Ticība! tu zilā puķe -

Tagad vītuse, - cik grezni

Ziedēji tu laužu sirdīs

Tanī laikā, kuru dziedam!

Brīnumticība! - Tu pate

Biji brīnums. Toreiz bija

Tik daudz brīnumu, ka cilvēks

Vairs par viņiem nebrīnējās.

It kā parastības aukstā,

Ikdienišķā gaismā cilvēks

Dažreiz nolūkojās lietās,

Brīnumlietās, kuras spēja

Paveikt trakumā vistrakās

Pasakas no samulsušiem

Večiem leģendās un vecos

Bruņenieku briesmu stāstos...

*

Kādu rītu brūtes tērpā

Iznira Iz okeāna

Ziliem viļņiem jūras brīnums,

Jauna liela pasaule -

Jauna pasaule ar jaunām

Ļaužu sugām, jauniem zvēriem,

Jauniem kokiem, puķēm, putniem

Un ar jaunām pasaulsligām!

Tikmēr mūsu pašu vecā,

Mūsu vecā pasaule

Tika pārveidota, vērsta,

Brīnumaini pārgrozīta:

Tie bij gara atradumi,

Mūsu laiku burvju gara: -

Bertold' Svarca melnā māksla

Un vēl cita pārgudrāka -

Maincas burvja melnā māksla,

Līdzi arī maģija,

Kura valda rakstu ruļļos,

Ko mums sirmi raganmeistri -

Ēģiptes un Bicantijas -

Atveda un pārtulkoja;

«Dailes grāmatu» sauc vienu,

«Patiesības grāmatu»

Sauc to otru - - - - - -

- - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - - - -

- - - - - - - - - - - - - - -

Pateicoties magnētam,

Kuģenieku burvju rīkstei,

Toreiz tika arī atrasts

Jūras ceļš uz Indiju,

Dārgo vircu tēvuzemi

Sen jau meklēto, kur aug tās

Palaidnīgā pārpilnībā, -

Reizēm pat gar zemi vījas

Fantastiski krāšņie augi,

Zāles, puķes, stādi, koki, -

Muižniecība augu valstī,

Jeb vai troņa juveļi, -

Viņas retās smaršu vielas

Noslēpuma pilniem spēkiem,

Kuras bieži dziedē ļaudis,

Bet vēl biežāk dara vājus -

Kā tās kuru reizi maisa

Gudra' aptieķnieka roka

Vai kāds muļķis krāpnieks ungārs

Kādā tumšā banatā.

*

Kad nu vēras Indijas

Dārza vārti - baļzamiski

Viļņodama vīrakjūra,

Saldi kairu, pārvarīgu

Smaršu grēku plūdi gāzās,

Reibinoši, mulsinoši

Pēkšņi sirdī saplūda -

Sirdī vecai pasaulei.

It kā dzītas ugunsdegļiem,

Liesmu rīkstēm laužu dzīslās

Tagad vēlās asinis,

Baudu alkdamas un zelta -

Bet tik zelts bij kara sauciens,

Jo caur zeltu - savedēju -

Katris viegli var sev iegūt

Visas baudas zemes virsū.

Zelts bij tagad pirmais vārds,

Kuru spāniets izrunāja,

Nākot indiāņu būdā,

Tikai pēc viņš lūdza ūdens.

Mehika un Peru vērās

Zelta slāpju orģijā,

Picaro un Kortecs zeltā -

Zelta skurbā valstījās.

Kvitas templi ieņemot,

Lopecs Vaka zaga sauli,

Centnersmagu zelta sauli;

Bet to pašu nakti vēl

Kauliņos to paspelēja

Tā ka cēlās sakāms vārds:

Tas ir Lopecs, kurš ir sauli

Paspēlējis vēl pirms lēkta.

E! tie bija lieli zagļi,

Spēlētāji, laupītāji

(Nau jau cilvēks gluži pilnīgs),

Bet tie spēja brīnumdarbus,

Pārspēdami neģēlībās

Šausmīgākos zaldātus,

Iesākot ar Holofernu,

Līdz Hainavam, Radeckijam.

