznes brīnumainos burvju dārzos,

Tur, kur mājo viņu māsa Psihe.

Pārbrīnējušās tās apkārt skatās,

Sauc pēc māsas; steigšus attek Psihe,

Priekā dārgām māsām krīt ap kaklu;

«Lūk, še esmu,» sauc, «ko apraudājāt!»

- Skūpsti, apskāvieni, stāstīšana...

Piemīlīgi tad ar bērna prieku

Psihe vadā viņas apkārt, rāda

Visus brīnumus šai burvju dārzā,

Visu greznību šai karaļpilī,

Dārgos akmeņus un krāšņās drēbes.

Un šīs visas brīnumainās lietas

Viņas vīram piederot, tā stāsta,

Viņa varu slavē, dievišķību,

Mīlu, labo sirdi.

Neredzamas balsis viņai atbild;

Ko vien pavēl, tas ir acumirklī

Izdarīts no gariem. Nu tā māsas

Vēsā, maigā peldā atspirdzina,

Gardiem ēdieniem tad viņas cienā

Zelta galdos, kuri paši atnāk.

Cītru sitējus un stabulniekus

Viņa atsauc, arī dziedātājus, -

Visi neredzami dzied un spēlē,

Saldās burvju skaņās balsis plūdo.

Bet pamazām abu māsu sirdīs

Ceļas skaudība; tās ziņkārīgi

Vaicā, kas tad viņas vīrs gan esot,

Visu brīnumlietu kungs un valdons? -

Psihe apjūk, atbild vilcinoties,

Esot jauneklis viņš, skaists un ražens,

Zelta matu sprogām, kuplu bārdu,

Bieži viņš no mājas projām esot,

Zvērus medīdams pa plašiem mežiem.

Bet, kad tās vistāļāk viņu tirzā,

Viņa piemin, ka jau krēsla tuvu,

Atlaiž tās ar bagātīgām baivām,

Ko no mīļā pate dabūjuse.

Un uz viņas mājienu pūš Zefīrs,

Aiznes māsas, kuras, iekam šķiras,

Neprasītas solās atkal atnākt.

Bet, uz mājām ejot, abas māsas

Runā savā starpā pukodamās:

«Palūk vien, šo jaunāko no trijām,»

Saka viena, «skat, šo pusauguli, -

Gluži bēras vēl, - kurai nule likās

Draudot visušausmīgākais liktens, -

Cik tā nu uz savu laimi lepna!

Vai tu redzēji, kā tur no zeltiem

Tā vien mudž, kā dārgakmeņu svaidās

Apkārt tur kā oliņas uz ceļa?

Viņas vīrs gan ir kāds varens dēmons,

Pusdievs jeb vai dievs? Un vai šī pate

Sevi netura jau vai par dievi?

Cik tā lepni savas greznās telpās

Dīžo, pirkstu galos paceldamās, -

Skuķēns tāds kā liela kundze: balsis

Viņai kalpones, pat vēji klausa!

Kāds tad liktens vecākajām māsām?

Man tāds rūgumpods no liktens piešķirts,

Depša tāds un sīkpintiķis, kurs noslēdz

Visu māju atslēgām un bultām!»

«Man tāds mirla,» otra teic, «sīks vīrels,

Slimīgs, vecs, - ne vīrs, bet tikai ēna!

Man viņš jākopj caurām naktīm, jāberž

Viņam ģiktī salīkušos pirkstus,

Baltās rokas jāaptepj ar zaibēm!

Lūk, un jaunākā sēd rokas klēpī,

Dzīvo zaļi, plaši! Ak, man riebās

Viņas lielībās tur noklausīties!

To tik dzirdi: lūk, vai tas nav skaisti?

Un, kad diezgan bija lielījusēs

Un no savām mantām mazumiņu

Mums, kā nabagiem, vēl atmetuse,

Aši aizsūtīja mūs - kā vējiem

Aizpūta un aizsņāca mūs projām!

Nu, mēs reizi gan vēl iztēgāsim,

Kā tur stāv ar viņas grezno dzīvi!

Gan šīs lepnību vēl apkaunosim;

Nu tik biežāk viņa jāapmeklē,

Jāizlūko kopa mums, kā masām!»

