DZIESMAS NO VISAS PASAULES

Patiesību tie gan neteic,

Melo tikai tukšiem vārdiem,

Kas par koklēšanu saka,

Kas par kanteli zin stāstīt:

Ka to cēlis Vainimoinens,

Darinājis augstām rokām,

Radījis no zivju žaunām,

Asakaina mugurkaula.

R ū p e s kokli kopā lika,

S ā p e s viņu darināja,

V ā r g u m s malas izrakstīja,

C i e š a n a s ir viņas pamats,

N e l a i m e tai stīgas stiepa

L i k t e n s grieza irbulīšus.

Nu tā mūžam nespēj līgot,

Mūžam neskan jautrās skaņās,

Mūžam neaicina prieku,

Mūžam nedzīvina līksmi,

Jo to rūpes darināja,

Sēras viņai deva veidu.

Manas ausis gaist,

Manas acis gaist,

Gaist arī gaisma,

Kas sirdī likta.

Ar tālām ilgām:

Ko lai es saku?

Ko lai es domāju?