Brīnumlaikos arī cilvēks

Izdarīja brīnumdarbus;

Kas spēj nespējamo ticēt,

Tas spēj darīt nespējamo.

Toreiz šaubījās tik nelgas,

Ticēja, kas bija prātīgs;

Dienas brīnumdarbu priekša

Gudrais dziļi lieca galvu.

Dīvaini, iz brīnumlaikiem,

Brīnumticības man šodien

Mūžam prātā atskan nostāsts

Par Huanu Pons de Leon -

Floridu viņš atrada,

Bet viņš velti caurus gadus

Meklēja pēc savu ilgu

Brīnumsalas: Bimini!

*

Bimini! pie tava vārda

Saldām skaņām manās krūtīs

Aiztrīs sirds un nomirušie

Jaunu dienu sapņi mostas.

Matos novītušas puķes,

Sēri noskatās tie manī;

Nomirušas lakstīgalas

Maigi elso asiņojot.

Uztrūkstos es izbaidījies

Un tik spēji kratu savus

Slimos locekļus, ka atirst

Vīles manos nerra svārkos -

Tomēr jāsmejas man beigās,

Jo man šķiet, ka papagaiļi

Ķērca jocīgi un reizē

Skumju pilni: Bimini!

Palīdz', Mūza, gudrā feja

Parnaskalnā, dieva meita,

Palīdz' man un rādi tagad

Dzejas mākslas maģiju -

Rādi, ka tu vari zavēt,

Pārvērt pēkšņi manu dziesmu

Burvju kuģī, kurš lai mani

Projām nes uz Bimini!

Tikko izsaku šo vārdu,

Vēlējums jau piepildījies,

Un no domu stāpeļkrasta

Viļņos laižas burvju kuģis.

Kas uz Bimini brauc līdzi?

Kāpjat iekšā, kungi, dāmas!

Ceļa vējš, un drīz mans kuģis

Aizved jūs uz Bimini.

Jums varbūt ir kaulu sāpes,

Augstie kungi? Skaistās dāmas.

Jūs varbūt sev baltā pierē

Krunciņu jau atradušas?

Nākat līdz uz Bimini,

Tur jūs tiksat izdziedēti

No šīm neģēlīgām kaitēm;

Tur ir ūdens dziedniecībā!

Nebaidaties, kungi, dāmas,

Ļoti stipris ir mans kuģis;

Ozolcietu troheju

Kuģa andrus, kuģa plankas.

Fantāzija sēd pie stūres,

Jautrība mums buras planda,

Žiglais joks ir kuģa puika;

Vai brauc līdzi prāts? - Nau zināms!

Metaforas manas rājas,

Hiperbola ir mans mastkoks,

Zelts - melns - sarkans - mana flaga,

Romantikas teiku krāsas -

Barbarosas trikolora,

Kurā senāk noskatījos

Kifheizerī un tad svētā

Paula domā Frankfurtā. -

Pāri jūrai teiksmu valstī,

Zilai teiksmu pasaulsjūrai

Velk mans kuģis, burvju kuģis

Savas sapņupilnās vagas.

Dzirkstaļojot manā priekšā

Viļņojošā azūrā,

Rotājas un šļāko pulks

Delfīnu ar lielām galvām -

Platās mugurās tiem jāj

Mani ūdens pastenieki

Amoreti, kuri, vaigus

Piepūtuši gliemežragos,

Fanfaras pūš skaļās skaņās -

Bet, ak, klau! tur pēkšņi atskan

Lejā, jūras dzelmē, smiekli,

Jautri smiekli, ņirgāšanās.

Ak, es pazīstu šīs skaņas,

Saldās, zobojošās balsis -

Tās ir vīzīgās un skaistās

Undīnas, kas skeptiski

Smej par manu nerru kuģi,

Maniem nerru pasažieriem,

Manu nerru braukumu,

Braukumu uz Bimini!

I

Vientuls Kubas salas krastā,

Rāmās jūras blāksnas priekšā,

Stāv kāds vīrs un skatās sava

Ainā ūdens spogulī.

