JAUNAIS AMADISS

Kad vēl biju mazspuisīts,

Mani ieslēdza;

Ilgus gadus vientulīts,

Kā iekš tinekļa,

Es tur sēdēju.

Zelta fantāzija, tu

Laiku kavēji:

Kļuvu dedzīgs varonis

Kā princīts Pipī,

Pasauls staigulis.

Kristālpilis uzcēlu,

Grāvu grūvumā,

Dūru spožu zobenu

Pūķiem vēderā;

Vīrs kas virs, ne nieks!

Glābu tad kā bruņinieks

Sivi princesi;

Pacienāts no skaistules

Tiku mīlīgi;

Galants biju es.

Viņas skūpsti - dievišķi,

Degošs vīna kvēls.

Iemīlējies nāvīgi! -

Ietīts bij tās tēls

Saules spožumā.

Kas man viņu aizveda,

Manu mīļāko?

Vai tik ātri bēga jau?

Kur tā piemājo?

Vai turp ceļa nau?

GLĀBŠANA

Mans skuķīts mani atstāja,

Un dzīve tika man par nastu,

Es tecēju uz upes krastu,

Man upe garām tecēja.

Tā stāvēju es izmisies,

Kā mēms un apreibis es šķitu,

Gandrīz, gandrīz jau upē kritu,

Viss riņķī likās griežamies.

Uz reiz' es dzirdu, sauc kaut kas,

Es apkārt apgriežos pēc skaņas -

Bij balstiņš tīras sudrabzvaņas,

Teic: «Ūdens dziļš, tev jāsargās!»

Kā karstas šalkas sajutu, -

Es redzu daiļu meitenīti;

«Kā tevi sauc?» - «Par Katrīnīti.»

Ak, Katrīnīt, cik laba tu!

Tu dzīvību man paglābi,

Man mūžam tevim jāpateicas;

Bet kā bez laimes lai man veicas

Šī dzīve? Nāc, to saldini!

Es sūdzu savas ciešanas,

Un acis nolaida tā kautri,

Drīz vien es skūpstīju to jautri -

No nāves vairs ne piemiņas.

ATRASTA

Es staigāju mežā

Savvaļā,

Ne prātā bij meklēt,

Ne atrast kā.

Lūk, pakrēslī puķīte

Lūkojas,

Kā zvaigznītes vizot

Spīd actiņas.

Es grasījos lauzt to,

Sīks balsiņš sāk lūgt:

Vai gribi tu mani

Vīšanai plūkt?

Ar saknītēm visām

To izraku,

Līdz pārnesu mājās

Uz dārziņu.

Un klusā vietiņā

Dēstīju to:

Nu zaro un zied tā,

Un uzzaļo.

LĪDZĪGS AR LĪDZĪGU

Iz zemes dīdzis,

Mazs pulkstenīts

Aug ziedošā pļavā;

Vēl agris rīts.

Nāk bitīte dūcot

Medus gūt: -

Tiem vajga gan vienam

Priekš otra būt.

KARA PIETEIKŠANA

Kaut manim tik skaistai

Kā lauku skuķēm būt!

Rožu sarkanas lentas

Uz cepuri šūt.

Sevi turēt par skaistu,

Man šķiet, ka to var.

To pilsētā zēnam

Es ticēju ar.

Nu pavasars nācis,

Ak, prieki man gaist.

Priekš skuķiem uz laukiem

Viņš tagad tik kaist.

Es gribu sev taļļu

Un šlepi ņemt nost

Un svārciņus apvilkt,

Un ņieburu jozt;

Ģērbt sniegbaltu kreklu

Un kājas sev aut,

Un līdzi ar citām

Iet ābolu pļaut.

I pulkā gan nojauš

Viņš smalkāku ko

Un māj man, lai mājās

Es pavadu to.

Es sekoju kautri,

Mani cepure sedz,

Viņš paskatās tuvāk

Un nu mani redz.

Tā pilsētas skuķis

Jums, laucniecēm, draud,

Un divkārtējs skaistums

Gan uzvarēt jaud.

ZELTKAĻA ZELLIS

Kas bodī pretī kaimiņos

Par daiļu meitenīti!

Man skatieni, kad darbojos,

Klīst turpu nevaldīti,

Par ķēdītēm, par gredzeniem

Es zeltu kaļu glīti;

Kad apbalvošu es ar tiem

Gan savu Katenīti?

Tiklīdz tai slēģi atveras,

Nāk ļautiņi kā dzīti,

Ap daiktiņiem tur kaulējas,

Kas bodē izstādīti.

Tad gredzeni, man vīlējot,

Tiek reizēm pušu trīti;

Rūc meistars, viņš to vainu prot

Un skund par meitenīti.

Un, tikko tirgoties tā beidz,

Tiek diegi vērpti, tīti, -

Es zinu, ko tā darbus steidz;

Tiek tīņi pielocīti.

Kust čakli mazā kājiņa,

Ka pamiņi tiek mīti,

Uz lielu prāts man aizklaida,

Pats devu paķelīti.

Un smalko linu diedziņu

Tā skar ar sārtmutīti, -

Kā viņa vietā skūpstītu

Es savu meitenīti!

MARTS

Vēl laukā sniga sniegi,

Jo īstais laiks nau klāt,

Kad puķītes dīgs liegi,

Kad puķītes dīgs liegi

Mums sirdis līksmināt.

Viļ saules siltie skati

Ar maigu mirdzekli,

Viļ bezdelīga pati,

Viļ bezdelīga pati -

Ko viena nākusi?

Kā viens lai prieku jūtu,

Kaut ziedons pamāja?

Jā, kad mēs divi būtu,

Jā, kad mēs divi būtu,

Tad tūdaļ vasara.

GANS

Reiz bija gans, tāds tūļa,

Īsts laiskis septiņguļa,

Kas aitu nebēdā.

Tam galvu sagrozīja

Kāds meitēns: projām bija

I miegs, i ēstgriba.

To nemiers apkārt dzina;

Tik zvaigznes skaitīt zina

Un pūš, un vaimanā.

Nu, kad pie viņa iet tā,

Viss atkal savā vietā;

Miegs, slāpes, ēstgriba.

PIRMAIS ZAUDĒJUMS

Ak, kas atdotu tās dienas,

Jaukās dienas pirmā mīlā!

Kas no saldā laika spētu

Atpakaļ kaut mirkli dot!

Vientuls nesu savu rētu,

Žēlabas kā virknē sienas

Seno laimi apraudāt.

Ak, kas spētu jaukās dienas,

Saldo laiku atkal dot!

KLĀTBŪTNE

Viss tevi sludina man!

Ja parādās cildenā saule,

Sekosi, ceru, tu drīz.

Dārzā atspīd tavs tēls, -

Tu esi tad roze pār rozēm,

Lilijās liliju zieds.

Dejā ja lokās tavs stāvs,

Tad debesu zvaigznītes visas

Dejo ap tevi, tev līdz.

Nakts! ak, kaut būtu jel nakts!

Tad aizspīd mīlīgo, laipno

Mēness gaismu tavs vaigs.

Laipna un mīlīga tu,

Un puķes, mēness un zvaigznes

Kalpo, saule, tev vien.

Saule tad esi ir man,

Kas rada laimīgas dienas,

Dzīvi un mūžību dod.

IEVĒRO!

Ko būs vēlēties, kam ļauties?

Vai ir labāk rāmi gaidīt?

Cieti pieķeroties skauties?

Vai ir labāk skriet un klaidīt?

Vai celt namiņu, kur dēties?

Vai par pajumti ņemt telti?

Jeb vai kalniem uzticēties?