Tā šīs ļaunās māsas triec. Bet Psihe,

Atkal vientulībā dzīvodama,

Bieži pārdomā par savas laimes,

Savas mīlas dziļi tumšo mīklu. -

Dažreiz pate tā zem sevis runā:

«Ak, kaut bērniņš tiktu manim piešķirts!

Bērniņš tēvā lēktos, manim būtu

Atjaunota ģīmetne no viņa,

Tad es redzētu, kāds viņš no vaiga!» -

Reizēm tumšās naktīs, kad pie krūtīm

Laulāts draugs tai dusēja, tā klusu

Domāja būt nomodā un viņu

Savās rokās turēt līdz pat ausmai,

Lai viņš neiespētu viņai izbēgt

Un lai diena atklātu tā vaigu.

Bet, cik cieši arī Psihe viņu

Skautu turēja, kā miglas aina

Viņš iz rokām gaisa, pirms vēl ausa.

Reizi saņemdamās, viņa glaimi

Teic uz mīļo, viņam sānos dusot,

Mīļi atņemot tā saldos skūpstus:

«Tavas acis - tikai tavas acis

Reiz es redzēt vēlētos! pēc viņām

Man visvairāk ilgas. Aci acī

Tevi redzēt, tavā dvēslē lasīt -

Manim mīļāk būtu, saldāk, glaimāk

Nekā skūpsti, nekā apskāvieni!»

Viņas pieri skūpstot, draugs tai saka:

«Noticis, ak, mana mīļā dvēsle,

Ko es brīdinot tev iepriekš teicu!

Pārāk daudz tu viņās, bezdelīgās,

Klausījies, kas savām pļāpām jaucās

Mūsu dārza lakstīgalu starpā!

Sargies, mīļā! Viņas atkal atnāks,

Piepildīt tev ļaunu kļūmju mēru!»

«Vai nau gan,» čukst Psihe sabozusēs,

«Ka tu liedz man skatīt. tavu vaigu?

Vai man arī māsas nebūs redzēt, -

Es tās mīlu, tas mīl alkal mani?

Kaut ir zinātu, - es jau ne mūžam

Tavu noslēpumu nenodotu! -

Un par ko man pašai nebūs zināt,

Mūžam nedzirdēt man, tavai sievai,

Tavai Psihei, kas tu esi, mīļais?»

«Kas es esmu?» mīļākais tai atbild:

«Dvēselīt, es esmu t u, tu esi

Es! Mēs - viens, - mēs mīlā savienoti -

Laimīgi! - Mans bērns, ko gribi vairāk?

Lai tev pietiek! - Kamēr g a r a acīm

Mani skatīsi - es tavējs būšu,

Mūžam palikšu tev nepazudis;

Bet, ja skati mani miesas acīm,

Skati tā, kā skata āra būti, -

Bērns, tad tavs vairs neesmu - tu mani

Pazaudēsi, mūžam pazaudēsi:

Tā mums liktens lēmis, mīļā dvēsle!» -

Tā viņš teic, pie sirds sev Psihi slēgdams,

Piebilst jokojot vēl, mierinājot:

«Akla, manu skaistulīt, ir mīla;

Acīm aizsietām tā labprāt rādās,

Labprāt acis slēdz kā miegs un nāve!»

Vakarvēja burvju pūsmas nestas,

Drīz ir atgriezušās ļaunās māsas.

Prieku liekuļo tās, Psihi redzot,

Manot maigā stāva pilnīgumu,

Sauc:

«Ak, māmiņa gan būs jau drīzi

Mūsu Psihe! Ak, kā priecājamies

Mēs no sirds uz zelta drostaliņu!

Droši vien tas būs kāds dieva dēliņš!»

Tad no jauna pļāpā, tēgā, taujā, -

Kāds gan viņas vīrs, vai slaiks, vai druknis?

Kāds no auguma? Cik viņam gadu?

Psihe atbild pavirši:

Visai jauns, jau sirmums metas matos,

Bet it spēcīgs, varonīgs no regas!»

«Ā!» tai atteic māsas ņirgādamās,

«Vai tu viņreiz neteici, viņš esot

Ražens jauneklis ar zelta matiem?

Vai tik aši viņš jau nosirmojis?»