Vecs šis vīrs, bet hispāniski

Stalti turas savā stāvā.

Dīvains uzvalks; pus kā jūrnieks,

Pus kā zaldāts viņš ir ģērbies.

Plašas kuģenieku biksas

Plandās apakš briežu ādas

Gaišiem svārkiem; grezni izšūts

Zelta stīgām bandelīrs.

Bandelīrā iekārts garais

Tolediešu tēraudzobens,

Cepurē tam plivinājas

Asinskrāsas gaiļa spalvas.

Skumji viņas apēno

Izdēdej'šu veča vaigu,

Kuru laiks un laika biedri

Nežēlīgi postījuši.

Krustām šķērsām pāri krunkām,

Kuras vecums izvagojis,

Velkas vāji salāpītas

Rētas, kuras cirtis zobens.

Ne ar lielu labpatiku

Sirmgalvis šķiet noskatāmies

Ūdens spogulī uz savu

Novārgušo ģīmetni.

Reizēm viņš kā atgaiņādams

Izstiepj savas abas rokas,

Krata galvu, nopūzdamies

Beigās pats uz sevi saka:

«Vai tas Huans Pons de Leon,

Kurš pie dona Gomeca

Pilsgalma kā pāžs reiz nesa

Skaistas kundzes staltu šlepi?

Slaiks un skaists bij jaunais puisis,

Zelta cirtas jautri vījās.

Tam ap vieglprātīgo galvu,

Pilnu rožu sārtām domām.

Dāmas Seviļā pēc dzirdes

Pazina tā zirga soļus,

Un pie loga viņas steidzās,

Kad viņš aizjāja pa ielām.

Sauca jātnieks savus suņus

Svilpodams un aicinādams:

Jautrās skaņas spiedās sirdī

Nosarkstošām skaistām sievām.

Vai tas Huans Pons de Leon,

Kurš tik briesmīgs bija moriem

Un kā dadžus nokapāja

Viņu turbāntītās galvas?

Granadā uz kaujas lauka

Visa Kristus karaspēka

Priekšā mani dons Gonzalvo

Iecēla par bruņenieku.

Viņas dienas novakarē

Infantenes greznā teltī

Es ar galma skaistām dāmām

Dancoju pie vijoļskaņām.

Bet nedz skaļās vijoļskaņas,

Nedz ar skaisto dāmu glaimus

Dzirdēju es viņas dienas

Vakarā, - kā palaists kumeļš

Mīdīju es teltī plānu,

Ausīs man tik atskanēja

Mīļa, mīļa zvadzēšana -

Mani pirmie zelta pieši.

Līdz ar gadiem arī nāca

Nopietnība, godkārība:

Kolumbam es braucu līdzi

Otrā pasaulsceļojumā.

Uzticams es biju viņam -

Otram lielam Hristoforam,

Kurš ir glābējgaismu nesis

Pagāniem caur jūras bangām.

Mūžam neaizmirst man viņa

Skatu lēnību. Cik klusu

Cieta viņš! tik nakti zvaigznēm,

Viļņiem pauda savas sāpes.

Kad mans admirāls uz mājām

Brauca, es pie Ojeda

Piestājos un viņam līdzi

Devos meklēt tāļas zemes.

Ojeda bij bruņenieks

No pat kājām līdz pat galvai,

Labāks mūžam nesēdēja

Karaļ' Artus' galda galā.

Šķēpiem kauties - viņam bija

Dvēsles prieks. Viņš, jautri smiedams,

Cīnījās pret mežoņbariem,

Kas to aplenca bez skaita.

Ģiftīgs šķēps reiz viņu ķēra, -

Tūdaļ viņš pēc kvēlojoša

Dzelža grāba, jautri smiedams,

Izdedzināja sev brūci.

Reiz, līdz gurniem bradādami

Purvājos uz labu laimi,

Nezinādami, kur iziet,

Neēduši, nedzēruši

Mēs jau bijām maldījušies

Dienas trīsdesmit; no simta

Dividesmits vīriem bija

Astoņdesmit noslāpuši -

Un vēl dziļāks tapa purvājs,

Un mēs brēcām izmisuši, -

Bet bez bailēm Ojeda

Drošina mūs, jautri smiedams.