Kalni pat tiek reizēm šķelti.

Viens jau visiem nepiederas!

Katris lai par sevi veras,

Ko lai darītu, kur mistu,

Un, kas stāv, lai nepakristu!

* * *

Gļēvības spailēs,

Šaubās un bailēs,

Kautrīgi gaidot,

Drebot un vaidot,

Nedz sev vērš vārgu,

Nedz verdzību trauc.

Pret katru varu

Celties ar sparu,

Neļauties liekties,

Spēcīgi triekties -

Tas pašus dievus

Tev palīgā sauc.

JŪRAS KLUSĪBA

Dziļā mierā ūdens rimis,

Jūra guļ kā stingusi,

Kuģnieks raugās, rūpēs grimis:

Līdzens lauks visnotuļi.

Klust ikviena vēja pūsma.

Nāves šausmu klusība!

Bezgalīgā ūdens plūsma

Necilā ne vilnīša.

LAIMĪGS BRAUCIENS

Jau miglas gaisa,

Top debess dzīdra,

Un Eols raisa

Bailīgās saites.

Jau žūžo vēji,

Nu kuģenieks rosās,

Nu aši! nu spēji!

Vējš viļņus dala,

Jau tuvojas tālums,

Jau redzas mala!

DROŠUMS

Pāri blāknumam rūpju brīvs,

Kur tu sev neredzi zīmētu ceļu

Ne no drošākā pārgalvnieka,

Ceļu pats sevim šķeļ!

Klusi, tu mīļā sirds!

Brākš gan, - ne tūdaļ lūst!

Lūst, - ne ar tevi lūst!

ATGĀDINĀJUMS

Ko aizvien tu tālāk klīsti?

Lūk, tik tuvu labums mīt.

Mācies laimi satvert īsti,

Laime še ir katru brīd'.

TIKŠANĀS UN ŠĶIRŠANĀS

Sirds strauji sitās: zirgā mesties!

Un projām laidos aumaļās;

Pār zemi sāka vakars plesties,

Un nakts pie kalniem karājas;

Jau ozoli iz miglas dūmiem

Kā torņu milži izslējās,

Un bieza tumsība iz krūmiem

Simts melnām acīm lūkojās.

No mākoņkalna žēli krita

Caur birgu mēness skatieni,

Un vēji lēni spārniem sita,

Man ausīs šalca šausmaini;

Nakts likās radot tūkstoš briesmas, -

Bet jautris bij mans prāts un drošs;

Ā - kādas bij man krūtīs liesmas,

Kāds uguns, sirdi svelmējošs!

Es tevi redzēju, man smējās

Tavs saldā skata starojums;

Man visa sirds pie tevis sējās,

Tavs bija katris elpojums.

Kā rožains pavasara zaigums

Tev laistījās ap vaidziņu -

Un, dievi! - Kāds priekš manis maigums,

Vai es to cerēt varēju!

Bet rīta saule logā vērās -

Sirds smagi juta šķiršanos:

Kā acis apmācās tev sērās!

Cik jūsmu tavos skūpstienos!

Es gāju, skats tev mitris kļuva,

Tu noskatījies skumīga;

Un tomēr - sirds kad mīlu guva

Un pretī mīl, - ak, laimība!

MAIJA DZIESMA

Kā grezni spulgo

Man dabas dārzs!

Kā vizuļo saule!

Kā smaida ārs!

Pilns baltu ziedu

Ikkatris zars,

Un tūkstots balsīm

Dzied putnu bars.

Plūst prieks un līksme

Iz katras sirds.

Ak, zeme, ak, saule,

Ak, laime mirdz!

Ak, mīla, mīla!

Kā zeltaini spīd,

Kā mākonīts rītā

Pār kalniem slīd.

Tu svētī druvas,

Viss krāšņi dīgst,

Un ziedu tvaikā

Visa pasaule tvīkst.

Ka mīlu es tevi,

Mīļmeitiņu!

Spulgactiņ, un mani

Kā mīli tu!

Tā cīruls mīl dziesmas

Un debesi

Un rīta puķes

Mīl saulīti.

Kā mīlu es tevi

Sirds asinīm,

Tu jaunību, līksmi

Man pārpārim

Uz jaunām dziesmām

Un dejām dod.

Esi laimīga, mani

Tā mīlējot!

UZ EZERA

Jauns spēks man riet un sparība,

Iz brīvas pasaules;

Cik daba laipna, mīlīga,

Tā mani klēpī nes!

Mums laiva vieglos īrienos

Virs viļņiem līgojas,

Un kalni, tīti mākoņos,

Mums pretī paceļas.

Acis, acis, skumt vai sākat?

Zelta sapņi, atkal nākat?

Sapni, ej! lai cik tu jauks;

Še ar prieks un mīla plauks.

Viļņos mirdzin mirgo

Tūkstoš zvaigznītes bāli;

Maigas miglas birgo

Apkārt rēgošos tāli!

Rīta vējš spārnus cilā,

Līcis vēl ēnā dus,

Ezera spogulī zilā

Sārtus redz āboļus.

NO KALNA

Kad es, Lili, tevi nemīlētu,

Kādu laimi dotu man šis skats!

Ak, un tomēr, nemilēdams pats,

Vai jel kur es laimi atrast spētu?

PUĶU SVEICIENS

Lai pušķis plūkto ziedu

Sveic tevi tūkstošreiz!

Plūkt liecos daudz, es ģiedu:

Būs gan vai tūkstošreiz;

Pie sirds es puķes spiedu,

Ak, simtu tūkstošreiz!

VASARĀ

Kā pļavas dzirkst,

Kad rasā mirkst!

Krīt pērlītes,

Līkst puķītes,

Un sils cik maigs!

Cik vējiņš svaigs!

Cik skaļi pa gaišo saulgozi

Dzied notuļam sīkie putniņi!

Bet, kad redzēju

Savu meitiņu

Tai būdiņā,

Mazmaziņā,

Kas aizvēnī

Un pakrēslī -

Kur palika zeme un plašības,

Un visas viņas greznības!

MAIJA DZIESMA

Pa kviešiem, pa labību,

Gar ērkšiem, gar sētmalu,

Starp kokiem un atmatā -

Kur iet mana mīļākā?

Sakat man to!

Kur drostelīte?

Vairs mājās nau.

Gan zeltenīte

Būs laukā jau.

Viss skaistā maijā

Zaļo un zied,

Priecīgi klajā

Mīļāka iet.

Aiz klints pie upmalas,

Kur tā deva man bučiņas

Pirmoreiz atmatā,

Redzas man kas!

Vai viņa tā?

AGRĪNS PAVASARS

Laimes un līksmes,

Vai esat jau klāt

Saulītes tvīksmes

Man dāvināt?

Bagātāk strauti

Pa pļavām tek,

Ielejās rauti

Viens otram sek.

Svaigumā spirdzot,

Debesis kveld,

Zeltaini mirdzot,

Zivtiņas peld.

Mežs zaļiem, ziliem

Putniņiem dīc,

Dziesmām pa siliem

Malmaliņas trīc.

Ziediņš pie zieda,

Viss zaļo un zeļ,

Bitītes lieda,

Medu sev smeļ.

Gaisu klusklusu

Viļņojums trauc,

Ziedos uz dusu

Mīlīgi sauc.

Spējāk pūš vēsma,

Ka laukos var just, -

Drīz viņas dvēsma

Pazarēs klust.

Bet atkal glaimi

Man krūtīs sāk dvest, -

Mūza, šo laimi

Palīdzi nest!

Saki, kā dabā

Viss pārvērties še? -

Mūza, tu labā,

Mans skuķīts ir te!

