DZIESMAS NO VISAS PASAULES

XII GALDIŅŠ

Gilgameš, kad tu apakšzemes garus gribi redzēt, -

Tīru kreklu tev nebūs uzvilkt,

It kā tu būtu mirstams, cilvēkam līdzīgs.

Ar labu eļļu tev nebūs svaidīties,

Citādi viņi uz eļļas smaršu pie tevis pulcēsies,

Loku tev nebūs uz zemi likt,

Citādi loku nošautie tevi apstās;

Valdības zizli tev nebūs rokās ņemt,

Citādi nāves gari no tevis iedrebēs;

Kurpes nebūs tev savās kājās aut,

Troksni uz zemes pusi tev nebūs taisīt.

Tavu sievu, kuru tu mīli, tev nebūs skūpstīt,

Tavu sievu, kuru tu nemīli, tev nebūs sist;

Tavu bērnu, kuru tu mīli, tev nebūs skūpstīt,

Tavu bērnu, kuru tu nemīli, tev nebūs sist, -

Zemes vaimanas citādi tevi grābs.

Tā, kas dus, tā, kas dus, māte Nin - acu, tā, kas dus,

Kuras skaidrās miesas ar kreklu nau apsegtas,

Nāves gariem neļaus uz augšu kāpt.

Skaidru kreklu viņš uzvilka sev,

Ar labu eļļu viņš sevi svaidīja,

Valdības zizli viņš ņēma savā rokā,

Kurpes viņš apmauca savās kājās,

Troksni pret zemi viņš taisīja,

Savu sievu, kuru viņš mīlē, viņš skūpstīja,

Savu sievu, kuru viņš nemīlē, viņš sita.

Savu bērnu, kuru viņš mīlē, viņš skūpstīja,

Savu bērnu, kuru viņš nemīlē, viņš sita, -

Zemes vaimanas viņu grāba.

Tā, kas dus, tā, kas dus, māte Nin - acu, tā, kas dus,

Kuras skaidrās miesas ar kreklu nau apsegtas,

Kavēja Engidu no zemes augšā kāpt.

Namtars viņu nau grābis, sērga viņu nau grābusi - zeme viņu ir grābusi.

Nergala uzraugs nežēlīgais nau viņu grābis - zeme viņu ir grābusi.

Vīru kaujas laukā viņš nau kritis - zeme viņu ir grābusi.

Ninsuna, par savu kalpu Engidu viņa raud.

Uz Ekuru, Enlila namu viņš gāja viens:

Lamatas mani pie zemes sitīs!

Engidu, kuru es gāju augšā vest, -

Namtars viņu nau grābis, sērga viņu nau grābusi, zeme viņu ir grābusi.

Nergala uzraugs nežēlīgais nau viņu grābis, zeme viņu ir grābusi.

Vīru kaujas laukā viņš nau kritis, - zeme viņu ir grābusi.

Tēvs Enlils neteica ne vārda.

Tēvs Zin, vienu dien' tīklis mani uz zemi raus,

Lamatas mani pie zemes sitīs.

Engidu, kuru es gāju augšā vest, -

Namtars viņu nau grābis, sērga viņu nau grābusi, zeme viņu ir grābusi.

Nergala uzraugs nežēlīgais nau viņu grābis, zeme viņu ir grābusi.

Vīru kaujas laukā viņš nau kritis - zeme viņu ir grābusi.

Tēvs Zins neteica ne vārda.

Tēvs Ea, vienu dien' tīklis mani uz zemi raus,

Lamatas mani pie zemes sitīs.

Engidu, kuru es gāju augšā vest, -

Namtars viņu nau grābis, sērga viņu nau grābusi, zeme viņu ir grābusi.

Nergala uzraugs nežēlīgais nau viņu grābis, zeme viņu ir grābusi.

Vīru kaujas laukā viņš nau kritis - zeme viņu ir grābusi.

Tēvs Ea dzirdēja viņa runu.

Tēvs Ea teica šo vārdu uz varoni, vīrišķo Nergali:

Vīrišķo varoni Nergal!

Tūdaļ atver caurumu zemē,

Engida ēnasgaru izved uz zemi augšā -

Lai viņš savam brālim atbildi dod.

Kad vīrišķais varonis Nergals to dzirdēja,

Viņš tūdaļ atvēra caurumu zemē,

Engida ēnasgaru viņš izveda augsā no zemes līdzīgi vējam.

Gilgamess teica: «Saki man, mans draugs, saki man, mans draugs,

Zemes likumus, kurus tu skatīji, saki man.»

- Es tev to negribu sacīt, mans draugs, es tev to negribu sacīt.

Kad es zemes likumus, kurus es skatīju, - sacītu tev -

Visu dienu tu nosēstos un raudātu - «Tad es gribu visu dienu nosēsties un raudāt»

Lūk, draugu, kuru tu skāri ta, kā tev priecājās sirds,

To tārpi ēd kā vecus svārkus.

Engidu, kuru tu skāri tā, kā tev priecājās sirds,

Ir kā sainis zemes putekļu pilns.

Putekļos viņš ir grimis,

Putekļos viņš ir grimis.

Kas nāvē mira, vai tu tādu redzēji?

Es redzēju tādu.

Kas nāvē mira no, dzelzs, vai tu redzēji tādu?

Es redzēju - atdusas gultā viņš guļ, skaidru ūdeni dzer.

Kas kaujā nonāvēts ticis, vai tu redzēji tādu? -

Es redzēju - viņa tēvs un māte balsta viņa galvu,

Un viņa sieva ir pārliekusies pār viņu.

Kura mironis nomests uz lauka - vai tu redzēji tādu?

Es redzēju - viņa nāves gars zemē nedus.

Kura nāves gars neatradis kopēja - vai tādu tu redzēji?

Es redzēju - atliekas podā, ēdienu druskas, kas mestas uz ielu, viņš ēd.

ATRIEBE

Zem klints, pie ceļa,

Nosists viņš guļ.

Nerit ne rasa

Viņa asnīs.

Un mira...

Tiešām, šo nastu

Es gribu nest.