Vēlāk kļuvu kaujas brālis

Bilbajam, - šis varons bija

Līdzi drošs kā Ojeda,

Tikai gudrāks kara plānos.

Visu augstu domu ērgļi

Viņa galvā perinājās,

Viņa dvēslē atstaroja

Augstsirdība it kā saule.

Spānijai viņš dāvināja

Simtu valstis, - Eiropa

Mazāka un nabagākas

Flandrija un Venēcija.

Algu par šīm simtu valstīm,

Kuras pārspēj plašumā

Eiropu un bagātībā

Flandriju un Venēciju,

Viņam deva kaņepāja

Kakla autu; it kā grēcnieks

San Sebastianas tirgū

Tika pakārts Bilbao.

Ne tik bruņeniecisks vīrs,

Mazāk varonības sirdī,

Tomēr slavens karavadons

Bija Kortecs, dons Fernando.

Sīkai armadai, kas gāja

Ieņemt Mehiku, es līdzi

Kāvos - kara grūtību

Netrūka šai kara gaitā.

Tur es guvu milzums zelta,

Bet ir dzeltanajo drudzi -

Labu daļu veselības,

Ak, es pametu tai zemē.

Sava paša zvaigznei

Uzticēdams, pēdīgi

Atradu še Kubas salu,

Kuru valdu, būdams vietnieks

Huanai no Kastīlijas,

Fernandam no Aragonas,

Kuri man ir labvēlīgi.

Nu es sasniedzis, kam ļaudis

Mūžam kāri pakaļ dzenas:

Karaļcienu, slavu, godu,

Arī Kalatravas zīmi.

Ir vai simtutūkstots peso,

Kaudzes zelta, dārgakmeņi,

Maisi pilni skaistu pērļu -

Kad šīs skaistās pērles redzu,

Mani pārņem skumjas domas:

Labāk manim būtu zobi,

Zobi tā kā jaunās dienās. -

Jaunie zobi! Līdz ar zobiem

Aizgāja i jaunās dienas

Iedomājot vien, aiz dusmām

Griežu zobu truslās saknes.

Jaunie zobi, jaunās dienas,

Ja es varētu jūs atpirkt

Atpakaļ, es labprāt dotu

Visus savus pērļu maisus,

Visus savus dārgakmeņus,

Visas savas zelta kaudzes,

Vērts vai simtutūkstots peso,

Klāt vēl Kalatravas zīmi -

Ņem man mantu, slavu, godu,

Nesauc mani ekselence,

Labāk sauc par muļķa puiku,

Jauno vēpli, jauno snergli!

Jaunava, tu suminātā,

Iežēlojies manis, nerra,

Kas aiz kauna mokās ēdas,

Slēpdams savu lepno vārgu!

Jaunava, tev vienai varu

Atklāt savu sirdi, atzīt,

Ko es mūžam neatzīstu

Debesīs nevienam svētam -

Taču vīrieši ir svētie,

Un ir debesīs, caracho,

It nekam par mani nebūs

Līdzcietīgi pavīpsnot.

Sieviete tu esi, svētā,

Un kaut mūžam nepārejošs

Ir tavs neaizskārtais skaistums,

Tomēr gudrā sievas prātā

Jūti tu, ko iznīcīgais,

Nabags cilvēks cieš, kad viņa

Miesas spēks un cēlais greznums

Vīst un kalst, un paliek smejams!

Ak, par mums daudz laimīgāk!

Ir pat koki, kuriem visiem

Rudens vēji vienā reizē

Noplēš viņu zaļo rotu -

Visiziemā paliek kaili,

Un tur nau neviena jauna

Kociņa, kurš zaļām lapām

Ņirgātos par nokaltējiem.

Bet pie mums, pie ļaudīm,

dzīvo Katris savu gada kārtu;

Kamēr vienam ir jau ziema,

Otram ziedons svaigi smaršo.