Psihe sarkst un klusu cieš, bet māsas

Vēl jo vairāk viņu samulsma,

Vēl jo ciešāk tirda jautājumiem, -

Kamēr Psihe, kurai izlikšanās

Neparasta, beidzot atzīst pate,

Ka nekad vēl nava redzējuse,

Kāds ir viņas laulāts draugs: ka tumsā

Vien viņš nākot dalīt dusas vietu

Un ar šausmu pilnām kļūmēm draudot,

Ja šī iedrīkstētos viņu skatīt.

Abas māsas aši saskatījās,

Tad uz Psihi teica:

Vai nemaz tev o r ā k u l s nau prātā?

Vīrs, kurš tev caur dieva izteikumu

Tika pasludināts un priekš kura

Klintī tiki izlikta kā brūte?

Vai par nezvēru dievs nerunāja,

Negantnieku, kurš no pūķiem cēlies?

Klau: šo nakti redzējām mēs abas

Sapnī tavu nezvēru: un tiešām -

Pūķis ir viņš, ģiftīgs, daudzos mezglos

Saušalaini vīstīdamies, špetnis;

Kaklis, vēders asiņaini tūcis!

Tāds tavs vīrs ir patiesībā redzams:

Un tev arī piedzimtu tik pūķis,

Ja no viņa tu par māti kļūtu!»

Drebot Psihe klausās; viņai - tiešām -

Nezvērs tika sludināts par vīru.

Miglas tēls tai šķiet, - to nevar noliegt -

Sveša būtne viņas vīrs, kad naktī

Dus pie viņas. - Vai tad neiespējams,

Ka, caur burvju mākslām mulsināta,

Nezvēram pie sāniem dusēdama,

Viņa šķita skaujam skaistu tēlu? -

Un, kad viņš tai rādījās kā aina,

Acis žilbinot un sirdi sveļot,

Vai tas vairāk bij kā sapņu aina?

Ak, kādēļ viņš slēpj tai savu vaigu,

Ja tas cilvēcīgs un skaists, un mīlams? -

«Bērns, jel pieņem padomu: viņš pūķis!»

Māsas atkal saka: «Te šo dunci

Ņem un citu nakti priekšistabā,

Pirms tu dusēt ej un tevim nezvērs

Piebiedrosies, paslēp lampu, - degot!

Eļļā iemet drusku še šo zāļu;

Viņu burvība pie lampas gaismas

Rādīs tevim savā īstā būtē,

Kas caur viltus burvību ir pārvērsts, -

Ja tad guļ viņš, dziļi miegā grimis,

Lēni pacelies no savas vietas,

Aizlien priekšistabā, uzmanīgi

Paņem lampu, ej pie pūķa gultas

Un. ar aso nazi atvēzdamās

Aši pārgriez viņam lekno kaklu!»

Tā teic ļaunās māsas, un vēl daudz tās

Lūko iečukstēt un melš, un pļāpā,

Gluži iepin ļaunā aizdomībā

Skaidro dvēsli savām niknām mēlēm;

Tad tās aiziet - Vientulīga paliek

Psihe, šauboties starp šausmām, mīlu.;

Viņa domā, domā, - nespēj izprast:

«Viņš ir nezvērs? ak, tas neiespējams!

Pārāk maiga viņa balsij skaņa,

Pārāk saldi bij man viņa skūpsti! -

Ak, - bet orākuls, bet dieva lēmums, -

Vai par nezvēru tas nerunāja?» -

Vienās šaubās viņai aiziet diena,

Vienās šaubās aiziet arī otra. -

Nakti sapnī redz tā savu vīru

Šausmu tēlos, uztrūkstas no miega

Viņa sānos, bailēs iekliegdamās,

Beigās trīsot viņa ciešāk glaužas

Klātu mīļākam, kā meklēdama

Patverties no viņa - viņa rokās.

Trešā dienā viņa teic uz sevi:

«Kādēļ manim tomēr neparaudzīt

Nākt ar lampu? Viņas gaisma rādīs,

Vai viņš tiešām ir tāds negants nezvērs.

Un, ja redzu, ka viņš nezvērs - tiešām,

Dievs jau padomu man ieliks dvēslē,

Vai man paklausīt būs māsu runām,

Savām vājām rokām nāves dunci

Celt pret viņu... Nē, - to neiespēju!»

