BIARMIJA

Kur tu esi, dziesmu purpurs?

Kur tu, seno laiku smaragds?

Kur jūs, lielās dzīves stelles?

Kur jūs, lielo audu spoles?

Apklusušo dienu meti,

Vecu pagājušu laiku? -

Sēdās vecu laiku pīle

Tumšu ēnu akmeņstarpā -

«Aizmirsušās senās dziesmas,

Nau vairs guznā viņu teiku,

Mīklu runu, burvju vārdu,

Tautas daiļas valodiņas.»

II

KOMIMORTS

Mežs mans senais, mežs mans svētais,

Dod man dižskanīgas dziesmas!

Rādi manim visas stigas,

Visas koku starpu vijas,

Stumbru pēdas, sakņu lokus!

Avottekas, acis, urgas,

Lielo upju sīkās sākas

Tumšā apēnotā parmā:

Zīmē klinšu granītstāvus,

Porfīrveida stabu stulmus!

Māci manim burvju mākslas,

Stipro tunu slēptos vārdus! -

Rādi manim putnu pērkļus

Smailo egļu, lepno priežu

Virsotnītēs augstos kalnos!

Mežs mans mīļais, mežs mans svētais,

Kurš zin mēmos noslēpumus,

Kas tiem kalniem upju starpā,

Tas šai saulē ilgi dzīvos!

Baltais jagels, čaukstu sūna

Zili cekulainos kalnos,

Zelta ciņi, sakārnīši

Purvu, leju pamalēs!

Lūgdams nāku es pie jums:

Stāstat manim neslēpdami,

Kas še bijis senos laikos!

Sakat manim visu tiesu,

Kādi viņu lieli darbi?

Ta es lūdzu raudādams,

Asras liedams tumšos mežos.

Tādus vārdus manim bilzdams:

«Savas spēka kājas virzi

Prom uz ziemeļmalistatu!

Ej bez bēdu purvam pāri,

Kalniem pāri, lejām pāri,

Upju gultnēm peldi pāri,

Neklausies uz mežu šalku,

Ūdenskrāču straujo dziesmu;

Pāri jāiet, garām jāiet

Neskaties tu arī apkārt -

Ne pa kreisi, ne pa labi!

Platas upes, tāļas plūsmas,

Miglā lītu salu pulkus -

Visus atstāj nevērodams!

Dienu vienu, otru, trešu,

Cik to dienu, tik to nakšu,

Ej tik vien un neatskaties!

Būdiņa uz tevi vērsies:

Divi logi, čikstošs lievens -

Tanī būdā iekšā eji!

Sēd pie galda vecis, raksta,

Visu zin, kas bij, kas nebij,

Bārda viņam aršīngara,

Mati balti tā kā ledus,

Acis melnas tā kā debess

Pusnakts stundā, spoku stundā,

Ziemas salā, vētras klusmē,

Tā tu runā uz to veci:

«Komimort, bezgrēka veci!

Teiku teicējs tu pār visiem!

Lielākais tu tuns un burvis!

Rādi manim seno teiku,

Seno dziesmu dārgakmeņus,

Seno vārdu hrizoprazus,

Rubīnus no tautas runas!

Rādi asru dimantiņus,

Sakāmvārdu halcedonus,

Neaizmirstu, gudru runu;

Rādi koraļļus, kas viļņos

Zaļos ūdeņos un salās,

Spožās plūsmas okeānos,

Tuvu lielās trosmas straumēm,

Tuvu zemes, jūras nabai!

Atver durvis saviem brīniem,

Iedomām liec iekustēties:

Izaugtu bez pretestībām

Tur uz gaišo stāstu druvām,

Tur uz brīvo gleznu laukiem, -

Senās brīvās, lielās gleznas,

Domu pilnās, kaisles pilnās,

Pilnas raibu, skaistu krāsu.»

Tad tas vecis atvērs muti,

Dziesmu kamols iesāks ritēt

Garā raibu krāsu lentā:

Redzēsi tu varoņsaimi,

Slavaspilnos, gudros, lielos

Pagājušu laiku vīrus!»