Ir māsas dēls,

Kas karot kaist,

Kas salīgt nespēj!»

Klusot viņš ģifti svīst

Kā odze, mēms;

Kā čūska ģifti izdveš,

Pret kuru neder burvības vārds.

Nešpetna ziņa nāca pār mums

No lielas varenas kļūmes;

Visstiprāko būtu tā

Apvainodams to laipno,

Kura viesis nekad

Netika aizskārts.

Saules vērsme viņš bij,

Aukstā dienā;

Un vasaras vidū -

Ēna un veldze.

Sausām gūžām viņš bij,

Bet izdēdis ne,

Mitrām rokām,

Drošs un straujš.

Kā auglīgs lietus viņš bij -

Dāvanas dodams, -

Kad uzbruka viņš, -

Tad lecošs lauva.

Ļaužu priekšā stalts,

Melniem matiem, gariem svārkiem!

Naidniekā brukdams -

Kalsens vilks.

Divas garšas viņš izdalīja -

Medu un vērmeles.

Tādas garšas ēsmu

Baudīja katrs.

Šausminot iet viņš viens...

Pavadoņu tam nau,

Tikai Jemenas zobena,

Izrotāts zobiem.

Dienas vidū mēs, jaunekļi,

Iesākām kara gaitu.

Cauru nakti mēs gājām,

Kā bez atpūtas mākoņi iet.

Katrs bij zobens,

Zobens apjozts -

Iz makstīm rauts -

Zibinošs zibens.

Tie veldzējās miega garos,

Bet, kad viņi klanījās galvām, -

Mēs sitām tos,

Un viņu nebija vairs.

Atriebe pilnīga bija:

No divām ciltīm izbēga

Retais...

Pavisam retais.

Un hudzeilīts

Viņu samaitāt šķēpu lauza,

Tādēļ ka viņš ar savu šķēpu

Bij lauzis hudzeilītus.

Akmeņainā atdusas vietā

Viņi to guldīja.

Kailā klinti, kur kamieļi pat

Nagus sev aplauž.

Kad rīts to apsveica tur,

Drūmajā vietā, to nokauto,

Viņš aplaupīts bij,

Viņa laupījums paņemts.

Hudzeilīti ar dziļām brūcēm.

Nelaime manis nesagrauž, -

Viņa sagraužas pati.

Šķēpa slāpes top dzēstas

Ar pirmo dzērumu,

Netapa viņam liegts

Atkārtots dzērums.

Nu ir atkal man atļauts vīns,

Kas pirmāk bij aizliegts.

Ar daudziem darbiem

Es atļauju guvu.

Uz šķēpu un zobenu

Un uz zirgu

Es izplatu tiesības,

Visa nu kopēja manta.

Sniedz tad nu kausu

Savad - Ben - Amre!

Jo manas miesas dēļ tēvaiņa

Ir liela brūce.

Un nāves kausu

Mēs sniedzām hudzeilītiem:

Tas nesa vaidus,

Aklumu un zemošanu.

Un vai tu redzēji vilkus? -

Tiem spīdēja vaigs.

Gaisa vanagi laidās turp.

No miroņa viņi uz mironi lēca,

Un no bagātā mielasta galda,

Viņi nespēja pacelties augšup.

VEINEMEINENA DZIMŠANA

Klintis remtas jūras vidū,

Nostatīti gaisu stabi,

Radīti jau lauki, pļavas,

Akmeņi jau raibām lāsām,

Jauki izrobotas klintis,

Tikai dziedons Veinemeinens

Bij un bij vēl nepiedzimis.

Veinemeinens, vecs un taisnīgs,

Staigāja vēl mātes miesās

Vasaras jau trīsdesmitas,

Trīsdesmitas arī ziemas

Dusas klusos tumšos viļņos,

Miglas pilnos klajos laukos.

Domāja un apcerēja,

Kā lai dzīvotu un būtu

Mūžam negaišajā telpa,

Mūžam neērtajā šaurē,

Tur, kur neredz mēnesnīcas,

Tur, kur nejūt saules gaismas.

Runāja tad šādiem vārdiem,

Pacēla tad savu balsi:

«Nesi, mēness, nesi, saule,

Nesi mani, debess lāci,

Prom no neparastām durvīm,

Prom no nezināmiem vārtiem,

Laukā no šīs mazās ligzdas,

Laukā no šīs šaurās vietas!

Lai es staigāju pa zemi

Debess mēnesi lai redzu,

Lielo sauli lai es jūtu,

Debess lāci lai es skatu,

Aplūkoju visas zvaigznes.»

Neatsvabina ne saule,

Tad tam būtība sāk riebties,

Apnicīga top tam dzīve, -

Lauž viņš cietos, šauros vārtus

Galvup ūdenī viņš metas,

Rokām viļņus aizgriež projām,

Virs tā palika tik jūra,

Varonis tā plūsmu klēpī

Piecus gadus dusēj' jūrā,

Piecus gadus, vai ij sešus,

Septiņ, astoņus pat gadus.

Beigas piestājās viņš jūrā

Pie tā raga, kam nau vārda,

Kokiem apaugušā krasta.

Ceļos aizrāpjas uz zemi,

Aši apgriežas ar roku,

Ceļas redzēt mēnesnīcu.

Sajust saules silto gaismu,

Skatīt lāci debess lokā,

Aplūkot, kā zvaigznes staigā.

Tā tas vecais Veinemeinens,

Piedzima no savas mātes,

Viņas skaistās gaisu meitas.

ILKA

Vēl ilgi tautas piemiņā

Būs dzīvi Ilkas darbi:

Viņš dzīvoja kā īstens soms

Un mira - karātavās.

Ne augstas kārtas dzimis,

Bet somu tautas cēlākais

Viņš savā laikā bija.

No liktens ievests tika,

Bet briesmu laiku negaisiem

Viņš bija tā kā dzimis.

Pilns asaru un raudu,

Jo mīļo zemi turēja

Klāvs Flemmings dzelžu rokās.