RUDENS JŪTAS

Pilnāk zaļojat vien

Pa vīna vītnēm jūs, lapas,

Augšup gar logu man!

Un ķekaros rietat,

Dvīnīšu ogas, un spīdat,

Ienākaties jo spožāk!

Jūs silda saules mātes

Pēdējais skats, jūs apdveš

Mīlīgās debess

Auglīgais ražīgums;

Jūs dzesina mēness

Laipnais, burvīgais stars,

Jūs rasina, ak!

Iz manām acīm

Mūžam dzīvību radošās mīlas

Asaras ritot.

BEZMIERA MĪLA

Pret sniegu, pret vēju,

Pret negaisu spēju,

Pa kūpošām plaismām,

Caur miglas baismām

Tālāk vien! tālāk vien!

Bez miera kas dien!

Ciešanu tvīksmē

Es labāk dvestu,

Ne vienā līksmē

Šo dzīvi nestu.

Viss, kas mūs vada

Sliekties sirds sirdī, -

Kā sāpes tas rada,

Kā dvēsli tas tirdī!

Kā lai es slēpjos?

Dziļmežu klēpjos?

Viss ir par velti,

Dzīvi tu zeltī,

Bezmiera laimību,

Mīla, dod tu.

GANA SĒRU DZIESMA

Tur augšā viņā kalnā

Es stāvu dien kas dien,

Uz savu spieķi spiedies,

Un lūkojos lejā aizvien.

Tad sekoju ganāmam pulkam,

Mans sunīts to apsargā;

Es esmu nokāpis lejā,

Un pats es nezinu, kā.

Tur pilna no skaistām puķēm

Stāv pļava zaļojot;

Es plūcu tās, nezinādams,

Kam būs man viņas dot.

Es palaižu lietu un vētru,

Zem pazarēm palīdis;

Tur durvis paliek slēgtas,

Diemžēl tik sapnis ir viss.

Stāv raiba varavīksne

Pār viņu namiņu,

Bet viņa ir aizgājusi

Uz svešu novadu,

Uz svešumu un vēl tālāk,

Vai pat aiz jūras vēl...

Jūs, aitiņas, garām, garām!

Ak, ganam tik žēl, tik žēl.

KALNA PILS

Tur veca pils stāv augšā

Uz viņa pakalna,

Kur citkārt bruņenieki

Aiz vārtiem glūnēja.

Tie vārti ir nodeguši,

Visapkārt klusums mīt;

Es kāpju pa veciem vaļņiem,

Kas sadrupuši krīt.

Še blakus bija pagrabs,

Pilns vīna dārgākā;

Nu pagrabniece ar krūzēm

Tur jautri vairs nestaigā;

Ne viesu pulkam zālē

Vairs kausus priekšā ceļ,

Ne priesterim trauciņu pilnu

Priekš svētā mielasta smeļ;

Vairs ņiprajam zēnam nesniedz

Uz trepēm dzēriena

Un neņem par steidzīgo balvu

Vairs steidzīgā tenciena.

Jo sadeguši i griesti,

I jumti jau senlaikus,

Un kapela, trepes un zāle

Par drupām vērstas dus.

Bet, kad uz klinšainām drupām

Ar vīnu un cīteri

Es redzēju mīļāko ejam

Pa jautro saulgozi,

Tad cēlās iz tukšā miera

Tur prieks un jautris prāts,

Kā senās dienās bij svētki

Un svinīgi galds bij klāts;

Kā plašas telpas bij vērtas

Priekš lepniem ciemiņiem,

It kā tur pārītis nāktu

Iz slaveniem senlaikiem;

Un it kā cienīgais priestris

Jau stāvētu kapelā

Un jautātu: «Gribat viens otru?»

Bet mēs tik smaidītu: «Jā!»

Un dziesmas kustināja

Mums sirdis dziļumos,

Un laužu vietā atbalss

Mums bija liecniekos.

Un, kad pret vakara pusi

Man klusu izgaisa viss,

Uz kalngalu lūkojās kvēlošs

Tur saules spīdeklis.

Un zēns un pagrabniece

Kā kungi tur tāli spīd,

Tiem tencināt, vīnu pasniegt

Ir diezgan laika šobrīd.

SĒRU LAIME

Nežūstat, nežūstat,

Asaras, mūžīgā mīlā!

Ak, jau tik vien pusžuvušām acīm

Cik nedvaša, tukša pasaule liekas!

Nežūstat, nežūstat,

Asaras, bezlaimes mīlā!

CEĻINIEKA NAKTS DZIESMA

Uz kalniem vakardzēsma

Jau dus,

Ikviena vēsma

Lapiņās klus,

Tikko tās skar;

Jau putniņi pērklīšos lien.

Gaidi, gaidi tik vien,

Drīz tu dusēsi ar.

MEDNIEKA VAKARA DZIESMA

Pa laukiem eju kluss un baigs,

Man rokā bise spīd, -

Un, lūk, tavs saldais, mīļais vaigs

Tik gaišs man garām slīd.

Šo bridi iet gan kluss un maigs

Tavs stāvs tai ielejā, -

Vai neklīst, ak, ne reiz' mans vaigs

Tev pretī miglājā?

Tā vīra, kurš ar sirdsēstiem

Bez miera klaidojis

Uz austrumiem, uz rietrumiem,

Ka tevi zaudējis.

Man liekas, tevi pieminot,

Ka mēness spīdēt sāk,

Un, manim pašam nemanot,

Kluss miers pār mani nāk.

LEĢENDA

Atnest ūdeni iet skaidrā,

Skaistā, augstā braminsieva,

Bramina, kurš visu godāts,

Taisnis, nopietnis, bez kļūdām.

Katru dien' no svētās upes

Viņa pārnes dārgu veldzi: -

Bet kur krūze ir vai spainis?

Viņai nevajga šo trauku.

Svētai sirdij, skaidrām rokām

Ūdens vilnis pats no sevis

Saveļas par kristāllodi.

Šo tā nones līksmu prātu,

Skaidru tikli, maigu gaitu

Savam vīram viņa namā.

Šodien nāk tā rīta gaitā

Lūgdamās pie Ganga straumes,

Pārliecas pār skaidro blākni -

Pēkšņi pārsteidzoši atspīd

No visaugstās debess tāles

Pāri viņai, garām slīdot,

Visu daiļākais no tēliem:

Mīlīgs jauneklis, ko dieva

Pirmsākuma skaistā doma

Radīja no mūža krūtīm.

Tādu redzot, viņa jūtas

Sagrābta no juku jūsmām

Savā dziļā iekšas dzīvē.

Kavēties grib viņa skatā,

Nost to raida, nāk tas atkal:

Apjūkot tā liecas upē

Smelt ar iedrebošu roku.

Bet, ak vai! tā nesmeļ vairs!

Jo nu ūdens svētais vilnis

Liekas bēgam, projām steidzam,

Viņa ierauga zem sevis

Tikai tukšu atvardzelmi.

Rokas nokrīt, soļi grīļo.

Vai tas ir jel ceļš uz mājām?

Vai tai kavēties? Vai aizbēgt?

Grib tā domāt, kur tai doma,

Padoms, palīgs liegts ir līdzi? -

Tā tā stājas vīra priekšā:

Viņš to redz, tā skats ir spriedums,

Augstu prātu tver viņš šķēpu,

Aizvelk to uz nāves kalnu,

Tur, kur as'ņo noziedznieki.

Zinātu tā pretī cirsties?

Zinātu tā atvainoties,

Vainīga bez vainas ziņas?

