ZIEMEĻJŪRA

PIRMAIS CIKLS

Būt nesavtīgam visās lietās, visnesavtīgākam mīlā un draudzībā, tas bija mans augstākais prieks, mana maksima, mana izdare, tā ka viņš pārdrošais, vēlākais vārds: «Ka es tevi mīlu, kas tev tur daļas?» - man teikts it kā no pašas dvēseles.

I

KRONĒŠANA

Jūs dziesmas! Jūs manas labās dziesmas!

Augšā! un sprangājat bruņas!

Lai atskan taures!

Un vairogā uzceļat man

Šo jauno meitiņu,

Kas tagad par visu manu sirdi

Lai valda kā karaliene.

Sveika! Tu jaunā karaliene!

No saules tur augšā

Es norauju staroši sarkano zeltu

Un aužu diadēmu no tā

Tavai svētītai galvai.

No plīvu zilzīda debesu segas

Dārgu gabalu nogriežu nost

Un sedzu kā kroņamēteli tev

Ap taviem karaliskiem pleciem.

Es galma ļaudis tev dodu;

Stīvi ietērptas sonetas,

Lepnas tercīnas, laipnas stancas;

Mans asprāts par priekšskrējēju tev būs,

Mana tantāzija par galmanerru,

Un herolds lai ir tev mans humors

Ar smejošu asaru ģerbonī.

Bet pats es, karaliene,

Ceļos nometos tava priekšā

Un sveikdams uz sārtsamta spilveniņa

Nododu tev To drusciņu prāta,

Ko man aiz žēlastības atstāja

Tava priekštece valstībā.

II

VAKARA KRĒSLA

Bālajā jūras krastā

Sēdēju domuskumīgs un vientuls.

Jau saule lejā slīka un meta

Kvēlin - sarkanas švītras pār selgu,

Un baltie, tāļie viļņi,

No paisuma dzīti,

Šņāca un putoja tuvāk un tuvāk -

Tur smej un murmina, vaid un dūc,

Pa starpām kā maigas šūpoļudziesmas -

Man likās, ka dzirdu pusaizmirstas teikas,

Sensenas mīlīgas pasakas,

Kuras es reiz kā zēns

Padzirdēju no kaimiņu bērniem,

Kad mēs vasaras vakarā

Uz nama trepju akmeņkāpēm

Sēdāmies klusi, lai uzklausītos

Ar mazām, pukstošām sirdīm

Un ziņkāri gudrām acīm;

Bet lielās meitenes tikmēr

Sēdēja iepret' pie loga

Blakus smaršotiem puķupodiem,

Rožu sejiņas,

Smaidošas, mēnessapspīdētas.

III

SAULES RIETS

Lejā plašā un aiztrīsošā

Sudrabpelēkā pasaulsjūrā,

Gaisa tēli, rožaini apdvesti,

Seko viņai; un iepret'

No rudens krēslainām mākoņu segām

Bēdīgs, nāvesbāls vaigs -

Mēnesis skatās,

Un aiz viņa kā gaismasdzirkstes

Miglaini tāļi spīgo zvaigznes.

Reiz pie debesnn spīdēja,

Laulībā vienoti,

Lūna, dieve, un saulesdievs Sols,

Un ap viņiem drūzmējās zvaigznītes, -

Mazie, nevainīgie bērniņi.

Bet ļaunas mēles čukstēja ķildas,

Un naidīgi šķīrās

Augstais, starošais laulāts pāris.

Tagad vientuļā greznībā dienu

Staigā tur augšā saulesdievs,

Savas greznības dēļ

Pielūgts un augsti apdziedāts

No lepniem, laimē rūdītiem ļaudīm.

Bet nakti

Pie debesīm rādās Lūna,

Nabaga māte,

Ar saviem bāreņiem zvaigžņu bērniem,

Un viņa zaigo klusās sērās,

Un mīlošas meitiņas un dzejnieki

Ziedo tai asras un dziesmas.

Un maigā Lūna? Ar sievietes prātu

Aizvien vēl mīl savu skaisto vīru.