Tādus vārdus krauklis teica,

Ceļu manim norādīja,

Īstās zīmes manim deva,

Veda mani taisnā stigā

Tur, kur miers un dzīves mērķis,

Tur, kur visam aizmirstība,

Sirdssāpēm un pasaulsāpēm.

Te man vērās dziesmu tīne:

Zilos dūmos atlidoja,

Mēļos tvaikos atgaroja

Atmodušies senie laiki.

Dziesmu diegi ritinājās,

Sudraboti, pazeltīti,

Vēlu vakarā pie sila,

Tuvu skaļiem avotiem,

Kristālupju iztekām,

Te no zemes dziļā klēpja

Iztecēja teiku urga,

Senu laiku burvjuteiku.

Izlaidās te bišu spieti,

Dīcot, sīcot glāžu spārniem, -

Kamenes līdz novakaram

Pļavas klīda smaršu zālē,

Meklēdamas kumelītes

Balti zelta ziedu lapām,

Maija rīta maigumiņa.

Tās ne bites bij, kas dīca,

Tās ne kamenes, kas klīda:

Dziesmu skaņas, teiku stāsti,

Parunas un sakāmvārdi,

Tie tur drūzmējās un laidās,

Izvijās un lokos liecās,

Taisni izstiepās kā bultas.

Līkais loks tur bija dižens,

Nepieredzēts bija strēlnieks: -

Burtnieks - tuns, kas mežos dzīvo,

Brīnum - noslēpumu burvis,

Apbūrējs un novārdotājs,

Melngrāmatnieks, siržu pētnieks.

Daiļrunīgais Komimorts.

Egles zelta čiekuriņiem,

Sarkanotās parmas priedes

Izbronzētiem zaru matiem

Vakarstundā, rietas stundā,

Liecās egles, liecās priedes,

Godu deva Komimortam,

Kad viņšmuti atdarija,

Dziedāt sāka saldu balsi.

Sānis pielieca viņš galvu,

Pirkstuspielika pie vaiga,

Atspiedās uz rokas delnu

Savām garām matu sprogām.

Dienu dzied viņš, nakti cauri,

Visu nedēļu bez stājas:

Saldiem lietus ūdeņiem,

Zemes krūts tik pārplūstoša

Kalnu metāliem un rūdām -

Burtnieks vien tik bagāts skaņām

Tā kā dzīves trokšņa balsis. -

Nava gala svētiem vārdiem,

Senu laiku skaļām dziesmām-

Tā iet mēness nepārstādams

Dzīves gaitu tāla augstē,

Tā no mūžiem saule staigā,

Pildot lielo vēlējumu,

Ko dievs devis padebešos.

III un IV

JAVURA KŅAZA UN VIŅA BIEDRU LAIVAS BRAUCIENS

Parmu sarkanstumburainās,

Jautrās priedes klusi čukstas,

Savā starpā sarunājas, -

Drūmās egles savā pulkā

Klausās kaimiņienu runas.

Mūsu varons Oksoi - Javurs

Brauc uz tumšiem ziemeļgaliem,

Brauc pa plato Vičegdupi,

Tad pa debesszilo Dvinu,

Brauc uz tāļo Biarmiju

Līgaviņas lūkoties.

Lūk, tur peld jau viņa laiva,

Aires spīd, un stūre bālo,

Laivas galā sēd pats Javurs:

Viss ir ģērbies dārgās caunēs,

Oksojs, mūsu sarkanbārdis,

Pazeltītiem matu galiem.

Stiprais Oš - pi Liadorsa,

Burvis - tuns ar melnām acīm,

Visās zemēs slavens kalvis.

Vidū sēdēj' Ibass Vormorts,

Dombras skaņas tāļi laižas

Līdz pat parmas zaļām sprogām;

Nāk no sirds un iet uz dvēsli

Visiem daudzdomīgiem kokiem.

Tā tur čukstas savā starpā

Priedes, egles gaisās parmās

Platās Ežvas upes krastos.