Divkārt sāpīgi jūt sirmgalvs

Savu nespēju, kad skata

Jaunu dienu pārspēcību -

Jaunava, tu suminātā!

Nokrati no manām miesām

Nost šo vecumdienu ziemu,

Kas man galvu klāj ar sniegu,

Asinis man aukstas dara, -

Saki saulei, lai tā atkal

Liesmas ielej manās dzīslās,

Saki ziedonim, lai krūtīs

Modina man lakstīgalas, -

Sārtas rozes atdod atkal

Maniem vaigiem, zelta matus

Manai galvai, ak, tu svētā -

Atdod manas jaunās dienas!»

Kad dons Huans Pons de Leon

Tā zem sevis murmināja,

Piepeši viņš abās rokās,

Skumju pārņemts, spieda vaigu.

Un viņš raudāja tik spēji,

Elsoja kā aukas kratīts,

Ka caur kalsno pirkstu starpām

Asras lāsām cauri spiedās.

II

Jūrenieku paradumu

Tura bruņenieks, kaut būdams

Cietā zemē; un kā kuģī

Nakti guļ- viņš hamakā.

Arī viļņu kustēšanos,

Kas to citkārt iežūžoja

Miegā, nevēlas viņš pieciest,

Un viņš hamaku liek šūpot

Uzdevums šis pieferīt Kakai,

Vecai indiānietei,

Kura atgaiņā no viņa

Moskītus ar pāvas spalvām.

Vecā Kaka, šūpodama

Šūpoli ar sirmo bērnu,

Dzied zem sevis pasakainu

Vecu tēvuzemes dziesmu.

Vai ir burvība šai dziesmā?

Jeb vai ir tā sievas balsi,

Kas tik smalki spiedz kā zīles

Čivēšana? Un tā dzied:

«Mazais putniņ Kolibri,

Aizved mūs uz Bimini;

Tec, mēs tevim sekosim.

Karogotās pirogās.

Mazā zivtiņ Brididi,

Aizved mūs uz Bimini;

Peldi, mēs tev sekosim,

Irot vaiņagotām irklēm.

Brīnumsalā Bimini

Mūžam zaļo ziedoņlīksme,

Mūžam zelta cīrulīši

Debess dzīdrē gavilē.

Slaikas puķes pārklājušas

It kā savannas tur zemi,

Kaislīgas ir viņu smaršas,

Viņa krāsas sarkanliesmas.

Lieli palmu koki ceļas

Augsti gaisā, savām lapām

Vēdina tie puķēm lejā

Ēnas skūpstus, maigu vēsmu.

Brīnumsalā Bimini

Plūst vismīlīgākais avots;

Viņā dārgā burvju strautā

Ūdens rit, kas dara jaunu.

Tiklīdz novītušu puķi

Slacina ar viņa ūdens

Dažām lāsām, viņa atkal

Zied un vizo svaigi krāšņa.

Tiklīdz sakaltušu zaru

Slacina ar viņa ūdens

Dažām lāsām, plaukst viņš atkal

Pumpuros im maigi zaļo.

Top viņš atkal jauns un nomet

Vecumu, kā kukainīši

Nomauc savas kāpursegas.

Dažkārt sirmgalvis, kurš dzerot

Kļuvis jauneklis ar zolta

Matiem, kaunējās uz mājām

Atgriezties kā piena puika -

Tāpat daža māmuliņa,

Dzerot jauna pārvērtusēs,

Negribēja iet vairs mājās

Kā tāds skuķēns, pusaugulis -

Tā šie ļautiņi uz mūžiem

Palika tur Bimini;

Pavasars un laime viņus

Saistīja tur jaunībzemē...

Pēc šīs zemes, kur zied mūžam

Jaunība, pēc Bimini

Tvīkst mans prāts un manas ilgas;

Sveiki, sveiki, mīļie draugi!

Vecā kaķe Mimili,

Vecais gailis Kikriki,

Sveiki! mūžam nenāksim

Atpakaļ iz Bimini!»

Tā dzied vecā. Bruņenieks

Klausās dziesmā, miega pārņemts;

Tikai reizēm viņš pa sapņiem

Čukst kā bērniņš: Bimini!