Vakarā viņa, trīsoša, bāla,

Klausās iz vieglas mākoņu miglas

Un sāpīgi skatās pēc aizejošā,

Un vēlētos bailīgi saukt viņu: «Nāc!

Nāc! pēc tevis bērniņi prasa -»,

Bet spītīgais saulesdievs,

Ieraugot Lūnu, aiztvīkst

Divkāršā purpurā

No dusmām un sāpēm,

Un nepielūdzams viņš lejā steidz

Savā viļņuaukstajā atraitņa gultā.

*

Ļaunas, čukstošas mēles

Nesa tā sāpes un postu

Pat pār mūžīgiem dieviem.

Un nabaga dievi debesīs augšā

Staigā nu mokupilni

Bez miera nebeidzamus ceļus

Un nevar mirt,

Un nēsā sev līdz

Savu starošo vārgu.

Bet es, citvēku bērns,

Zemustādītais, nāves laimotais,

Es nesūdzos ilgāk.

IV

NAKTS, JURMALĀ

Auksta, bez zvaigznēm ir nakts,

Žāvājas jūra;

Un uz jūras uz. vēdera guļus

Izlaidies bezveida ziemels,

Un slepu ar stenu apspiestu balsi,

Kā tiepīgs gremža, kas lāga dūšā,

Pļāpā viņš ūdenī iekšā

Un stāsta daudz traku stāstu,

Sensenas teikas no norvēģiem,

Pa starpām smejas, ka tāļumā noskan, un kauc

Buramas dziesmas no Edas

Un rūnu vārdus,

Tik tumši spīvus un burvīgi stiprus,

Ka baltie jūrasbērni

Augsti uzlec un gavilē,

Apreibuši no pārgalvības.

Tikmēr lēzenā krastā

Soļo svošnieks ar savu sirdi,

Kas trakāka vēl par vēju un viļņiem.

Kur viņa kāja sper,

Dzirksteles dzirkst un gliemeži čirkst;

Un cieši viņš pelēkā mētelī tinas

Un aši soļo pa vēsmošo nakti,

Droši vadīts no sīkās liesmas,

Kas viļinoši un mīļi viz

Vientuļā zvejnieka būdā.

Tēvs un brālis ir jūrā,

Un viena, vienviena palika tur

Būdā zvejnieka rneita,

Brīnumu daiļā zvejnieka meita.

Pie pavarda sēd

Un klausās, kā ūdenskatlis

Ilgusaldi un slepeni sīc.

Viņa sprakstošus žagarus ugunī met

Un liesmās pūš,

Ka plīvu sarkanās gaismas

Burvīgi mīlīgi atspīd

Ziedošā vaigā,

Sārtos un baltos plecos,

Kas aizkustinoši lūko

Laukā no rupjā, pelēkā krekla,

Un mazajā, rūpīgā rociņā,

Kas apakšsvārciņus ciešāk sien

Ap smalkajiem gurniem.

Un iekšā ienāk nakts svešnieks;

Mīlasdroši dus viņa acis

Uz baltās, slaikās meitenītes,

Kas viņa priekšā nodrebot stāv,

Līdzi kā biedēta lilija,

Un zemē viņš mēteli nomet

Un smejas, un teic:

«Palūk, mans bērns, ka es turu vardu

Un es nāku, un līdzi man nāk

Vecais laiks, kad debesu dievi

Nokāpa lejā pie cilvēku meitām

Un kad apskāva cilvēku meitas

Un radīja ar viņām

Cepterusnesošas karaļu dzimtas

Un varoņus, pasaules brīnus.

Bet nebrīnies ilgāk, mans bērns,

Par manu dievību

Un, es lūdzu, vāri man tēju ar rumu,

Jo ārā bij auksts,

Un tādā naktsgaisā

Salstam i mēs, mēs mūžīgie dievi,

Un dabonam aši dievišķas iesnas

Un nemirstīgāko klepu.»