Dažs labs gan vaimanā un raud,

Ka taisnība top smieta, -

Bet, kamēr visi raudāt raud,

Viens Ilka neraudāja.

Kad tauta sūrojas un brēc,

Viņš padomu dod - tādu:

«Tik ilgi vien ir vajdzīgs ciest,

Cik ilgi ciest jums gribas.

Kas grib, lai tiesības še ir,

Tam pašam būs tās iegūt!

Uz cīniņu, uz brīvību,

Kam vīra drosme krūtis!

Jo taisnais ceļš uz glābiņu

Iet garām nāves krastiem!»

Kas nolaista no loka,

Un cēlās somu tauta.

Tad asins kara liesmas,

Ne mūžam somiem neaizmirst

Šo Ilkas vesto karu.

Ar cietu zemniekroku,

Bet viltība un kara spēks

Pie Nol'jas Ilku veica.

Un Ilku veda viņa ceļš

Uz karātavām tieši. -

Bet Ilkas padoms ir vēl dzīvs

Un mūžam dzīvos tautā:

«Par verga dzīvi skaistāka

Ir nāve karātavās!»

KALEVDĒLS

Dod manim kokli, Vanemuine,

Grezna teika man rosina sirdi,

Dziedāt dziesmu iz sensenu laiku

Krājuma dzen mani varena dziņa.

Ceļaties, noslēpumainie vārdi,

Jūs, kas dziedat par labākiem laikiem

Un par baltāku dieniņu daili!

Steidzot iz Endela ezera niries!

Sudraba spogulī pārāk ilgi

Tu sev sukāji zīžainos matus.

Palīdzat gleznot, pelēkās ēnas,

Zīmēt sendienām dzisušus vaigus:

Dūšīgus varoņus, varenus burvjus,

Cildenā Kaleva dēla ceļus!

Jautri uz dienvidiem klīstat man līdzi,

Atmata smilgas tur slepeni žūžo,

Teikas tur izauga svešatnes zemē!

Ko es dzimtenes tīrumos krājis,

Ko es izaris svešatnes zemē,

Ko man vējiņi atnesuši,

Vilnīši izskalojuši krastā, -

Ko es nēsājis sen savā sirdī,

Savās krūtīs dziļumā slēpis,

Ko es jau ilgi gadus un gadus

Vientuļi perējis klinšu ligzdā, -

Gribu es sludināt skanošā dziesmā

Skaļi svešu cilvēku ausīm:

Mana ziedoņa dārgie draugi -

Sen jau zem zaļajām velēnām atdus.

Kur nedz burtnieka priecīgās dziesmas,

Nedz viņa sirdsēstu sāpīgās skaņas,

Nedz viņa lūgšanas sirsnīgās ilgās

Neaizsniedz mūžam dusošo ausis.

Vientuļas noskan līksmību skaņas,

Vientuļš dzeguzes sērīgais sauciens,

Vientuļš es dziedu klusās ilgās,

Līdz es vīstu tukšajās druvās.

* * *

Dimdat šurpu, senās teikas,

Nostāsti par Kalevvīriem,

Ceļaties no Kalmas kalniem,

Atplūstat iz smagās miglas,

Mostaties iz vakarkrēslas,

Izdīgstat iz noru smilgām,

Izkūstat iz sūnu purviem!

Tur, kur ēnas klusās šausmās

Slēpjas garus vārgagadus,

Mokas guļ zem biezas segas,

Pīšļu cietā namā slēgtas,

Atdusot zem Uku spārniem,

Guļot svētās Māres klēpī.

Viņiem nespīd silta saule,

Dzeguzītes zelta sauciens,

Putnu pērkļu čalošana -

Velēnām tie cauri nesniedz.

Augšā spoža mēnesnīca,

Lejup mirgo zvaigžņu acis,

Aizdod gaismu ēnusargiem,

Tēlu mīļiem apkopējiem -

Kas tos ietērpj miera drēbēs,

Ietin savās tumšās segās,

Klādami tā nāves māju,

Gulētājus apvīdami.

Ja nāk vējš ar lietus gāzēm,

Viļņu dusmas modinātājs;

Sveicienus lai nes viņš līdzi,

Vēsta cēlo notikumu,

Kurš guļ tagad gluži aizmirsts;

Mīklā neminētas teikas,

Kuras liesmo vakarblāzmā,

Krēslas šalkās lēni vizo,

Līdzi tvaikiem augšup ceļas,

Laizdamās ar miglas spārniem;

Tur, kur labprāt gari vēlu

Klaido drūmā, tumšā nakti,

Lietus šaltēm biedrodamies,

Debešos pa pulkiem lasās,

Dzestrā dziesnā, vēsā nakti

Sacer košas, raibas teikas,

Audā saauž zelta stāstus.

Skaties, jaunekli, šai ainā,

Mīļā jaunava, šais audos!

Ievērojat ašos vārdus,

Burtniekam tie lieti noder.

Līdzi kā ar rīta austru,

Kura ceļas dienu vēstīt,

Nogrimst visas sapņu ainas,

Lakstīgalas pogošana,

Dzeguzītes zelta sauciens

Aizdzen nakti līdz ar laimi.

Ātri aizbēg mūsu dienas,

Mūsu stundas līdzi stirnām

Aizsteidzas uz Kalmas kalniem,

Aizlaižas uz miera birzi

Nāves šaušalainā kapā.

Nau še vietas tam, kas mirstams,

Dzimtenes nau ceļotājiem,

Mūsu mantojums ir pīšļi.

Vētras brāzma saceļ trosmu

Meža koku augstos galos,

Norauj zemē garos kokus,

Ka tie nosten nogāžoties;

Vasaru liek vieglas vēsmas

Lapām lēni sakustēties,

Apsēm baigi ietrīsēties,

Tā ka nodreb zagļa roka,

Sašļūk laupītāja ceļi.

Vakaros skan klusas skaņas,

Spāri lido, lēni dūcot,

Sīcot dejo odu bari,

Mušas dīc, un apkārt laižas

Kukainīši sīkām balsīm -

Tikai tauriņš jautrā gaitā

Nedzirdot pa gaisiem lido.