Izdzirdis tos meža čukstus,

Skrēja pari staigņām, purviem,

Pāri strautiem, parmu jomām;

Mina ogas, brūklenājus,

Laidās pāri kalniem, lejām,

Traucās prom uz Ežvas krastu,

Prom uz skaidrās upes smiltīm:

- Redzēt grib viņs brīnumlietas,

Kā tur brauc uz Biarmiju,

Jūras tuvo ziemeļzemi,

Slavas pilnie varoņvīri.

Vecais vilka tēvs, šis Koins,

Tumšpelēkais meža ceļnieks,

Ieklausījies lāča soļos,

Zaru laužņā, steigas duņā,

Izbrīnījies ierunājās:

«Brīnums, kurp tas lācis steidzās?»

- Kājām vaļu dodams, laidās

Prom uz straujās upes krastiem;

Skrēja cauri mežu gravām

Turp, kur dzeltenspožas smiltis.

- Zaķis, acu bolītājs,

Pēkšņi izbijies pārlieku,

Spēja izteikt tik šos vārdus:

«Diezin kurp tie zvēri skrēja?

Būs gan noticis kāds brīnums.»

Zaķis metās prom kā bulta,

Pāri brūkleņ - dzērveņ - ogām,

Cauri saldu melleņ'cērpiem,

Garām zemenīšu stādiem,

Prom uz straujas upes krastiem,

Mūžam čalojošiem viļņiem.

Milzu alnis, saucams Jera,

Atmodās te koku starpā,

Sānus braucīja pie klintīm,

Ieklausījās zaķa soļos,

Uztrūkās un laidās skriešus.

«Kas par brīnumu pie Ežvas?»

Iesaucās viņš skaļu balsi,

Skrēja, lauzdams koku zarus,

Nelūkodams atpakaļ,

Aizsteidzās uz dziras vietu.

Visi zvēri saviļņojās,

Paskatījās viens uz otru:

«Noticis ir kaut kas svarīgs

Tur pie spoži zilās upes,

Visi turpu bariem steidzās!»

Kustoņa uz Ežvu skrēja,

Visos uztraukums bij manāms:

Stiprais vājo grūž pie malas,

Visi steidzas, nezin miera.

Debess putni sadzirdēja:

Notiek tur kaut kas zem viņiem,

Dzīves jūra saviļņojās.

Putni brēca, taures pūta,

Jaunas dziesmas atskanēja.

Debess putni zilā augstē

Spārnos cēlās, ieraudzīja

Brīnumlaivu viļņu vidū.

Noskatījās, iezīmēja

Visus varoņus tur laivā;

Lokos laidās pāri mežiem. -

Pāri zilu acu upei -

Putnu bari rudiem spārniem,

Gariem knābjiem, raibām guznām

Zilām spalvām, vaska kājām.

Zvēri, putni nolūkojās

Slavas pilnos varoņvīros,

Kuri brauca mazā laivā

Pārvest mājās līgaviņu,

Sniega baltu zilacīti.

V

VORMORTA DZIESMA

Javurs, kņazis sarkanbārdis,

Teica šādu labu vārdu:

«Visi zvēri, dieva putni

Pavada mūs lielos baros,

Miermīlīgi māj ar galvu,

Novēlē mums labas laimes,

Iznāk draudzīgi mūs palaist

Tālā ceļā, Biarmijā,

Aizbraucot pēc līgaviņas.

Uzdziedi mums, priecē sirdi

Zvēriem, putniem - daiļsirdīgiem,

Ziņkārigiem, nesavtīgiem!»

Sāka dziesmu Vormorts, burtnieks,

Ieskanējās dombras stīgas,

Salīgojās dziesmu skaņas,

Ieklausījās zvēri, putni.

«Saules dievs, tu augstais tēls,

Pavērs savas ausis dombrai,

Uzklausi, ko tevi lūdzam!

- Mēness dievs, tu dēbess burvis,

Gans pār neskaitāmām zvaigznēm,

Klausi bezgrēcīgas domas.

Tāļa ceļā devās Javurs,

Mūsu Oksojs, parmu gaisums;

Zilo kalnu, vizmas upju,

Džedžimparmu aizsargātājs.