V

POSEIDONS

Saules vizumi rotājās

Pāri par plašiveļošos jūru;

Ostas tāļumā spīdēja kuģis,

Kam uz dzimteni bij mani vest,

Bet trūka laba braucamā vēja,

Es vēl mierīgi sēdēju baltās kāpās

Vientuļā krastā.

Un es lasīju dziesmu par Odiseju,

Veco, mūžīgi jauno dziesmu,

No kuras jūrascauršņāktām lapām

Man līksmi dvašoja pretī

Dievekļu dvaša

Un ziedošais Hellādas debess.

Ticīgi sekoja mana cēlā sirds

Lāerta dēlam maldos un spailēs,

Sēdās tam līdzi, dvēselesskumja,

Pie viesmīļiem pavardiem,

Kur karalienes purpuru vērpa,

Un palīdzēja tam melot un laimīgi bēgt

No milzeņu alām un nimfu rokām;

Sekoja viņam kimriskā naktī

Un vētrā, un kuģalūsmē

Un cieta tam līdzi nesakāmu vārgu.

Vaidot es teicu: «Tu ļaunais Poseidons!

Briesmīgas ir tavas dusmas,

Un man pašam ir bail,

Kā pārbraukšu mājās.»

Tikko es teicu tos vārdus,

Putojās jūra

Un ārā nāca no baltiem viļņiem

Niedrupuškotā jūrdieva galva,

Un ņirdzot viņš sauca:

«Nebīsties, dzejnieciņ, tā!

Es negribu aizskart necik

Tavu nabaga kuģīti,

Nedz tavu mīļo dzīvību baidēt

Ar pārāk šaubāmu šūpošanu.

Nekad manis kaitinājis tu neesi,

Priama svētajā pilī,

Neviena matiņa neesi apdedzis

Mana dēla Polifēma acīm,

Nekad ar padomu tevi nau sargājusi

Gudrības dieve Pallāda Atēna!»

Tā Poseidons sauca

Un ienira atpakaļ jūrā;

Par rupjo jūrnieka joku

Nosmējās ūdeņu dzelmē

Amfitrīta, lempīgā zivjusieva,

Un Nēreja pamuļķās meitas.

VI

IZSKAIDROJUMS

Atkrēslojot atnāca vakars,

Kaislāk trakoja plūsma,

Un es sēdēju krastā un skatījos

Viļņu baltajā dejā,

Un krūts man uzplūda kā jūra,

Kā dziļas dzimtenesilgas sagrāba mani

Pēc tevis, tu daiļais tēls,

Kas visur lido ap mani

Un visur mani sauc,

Visur, visur,

Vēja šņākoņā, jūras krākoņā

Un nopūtās paša krūtī.

Ar vieglu niedru es rakstīju smiltīs:

«Agnes, es tevi mīlu!»

Bet ļauni viļņi pārlējās pāri

Pār saldiem atzīšanās vārdiem

Lūstošā niedra, klīstošā smilts,

Sķīstošie viļņi, jums neticu vairs!

Debess top tumšāks, sirds man top kaislāka,

Ar stipru roku no norvēģu mežiem

Rauju es augstāko priedi

Un iemērcu to

Etnas kvēlošā rīklē, - ar tādu

Ugunsslacītu milzeņuspalvu

Rakstu es tumšos debesu griestos:

«Agnes, es tevi mīlu!»

Ikvienu nakti nu liesmo

Tur augšā mūžīgais liesmuraksts,

Un visas nākošās paaudžu audzes

Lasa ar gavilēm debesuvārdus:

«Agnes, es tevi mīlu!»

VII

NAKTI KAJĪTĀ

Ir jūrai savas pērles,

Ir zvaigznes debesīm,

Bet manai sirdij, sirdij,

Bet sirdij sava mīla.

Ir liela jūra un debess,

Bet lielāka mana sirds,

Un skaistāk par pērlēm un zvaigznēm

Staro un spīd mana mīla.

Tu mazā, jaunā meitiņ,

Nāc man pie lielas sirds;

Vai gluži gaist aiz mīlas.