III

Jautri saule staro pāri

Kubas piekrastei un golfam:

Liekas, zilā debess dzīdre

Viļņojas no vijoļskaņām.

Kā no pavasara skūpstiem

Piesarkuse, raibā tērpā,

Dārgos smaragdos kā brūte

Zied un kvēlo skaistā sala.

Krasta malā košās krāsās

Ļaudis mudž no visām šķirām,

Visiem vecumiem, bet sirdis

Cilā visiem vienāds pukstiens.

Vienas remdētājas domas

Visus līdzi sagrābušas,

Līdzi laimojušas, - viņas

Rādās vecas beguīnas

Klusā prieka trīsējumā,

Kad tā atvelkas uz kruķiem,

Rožukroņa krelles pirkstos,

Tēvareizes skaitīdama -

Viņas remdētājas domas

Rādās arī saldos smaidos

Siņorīnas lūpās, kuru

Atnes zelta palankīnā, -

Puķi viņa mutē tura,

Ķircinās ar bruņenieku,

Kurš tai blakus jautri soļo,

Griezdams savu ūsu galus, -

Gājiens iet uz viņu augsto

Altāru, kurš ticis uzcelts

Še zem klajām debesīm

Jūras malā un ar puķēm

Appušķots, ar svēto bildēm,

Palmām, lentām, sudrabtraukiem,

Zelta vizuļiem un vaska

Svecēm, kuras jautri liesmo.

Viņa eminence bīskaps

Še pie jūras tura mišas,

Un ar dziesmām, aizlūgumiem

Viņš grib svētību dot ceļā

Viņai sapulcētai flotei,

Kura šūpojas tur ostā,

Gatava, lai dotos jūrā

Braukt uz salu Bimini.

Še tie kuģi, kurus Huans

Pons de Leon sapulcējis,

Sarīkojis, lai ar viņiem

Uzmeklētu Bimini,

Tur, kur atjaunotājs - ūdens

Maigi verd. - No krasta seko

Tūkstots laimes vēlējumu

Viņam, laužu paglābējam,

Viņam, pasauls labdarim -

Katris taču cer, ka bruņnieks

Pārvedīs tam atgriezdamies

Butelīti jaunības!

Dažs jau tagad garā sūkā

Tādu veldzi, un no prieka

Viņi līgojas kā kuģi,

Kuri ostā enkuroti.

Flotila no pieciem kuģiem

Sastādīta - viena liela

Karavela, tad vēl divas

Felukas un divas mazas

Brigantīnas. Karavela

Ir par admirāļa kuģi -

Flagā ģerbons: Kastīlijas,

Leonas un. Aragonas.

Admirāļa kuģis pusķots

It kā lapu būda meijām,

Puķu vaiņagiem un vītnēm,

Raibiem plandu karodziņiem.

Speranza - tā sauc to kuģi, -

Pakaļgalā uzstādīta

Donnas ģīmetne kā lelle,

Izcirsta no ozolkoka,

Nokrāsota īsti stiprām

Firnisotām. krāsām, kuras

Lietus nebaidās, nedz vēja, -

Stalta figūra no regas:

Ugunssarkana ir seja,

Ugunssarkans kaklis, krūtis,

Zaļš turpret' ap krutīm ņieburs,

Zaļa arī svārku krāsa.

Zaļš ir arī galvā vaiņags,

Piķa melni mati, acis,

Uzacis ir piķa melnas, -

Enkuri tā rokā tura.

Flotes armādai ap simtu

Astoņdesmit vīru; līdzi

Ira tikai sešas sievas

Un tāpat tik seši priestri.

Karavelā, kurai Huans

Pons de Leon pats kā vadons,

Ira astoņdesmit vīru,

Viena dāma, Kaku sauc

Viņu dāmu, jā, tā vecā

Kaka tagad ira dāma,

Saucas donna Huanita,

Kopš to bruņnieks godā cēlis.

Nu tā - hamakšūpoļdāma,

Mušuganes virsmeistere,

Vīnlējēja sagaidāmai

Jaunībai tur Bimini.