Gudrā ausis visu klausās,

Zinātājs sev prātā zīmē,

Līdzi līksmos, līdzi skumjos,

Izdzird vārgo sāpju vaidus,

Izdzird aizpasaules teikas,

Zīmē seno laiku domas,

Tumšo vārdu režģījumus.

Prieks un sēras dvīņu bērni,

Abiem dzimta pasauls ēka,

Roku rokā kopā staigā,

Līdziem soļiem kopā soļo,

Viena tēva audzināti,

Vienas mātes dzirdināti,

Vienā šūplī žūžināti.

Vakarblāzmas sārtam vaigam

Apkārt balti mākonīši,

Zelta malām izraiboti,

Zīda bārkstām izpušķoti:

Dēls, vai zini, kāds ir slēpies

Pitknes zibens, pērkoņdārdiens,

Barga krusa, lietus šaltis,

Spēji putošs sniega putens,

Aikes drūmi draudošs negaiss -

Visi guļ tai mākoņklēpī,

Savā viltus paslēptuvē.

Ūdeni, kas rit no vaigiem?

Līdzi laimes ātrais reibums,

Līdzi posta spējie vaidi

Asarām liek straumēm tecēt,

Acu rasai līt pār vaigiem.

Sirds kad brīvāk pukst tev krūtīs,

Kad tev skumjas galvu noliec,

Plūst tev asaras bez skaita,

Acu rasa aši pieriet,

Līdzi rādot prieku, sāpes.

Pirkstiem rakstot pantu mēru,

Ņem sev vienu daļu māņu,

Otru daļu patiesības,

Trešu daļu smeļ iz baumām.

Daļu atmiņā vēl atrod,

Savu domu mantas klēti.

Ja ir gleznai zelta izskats,

Vārdam patiesības krāsa,

Uzspiesta vēl gudrībzīme:

Nepeļamu skaņotāju.

Dzirdot Mardu vaimanājam,

Raudot meža dziļā biežņā,

Vaidam sila žogojumā,

Kas gan cēla viņa vaidus,

Spieda asaras iz acīm,

Lika pieaugt žēlu skaņām,

Nopūtām tik smagi velties?

Mardus vaid par asins straumēm,

Vaid par mokām, asru strautiem.

Vaid par smagā posta spaidu,

Zīmēts slāv tas debesjumā,

Cauri mākoņplaisai redzams.

Pāri bēdām klājums klājas,

Pāri postam bieza sega,

Mākoņplīvurs aizsedz gaismu

Ilgu pilnam dziesminiekam.

Gari atnāks miglas ēnās,

Laizdamies ar rasas spārniem,

Tuvodamies baigiem soļiem -

Stāsta asiņainas cīņas,

Zobendejas niknu troksni,

Slepkavīgu cirvju kauju,

Ugunsliesmas tēvu mājās.

Kaukšanu pie bada mokām,

Mēra posta bargas pēdas -

Vēsta tikai bēdu vēstis,

Sāpju dienu vaidu skaņas,

Asaras no moku laikiem.

Glābjot zemes brīvestību,

Cīnoties pret svešiem kungiem,

Grima cēlas varoņciltis,

Vīta diži tautas dēli

Sirmo senudienu kapā.

Viņu moku niknās sāpes,

Viņu vīraspēka pilnums,

Liecība par dārgām dienām

Vecā tēva debess mājās,

Cēlo Tāras dēlu pulkā

Sēdēj' stipri karavīri,

Augsti varoņi, kā viesi,

Ugunskura liesmas priekšā

Pārrunājot vecus laikus.

Kalevdēls, tas milzis - varons,

Daudzinātais karaļdzimums,

Sēdēja šo vīru starpā,

Vaigu atspiedis pret roku,

Klausījās uz burtniekdziesmām,

Koklētāju slavas skaņām,

Kā tie viņa drošās cīņas,

Viņa dēkas daudzināja,

Viņa brīnumainos darbus,

Dižās varas apliecības,

Ko viņš dzīvē bija devis,

Līdz pat nāvei pierādījis -

Visas tās pēc vēlām pēdām,

Tika slavētas pie uguns,

Apdziedātas zelta vārdiem.

Gan es sakārtošu vārdus,

Vērpsu arī zelta dzijas,

Sķetināšu sudrabdiegus,

Gan es šaušu varaspoles,

Kad es sāku aust tos audus,

Savas parādības rādu,

Savus noslēpumus vēstu,

Līdzi skaļi dziedu dziesmas.

Skaties! sila biežņas klēpī,

Sila biežņas, krūmu ēnas,

Ietverti no melniem alkšņiem,

Pārjumti no sēru bērziem

Septiņi stāv Kalmas kalni,

Sūnām pārsūnotas vietas,

Sagruvuši pakalniņi,

Kas nevienai dvēslei nerūp,

Kurus nekopj drauga roka,

Neapsargā modras acis,

Neappušķo mīlestība.

Skumju bailes - pirmā kalnā,

Vergu važas otrā kalnā,

Kara vaidi trešā kalnā,

Ceturtā guļ bada mokas,

Dzīves vārgums piektā kalnā,

Mēra degums sestā kalnā,

Septītā guļ iekšā sērgas.

Tādi ēstiem bija vārgi,

Pirms tie tika miera valstī,

Mīlestības spārnu sargā.

Ja reiz tevi laimes lēmums,

Nāru vilinošās balsis,

Mardus brīdinošais sauciens

Aizved uz šiem seniem kalniem,

Uz šīm sūnu klātām vietām, -

Stādi tur, mans dēls, par godu

Savam tēvam zaļu koku,

Savai mātei laimes puķes,

Savai māsai rožu krūmu,

Savam brālim ķiršu koku,

Kaimiņam vēl ievas koku;

Labi ieroc zemē saknes,

Īstā mērā, ne par seklu,

Lai tās tālāk zaļi augtu,

Laikā skaisti uzziedētu,

Greznis košums būtu kapiem,

Daiļa rota dusas vietām,

Piemiņa tur gulētājiem.

Kas tur guļ zem zaļā maura?

