DZIESMAS NO VISAS PASAULES

PROMETEJS

Klāj savu debesi, Ceis,

Ar mākoņu -tvaikiem

Un vingrinies kā zēns,

Kas dadžus cērt,

Pa ozoliem un kalnu galiem;

Manu zemi tev tomēr

Ir jāatstāj stāvam

Un manu namu, kuru tu necēli,

Un manu rogu,

Kura svelmes dēļ

Tu mani skaud.

Es nezinu nabagāka neviena

Zem šīs saules nekā jūs, dievus!

Jūs barojat badīgi

Ar ziedu mesliem,

Ar pātaru nopūtām

Savu augstību,

Un trūkumu ciestu jūs,

Ja vien bērni un nabagi nebūtu

Cerības pilni nelgas. -

Kad biju bērns,

Nezināju sev palīdzēties,

Es savas klīstošās acis

Pret sauli cēlu, it kā aiz saules

Būtu auss, manus vaidus dzirdēt,

Būtu sirds kā mana,

Apžēloties par nelaimīgo.

Kas palīdzēja man

Pretim titānu pārgalvībai?

Kas mani glāba no nāves,

No vergu jūga?

Vai ne tu pate darīji visu,

Svētā, zvērošā sirds?

Un zvēroji jaunin - cēla,

Apmānīta, un pateicība

Lai tam gulētājam tur augšā?

Man tevi cienīt? Par ko?

Vai tu jel reizi remdējis esi

Sagrauztā sāpes?

Vai tu žāvējis esi

Vajātā asras?

Vai mani neizkala par vīru

Visu varenais laiks

Un mūžīgais liktens,

Mani kungi un tavi?

Tuksnešos bēgtu,

Tādēļ ka ziedu sapņi ne visi

Ienāca augļos?

Še es sēdu, veidoju cilvēkus

Pēc sava veida,

Dzimumu, kurš lai manim ir līdzīgs,

Ciest un raudāt,

Baudīt un līksmoties,

Un necienīt tevis

Kā es!

CILVĒKU JŪTAS

Ak, jūs dievi, lielie dievi

Augšā plašas debess telpās!

Dotu jūs mums zemes virsū

Labu prātu, stingru drosmi:

Ak, mēs atstātu jums, dievi,

Jūsu plašās debess telpas.

GARU DZIESMA PAR ŪDEŅIEM

Cilvēka dvēsele

Līdzīga ūdenim:

No debesīm nāk viņš,

Pret debesīm kāpj viņš,

Un atpakaļ atkal

Uz zemi tam jālīst,

Mūžīgā maiņā.

Kad skaidrā strāva

Ritē no augstas,

Stāvās klints,

Tā mīlīgi miglo,

Mākoņu viļņiem

Uz klinti krītot,

Un, liegi saņemta,

Plīvuriem raso,

Klusi šalcot,

Uz dziļu mieru lejup.

Kritumiem pretim,

Tā dusmīgi puto

Pakāpieniem

Uz bezdibeni.

Lēznā gultnē

Caur pļavām lēni tek strauts,

Un gludajā ezerā

Redz savu vaigu

Visas zvaigznes.

Vētra ir viļņu

Mīlamā biedre;

Vētra līdz pamatam

Viļņus vanda.

Cilvēka dvēsle,

Tu līdzīga ūdenim!

Cilvēka liktens,

Tu līdzīgs vētrai!

* * *

Kas asrās maizi neēdis,

Kas cauras naktis, garas, garas.

Nau raudot gultā sēdējis,

Tas nepazīst jūs, debesu varas.

Jūs dzīvībā mūs ievadāt

Un ļaujat, lai mēs grēkā krītam,

Tad jūs mūs mokām nododat,

Jo grēkam jātop nosodītam.

DIEVIŠĶAIS

Augstsirdīgs cilvēks lai ir,

Palīdzīgs, labs.

Jo tas tik vien

Atšķir viņu

No visām būtnēm,

Kuras mēs zinām.

Slava nezināmām

Augstākām būtnēm,

Kuras mēs nojaužam!