Un ar asiņainu šķēpu

Atgriežas viņš klusā namā;

Pretī iznāk viņam dēls:

«Tēvs, mans tēvs! Kam ir tā asins?» -

- Noziedznieces! -

Jo pie šķēpa nekarājas

Tā kā noziedzīgas lāsas, -

Kā no svaigas brūces plūst.

Māte, māte! iznāc laukā!

Netaisnis nekad nau tēvs,

Teic, ko darījis tas tagad!» -

- Klusi! Klusi! viņas asins! -

«Kā tā asins?»

«Tā būt' manas mātes asins?!

Kas ir bijis? Kāda vaina?

Šurp dod šķēpu! es to tveru:

Savu sievu vari nokaut,

Manu māti nau tev ļauts!

Uguns liesmās seko sieva

Savam pielaulātam draugam,

Savai vienīgdārgai mātei

Šķēpā seko viņas dēls.»

«Stājies! stājies!» sauca tēvs,

«Vēl ir telpa, steidzies, steidzies!

Ķermenim liec galvu klāt,

Pieskaries pie tās ar šķēpu,

Un tā dzīva sekos tevim.»

Steidzoties, bez dvašas, redz tas:

Brīnos divu sievu stāvus

Pārkrustotus un tā galvas, -

Kādas šausmas! Kāda vēle!

Kad viņš satver mātes galvu,

Neskūpsta to, nāvesbālo,

Tuvākam no ķermeņiem

Uzliek aši, tad ar šķēpu

Svētī viņš šo labo darbu.

Augšā ceļas milzu tēls. -

Un no mātes dārgām lūpām,

Negrozīti dievīgsaldām,

Atskan šausmu pilnie vārdi:

«Dēls, ak, dēls! Kā pārsteidzies!

Tur guļ mātes aukstās miesas,

Viņai blakus noziedznieces

Ļaunā galva, kuru ķēra

Valdītāja taisnā tiesa!

Nu tu mani viņas miesām

Vienoji uz mūža dienām:

Gudru gribu, kaislu darbu

Tagad dievam būšu es.

Debess zēna tēls tik skaisti

Klīst man pieres, acu priekšā, -

Ja tas nolaižas man sirdī,

Ceļ viņš strauju kaires kaisli.

Vienumēr tas atgriezīsies,

Vienumēr tas kāps un nogrims,

Aptumšosies, apskaidrosies,

Tā to Brāma pats ir lēmis.

Viņš jau lika raibiem spārniem,

Skaidram vaigam, slaikām miesām,

Dievišķīgai parādībai

Mani pārbaudīt un pavest:

Jo no augšas nāk, kas paved,

Kad tā patīk dievu prātam.

Nu tā manim, bramanietei,

Mītot debesīs ar galvu,

Būs kā parijai šīs zemes

Lejupvelku varu sajust.

Dēls, es sūtu tevi tēvam!

Mierin' to! - Ne sēras žēlas,

Dobjas gaidas, lepni darbi

Lai jūs tura tuksnesī!

Ceļojat pa visām zemēm,

Staigājat caur visiem laikiem,

Sludinājat ij viszemiem,

Ka to augšā klausās Brāma!

Viņam nau neviens par zemu:

Kas ar salauzītām miesām,

Nikni sapostītu garu,

Drūms bez palīga un glābes,

Lai tas bramins ir vai parijs,

Savus skatus vērš uz augšu,

Tas to jutīs, tas to baudīs: -

Tur kvēl pretī tūkstots acis,

Dusot klausās tūkstots ausis,

Kurām noslēpts nau nekas.

Kad pie viņa troņa nāku,

Skatās viņš uz mani, riebjo,

Ko viņš špetni pārradījis,

Tad tas mūžam mani žēlos,

Jums par labu tas var nākt.

Es to laipni mudināšu,

Es tam niknus vārdus teikšu,

Kā man pašas prāts to vēlēs,

Kā tur manās krūtīs briedīs.

Ko es domāju, ko jūtu -

Tas lai paliek noslēpums.»

KAUSS

Daiļiem rakstiem grieztu, pilnu kausu

Spiežot turēju es abās rokās,

Sūcu kāri salda vīna malkus,

Raizes, sēras aizdzert prom ar reizi.

Amors iekšā nāk, redz mani sēdam,

Un viņš pasmaida ta kautri, gudri,

It kā nožēlodams neprātīgo.

«Draugs, es kausu zinu, kas daudz skaistāks,

Vērts, ka gremdē viņā visu dvēsli;

Ko tu soli man, kad to tev dodu?

Kad ar citu nektāru to pildu?»

Ak, cik laipni viņš man turēj' vārdu!

Kad viņš tevi, Lida, maigā tieksmē

Deva man, kas ilgojies bij ilgi.

Kad es mīļās miesas skauju

Un no tavām uzticamām lūpām

Ilgi slēptās mīlas veldzi baudu, -

Laimīgs tad es saku savam garam:

«Nē, bez Amora ne dievi nespēj

Tādu kausu darināt vai turēt!

Tādas formas neizkaļ ne Vulkāns

Smalkiem āmuriem, kas paši protas!

Lai pats Liejs zaļos pakalniņos

Vecākiem un gudrākiem starp fauniem

Pavēl izspiest izmeklētas ogas,

Pats lai redz, ka vīns tam krietni norūgst,

Tādu dzērienu nekad tas negūs!»

LIDAI

To vienīgo, Lida, kuru tu mīlēt spēj,

Prasi tu pilnam tik sev, un tev tiesa ir.

Tiešām, viņš vienīgi tavs.

Jo, kopš es no tevis prom,

Liekas man ašākās dzīves

Trokšņainā kustība

Tik vieglis plīvurs, caur kuru tavs tēls

Aizvienam debesos rādās man;

Viņa laipni un uzticīgi man spīd,

Kā cauri ziemeļu blāzmas kustīgiem stariem

Mūžīgās zvaigznes mirdz.

NAKTS DOMAS

Žēl man jūsu, nelaimīgās zvaigznes,

Jūs tik skaistas un tik daiļi vizat,

Vārgam kuģeniekam spīdat labprāt,

Nepateicas jums ne dievi, ļaudis:

Nemīlat jūs, nepazīstat mīlas!

Neturami ved jūs mūža stundas

Savās rindās cauri debess tālēm.

Kādas gaitas jūs jau izgājušas!

Kamēr, kavēdamies mīļās rokās,

Aizmirsu es jūs un nakti līdzi.

VISLABĀKAIS

Kad galv' un sirds tev švirkst bez valda,

Ko labāku sev vari vēlēties?

Kas nemīl vairs un nezin malda,

Lai tas liek aprakties.

PARAUGS

Kad nepacietīgs es palieku,

Es zemes pacietību uzskatu:

Tā, saka, mūžam nestāv ciet,

Gads gadā tā ik dienas iet.

Vai man kas cits ir jādara? -

Es eju kā mana zemes māmiņa.

NEVIENU NO VISIEM

Ja pats par kalpu sevi padari,

Kas žēlos, ja sviežas tev nelabi?

Bet, ja pats sevi par kungu tu dari,

Tad ļaudis ņems tev ļaunā to arī;

Un, ja tu, kāds esi, tāds paliecies,

Tad teic tie: «Kas tādam nu izdosies?»

APCIEMOJUMS

Šodien mīļo gribēju es pārsteigt,

Bet bij cieši slēgtas viņas durvis.

Bet man kulē atslēga no durvīm!

Mīļās durvis atveru es klusi.

Lielā istabā nau meitenītes,

Viņas istabā tās arī nava.

Beigās, kad es veru trešās telpas,

Atrodu es viņu aizmigušu,

Apģērbtu uz zofas maigi guļam.