Dus tur pīšļu klusā klēpī?

Zemē guļ zem zaļā maura.

Apslēpušās pīšļu klēpī,

Piemiņas par senām dienām,

Seno laiku brīvā daļa,

Senās laimes līksmie ziedi,

Senās runas spirgtā dvēsma,

Seno dziesmu vecās teikas.

Mūža laiku mātesklēpī

Aizsedz aizmirstības sega,

Ietin viltus tumšie meli,

Līdzi aklo māņu tenkām,

Visu, ko vien mēris žņaudzis,

Ko vien mokas mocījušas,

Ko vien niknais zobens kāvis,

Rīdams dziļā nāves miegā,

Izdeldēdams miglas šausmās.

Kad es jauns vēl biju gados,

Jauns vēl gados, zēna dūšā,

Vieglām kājām ganos gāju,

Rotaļājos sausās norās,

Jautri šūpojos vēl šūplī:

Reiz es kritu miega valgos

Pieguļā pie ugunskura,

Dusēdams zem kupla krūma,

Tuvu senai Jāņa pilij.

Lūk, te - kādas brīnumbūtnes,

Zelta stāvi - manā priekšā,

Klusi pacēlās no sapņiem,

Parādījās manām acīm

Ainas mana gara redzei.

Krietni vīri, gudri veči,

Dziveslīksmi dziesmenieki,

Zelta kokles koklētāji,

Daiļas jaunas meitenītes

Nolēca no kapa kalniem,

Pusnakts laika svētku dejā

Miglas lokos līdzi griezties;

Nāca klātu kautriem soļiem.

Kautriem soļiem, vieglām pēdām,

Tuvāk slīdēja arī tuvāk,

Slepus meta manim zīmes,

Lūdzot acīm mirkšķināja:

Iežūžo mūs liegā miegā!

Guļat jel, jūs senie gari,

Dusat, trūdējušie stāvi,

Zelta miegu miegodami,

Līdz jūs reizi baltās dienās

Jauka rīta spoža gaisma

Tāras mājās uzmodinās!

Jauni vīri, stipri, droši,

Virlandes un Jerves dēli,

Harjuzemes mīļās māsas,

Pērnav's skaistās zeltenītes,

Vakarzemes radi, draugi,

Senu dienu bālas ainas,

Izdzisušas dzīves ēnas,

Sena laime, seni prieki,

Senu sēru, rūpju, bēdu,

Senu laiku zelta vārdi

Rosās atkal manā dvēslē,

Ieliesmina manus skatus.

Klausaties tad vecās teikas,

Nostāstus par Kalevdēlu,

Alevdēliem, Olevdēliem,

Teikas vēl par Zulevdēliem:

Kas no sērmokša man stāstīts,

Kas man iečukstēts no ievas,

Kas no Tāras ozolzariem, -

Kas no veciem, tumšiem vārdiem,

Dziļi iesakņotiem stāstiem,

Kas no Vanemuines nācis,

Kas no Intas sprogumatiem.

Pēdām segdams salasījis,

Es sev vērpu dziesmu dzijās,

Audu linu pavedienos

Cēlā Kalevdēla gleznai.

EDVARDS

Tavs zobens ko tā asiņo,

Edvard, Edvard?

Tavs zobens ko tā asiņo,

Ko skumsti tu, mans dēls? - Ai!

Ak, vanagu savu... es nositu to.

Māte, māte!

Ak, vanagu savu... es nositu to.

Neviens nau man vairs tik cēls. - Ai!

Edvard, Edvard!

Ne vanaga asins tā sarkano,

Dēls, saki manim taisnību. - Ai!

Es nositu kumeļu dūkano,

Es nositu kumeļu dūkano,

Ko es tā mīlēju. Ai!

Tavs zirgs bij vecs un pusaklis,

Edvard, Edvard!

Tavs zirgs bij vecs un pusaklis -

Tevi citas sāpes māc. - Ai!

Ak, tēvu es esmu nositis,

Māte, māte!

Ak, tēvu es esmu nositis...

Edvard, Edvard!

Un kādu par grēku tu atmaksu dod,

Tas vēl tev jāatzīst. - Ai!

Mans gars lai mieru vairs neatrod,

Māte, māte!

Mans gars lai miera vairs neatrod,

Prom tālu man aizceļot! - Ai!

Edvard, Edvard!

Ar mājām tavām, ar sētu kā būs,

Bij ciemā tās skaistākās. - Ai!

Lai stāv, līdz satrūdēs un grūs,

Māte, māte!

Lai stāv, līdz satrūdēs un grūs,

Vairs neredzēšu tās. - Ai!

Edvard, Edvard!

Kad gādnieks aizceļos. - Ai!

Lai pasaulē aiziet par ubagiem,

Māte, māte!

Lai pasaulē aiziet par ubagiem,

Nekad man neredzēt tos. - Ai!

Edvard, Edvard?

Un ko mīļai mātei tu atstāsi,

Dēls, teic man šo pēdējo. - Ai!

Lai lāsts tev un pekles uguņi!

Māte, māte!

Lai lāsts tev un pekles uguņi!

Jo tu liki nokaut man to. - Ai!

MARIOARA

Tālu prom mans mīļais gāja

Līdz ar kareivjiem.

Manim nespīd mēnestiņš

Rokas trīsēja.

Savā skūpstā visu sirdi

Viņš man atdeva.

Marioara Katru vakar', rīt'.

Asaras, pa vaigiem ritot,

Viņai klēpi krīt.

Vienu nakt' pie viņas loga

Viņš ir atjājis.

Savas skumjas, savas ilgas

Klusu sūdzējis.

Asins laukumā,

Man pie tevis bija jāsteidz

Pasauls tālumā.

Turu mīļāku;

Es bez tevis šinī saule

Dzīvot nespēju.

«Nelaimīgais, ko tu mājās

Atkal pārnāci?

Mīļais mans, tev pretī neskan

Mani sveicieni.

Ja tu nespēji bez manis

Būt tur vienatnē,

Tad es iešu tevim līdzi

Kara nometnē.»