Tām lai līdzinās cilvēks,

Viņa piemērs mūs māca

Tās būtnes ticēt.

Ir daba;

Spīd saule

Pār labiem un ļauniem;

Un noziedzniekam

Mirdz kā viskrietnākajam

Mēness un zvaigznes.

Vējš un straumes,

Pērkons un krusa

Šalc savu ceļu

Un sagrābj,

Steidzoties garām,

Vienu aiz otra.

Tā arī laime

Tvarsta drūzmā,

Skar drīz nevainīga

Zēna cirtas,

Drīz vainas apkrautu

Sirmu galvu.

Pēc dzelžainiem, lieliem,

Mūžīgiem likumiem

Vajga mums visiem

Izmērot mūsu

Dzīvības lokus.

Tikai cilvēks vien

Neiespējamo spēj;

Viņš šķiro un izvēl,

Spriež un tiesā;

Viņš iespēj mirklim

Ilgumu dāvāt.

Dot labajam algu

Un ļauno sodīt,

Dziedēt un paglābt,

Visu klīstošo, irstošo

Derīgi saistīt.

Un mēs cienām

Nemirstīgos,

It kā tie cilvēki būtu,

Lielumā darītu to

Ko krietnākais mazumā

Dara vai vēlētos darīt.

Augstsirdīgais cilvēks

Lai palīdzīgs ir un labs!

Nenogurstot lai dara

Derīgo, taisno,

Lai mums ir paraugs

Viņu nojausto būtņu.

HEKTORA ATVADE

A n d r o m a h e

Gribi, Hektor, atstāt mani vienu,

Simtus Patroklam par godu kauj?

Kas lai turpmāk māca tavam dēlam

Šķēpus mest un ziedot dieva tēlam,

Kad uz Ksantu tevi nāve rauj?

Sniedz man šķēpu, dārgā, ļauj, lai eju

Prom uz asiņaino kara deju!

Astianaksu lai dievi glabā!

Hektors kritīs tēvuzemes labā.

Elisejā tevi atkal redzēšu.

Neklausīšos tava šķēpa duņas,

Rūsot gulēs namā tavas bruņas.

Mūsu lielā varoņdzimta nīks!

Turp tu iesi, kur nau dienas gaismas,

Kokits žēli raud iekš tuksnešbaismas,

Tava mīla Lētes upē slīks.

H e k t o r s

Manu ilgu, domu smelgas

Visas grims iekš melnās Lētes velgas,

Tikai mana mīla ne!

Klau! pie vaļņiem jau tas trakais nāvē -

Joz man zobenu un asras žāvē!

Mana mīla nemirst aizsaulē.

BRUTS UN CĒZARS

B r u t s

Sveiks tu, klusais lauks, pie tevis nāca

Pēdējais no brīviem romniekiem;

Tur no Filipiem, kur kauja krāca,

Glābjos šurp ar saviem sirdsēstiem.

Kasij, - kur tu? - Krita Romas balsti,

Nāku tverties šurp uz nāves valsti!

Dzīvē viss priekš Bruta beigts.

C ē z a r s

Kas ar mūžam neuzveiktā sparu

Soļo tur no melniem klintājiem? -

Hā! vai savām acīm ticēt varu? -

Tāda gaita rommekiem. -

Tibra dēls - teic, kādu ceļu gājis?

Stāv vēl septiņkalnu pilsēta?

Bieži es to bāri apraudājis,

Ka tai mūžam nau vairs Cēzara.

Hā! tas tu ar brūcēm dividesmit trejām!

Gars, kas tevi atsaucis?

Šausmo atpakaļ uz Orka lejām,

Lepnais cietēj! negavilē vis!

Brīves pēdējs asins izkūsā,

Brutam līdz mirst Roma kaujas laukā,

Bruts pie Mina iet - bēdz Hadesā!

C ē z a r s

Nāves dūriens nāca, ak, caur Brutu!

Arī tu - Brut - tu?

Dēls - tas bij tavs tēvs - dēls - zeme būtu

Piekritusi tev par mantību!

Ej - vislielākais tu romnieks tapi,

Kad tu tēva krūtis caururbi.