Savam amatam par zīmi

Zelta kausu rokā tura,

Līdzi Hēbei ietērpusēs

Augsti joztā tunikā.

Dārgas briseliešu spices,

Pērļu rotas virkņu virknēm

Zobojosi apklāj donnas

Novītušos daiļumus.

Rokoko un kanibāļu,

Karaību – Pornpadūras

Jauktā garšā mati sprausti,

Augstā galvas rota pilna

Sīku putniņu, tik sīku

Tā kā kukaiņi, tik krāšņu

Tā kā ugunīgas puķes,

Taisītas no dargakmeņiem.

Šāda nerra galvas rota,

Sasprausta no putniem, brangi

Pieder Kakas dīvainajam

Papagaiļu putnu sejam.

Līdzi stādāms smieklīgajam

Ķēmam Huans Pons de Leon,

Kurš, it droši pieļaudamies,

Ka tiks atjaunots jau drīzi,

Jau priekš laika steidzies tērpties

Mīļo jauno dienu drēbēs

Un ir raibi sagodījies

Modes ģeķu uzvalkā:

Knābju kurpes, sudraboti

Zvārgulīši purnu galos,

Biksām viena kāja zaļa,

Kamēr otra rožukrāsās,

Rožukrāsas, vēl ar strīpām -

Puzurota atlasjaka,

Īsiņš mētels vienā pleca, -

Bareta trim strausa spalvām -

Tādā ģērbā sastaltojies,

Rokā kokle, palēkdamies

Admirāls pa kuģi staiga,

Izdalīdams pavēles.

Pavēl ļaudīm, lai ceļ augšā

Enkurus tai acumirklī,

Kad par mišu beigām ziņo

Signāli no krasta malas.

Pavēl zaldātiem, lai kuģos

Šauj iz visiem lielgabaliem

Goda šāvienu trīs dučus,

Atvadīdamies no Kubas;

Pavēl - smejas, riņķī griežas

Viņš uz papēža ka vilciņš -

Līdz pat reibumam to pārņem

Saldais sapņu cerībdzēriens -

Un viņš knaiba savas kokles

Tievās stīgas, ka tās īdā,

Vecā, aizsmakušā balsī

Spiedz viņš vecās dziesmas vārdus:

«Mazais putniņ Kolibri,

Mazā zivtiņ Brididi,

Tekat jūs papriekšu, rādat

Ceļu mums uz Bimini!»

IV

Huans Pons de Leon tiešām

Nebij nelga, pasakotājs,

Kad viņš devās ceļojumā

Meklēt salu Bimini.

Viņš par to, ka tāda sala

Pastāv, mūžam nešaubījās -

Viņa vecās Kakas dziesma

Droša liecība tam bija.

Jūrnieks vairāk brīnumticīgs

Nekā citi zemes bērni:

Viņam taču acu priekšā

Dedzin lieli debesbrīni,

Kamēr apkārt mūžam puto

Noslēpumu pilnā jūra,

Kuras klēpim izniruse

Dienās donna Afrodīta. -

*

Turpmāk savos trohajos

Mēs pēc tiesas pavēstīsim,

Kā šis bruņinieks daudz raižu,

Grūtību un bēdu cieta. -

Ak! nevis no vecām kaitēm

Tika dziedēts viņš, nē, nabags

Kļuva piemeklēts no daudzām

Ļaunām ligām, miesas lažām.

Meklēdams pēc jaunām dienām,

Viņš ik dienas kļuva vecāks,

Krunku pilns un izdēdējis

Beigās nāca viņš tai zemē,

Klusā zemē, kurā drūmi,

Apēnots no cipreszariem,

Čalo strautiņš, kura ūdens

Arī brīnumaini dziedē -

Lēte saukts šis labais ūdens!

Dzer no tā, tu aizmirsīsi

Savas bēdas, - aizmirsīsi

Visu, ko tu kādreiz cietis, -

Labais ūdens! labā zeme!

Kas tur nonāk, tas nemūžam

Neatstās to, - jo šī zeme,

Tā ir īstā Bimini.