Kara gaitā iet.

Melnos laukos aulekšojot,

Viņi maigi dzied.

Šķirtiem bēdās, sirdsēstos

Mums ir jābeidzas.

Tad daudz labāk abi mirstam

Mēs priekš tēvijas.

STEFANA LIELĀ MĀTE

Augsti melnā klintī

Pils un cietoksnis. -

Kalna kāju apkārt

Jaunā karaliene

Neļķei līdzīgā,

Daiļā lejā lūko,

Nakti vaimanā.

Laulāts draugs tai, karals,

Karā aizgājis.

Ak, vai pārnācīs?

Divas vijolītes

Rita rasā mirdz,

Asrās zilās. acis,

Nogurusi sirds.

Zelta mati pāri

Krūtīm noveļas,

Sārtā vaigā atspīd

Rozes, lilijas.

Vīra māte līdzi

Sēd uz balkona,

Maigi jaunai sievai

Sirdi drošina.

Pusnakts atnākusi,

Atskan stundenis...

Klaudzē kāds pie vārtiem. -

Kas ir atnācis?

«Es tas esmu, māte,

Es, tavs mīlams dēls!

Vārgs no kaujas nāku -

Viss no brūcēm jēls.

Nežēlīgs man šodien,

Briesmīgs liktenis,

Kara spēks mans sakauts,

Bēgot izklīdis.

Kliedz man pakaļ «grāb!»,

Auksti vēji, sala -

Vātis gauži sāp!»

Jaunā karaliene

Tūdaļ augšā lec;

«Paliec, bērns!» teic māte;

Neļauj, ka tā sec.

Pati nokāpj lejā

Vārtu nojumā,

Viņas balss skan skarbi

Baigā tumsībā.

«Nau še mana dēla,

Viņš ir kaujas laukā -

Kareivs drošs un hargs,

Tūkstošus viņš uzveic,

Tā to pazīstu,

Tev, lai kas tu būdams,

Māte neesmu.

Grib man laimi graut,

Manu mūžu mierā

Negrib nobeigt ļaut,

Kad uz ļaunu vērties

Tas, kas bij tik cēls,

Stefans un mans dēls,

Mājās pārnāktu, -

Tad, nudien, es tevi

Iekšā nelaistu!

Kaujā! Veic vai krīti!

Tēvijai būs gods.

Tad tavs kaps tiks mūžam.

Puķēm vaiņagots.»

Stefans apkārt sviežas,

Tauri liek viņš pūst,

Ienaidniekā grūst.

Kūp no jauna kauja -

Ienaidnieki krīt.

Tā kā pļautu lauku

Saule apspīd rīt.

VERGU KUĢIS

I

Sēd kajītē superkargs, minhers fan Kūks,

Un rēķina, skaita un domā;

Viņš apsver, cik kuģa lādiņš vērts,

Cik peļņas būs bāžamas somā.

Trīs simti mucu un maisu;

Ir ziloņkauls, zelts, - bet ar nēģeriem

Es labāku veikalu taisu.

Par smiekla naudu. Tik cieti

Tiem kauli un miesas muskuļi,

Es iemījot devu dzelzsdaiktus

Un stikla pērles, un sīvo;

Es astoņsimts procentus nopelnu,

Ja nobraucot puse vēl dzīvo.

Ja paliek kaut trīssimts nēģeru,

Kad sasniedzam Rio - Žaneiro, -

Simts dukātu dod man par gabalu

Tur firma «Gonzales Perreiro». -»

Te pēkšņi minhers iz domām tiek traukts,

Kas tēlojās jautri tā priekšā,

Jo fan der Smisens, kuģa ārsts,

Pa kajītes durvīm nāk iekšā.

Tas kalsens, kā ģiltens, uz deguna spīd

Tam sarkanas kārpas no vietas -

«Kā maniem melnajiem ietas?»

«Es esmu paziņot nācis,

Ka šorīt mirušo melno skaits

Ir stipri vairoties sācis.

Man caurmerā mira pa divi ik dien',

Bet šodien jau septiņi mira;

Četri vīri, trīs sievas - man zaudējums

Še burtnīcā ierakstīts ira.

Es līķus stingri pētīju,

Jo reizēm šie blēži par spīti

Par mirušiem liekas, lai jūrā tos met,

Kur tiktu no aizivīm rīti.

Es mirušiem dzelžus noņēmu;

Un, kā es paradis esmu,

Es līķus viļņos liku sviest

Iz ūdens tūdaļ aizivju

Liels naujums izšāvās kāri,

Tie zvēri šo gaļu tik ļoti mīl;

Tie ir mani pansionāri.

Tie seko kuģim, kopš aizbraucām

No krasta, un apkārt vien ložņā;

Tās bestijas līķu smaku jūt

Un rijīgi skraida un ošņā.

Ir tiešām jocīgi skatīties,

Kur rīkles pēc līķiem tās vārsta!

Tā roku grābj, šī kāju kampj,

Un citas lampatas tvārsta.

Kad viss ir aprīts, tad priecīgi

Gar kuģa malām tās skraida

Un skatās uz mani; par brokastu

Man it kā paldiesu raida.»

Bet viņu pārtrauc ar nopūtām

Fan Kūks: «Ak, ko es lai daru

Pret ļaunu? Kā mirstības augšanu

Lai aizkavēt es varu?»

Un dakters atteic: «Daudz melno mirst

Caur savu vainu: to elpa

Tik slikta, ka samaitāts tiek viss gaiss

Un visa kuģa telpa.

Tie nezin, kā garlaiku kliedēt;

Caur gaisu, dejām un mūziku

Šo slimību viegli var dziedēt»

Te sauc fan Kūks: «Tas padoms labs!

Mans dakter, es Saimes tev vēlu,

Tu gudris kā Aristotels pats,

Kas mācīja Filipa dēlu.

Ir ļoti gudris, bet puses tam nau

No jūsu saprašanas.

Jā, mūziku! mūziku! melnajiem būs

Uz kuģa virsus še dejot,

Un pātagu dabūs, kas nelēkās

Un nepriecāsies smejot!»