Viņš mums visu atzīts valdnieks -

Zilai Vimai, zelta Ežvai,

Lielai sārtai Siktil - ju,

Dziļdzelmīgai Lokčim - ju,

Ezeriem ar dzīļu acīm:

Sim - ti, Sei - ti, Don - ti, Koi - ti;

Visiem zvēriem, gaisu putniem

Viņš uz Biarmiju dodas

Ņemt par sievu balto Raidu.

Raidai līdzīgas nau parmās,

Oksorcara skaistai meitai.

Raida ziemeļos tur dzīvo,

Viņos tāļos tīreļgalos,

Slavas pilnā Kavzorpilī,

Tuvu sāļiem jūras krastiem,

Tur, kur mirdzot kopā satek

Zilā viļņojošā Dvina

Un tas sirmais jūras kristāls,

Putnu māte, tā tur dzīvo:

Kalenika - zibens bulta.»

Dieva laukos, gaišos mežos!

Vekšas dēls ar melnām acīm, -

Vekšas, parmu smējējiņas -

Pelēkais ar baltu krūti,

Garām augsto koku saknēm,

Taisniem stumbriem, zelta zariem,

Garām aizskrien aši, aši,

Mutē nesdams čiekuriņu,

Vilkdams asti, kuplo asti

Zālītē pa debesrasu.

Viņam pakaļ dzenas lapsa,

Sarkanbrūnā jaunkundzīte,

Pāri celmiem, sudrabsūnām,

Pāri zelta dzegužliniem;

Gudrai lapsai gribas paēst

Azaidā šo skrējējiņu.

Un - pi vāverīte aši

Uzlec veco priežu zaros,

Tur, kur mīt tās tēvu tēvi

Laimīgi un netraucēti.

Un - pi vāverīte smējās,

Zaros droši paslēpusies,

Redzot apakšā pie priedes

Gudro lapsa noskumušu.

Zaķis arī augstu lēca,

Ij pa labi, ij pa kreisi -

Garausītis, bolacītis,

Balts kā sniegs, ar smalku ķepu.

Karmorts - mākonis no debess

Paskatījās lejup zemē,

Aizsedza ar plecu sauli, -

Saule, loks aiz mākoņiem,

Brīnumloks ar debess vaigu,

Mūsu dievs, tas labais, taisnais,

Viņš par mūsu zemi skatās

Nenogurstot katru dienu:

Viņš mūs slaka gaismas stariem,

Lejot tos no mākoņēnas;

Viņš ar spožumu mums daiļo

Dabas brīnumaino sētu,

Dieva doto viesistabu, -

Labi peldēt mums pa Ežvu,

Stikla muguraino upi,

Dzelteno ar zilām mirgām,

Mēļiem, pazeltītiem viļņiem:

Smeilā laivā lejup slīdam

Līdzi sniega baltām putām,

Kas mums pakaļ tālē laižas

Platās upes straujā plūsmā.

«Kurpu gan jūs, baltās putas,

Pakaļ mums tik strauji traucat?

Kurp no krūma krūmā peldat

Jūs kā skaidrās upes ogas,

Zemenes no zilās Ežvas?

Jūs no dzeltengaišām kraujām

Steidzaties uz svešām tālēm.

Jūs no sīkiem krasta kārkliem

Dodaties pie slaikām ievām;

Baltās putas viļņu virsū -

Līdzīgas jūs mūsu domām:

Mūsu domas līdzi traucas

Zilās tālēs pāri parmam,

Mūsu laime tāli priekšā

Viņpus starugaišās Dvinas!»

Iztekot no dombras kokles,

Saldskanītes, lielbalsītes,

Ta tur kokles zelta stīgas

Notrīcēja, nolīgoja,

Apklusa un skanēj' atkal

Līdzi līgojās tā dvēsle

Varoņiem, tiem slavaspilniem,

Kas uz Biarmiju devās.

Vormorts dziedāja tiem dziesmas,

Dombrai skanot dienu, nakti.

VI

PIE VIČEGDAS GRĪVAS

Javurs, kņazis sarkanbārdis,

Džedžimparmas pārvaldītājs,

Kungs pār tāļiem ziliem kalniem,

Kuri segti priežu ēnām,

Klāti zaļu egļu tīkliem,

Straujās Ežvas augstos krastos,

Platstīgotās Vičegdlēznēs

Līdzi laidās vieglā laivā

Spožām izrakstītām malām.