Bet aizvien tik smagāk ļaunu šaubu

Migla gumst uz viņas skaisto laimi,

Viņas jauno sirdi, sirds tai raucas,

Kā no tārpu pūžņa aprāpota,

Maiga puķe novīst pavasarī.

Atkal klājas nakts, un atkal tumši

Atnāk nepazītais, dus pie Psihes.

Un, jo vairāk šaubās tā par mīļo,

Jo viņš liekas viņai bezbūtīgāks,

Viņa tēls jo mazāk veidā tverams,

Kad tā tura viņu mīlas rokās -

Ak, šī nakts! - Tai likteni būs izšķirt,

Ko tā nesīs viņai? - Viņš - ir riebons?

Vai viens otru viņi nemīlēja?

Ak, tās šausmas! viņu mīl kāds riebons,

Ak, un kauns! ka rieboni mīl viņa!

Zvaigzne jau pēc zvaigznes lēni noriet,

Laulāts draugs guļ, dziļā miegā midzis,

Trīsot Psihe viņu vēlreiz skūpsta,

Pirms iz gultas lēni ārā izslīd,

Klusi aizlien viņa priekšistabā,

Paņem lampu, kas tur degot gaida,

Un, lai gulētājs tik nepamostos,

Gudri sev aiz muguras slēpj lampu,

Iekams guļas vietai tuvojusēs.

Lēnām soļiem viņa šaubīdamās,

Reibdama uz priekšu virzās, - nejūt,

Ka no lampas liesma uzšaudamās

Maigos spārniņus tai apdedzina...

Ak, kā sirds tai pukst, kā dreb tai ceļi!

Niknu pūķi nokaut gatavojas

Bērns tik kuslu augumu un dvēsli? -

Viņa tuvojusēs gultas vietai,

Tomēr nedrīkst turpu lūkot - sānis

Viņa galvu vērš un, vienā rokā

Baigām jūtām lampu turēdama,

Sev ar otru roku acis aizklāj.

Brīdi viņa stāv tā, gaidīdama.

Beigās saņemdamās, viņa aši

Atrauj roku nost no savām acīm, -

Kamēr sirds pukst spējā uztraukumā, -

Acis met uz gulētāja tēlu...

Viņas priekšā dus tur - spārnots dievīgs

Zēns, vēl skaistāks nekā viņas sapnis,

Zelta vizma līst no viņa cirtām,

Gluži žibot; vaigu purpurziedi,

Miesas lilju baltums bij tik skaidris,

Bij tik maigs un svaigs kā ziedu lapas

Rīta rasā uzplaukušu puķu.

Neaprakstāms mīlīgums bij sejā.

Laimes dvesma viļņoja ap zēnu,

Prātus reibinot, no viņa plūda.

Sapņaini, kā līksmes veldze kūstot,

Spožo spārnu maigie zelta gali,

Raibās krāsās ņirbot, aiztrisēja.

Maigi likās locekļi kā zēnam,

Ziedoši kā jauneklim un atkal

Denkti pilnā daiļumā kā vīram,

Tomēr saldi kusli it kā bērnam.

Mīlīgāks aiz visiem zemes dēliem,

Cēls viņš izlikās kā dievu būtne;

Iztrūkusēs Psihe sajūt sevi:

Viņa skatu stars to nonāvētu,

Ja viņš pēkšņi atdarītu acis.

Viņa redz pie brīnumzēna kājām

Nomestas guļ zelta bultu makstis,

Mirdzot dārgakmeņiem: zelta bultas

Spoži viņās spīd kā saules stari.

Un pie makstīm arī loks bij piesliets,

Visās varavīksnas krāsās ņirbošs;

Stīgā lēna skaņa atskanēja.

Tagad Psihe, priekā drebēdama,

Atjēdzās, kas viņas skaistais nezvērs!

Samulsuse viņa tver pēc bultām,

It kā bērns pēc raibām drostaliņām.

Ak, te iedur viņa sārtā pirkstā,

Un caur dzīslām veļas kvēļu straume,

Mīlā viņa noliecas pie skaistā

Gulētāja; nespēj viņa vaigā

Diezgan noskatīties, ilgodamās

Skūpstu spiest uz viņa lilju pieri...