II

Iz augstās zilās debess telts

Daudz zvaigznīšu noskatās lejā,

Tās lielas un gudras un ilgās mirdz

Kā acis daiļavu sejā.

Iz tāles tās jūrā lūkojas,

Pār jūru fosfora zaigums

Ir plaši purpura dvesmā klāts;

Čukst viļņos kairinošs maigums.

Guļ vergu kuģis kā atbruņots,

Ne bura nekust; bet spīgo

Uz kuģa virsus pulks laterņu,

Un dejas mūzika čīgo.

Tur stūrmans spēlē vijoli,

Gar fleiti pavārs mokās,

Kāds puika bungo, bet dakters pats

Ir ņēmis trompeti rokās.

Nu nēģeru - vīru un sievu - dažs simts

Dej, lēkā un gavilē naktī

Kā traki; pie katra lēciena

Tiem dzelži žvadzina taktī.

Tie āļojas priekā, ka grīda dun.

Daža melnā skaistule traucas

Skaut kaislīgi melno līdzbiedri

Pa starpām vaidi jaucas.

Tas pātagu izlietot zina,

Kas laiskis dancot, tam cirtienu šauj,

Uz prieku pamudina.

let dideldumdei un čamtaratam!

Iz dziļumiem izviļ šis skaņas

Pat ūdens pasaules nezvērus,

Kas gulēja kūtri bez maņas.

Aizivis, bars aiz bara;

Tās skatās uz kuģi brīnoties,

Ko tur gan tādu dara?

Un žāvājot rīkles tās plāta;

Tām žokļu augša un apakša

Ar zāģu zobiem klāta.

Un dideldumdei un čamtaratam -

Vēl neapklust dejas un priecas,

Aiz nepacietības aizivis

Sev astīs iekost sniecas.

Man šķiet, tās nemīl mūziku,

Kā visa nezvēru slaka.

Kas mūziku nemīl, tam neticat,

Tā angļu dzejnieks saka.

Un čamtaratam un dideldumdei -

Tie dej tik un lēkā, un lokās.

Pie lielā masta stāv minhers fan Kūks

Un saņem lūgdamies rokas;

«Kungs, esi žēlīgs un saudzē man

Šo melno grēcnieku dzīvi:

Tevi dusmo, bet nesodi sīvi.

Kungs, taupi tiem dzīvi visžēlīgi,

Jo tas jau stāv tavā spējā!

Ja trīssimts gabalu nepaliek man,

Tad viss mans veikals vējā.»

PAR BĀLU BĀBELĒ

Četrdesmit avis, divpadesmit

Mērus kviešu un trīs spaiņu vīna

Katru dienu ziedo lielam Bālam.

Otrā rītā viss aizvien bij apēsts,

Un no augšas, pieēdies un žēlīgs,

Lejā ņirdzās Bāls uz saviem kalpiem.

Arī karals Kirus katru dienu

Savam dievam kalpoja un gāja

Pielūgt templī lielā Bāla tēlu.

Un viņš Dānielam, savam draugam,

Kurš, kaut žīds, tam šķita godīgs, teica:

«Teic man, kādēļ nepielūdz tu arī

Manu dievu, lielā Bāla tēlu?»

Dānjels atteica: «No laužu rokām

Celtus elkus es gan nepielūdzu -

Vienīgi tik dzīvo debess dievu,

Cebaotu, visas pasauls kungu!»

Teica karals: «Vai tad tu gan Bālu

Neturi par dzīvu? Skat, cik pulka

Viņš ik dienas ēd un dzer!»

Smējās: «Kungs, mans karal, neļauj krāpties!

Tur šis Bāls ir nedzīva tik lelle,

Varš no ārpuses un iekšā ala -

Dusmīgs tapa karals. Lika atsaukt

Savus priesterus un teica viņiem:

«Ja jūs nesakāt man, kas ik dienas

Rij tos upurus, ko Bālam dodam,

Jums ir visiem jāmirst. - Bet, ja spējat

Manim pierādīt, ka Bāls tos apēd,

Tad lai Dānjels mirst; jo mūsu dievu

Zaimo viņš!»

Un Dānjels sauca: «Karal!

Lai tā notiek, kā tu esi teicis!»

II

Septiņdesmit priestru kalpo Bālam.

Septiņdesmit priestru gāja templī

Līdzi karaļam, un priekšnieks teica:

Tu, pats karals, ziedo dievam avis,

Maizi, vīnu - un tad aizslēdz durvis,

Un tavs gredzens lai tās aizzēģelē -

Ja tad, atkal nākdams, citu ritu,

Atradīsi še, ka Bāls nau visu

Apēdis, tad mēs labprāt ar mirstam.

Bet, ja atrodi, ka Bāls ir ziedus,

Tad ir Dānielam nāvē jāmirst,

Kā tu teici, jo viņš zaimo dievu!»

Un tie dusmās aizgāja. Bet Kirus

Lika savu acu priekšā sanest

Četridesmits avis, divpadesmits

Mērus kviešu un trīs spaiņus vīna.

Apkārt upuriem pa visu templi, -

Brīnēdamies noskatījās karals.

Tad tie gāja laukā. Bet pats karals

Durvis aizslēdza ar savu roku,

Savu zēģeli tām virsū spiezdams.

III

Citu rītu agri karals cēlās

Un ar Dānjelu uz templi gāja.

«Vai ir zēģels sveiks?»

Nau to aizskārusi,» teica Dānjels.

Durvis atdarījās. Tukšs bij altārs.

Un tad Kirus sauca diktā balsī;

«Bāl, tu esi varens dievs! Ar tevi

Nava māņi! Piedod!» Un viņš steidzās

Templī.

«Pag, mans karal, pacieties tik drusku!

Palūk turp! Ko redzi tu uz zemes?

Kam tās sliedes ir?»

Un karals vērās

Un tad teica: «Es gan redzu pēdas.

Vīri staigājuši tur un sievas,

Bērni ar...»

«Un vai tu redzi arī,

Lielā Bāla lielā vēderā!