*

Viņā zilā debessegā,

Kur tik skaisti zvaigznes vizo,

Spiestu skūpstot savas lūpas,

Spiestu kaisli, spēji raudot.

Viņas zvaigznes, tās ir acis

Manai mīļai, tūkstotskārtim

Vizo tās un sveicin' laipni

Lejā man no debessegas.

Turp uz zilo debessegu,

Turp uz manas mīļās acīm

Bijīgi es ceļu rokas,

Un es lūdzu, lūgtin lūdzu:

«Acis, žēlastības liesmas,

Dodat svētību šai dvēslei,

Ļaujat manim mirt un iegūt

Jūs un visas jūsu debess!»

*

No tām debessacīm augšā

Klusā nakti, mana dvēsle

Plešas mīlasplaša, plaša.

Ak, jūs debessacis augšā!

Izraudaties manā dvēslē,

Lai no gaisām zvaigžņuasrām

Pānpārplūst mana dvēsle.

*

Iežūžots no jūrasviļņiem.

Un no sapņojošām domām,

Klusi kajītā es guļu,

Savā tumšā kaktagultā.

Cauri vērtai lūkai redzu

Augšā augsti gaišās zvaigznes,

Manas saldās mīļmeitiņas

Visumīļās, saldās acis.

Visumīļās, saldās acis

Sargam stāv pār manu galvu,

Un tās mirkšina un mirgo

Man no zilās debessegas.

Turp uz zilo debessegu

Skatos laimesgaras stundas,

Kamēr bālgans miglasplīvurs

Aizsedz manim mīļās acis.

*

Pret kuģasienas dēļiem,

Kur mana sapņainā galva guļ,

Atsitas viļņi, tie bargie viļņi;

Tie šņāko un čukst

Man slepeni ausīs:

«Negudrais puisi!

Tev rokas īsas, un debess tāļu,

Un zvaigznes augšā ir piesistas ciet.

Ar zeltītām naglām, -

Par velti ir ilgas, par velti ir vaidi,

Vislabākais būtu tev iemigt»

*

Es sapni redzēju kā plašu lauku,

Bij klusu, baltu sniegu plaši klāts,

Zem baltā sniega gulēju es, aprakts

Un vientuļaukstā nāves miegā midzis.

Bet augšā tur no tumšās debess vērās

Uz manu kapu lejā zvaigžņu acis,

Tās saldās acis! Spīdēj' uzvaroši

Un klusi līksmi, bet tik mīlaspilnas.

VIII

AUKA

Kā auka trako

Un viļņus šauš,

Un viļņi, šutoši, putoši,

Saslejas torņiem un veļas kā dzīvi

Bālgani ūdeņu kalni,

Un kuģītis viņos augšā kāpj

Steigdamies, elsdams

Un piepeši lejā grūst

Melnos, atvērtos atvaru domjos -

Ak, jūra!

Daiļuma, putudzimušās māte!

Mīlas vecmāte! saudzē mani!

Jau lido, sekdama līķus,

Baltā, spokainā kaiva

Un knābi pie mastkoka slauka,

Un rijīga alkst pēc manas sirds,

Kas skandina tavas meitas slavu

Un ko tavs meitasdēls, mazais niekdars,

Sev rotaļai ņēmis.

Ak, velti man lūgties un gaust!

Mans sauciens dūcošā aukā gaist,

Vēju kautiņa troksnī.

Kā ārprātanams no skaņām!

Un cauri viņām es dzirdu skaidri:

Viļina kokļubalsis,

Ilgukaislīgas dziesmas,

Dvēseli kveldošas, dvēseli plosošas,

Un es pazīstu balsi.

Tāļi Skotijas klinšainā krastā,

Kur rēgojas pelēka pils,

Tur pie augsti velvētā loga

Skaista, sirdzēja sieva stāv,

Caurspīdīgi marmorbāla,

Un viņa skandina kokli un dzied,

Un viņas garās matšķiesnas vanda vējš

Un viņas tumšo dziesmu nes

Pār plašo, aukaino jūru.