Melnais Oš - pi Liadorsa,

Stiprimeks un platplecainis,

Stūres galā sēd pats Javurs,

Vidū burtnieks - tuns un burvis,

Vārdotājs un siržuzinis,

Vormorts, daiļu skaņu būrējs.

Lejup peld tie tāļāk, tāļāk

Saltās upes straumes vidū,

Aizvien tuvāk Ežvas grīvai,

Aizvien tāļāk nost no augstes.

Mazs, mazs strautiņš parmas vidū,-

Tā tur iesākas šī upe

Tuvu tāļajai Pečorai;

Tur no purviem, kuri klāti

Dzērvenēm un brūklenājiem,

Iztek saltā upe Ežva;

Nāk no zilām akmeņkraujām, -

Timankalniem, klinšu spraugām,

Klusu, klusu tecēdama

Tur, kur bērzu, alkšņu rindas

Izaug tumšo parmu vidū,

Tur, kur vilku ogu krūmi,

Zustrenes un kazenāji

Brīvi izpleš savus zarus,

Tuvu saltstīgotiem viļņiem

Visas ogas ķekaroti,

Saldsulīgi nokarājas.

Vičegda kā šaura lenta

Vijas tur pa zaļām lejām,

Sprauzdamās starp sirmām klintīm,

Cauri nekustamām krantīm

Tieši ne, bet viltus ločiem,

Cenzdamās uz savu mērķi,

Visiem mežiem veltīdama

Dzīvessaldu ūdens valgmi.

Tapusi par strauju upi,

Brāļu saitēm vienodama

Bezvārdaiņu upju viļņus.

Lokčim, Višera aiz viņām,

Siktil - ju no dienvidparmām

Zilos ūdeņus lej Ežvā;

Tad no šenes neparstājot

Vičegda kā liela upe

Lepni savus plašos viļņus

Veļ no austrumiem uz rietiem.

Jo ar melnacīti Dvinu

Kopā lieties dzen to ilgas,

Steidzas tā uz tāļo jūru,

Roku padevusi Dvinai.

Viņa vēlas miera dusu

Jūras kristālainās pilīs

Ziemas aukstās vētras naktis;

Vēlas gaidīt saules meitu,

Brīnumaino skaistutīti,

Aizdebesu zeltenīti;

Saulesstarojošām lūpām

Zilās Ežvas straujie viļņi.

Šādām domām nododamies,

Brauca vīri, Džedžimparma

Kur gan iztek, kurp gan aiztek

Svētā upe Vičegda?

Pirmais atjēdzās te Javurs,

Teica tādu labu vārdu:

«Palūkojat, parmas bērni,

Kas virs upes zila ceļas?»

Tālumā tur zaļo salas,

Ūdeņi snauž viņu starpā,

Arī koki liekas guļam

Viņu salu asos ragos,

Garkaklainās zemes jomās.

«Vajga šaurām ūdens tērcem

Cauri vīties pa tiem krūmiem,»

Atbildēja gudrais Oš - pi,

Varonis ar platiem pleciem.

Ūdens tērcēm brauca laiva,

Vīdamās gar parmām garām;

Izbrauca jau salām cauri,

Te tos tina miglas sega

Vakarstundā, rieta laikā.

VII

JENMARS - DIEVS GRAUJ DEBESJUMĀ

Pērkonim sec lieli lieti,

Daudztrokšņaini, dižvējaini,

Tumšos mežos drāzās vētras,

Priedes liecās parmas dzīlēs,

Egļu asās virsotnītes

Nodrebējās, nolocījās.

Čiekurīši noskanēja.

Lācis pats lien savā alā,

Vilks sev meklē ar, kur slēpttes.

Netīsi tiek lapsas bedrē.

Pārstāj dziedāt putnu bari,

Sarkanguznas, dzeltenkājas,

Baltais jagels tika aizmirsts -

Mazais briedis līda purvos,

Lielais briedis klīda mežos,

Visus ragiem apdraudēdams.