Tur Iziet slēpta eja... Jā, mans karal:

Dusmas ņēma Kiru! Visus priestrus

Grābt viņš lika. Un vēl reizi bija

Tiem ar sievām, bērniem jālien templī

Vietā - tapa septiņdesmits priestru

Bālam kauti, un tas laipni ņirdzās.

Bet tad drupās sita elka tēlu

Dānjels un lauza tempļa stabus,

Un tā cietās telpas izpostīja.

DZIESMA PAR ĒRGLI

I

Un valgā aizā kā ritens vīstās,

Un skatās jūrā.

Augstaugsti gaisā spīd spožā saule,

Un kalni kvēlē pret gaisu dvašo,

Un bangas brāžas pret klintīm lejā...

Caur šauro aizu, caur tumsu šļācot,

Strauts krācot traucas uz jūras dzelmi,

Pār klintīm šķīstot.

Viss baltās putās, sirms, spējš un spēcīgs,

Viņš plaiso kalnus un gāžas jūra,

Aiz dusmām kaukdams.

Te pēkšņi aizā, kur gulās odze,

Krīt lejā ērglis ar brūci krūtīs...

Uz spārniem asins...

Pret cieto klinti...

Ņem bailes odzi, tā aši pabēg,

Bet nojēdz drīzi, ka ērglim dzīvot

Tik mirklis atliek...

Rāpj tuvāk klātu pie šautā putna

Un šņāko dzestri tam taisni acīs:

«Ko, vai tu mirsti?»

Iz dziļām vaidām. - «Mūžs cēli dzīvots?...

Mūžs dzīvots pilnam!

Daudz cīņās kāvos... tik tuvu debess.

Nekad tu viņu neredzēsi...

Tu nabadzīte!»

Kā tur lai lodā? Man šeit ir jauki...

Tik silti, mitri!»

Tā brīvam ērglim bilst pretī odze

Un savā prātā par viņu smejas

Dēļ tādiem murgiem.

Pie sevis domā: «Vai lido gaisos, vai rāpies zemē,

Gals taču zināms: viss zemē gulsies,

Viss pīšļos trūdēs...»

Bet drošais ērglis te pēkšņi atžilbst,

No zemes ceļas un pārlaiž skates

Pār šauro aizu.

Tur ūdens sūcas caur akmens starpām,

Un tumšā alā bij gaiss tik spiedīgs,

Un trūka elpas.

Un vaida ērglis aiz ilgām sāpēm,

Ar beigu spēkiem: «Ak, kaut jel reizi

Vēl gaisos celties!

Lai nosmok, asinis; dzerdams manas.

Ak, kaujas laime!»

Bet odze domā: «Tad laikam gaisa

Ir tiešām dzīvot tik patīkami,

Ka viņš tā vaida!»...

Un brīvam ērglim liek viņa priekšā

«Nu virzies tuvāk pie aizas malas

Un meties dzelmē!

Varbūt, ka spārni spēs tevi panest,

Un mazu drusku tu padzīvosi

Vēl savā dabā.»

Un aizdreb ērglis un, vāji kliegdams,

Un aizas malā viņš izpleš spārnus,

Velk dziļi elpu - spridz zvērās acis -

Un metas dzelmē.

Un pats kā akmens, pār klintīm svaidīts,

Un bira spalvas...

Un strauta viļņi to beigās satver, - -

No asins mazgā, tērpj baltās putās,

Nes jūras klēpī.

Bet jūras viļņi pret klinti šķēlās,

Tik drūmi dūca... Un nebij redzams

Guļ odze aizā un ilgi domā

Par ērgļa nāvi, par debess kaisli.

Un skatās tālē, kas mūžam zila,

Kas acis vīla ar laimes jausmām.

«Ko gan šis ērglis tur saredzēja

Tai tukšā telpā bez gala, mēra?...

Par ko gan tādi kā viņš vēl nāvē

Caur gaisu lidot? Kas šiem tur skaidris?

Bet es jau spēju to visu zināt,

Darbs laisties gaisā, kaut īsu brīdi!»

Kā teikts, tā darīts! - Tā lokā liecas

Un palec gaisā, un šaurā švītrā

Mirdz mirkli saulē.

Kas radīts rāpot, - nau spējīgs laisties!...

«- Iekš kā tad pastāv šis jaukums: laisties?

Iekš nokrišanas! ... Ai, muļķa putnis!

Tiem zeme sveša un garlaicīga,

Tur tikai tuksums. Tur milzums gaismas,

Priekš dzīvām miesām.

- Kamdēļ tad lepnums? Kam pārmetumi?

Lai neredzētu, cik neprātīgi

Šie vēlējumi'?...

- Lai neredzētu, cik nederīgi

Tie dzīves darbam? - Ak, muļķa putni!...

- Bet viņu runas jau tagad mani

Es viņā laidos, to izmērīju

Un izpētīju: kas nokrišana;

Bet nesasitos, - tik vēl jo stiprāk

Lai tie, kas nespēj to zemi mīlēt,

- Lai sauc tie sauktin, es neticēšu.

Es zemei radīts, - man zeme dzīvot!»

Un atkal odze kā ritens vistās

Un gulstas klintī ar pašlepnumu.

Viz visa jūra no saules stariem,

Un viļņi lepni pret krastiem sitas.

Caur viļņu troksni skan cauri dziesma

No viļņu šļakstiem dreb klinšu sienas,

Dreb pati debess no niknās dziesmas.

Bezprāta drosmei mēs dziedam slavu!

Bezprāta drosme ir dzīves prāts!

Tu brīvais ērgli! gan karstā cīņā

Un tavas asins karstkarstās lāsas

Kā dzirkstis kvēlos šīs dzīves tumsā.

Daudz drošās sirdīs tās iedegs liesmas

Bezprāta slāpēm pēc gaismas, brīves.

Lai esi miris. Bet garā stipro

Drosoņu dziesmās skaļš saucējs būsi

Uz brīvi, gaismu!

Bezprāta drosmei mēs dziedam dziesmu!

                                                                                        M. Gorkija.