IX

JŪRASKLUSUMS

Jūrasklusums! Savus starus

Viļņojošās zelta rotās

Kuģis izdzen zaļas vagas.

Stūrei blakus stūrmans licies,

Kņūpu guļ un klusi krāko.

Tup pie masta, buras lāpot,

Apdarvotais kuģapuika.

Aiz tā vaigu netīrumiem

Sārti kvēlo, žēli raustās

Platā mute, sāpjupilnas

Skatās lielās, skaistās acis.

Jo tā priekšā stāv pats kapteins,

Kliedz un lād, un sauc to blēdi:

«Blēdi, tu man vienu siļķi

Nozagi no lielās mucas!»

Jūrasklusums! Iznirst ārā

Gudra zivtiņa no viļņiem,

Silda galviņu sev saulē,

Līksmi plikšina ar asti.

Pēkšņi lejā šaujas kaiva,

Knābī ašo laupījumu

Ceļas atkal zilā gaisā.

X

JŪRASSPOKS

Bet es gulēju kuģa malā

Un skatījos sapņojošām acīm.

Lejā spoguļskaidrajā velgā,

Un skatījos dziļāk un dziļāk -

Līdz dziļi jūrasdzelmē,

Sākot kā miglainas ēnas,

Bet tad pa mazam noteiktās krāsās

Rādījās baznīcu torņi un jumti,

Un beigās saulskaidri vesels pilsēts,

Senlaiku holandisks

Un cilvēkupilns.

Melnos mēteļos nopietni vīri

Baltiem krāgiom un godaķēdēm,

Un gariem zobeniem, un gariem ģīmjiem

Uz trepjuaugsto domes namu,

Kur akmens ķeizarutēli

Sargam ar ceptri un zobenu stāv.

Netāļi, garu namurindu priekšā,

Kur spoguļspoži logi

Un piramīdās apcirptas liepas,

Staigā jaunavas, zīdā čaukstot,

Slaikiem ņieburiem; ziedusejas

Rātni melnās micītēs slēgtas

Un plūstošos zeltainos matos.

Raibi zēni spāniskā tērpā

Soļo garām un klanās.

Vecīgas sievas

Brūnās, senvalkātās drēbēs,

Rožukroņus un dziesmugrāmatas rokās,

Sīkiem solīšiem steidzas

Uz lielo dievnamu,

Un ērģeļu duņas.

I mani sagrābj tāļās balss

Noslēpumainas šalkas!

Bezgala ilgas, dziļas sēras

Man sirdī spiežas,

Man tikko dziedētā sirdī;

Man liekas, ka manas vātis tiktu

No mīļām lūpām atskūpstītas

Un atkal asiņotu

Karstas, sarkanas lāsas,

Uz vecu namu tur dzelmē,

Dziļajā jūras pilī,

Uz vecu smailijumtainu namu,

Kas, laužu atstāts, sērīgi stāv;

Tik vien pie zemajā loga

Meitene sēd,

Uz roku atspiedusi galvu,

Kā nabags, aizmirsts bērns, -

Un es pazīstu tevi, nabaga aizmirstais bērns!

Tik dziļi, jūrasdziļi

Tu slēpies no manis

Aiz bērnišķa untuma

Un nevarēji vairs augšā tikt,

Un sēdēji sveša starp svešiem ļaudīm

Gadusimteņus ilgi,

Kamēr es, dvēseli sērām pilnu,

Pa visu zemi meklēju tevi

Un meklēju vienmēr,

Tu mūžam mīļotā,

Tu sen zudusī,

Tu reiz atrastā -

Es atradu tevi un redzu atkal

To saldo vaigu,

Tās gudrās, mīļās acis

Un maigos smaidus -

Es mūžam vairs negribu atstāt tevi,

Un es nāku lejā pie tevis.

Un izplestām rokām

Es metos lejā pie tavas sirds -

Bet īstā laikā vēl

Saķēra mani aiz kājas kapteins

Un atvilka nost no kuģa malas,

Un sapīcis smiedamies sauca;

«Ko jūs, pie velna, doktor?»