Darbā bija viņa iemigusi;

Adīklis ar visām adatiņām.

Dusēj' viņas roku sārtos pirkstos.

Es tur nosēdos pie viņas sāniem,

Pārdomādams, vai to uzmodināt.

Novēroju rāmo, skaisto mieru,

Kas tai dusēja uz acu plakstiem:

Lūpās bij tai klusa uzticība,

Vaigos mīlība tai piemājoja,

Nevainība, kāda labai sirdij,

Viņas krūtīs liegi rosinājās.

Katris viņas loceklis tik maigi

Salda dievu balzama bij raisīts.

Līksmis sēdēju es novērodams,

Mana griba viņu uzmodināt

Slepu saitēs tapa saturēta.

«Mana mīļā,» teicu es, «vai miegi,

Katra viltus vaibsta nodevēji,

Nespēj kaitēt tevim, nespēj atrast,

Kas lai dzēstu drauga labās domas?

Tavas skaistās acis cieti slēgtas,

Kas, kad vaļā, vienas mani apbur;

Nepakustas tavas saldās lūpas

Ne uz sarunu un ne uz skūpstu;

Atraisītas ir tās burvju saites,

Kuras mani sēja tavās rokās,

Tavi pirksti, daiļie pavadoņi

Saldiem glaimiem, tagad nepakustas,

Ja tie maldi, kā es tevim ticu,

Ja tie pašmāņi, kā tevi mīlu, -

Tagad viss man atklātos, kad Amors

Blakus stājies man bez acu saites.»

Ilgi sēdēju es, priecādamies

Viņas vertības un manas mīlas;

Guļot tā man viņa iepatikās,

Ka es nedrīkstēju viņu uzcelt.

Klusi noliku es divas rozes,

Divas oranžas uz viņas galda;

Klusi, klusi aizgāju es projām.

Kad tā acis atvērs, mana labā,

Tūliņ ieraudzīs tā raibās balvas,

Brīnīsies, kā gan pa slēgtām durvīm

Laipnā dāvana še ieradusies?

Ja to eņģeli es šonakt redzu,

Kā tā priecāsies! Kā divkārt maksās

Man par sārtās mīlas nesavtību!

RĪTA SŪDZĪBAS

Ak tu, ļauni labā nebēdniece,

Saki man, ko esmu nodarījis,

Ka tu liki mani tādās mokās,

Ka tu lauzi savu doto vārdu?

Vakar vakarā tik laipni spiedi

Manas rokas, čukstēji tik mīļi:

«Jā, es nākšu, atnākšu pret rītu

Tavā istabā, mans draugs, bez šaubām!»

Pusē vērtas atstāju es durvis,

Labi pārbaudīju durvju eņģes

Un vēl nopriecājos, ka tās nečīkst.

Kāda nakts ir pagājusi gaidās!

Neaizmigdams skaitīju es stundas;

Kad es aizmirsos uz dažiem mirkļiem,

Sirds man bija nomodā arvienu,

Modināja mani vieglā miegā.

Tad es svētīju tās melnās tumsas.

Kas tik rāmi visu sedza - klāja;

Priecājos par klusumu visapkārt;

Klausījos tai klusumā arvienu:

Vai kur nekustētos kāda skaņa?

Ja tai būtu domas tā kā manim,

Ja tai būtu jūtas, kā es jūtu,

Viņa negaidītu līdz pat rītam,

Šurpu atnāktu šo pašu stundu!

Kad kur kaķīts pārskrēja pār jumtu,

Pelīte kur čabināja kaktā,

Nezin kas kur pakustējās namā,

Vienmēr cerēju es tavus soļus,

Vienmēr šķitos dzirdam tavu gaitu.

Un tā gulēju es ilgi, ilgi,

Un jau rīta gaisma sāka ataust,

Un jau še bij troksnis, tur bij troksnis,

Vai tās viņas durvis? Būtu manas!

Sēdus atspriedos es savā gultā,

Lūkojos pusapgaismotās durvīs:

Vai tās tomēr reizi nepavērtos?

Pusē pievērti bij abi spārni,

Klusi karādamies klusās eņģēs.

Diena tapa gaisa, gluži gaiša;

Dzirdēju, ka kaimiņš ver jau durvis,

Lai pēc savas dienas algas steigtos;

Drīz pēc tam jau dzirdēj' ratus rībam

Pilsētvārtus ar jau vaļā vēra,

Un jau čumēja viss laužu pūlis

Visur apkārt sadrūzmotā tirgū.

Namā iesāka nu iet un skraidīt,

Augšup, lejup kāpt pa trepju trepēm,

Durvis čīkstēj', soļi klabināja;

Un es vēl, it kā no skaistās dzīves,

Nespēju no savām cerēm šķirties.

Beigās, kad man gluži riebjā saule

Manos logos nāca, manās sienās, -

Augšā lēcu es un steidzos dārzā.

Savu karsto, ilgu pilno dvašu

Samainīt ar vēso rīta gaisu,

Varbūt arī sastapt tevi dārzā:

Un nu neesi tu atrodama

Nedz tur lapenē, nedz liepu gatvē.

CILVĒCES ROBEŽAS

Kad senu senais

Svētais tēvs

Ar rāmu roku

No grandošiem debešiem

Svētošus zibeņus

Pāri zemei sēj,

Es skūpstu tā svārku

Pēdējo vīli,

Bērna bījas

Ticamās krūtis.

Jo ar dieviem

Lai nemērojas

Cilvēks neviens.

Kad viņš augšup ceļas

Un sniedz

Ar pieri līdzi zvaigznēm,

Nekur tad neskaras

Nedrošās pēdas,

Un rotā ar viņu

Viļņi un vēji.

Ja viņš ar cietiem,

Smadzeņu pildītiem kauliem stāv

Uz labi pamatotās,

Ilgstošās zemes, -

Tad augšup viņš nesniedz,

Nedz ar ozolu,

Nedz ar vīnkoku

Mērīties augstē!

Kas no cilvēkiem

Dievus šķir?

Kā daudzi viļņi

To priekšā staigā

Mūžīgā straume:

Mūs vilnis ceļ,

Mūs vilnis vīj,

Un mēs grimstam.

Mazs loks robežo

Mūsu dzīvi,

Un daudzas audzes

Rindojas ilgotnēm klāt

Pie viņu būtes

Bezgala važām.

GANIMĒDS

Kā rīta vizmā

Visapkārt tu pretkvēlo man,

Ziedonis, mīļais!

Tūkstotkārtējā mīlas laimē

Pie sirds manim spiežas

Tavas mūžīgās siltes

Svētā jūsma,

Bezgalīgā daile!

Kaut spētu es tevi tvert

Šinīs rokās!

Ak, pie tavas krūts

Guļu es, alkstu,

Un tavas puķes, tava zāle

Kļaujas manim pie sirds.

Tu dzesini kvēlošās

Slāpes šais krūtīs,

Maigais rīta vējš, tu!

Sauc lakstīgala

Mīlot pēc manis no miglas lejas.

Es nāku, es nāku!

Kurpu? ak, kurp?

Augšup! Augšup viss dzenas.

Mākoņi laižas

Lejup, mākoņi

Liecas ilgpilnai mīlai,

Man! man!

Jūsu klēpī

Augšā!

Apskāvējs apskauts!

Augšup pie tavas krūts,

Visu mīlošais tēvs!

ĒRGLIS UN DŪJA

Jauns ērglēns cēla savus spārnus

Pēc laupījuma;

To medniekbulta sasniedza,

Tam spārna spēku grieza nost.