Meža zirgs tek zvēriem līdzi,

Zaķis bikli slēpjas krūmos,

Sargā galvu, sargā ausis,

Pērkons dūc pēc dieva vaļas,

Grauj no gala un līdz galam,

Debess mākoņus šķeļ šķeldams,

Sadala tos daļu daļās.

Zibens bultas skrej pa gaisu,

Putnis Kaleniks aiz bultām.

Debesīs veļ augšup lejup

Svina lodi kalna Jenmars,

Zibeņus viņš mētā zemup,

Ugunīgas pērkoņstrēles,

Vogi - zemie visi slēpās

Tumšo parmu istabiņās,

Visi bēga drošās vietās.

Melnais ķirzats tikai smējās,

Nicinādams debess dievu,

Vēsi raugoties uz augšu.

Labais Jons tur kristāljumā,

Zvaigžņu dzirksteļota pilī,

Drāza savas zibeņstrēles,

Bet bez dusmu, klusi, lēni.

«Nau vēl beigas visai dzīvei,

Pacietīšu es vēl drusku,»

Vecais lielais dievs tā domā,

Un viņš cieta atkal tālāk.

Nebija vēl dzīvei beigas.

Melnos mākoņos rimst pērkons,

Nešauj skaudrās zibens strēles.

Melnais ķirzats sadusmojās

Savā tumšā bezspēcībā,

Alās ielien, zemes bedrēs,

Sirmo, veco akmeņstarpā.

«Sadusmot šo nau man spēka,

Nevaru es viltiem, ņirgām

Viņa pacietību izbeigt.

Iešu atkal savās alās,

Tur es gaidot pavadīšu

Labas dienas, labas naktis:»

Tādus vārdus teica Ķirzats,

Melnais, niknais, ļaunprātīgais,

Līzdams savas alas dobēs.

VIII

JAGMORTA GALVA

Vētras viļņi norimuši

Dzeltenbrūnā platā Ežva.

Atkal devās tālā ceļā

Kņazis Javurs, sarkanbārdis,

Stiprais Oš - pi Liadorsa,

Atkal laidās slaidā laivā

Upes žilbinošos viļņos.

Kņazis Javurs, sarkanbārdis,

Teica tādu labu vārdu:

«Palūkojat, mani bērni,

Daudzkalnainas parmas dēli,

Kas tas redzas tāds tur upē?

Kas tur peld par sīku daiktu?»

Palūkojās burtnieks Vormorts,

Pazīstamais dziedons spēlmans,

Tādus vārdus atbildēja:

«Upes viļņos tur guļ galva,

Melna galva peld pa straumi

Straujā, gaišā līča lokā.

Lielūdeņu Ežvas vidū

Salas pulkiem sastājušas,

Nezinu, kā tur lai izbrauc

Garām galvai līča lokā

Šaurā gaišās straumes gatvē.

Briesmonis ir upes viļņos,

Baidītājs ir Ežvas vidū -

Melna ir tā briesmu galva,

Plašumā būs simtu olekts,

Augstumā būs desmit asis.»

Tādus vārdus izrunāja

Dziedons, burtnieks, lielās bailēs

Ne pa jokam uztraukdamies.

Piepeši tā briesmu galva

Teica tādu vārdu vēsti:

«Klausat, tāļās parmas bērni, -

Kurp jūs braucat savās laivās?

Kas jums vēlēja? Kas lika

Brīvās upes viļņu kraujās

Peldēt aplami tā projām?

Es jūs tālāk

Nelaidīšu

Ij ne pēdas, ij ne soļa.

Te jūs stāvat mūžu mūžos!»

Briesmīgi tā noskanēja,

Ko tur teica milža galva.

Niknais Os - pi Liadorsa

Pretī bargi sadusmojās,

Lūpas, žokļi ietrīsēja,

Zobs pret zobu iešņakstēja, -

Ķer viņš savu vara šķēpu,

Grib viņš caururbt milža galvu

Vienā rāvienā bez prāta.

«Rimsti, Oš - pi Liadorsa!

Neniekojies tā bez jēgas!»

Uzsauc viņam labu vārdu

Javurs, kņazis sarkanbārdis.

Tad viņš turpina tā runu,

Griezdamies pie milža galvas.