Piepeši viņš liekas pakustamies -

Psihe saraujas, - un viņas lampa,

Lēni triekta, sprikšot izmet lāsi

Karstas eļļas, kura sārtā rētā

Apdedzina mīlas dievam miesas.

Amors atmostas. Ar sāpju skaņu

Viņš iz miega trūkstas. Pārmetumu

Acīs, nopietni viņš Psihē skatās, -

Psihe, it kā zibens žilbināta,

Viņa priekšā zemē slīgst; - bet dusmās

Amors teic:

Tu pie sava mīļā gultas nāci?»

Drebot Psihe tam pie kājām sliedzas,

Karstās asarās tā ceļus apkampj,

Elsojot un žēlastību lūdzot.

Skaujot tura to kā krampjos cieti.

Bet viņš izgaisa iz viņas rokām,

Un viņš izgaisa iz viņas acīm,

Savus skarbos vārdus turpināja,

Loka palmu koka virsū sēdot

Balti izraibotas zīles veidā.

Tomēr runājot ar cilvēkbalsi:

«Dzīvo sveika, maldinātā meitiņ!

Mūžam vairs nu manis neredzēsi,

Mūžam nedusēsi manās rokās,

Mūžam nedzirdēsi manu balsi!

Tevi nelaimos vairs mīļā tumsa,

Ko ar spēju gaismu aizbaidīji!»

Dzirdot to, vai gluži lūst aiz žēlām

Psihes sirds, kas skarta dieva bultas,

Viņa dailes skata kvēlināta,

Vārga, bezvaļīga, nu tik pilnam

Aptver mīlas visu varenību.

«Ak, cik mulsināta,» sauc tā, «biju,

Ka es mīlēju tā ļaunās māsas!

Tu tik pildi visu manu dvēsli,

Visa pasaule nekas man nava!

Piedod, ak! Nekad tā mani māsas

Pievīlušas nebūtu, ja tikai

Nemaldījuse ar viņām biedros

Dieva balss, ka šaubījos par tevi!»

Viņai atskan atbilde no palmas:

«Un, ja dieva balss tev arī teica,

Ka es niknis, negants nezvērs esot

Tavai sirdij vajdzēja tev sacīt,

Ka es dievs! - Bet tad tu mani, Psihe,

Nemīlēji vēl no visas dvēsles,

Tā tu sirdī šaubījies par mani.

Tevim atklāt savu īsto būti

Varēju tik jūtās: mūžam nedrīkst

Dievi visā savā spulgojošā

Varenībā parādīties ļaudīm.

Vai gan Semelei ne nāvi nesa

Kāre: dievu viņa vizmā skatīt?

Tā jau mirstamie par dieva skatu

Bieži cieta pēkšņu, agru nāvi,

Grūtsirdību, ārprātu vai vārgu.

Kurš vien skata pārdabisku daili,

Skata visā viņas spulgā vizmā,

Tas ir pazudis šīs zemes laimei.

Tādēļ nācu šurp gan nepārvērties,

Tomēr sedzies dziļas tumsas segā,

Tavai sirdij bija lauta vaļa

Mīlā sapņot tevim manu ainu.

Bet nu izpostīta klusā laime

Cilvēku un dievu skauģa prāta!

Pārbaudījumā tu, vārgā, guri!

Mirstams zemes bērns nu atkal esi,

Ne vairs spārnota, ne mīlas dievam

Draudzene: tev tava nozieguma

Ierocis, šī lampa, atriebdamās

Nosvēluse tavus zelta spārnus,

Kas tev dīguši bij manās rokās.

Dzīvo sveika! Mīlējis es tevi

Tā ka ezeru mīl lotus puķe,

Tā kā jūras zilo krasta mirte

Tavu dvēsli biju iznērējis

Sev par mītni. - Tagad nīstu tevi,

Tevim dusmoju, un būs tev jādzēš,

Ko še ziegusēs, ar grūtu vārgu!»

Cilvēkbalsī runāja tā putniņš -

Un tad spārnos cēlās zilā gaisā,

Augsti, augsti ēterdzīlē zuzdams.

Kā bez dzīvības slīgst Psihe zemē.

Un, kad atkal atmostas, tā rodas

Tāļu, tāļu nost no mīlas salas,

Tāļu nost no pils un burvju dārza;

Tukšs un klintams apkārt klājas blāknums.