XI

ŠĶĪSTĪŠANA

Paliec tu savā jūras dzelmē,

Ārprāta sapnis,

Kas tu reizi dažlabu nakti

Man tirdīji sirdi ar viltus laimi

Un tagad kā jūrasspoks

Apdraudi mani pat gaišā diena -

Paliec tu lejā tur mūžam,

Un es nometu vēl turp lejā pie tevis

Visas savas sāpes un grēkus,

Un nerra cepuri ar pulkstenīšiem,

Kas tinkšēja man tik ilgi ap galvu,

Un liekulības

Salto, vizošo čūskasādu,

Kas man tik ilgi ap dvēsli tinās,

Ap sirgstošo dvēseli,

Dievaliedzēju, eņģeļuliedzēju,

Nelaimes dvēsli -

Hoiho! hoiho! jau ceļas vējš!

Atraisat buras! Tās plešas un plandās!

Pār klusi postīgo blāksni pāri

Kuģis steidz,

Un gavilē brīvotā dvēsle.

XI

MIERS

Augsti debesīs stāvēja saule,

Balti mākoņi viļņoja apkārt;

Jūra bij klusa,

Un domīgs es gulēju kuģa galā,

Sapņaini domīgs - un pus pa miegiem

Un pus nomodā redzēju Kristu,

Pasaules Pestītāju.

Plandoši baltā ģērbā

Gāja viņš milzīgi liels,

Viņa galva debesīs sniedzās,

Rokas viņš svētīdams stiepa

Pār zemi un jūru;

Un kā sirdi sev krūtīs

Viņš nesa sauli,

Sarkano, kvēlošo sauli,

Un sarkanā, kvēlošā saulessirds

Iežēlodamās laistīja starus

Un savu maigo, sērsvēto vizmu

Apgaismojot un sildot

Zvanu skaņas svinīgi plūda

Šurpu un turpu, kā gulbji vilka

Aiz rožu lentām peldošo kuģi

Un vilka to viegli pie zaļā krasta,

Kur cilvēki dzīvo augstās pilīs

Rēgošiem torņiem.

Ak, miera brīnums! Cik kluss bij pilsēts!

Aprima dobjā trosma

Un pa tīrām, skanošām ielām

Staigāja ļaudis baltās drēbēs,

Palmzariem rokās;

Un, kur satikās divi,

Saprazdamies tie uzlūkojās,

Un, ietrīsot mīlā un nesavtībā,

Skūpstījās tie uz pieri

Un raudzījās augšup

Uz Pestītāja sirdi,

Kas izlīdzinot priecīgi lēja

Savas sarkanās asinis stariem lejup, -

Un trejkārt laimīgi tie sauca:

«Sumināts lai ir Jēzus Kristus!»

*

Kaut tu būt' izdomājis šo sapņu ainu,

Ko tu dotu par to, Vismīļākais!

Kas esi galvā un gurnos tik vājā,

Bet toties ticībā tik stiprs

Un trejādību vientiesi cieni,

Un mopsi un krustu, un ķetnu

Augstai labdarei skūpsti ik dien',

Un esi uzsvētuļojies uz augšu

Par galmapadomnieku, tad justīcpadomnieku

Un beigās par padomnieku pie valdības

Dievbijīgajā pilsētā,

Un svētās Šprēupes pacietīgs ūdens

Dvēseles mazgā un atšķaida tēju -

Kaut tu būt' izdomājis šo sapņu ainu,

Vismīļākais!

Tu nestu to tirgū augstākās vietās,

Tavs mīkstais mirkšacu vaigs

Izplūstu gluži svētpazemībā,

Un viņas augstdzimtība

Aizgrābta, trīsoša jūsmās,

Lūdzot mestos tev līdzās ceļos,

Un viņas acis, svētlaimīgi spīdot,

Solītu dot tevim piemaksu algai

Simts dālderu prūšu naudā,

Un tu stostītos, salicis rokas:

«Sumināts lai ir Jēzus Kristus!»