Viņš lejā mirtu birzē krīt,

Trīs dienas niknas sāpes cieš,

To mokas kveš

Trīs garas, garas naktis caur:

Bet beidzot izdziedē

To visudziedējošās dabas

It visur laistais balzams.

No krūmiem ērglēns laukā lien

Un spārnus pleš - ak vai!

Nost nogriezts liduspēks -

Ar pūlēm vien

No zemes paceļas,

Pēc necienīga laupījuma iet

Un, dziļi skumstot, dus

Uz strauta zemās klints;

Uz ozolu viņš acis vērš,

Uz debesīm,

Un asaras tam augstas acīs riet.

Te jautri mirtu zariem cauri

Kāds dūju pārīts skrej

Un nolaižas, un klanīdamies iet

Pa zelta smiltīm strautmalā,

Un viens pret otru gurkst.

let apkārt viņu sarkanīgās acis

Un sērojoša zvanga.

Skrien ziņkārīgi balodis

Uz tuvo krūmiņu un noskatās

Uz ērgli laipnā patmīlībā.

«Tu sēro,» mīlīgi viņš teic,

«Draugs, dūšu nezaudē!

Vai tev priekš miera svētlaimības

Še nau jau viss?

Vai nau par zelta zaru tevim prieks,

Kas tevi glābj no dienas karstuma?

Vai vakarsaules spožumam

Tur mīkstās sūnās strautmalā

Tev krūtis pretī netīk celt?

Tu puķu svaigā rasā pastaigā,

No pilnības

Tur mežabiezoknī

Tu leknu barību sev plūc,

Tu vieglās slāpes sudrabtērcē dzēs.

Ak, draugs, īstā laime ir

Tik pieticība vien,

Un pieticībai visur ir

Diezin un gan,» -

«Ak, gudrais!» teica ērglis, - dziļi nopietni

Viņš dziļāk sevī pašā gremdējās:

«Ak, gudrība! Tu runā tā kā dūja!»

JŪRAS BRAUCIENS

Daudzas dienas, naktis stāv mans kuģis piekrauts;

Labus vējus gaidīdams, ar labiem draugiem

Drosmi sadzerdams un pacietību,

Ostā sēdu.

Un tie nepacietīgi bij divkārt:

«Labprāt novēlam tev aši aizbraukt,

Labu ceļu; mantu pārpilnība

Viņpus pasaulēs uz tevi gaida,

Atgriežoties mūsu rokās, tevim

Mīla tiks un slava.»

Un no rītus agri cēlās troksnis,

Matrozis mums miegu aizgavilē,

Visi rosās, visi traucas, taisās

Braukt ar pirmo svētībpilno pūsmu.

Un jau buras plandās vēja pūsmā,

Un jau saule vilin' ugunsmīlā;

Buras iet un augšā padebeši,

Krastā gavilē man visi draugi

Ceres dziesmas, prieka sajūsmībā

Minot ceļa līksmes, pirmo ritu,

Pirmās augstās zvaigžņu naktis jūrā.

Bet nu dievsūtīti maiņu vēji nodzen

Kuģi sānis nost no liktā ceļa,

Un viņš liekas viņiem padodamies,

Cenšas klusi viņus viltiem mānīt,

Mērķim uzticams ij greizā gaitā.

Bet no smagās, iepelēkās tāles,

Lēni lienot, pieteicas jau auka,

Nospiež putnus nost uz ūdens plākni,

Nospiež ļaudīm kūsājošo sirdi,

Tad tā nāk. Pret viņas jestrām dusmām

Kuģnieks gudri nolaiž savas buras;

Un ar baiļu drebināto čaulu rotā

Vējš un viļņi.

Viņā krastā draugi stāv un mīļie,

Savā cietā zemē trīsēdami:

«Ak, kam nau viņš palicis še malā!

Ak, kāds vējš! No laimes projām aizdzīts!

Vai tam labam tā būs bojā aiziet?

Ak, tam vajadzētu! - tas varētu! - Ak, dievi!»

Bet tas vīrišķīgi stāv pie stūres;

Vējš un viļņi rotājas ar kuģi,

Ne tā rotājas ar viņa sirdi:

Valdoši tas skatās niknā dzelmē,

Uztic, glābjoties vai bojā ejot,

Saviem dieviem.

CEĻINIEKA VĒTRAS DZIESMA

Kuru tu neatstāj, ģēnij,

Ne lietus, ne vētra

Nedveš tam sirdij šalkas pāri.

Kuru tu neatstāj, ģēnij,

Tas lietus negaisiem,

Tas krusas vētrai

Pretī dziedās

Kā cīruls,

Tu, tur augšā!

Kuru tu neatstāj, ģēnij,

To celsi tu pāri purvainai tekai

Ar uguns spārniem;

Tas staigās

Kā puķu kājām

Pār Deikaliona plūsmes dumbru,

Pītonu kaujot, viegls, liels,

Pītijs Apollons.

Kuru tu neatstāj, ģēnij,

Tam tu paklāsi vilnainos spārnus,

Kad viņš uz klintīm guļ,

To tu apsegsi sargu spārniem

Melndzira naktī.

Kuru tu neatstāj, ģēnij,

To tu sniegputenī

Silti segsi;

Uz siltumu mūzas steidz,

Uz siltumu haritas.

Lidojat apkārt man, mūzas

Un haritas, jūs!

Tas ir ūdens, tā ir zeme

Un ūdens un zemes dēls,

Pār kuru staigāju es

Dieviem līdzīgs.

Jūs esat skaidras kā ūdens sirds,

Jūs esat skaidras kā zemes smadzenes,

Jūs apkārt man laižaties, un es laižos

Pāri ūdenim, pāri zemei

Dieviem līdzīgs.

Vai lai atgriežas tas,

Mazais, melnais, liesmainais zemnieks?

Vai lai atgriežas atkal, gaidot

Tik tavas dāvanas, Bromijs - tēvs,

Un gaiši spīdošu, sildošu guni?

Tas atgrieztos droši?

Un es, kuru pavadāt jūs,

Mūzas un haritas visas,

Ko viss gaida, ko jūs,

Mūzas un haritas,

Apvainagojoša svētība,

Visapkārt dzīvei slavējat,

Es lai atgrieztos atkal bez dūšas?

Tēvs Bromijs!

Tu esi ģēnijs,

Gadsimteņa ģēnijs,

Esi, kas iekšējā kvēle

Pindaram bij,

Kas pasaulei

Fēbs Apollons ir.

Vai! vai! iekšējs siltums,

Dvēsles siltums,

Viduspunkts! Kvēli pretī

Fēbam Apollonam;

Citādi auksts

Viņa valdnieka skats

Slīdēs pār tevi garām,

Skaudības ķerts

Paliks uz ciedras spēka,

Kura - lai zaļotu -

Negaida viņa.

Kam tevi pēdējo mana dziesma min?

Tevi, no kura tā sākas,

Tevi, kurā tā beidzas,

Tevi, no kura tā rit,

Jupitri Pluvij!

Tev, tev plūst mana dziesma,

Un kastaliskais avots

Tek kā līdzteku strauts,

Tek nedarbīgiem,

Mirstīgi laimīgiem

Notāl no tevis,

Kas tu mani tverot sedz,

Jupitri Pluvij!

Ne pie ulmju koka

Tu viņu apmeklēji,

Viņu - ar dūjiņu pāri

Maigajās rokās,

Vaiņagotu ar laipno rozi,

Tērzējošu, puķulaimīgu -

Anakreonu, -

Tu vētru dvesošā dievība!

Ne papeļu mežā

Sibariskā krastā,

Ne kalnāju

Saulapspīdētā pierē

Tu tvēri viņu -

Puķes dziedošo,

Medu bilstošo,

Laipni mājošo

Teokritu.