Ej - un kauc to, līdz to dzird i kapi -

Brut, vislielākais tu romnieks tapi,

Kad tu tēva krūtis caururbi.

Ej! kas mani vēl uz Lētu dzina,

Bruts nu zina -

Melnais kuģniek, brauc pie Mina!

Tēvs! - No tiem, kas elpo saulesstarā,

Vienu es tik pazinis,

Kas tev, lielais Cēzars, līdzīgs garā,

Tu šo vienu dēlā nosaucis.

Cēzars vien spēj Romai laupīt brīvi,

Bruts vien Cēzaram dot atsparu;

Jāmirst Cēzariem, kur Bruti dzīvi,

Ej tu turp, es šurpu aiziešu.

LAUPĪTĀJU DZIESMA

Zogam, laupām, rijam, kaujam -

Tas der laika kavēklim,

Rīt uz kāķi kājas aujam,

Tad vēl šodien līksmosim.

Mēs brīvu dzīvi dzīvojam

Un priekus liekam lietā;

Mežs noder mums par naktsmājām,

Mēs vējā, lietū strādājam,

Mums mēness saules vietā;

Mēs cienām tikai Merkuru,

Tas brangi pieprot amatu.

Lai šodien cienā melnsvārcis mūs,

Rīt saimnieks, kurš nau tieviņš,

Par citu, kas vē1 nāks, kas būs,

Lai gādā mīļais dieviņš.

Un, kad ar vīna velgumu

Mums rīkles slacinājas,

Mēs gūstam spēku, drošumu,

Ar velnu dzeram brālību,

Kas ellē cepinājas.

Kad atskan kautu tēvu gaudas

Un baigu māšu skaļas raudas,

Kad atstātas vaid līgavas,

Tad mūsu ausis mielojas.

Hā, lūko! zem cirvja tie lokās un raustās,

Kā mušas tur nokrīt, kā teļi tur bļaustās,

Tas mūsu acis kutina,

Tas mūsu ausis veldzina.

Un, kad nāk mūsu stundiņa,

Lai bende viņu rautu!

Tad alga mums jau dabūtā,

Laiks klāt, lai kājas autu,

Kā ceļakāju vēl mēs vīnu izdzeram

Un urrā! urrā! mēs kā gaisos aizskrejam.

ANSIS

Celies, Ansi! celies, modies;

Lūk, kur nāk pa lielceļu

Muižkungs līdz ar pātagu

Kratīt mūs, - ej, pretī dodies!

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Saule ir jau gabalā:

Tomu tie jau izķīlā,

Kopš kā gaisma ataususi.

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Naudas nau, tic nāk mūs spaidīt;

Klau! kā kaimiņsuņi rej;

Teic tiem, palūdz - celies, ej!

Vai tad kungi nevar gaidīt.

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Seši bērni, tēvs ar māti -

Ko mēs kopā nopelnām?

Tik no tevis dzīvojam,

Ansi! - ak, man apmulst prāti! -

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Sētiņa, ko dievs mums devis,

Lauka stūrīts nomalā;

Nabags viņu apstrādā,

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Dārgs ir viss, un nau tās naudas,

Cik tad mums ir rocības!

Darbs ir grūts, un algas maz,

Vēl ņem nodevas, cik jaudas.

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Vīns gan slimu spirdzinātu,

Ārsts to tevim ieteica, -

Vai no brūtes gredzena

Tiks, kad es to ieķīlātu?

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Sapnī varbūt tevi svētīs Dievs, -

tu būsi bagātnieks,

Tādam nodevas ir nieks,

It kā pele viņa klētīs.

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies.

Dievs, tie klāt! - Ak, ko lai daru?

Bāls un stīvs, tu necelies!

Vakar tu pat žēlojies!

Citkārt ciezdams stingru garu.

Nabags vīriņ, piecelies, -

Muižkungs drīz būs ieradies, -

Miris viņš, - nu ļaujat dusēt;

Kas šai vārgā dzīvojis,

Tam nau nāve biedēklis.

Saldi tādam mierā klusēt.