Kad rībēja rati,

Ritens pie riteņa aši ap mērķi,

Augsti laidās

Uzvaras caurkvēlotu

Jaunekļu pātagu plīkšis,

Un putekļi vēlās,

Kā no kalngala lejup

Ogļu negaiss drāž, -

Kvēloja briesmās tava dvēsle, Pindar,

Drosmi! - Kvēloja? -

Nabaga sirds!

Tur paugurā

Debešķa vara!

Tik tikdaudz kvēles,

Tur mana būda,

Turpu brist!

HARCA CEĻOJUMS ZIEMĀ

Līdzīgi ērglim,

Kas, maigiem spārniem

Uz smagiem rīta mākoņiem dusot,

Glūn laupījuma, -

Tā lai klīst mana dziesma!

Jo kāds dievs

Katram viņa ceļu

Ir zīmējis priekšā,

To laimīgais

Aši uz priecīgu

Mērķi noskrien,

Bet, kuram nelaime sirdi

Savelk kopā,

Tas cīkstas velti

Pret viņiem žogiem,

Ko cēlis dzelžainais diegs,

Kuru tas rūgtais nazis taču

Tik vienureiz pārgriež.

Biezokņu šalkās

Meža kustoņa spiežas,

Un zvirbuļiem līdzi

Bagātie sen jau

Gremdējušies ir savos purvos.

Viegli ir sekot tiem ratiem,

Ko Fortūna vada,

Kā ērtais vezums

Pa labotiem ceļiem

Valdnieka gājienam pakaļ.

Bet nomalis, kas tas gan ir?

Krūmājos zūd viņa ceļš,

Aiz viņa kopā Saslēdzas zari,

Zāle atkal paceļas augšā,

Tuksnesis viņu rij.

Ak, kas sāpes tam dziedē,

Kam par indevi balzams top?

Kurš sevim cilvēku naidu

No mīlas pilnības dzēra?

Pirms nicināts, nu nicinātājs,

Apēd slepeni viņš

Savu vērtību pats,

Neapmierināts patmīlībā.

Ja tavā psaltrī,

Mīlas tēvs, ir jel skaņa,

Ko viņa ausis spēj uztvert,

Tad veldzē tam sirdi!

Atver apmākta skatu

Pār tūkstošiem avotiem

Tuksneša vidū!

Tu, kas prieku radi tik daudz,

Katram pāri plūstošu mēru,

Svētī medību brāļus

Kustoņas tekās

Ar jaunekļu pārgalvību,

Vēli pārestes atriebēji,

Kuru jau gadiem pa velti

Zemnieks vaira ar nūju.

Bet vientuļo sedz

Savu mākoņu zeltā!

Ar zemes zaļumu apvīj,

Līdz rozes uzziedēs atkal,

Mitros matus

Savam dzejniekam, mīla!

Ar krēslaino lāpu

Tu viņam spīdi

Pār brasļiem pa nakti,

Uz bezdibens ceļiem

Postažu laukos.

Ar tūkstots krāsaino ritu

Tu smejies tam sirdī;

Ar tveicēju auku

Tu augsti uz augšu to nes;

Ziemas straumes no klintīm krīt

Viņa psalmos,

Un maigākās patences altārs

Top viņam bīstamās virsotnes

Sniegotā galva,

Kuru ar rindām garubūtņu

Vaiņago nojautās tautas.

Tu stāvi ar neizpētītu krūti

Noslēpumaini atklāts

Pāri izbrīņu pasaulei

Un no mākoņiem skaties

Uz viņas valstīm un greznību,

Ko tu no savu brāļu dzīslām

Ūdeņo sānis manim.

MAHOMETA DZIESMA

Lūk, kalnu strauts

Mirdz, priekā rauts,

Kā zvaigznes skats;

Viņpus mākoņiem

Tā jaunību audzē -

Labi gari

Starp klintīm krūmos.

Kā jauneklis svaigs

No mākoņa laukā viņš skrej

Uz marmora klintīm lejā

Un atkārtu dejā

Līgo pret debesim atkal.

Caur kalngalu ejām

Pēc raibiem oļiem viņš dzenas,

Un agrā vadoņa gaitā

Savus brāļu avotus viņš

Līdzi sev rauj.

Lejāk ielejā tad,

Kur soļus viņš sper, tur puķes top,

Un pļava

No viņa dvašas ir dzīva.

Bet viņu netura ēnaina leja,

Nedz skaistās puķes,

Kas viņa ceļus skauj,

Mīlas acīm tam glaimo:

Uz blāknumu straujo tā ceļš

Čūsku lokos.

Strautiņi kļaujas

Tam biedriski klāt.

Nu viņš ieiet

Blāknumā iekšā, no sudraba vizot,

Un blāknums viz viņam līdz,

Un lejas upes,

Un kalnu strauti

Gavilē viņam un uzsauc: Brāli!

Brāli, brāļus sev līdzi ņem!

Līdzi uz sentēvu veco,

Mūžīgo okeānu,

Kas izplestām rokām

Mūs gaida!

Ak, velti izplešas rokas

Viņa ilgotņus aptvert:

Jo tuksnešu laukos mūs vīj

Salkušas smiltis; un saule augšā

Sūc mūsu asinis; un paugurs

Nokavē mūs par dīķi! Ak, brāli,

Ņem brāļus no ielejas līdz,

Ņem brāļus no kalniem

Līdzi, pie sava tēva līdz!

«Nākat jūs visi!» -

Un nu viņš uzplūst,

Varenais; nes visa cilts

Valdnieku augsti augšā!

Un, triumfā ritot,

Viņš zemēm vārdus dod,

Zem viņa pēdām pilsētas top.

Neapturami tālāk viņš šalc,

Torņu liesmotus galus,

Marmora namus, savas pilnības

Radību atstāj aiz sevis.

Un tā viņš nes savus brāļus,

Savas mantas, savus bērnus

Savam gaidošam radītājam,

Priekā dimdot, pie sirds.

ROMISKĀS ELĒĢIJAS

Runājat, akmeņi, man!

    ak, bilstat ko, palātas augstās!

Ielas, jel sakat man ko!

    Ģēnijs, vai nekusties tu?

Jā, gan it visam ir dvēsle

    še tavos svētajos mūros,

Mūžīgā Roma; tik man

    viss vēl tik kluss ir un mēms.

Ak, kas pačukstēs man,

    pie kura loga man redzēt

Mīlīgo būtni, kas reiz

    kveldinot veldzi man sniegs?

Ceļus es nejaužu vēl,

    pa kuriem es allaž un allaž

Nākšu un iešu pie tās,

    ziedojot laiku, kas dārgs.

Vēl es apskatu pilis

    un baznīcas, drupas un stabus,

Tā kā ik apdomīgs vīrs

    braukumu lietā prot likt.

Tomēr tam visam drīz gals:

    tad būs man viens vienīgais templis,

Amora templis tik vien,

    kurā tiks svētītais tverts.

Roma, tu pasaule esi

    par sevi; bet tomēr bez mīlas.

Pasaule pasaule nau,

    Roma ar Roma tad nau.

V

Priecīgi cilātu garu

    es jūtos šeit, klasiskā zemē:

Pagātne, tagadne bilst

    skaļāk un mīlīgāk man.

Darīdams, kā manim mācīts,

    es senos dzejniekus šķirstu,

Šķirstu jo naski kas dien,

    baudu no jauna kas dien,

Klusajās naktis turpretī

    man Amors šķir citādu darbu;

Zinātnes maz dod šis darbs,

    laimības bezgala daudz.

Un vai es nemācos arī,

    kad mīlīgo krūtiņu formas

Pētu un roka kad man

    garām gar sāniņiem slīd.

Tad tik es protu, kas marmors,

    kad dzīvu daiļumu manu:

Redzošās acis tad jūt,

    jūtošās rokas tad redz,

Ja arī mīļākā laupa

    man dažas stundiņas dienā,

Viņa man gandara drīz -

    vietā man naksniņu dod.

Mēs arī prātīgi triecam,

    kad piekūstam mutītes mainīt;

Ja viņu pārņēmis miegs,

    guļu un domāju daudz.

Skaistākās dziesmas man rit,

    viņas mīkstajās rociņās guļot,

Heksametra mērs

    rit, manu pirkstiņu sists

Liegi pār baltajiem pleciem.

    Bet meitiņa mīlīgā miegā

Elpo un kvēlina man

    Krūtis un sirsniņu līdz.

Amors mums guntiņu kopj

    un domā par senākiem laikiem,

Toreiz viņš trim vīriem ar

    kalpoja tā kā nu mums.

VIII

Kad tu man, mīļākā, saki,

    kā bērns tu neesot ļaudīm

Tikusi, - māte tāpat

    pēlusi tevi aizvien,

Kamēr tu augusi klusi

    un kļuvusi liela, - es ticu:

Labprāt es tēloju sev,

    kāds biji īpatnējs bērns!

Veida un krāsas jau trūkst

    arī vīnkoka sīkajam ziedam,

Gatavās ogas turpret' -

    dievu un cilvēku prieks.

XIV

Puisīti, iededz man guni! -

    Vēl gaišs, un jūs sveci tik agri

Veltīgi tērēsat vien.

    Nedarat slēģus vēl ciet!

Saulīte aizlaidās tikai

    Aiz namiem, bet ne vēl aiz kalniem,

Droši pusstundiņas vēl,

    Kamēr uz dusu sauks zvans. -

Klaus' jel tu, nelaimes bērns!

    Ej drošāk, - es meitiņu gaidu.

Mierini, guntiņa, tu,

    Agrāk dod naksniņu jaust!

XVIII

Nemīļa manim ir viena

    no visām lietām, bet otra

Riebusi manim un riebj,

    krata ik dzīsliņu man,

Kad es to ieceros vien.

    Es gribu jums atzīties, draugi:

Nemīļa ļoti man ir -

    vientuļi gulēta nakts;

Bet manim riebjas pārlieku,

    kad, mīlas taciņas ejot,

Jātrīs, ka čūskas kur glūn,

    jautrības rozēs mīt ģifts.

Kad visu skaistākā brīdī,

    kad pilnīgi atdodas līksme: -

Čukstošas rūpes drīst nākt,

    slīkstošo galvu man skaut!

Tādēļ jau Faustīna ir

    mana laime, - tā dala ar mani

Gultiņu savu labprāt,

    uztici uzticei dod.

Tīkamus šķēršļus sev vēlas

    gan jaunatne ašā, - es mīlu,

Ilgi un ērti lai ilgst

    drošībā pasargāts prieks.

Kāda tā laimība ir!

    mēs skūpstus drošībā mainām,

Elpu un dzīvību mēs

    sūcam un lejam ikviens.

Garās naktis tā abi

    mēs izbaudām krūtis pie krūtīm,

Klausāmies klusi, kā līst,

    vētras un negaisi brāž.

    Ārā brāž lietus un vējš,

Pienāk tā ausma un rīts,

    un stundas atnes mums puķes,

Ziedus no jauna mums ber,

    dienu par svētkiem mums vērš.

Ļaujat man, kvirīti, laimi!

    un visas pasaules mantu,

Pirmo un pēdējo, dievs

    katram lai žēlīgi lemj!

MANA DIEVE

Kurai nemirstīgai lai tiek

Augstākā alga?

Nevienai es neesmu pretī;

Bet es to dodu

Mūžam kustīgai,

Vienmēr jaunai,

Dīvainai Jupitra meitai,

Viņa mīlulei,

Fantāzijai.

Jo viņai viņš

Visus untumus

Ļāvis ir,

Ko citkārt tik sev

Patura vienam,

Un viņam ir prieks

Par šo nelgu.

Lai rožu vainagā

Ar liliju stiebru

Puķu lejās tā staigā,

Vasaras putniem pavēl

Un viegli barojošu rasu

Ar bites lūpām

No ziediem sūc;

Vai lai viņa,

Matiem plandoties,

Drūmiem skatiem

Vējos brāž

Ap klinšu sienām, -

Un tūkstots krāsām

Kā vakars un rīts,

Aizvien mainoties,

Kā mēness skati

Mirstīgiem spīd.

Lai visi mēs

Slavējam tēvu,

Veco, augsto,

Kurš tādu skaistu,

Nevīstošu dievi

Mirstīgam cilvēkam

Devis par sievu!

Jo mums tik vien

Viņš to saistījis klāt

Debesu saitēm

Un viņai licis

Priekā un vārgā

Kā uzticamai

Sievai mūs nemest.

Visas pārējās

Nabaga ciltis

Bērnu bagātai

Dzīvai zemei

Staigā un ganās

Tumšā baudā

Un neskaidrās sāpēs

Acumirklīgā

Aprobežotā dzīvē,

Nospiestas jūgā

No vajadzības.

Bet mums viņš - līksmojat! -

Vēlējis ir

Savu veiklāko

Lutekli meitu.

Mīļi saņemat to

Kā mīļāko!

Ļaujat tai cieņu

Kā kundzei mājā!

Un lai tikai vecā

Vīra māte - gudrība

Maigo dvēslīti

Neapvaino!

Bet es pazīstu viņas māsu,

Vecāko, nopietnāko,

Manu draudzeni kluso;

Ak, lai tā pirms

Ar dzīvības gaismu

No manis vēršas,

Dzinēja cēlā,

Mierinātāja, cerība!

MĀKSLAS MĪĻOTĀJA MONOLOGS.

Ko kvēlojošā daba līdz

Še acu priekšā tev,

Ko līdz tev viss, kas tēlots ir

No mākslas apkārt tev,

Kad mīlas pilnais radāms spēks

Tev neplūst dvēselē

Un atkal pirkstu galos tev

Kad netop tēlojošs?

KARALISKA LŪGŠANĀS

Ha, es esmu pasauls kungs! mīl mani

Tie cēlie, kas man kalpo.

Ha, es esmu pasauls kungs! es mīlu

Tos cēlos, kuriem pavēlu.

A, dod tu manim, debess dievs, ka es

Tās augstes un mīlas netopu lepns.

SVĒTCEĻOTĀJA RĪTA DZIESMA

Rīta miglas, Lila,

Klāj savu torni visapkārt.

Vai lai es viņu

Neredzu pēdējo reizi?

Bet manim lido

Tūkstots ainas

Laimīgas miņas

Svēti, silti ap sirdi.

Kā viņš tur stāvēja,

Liecnieks manai laimei,

Kad pirmo reizi

Tu svešnieku

Baigi mīļi

Sastapi

Un piepeši

Mūžīgas liesmas

Dvēslē tam meti! -

Šnāko, ziemel!

Tūkstots čūsku mēļaini

Ap galvu man!

Galvu tu nelieksi man!

Tu vari liekt

Bērnišķu zaru galvas,

No saules,

Mātes, klātbūtnes šķirtas.

Visur esošā mīla!

Tu caurkvēlo mani;

Pāri pret negaisu griez,

Pret briesmām krūtis;

Tu ielēji man

Agri vītušā sirdī

Divkāršu dzīvību:

Prieku dzīvot

Un drosmi!