Nabags Ansis necelsies,

Kaut pats muižkungs ieradies,

DZIĻĀS SLĀPĒS

Saki manim, zemes māte,

Ko tik dziļās slāpēs slāpsti?

Ko tik daudz tu dzer - to asru,

Ko tik daudz tu dzer tās asins?

PASAULS KAUNS

Sakat manim, vai gan spētu

Pārplūstošās asru straumes,

Kas no pasauls mūžam lietas,

Pasauls kaunu nomazgāt?

TICĪBAS APLIECĪBA

Un viņa dēlam, sauktam rubulim,

Un vekseļiem, un tekošajiem kontiem,

Un dubultgrāmatvešanai, un maksai,

Es ticu čeku zīmei, procentiem

Un valdībai, kas dod man labi pelnīt.

Es ticu akcīzei un galvas naudai,

Un nodokļiem, kā netiešiem, tā tiešiem,

Un sava mugurkaula lokanībai,

Un silītei, no kuras barojos.

No visas sirds to termiņu es cienu

Un pielūdzu, kas algu manim dod.

Es ceru, ka klusām un pamazām

Es kļūšu augstās činu pakāpēs

Un pabaudīšu muižniecības godu,

Un lepni klubā staigāt varēšu.

Un gaitu beigšu augstā cieņā, godā

Ar ordeni pie krūts - lai notiek tā!

UZ JŪRAS

Mans kuģis drūmi slīd.

Tam varizeju bars,

Kas krasta malā sēd,

Ar naidu pakaļ brēc:

No tāles negaiss nāk.

Caur melniem mākoņiem

Zib zili zaigošs zibens stars.

Pret laivas andru drāž

Ar putām viļņu šļaksts.

Un vētra brāž un kauc,

Plēš buras gabalos.

Tur lejā tāli prom,

Kur debess pāri draud,

Tur skatam dzimtene man zūd.

Es tālā jūrā viens,

Es virpuļvētrā viens,

Uz svešiem krastiem prom.

Es savu karogu

Pie masta situ klāt,

Kā spītēdams pret zibeņiem.

Mans kuģis brauc un brauc...

Un ziemeļnegaisiem

Lai pilnā patvaļā

Tās baltās buras krīt.

Nakts dziļā tumsībā

Mans kuģīts tāļāk brauc,

No launās likteņvaras dzīts.

Viņš tāļāk steidz, varbūt

Tam bojā iet ir lemts

Pie viņas stāvās klints,

Kas tur no dzelmes draud.

Varbūt, ka viņam līdz

Ir man būs viļņos slīkt,

Kur beigu cīņā kuģis grimst.

Kā aizivs žaunas ver;

Kā fosforspīdumā

Ka asie zobi man

Bez žēlastības cērt

Un manas miesas pušu plēš.

Tad riebīgs polipbars

Ar gļotu mutēm nāks

Un lēni mirējam

Pie locekļiem lips klāt.

Un es tad jutīšu,

Ka viss mans dzīves spēks

No manām iekšām izsūkts top.

Kad sāpju pārpilns mērs,

No mutes nenāks vaids.

Nē, nievu vārdus sauks

Vēl pat mans pēdējs lāsts

Tam, kas ir varizeju elks.

BĒDU LEJA

Caur šķirbām svilpo aukstais vējš,

Zem jumta, iekš sešstāvu mājas,

Tur divas nabaga dvēseles guļ,

Tik bālas, vārgas un vājas.

Un viena nabaga dvēsele teic:

«Skauj mani ciešāk pie sevis

Un savas lupas uz manējām spied,

Es gribu sasilt pie tevis.»

Un otra nabaga dvēsele teic:

«Ja tu vien mīļi man smaidi,

Tad zūd man viss salkums un saltums, un vārgs,

Un visi šis pasaules vaidi.»

Daudz skūpstījās viņi un raudāja daudz,

Un gauda, un žēlojās klusu,

Pat smējās reizēm un dziedāja pat -

Līdz liktens tiem sūtīja dusu.

Rīt atnāca ierēdnis izmeklēt,

Ar ārstu, kurs zināja labi,

Kas te bij jādar'; tas konstatē,

Ka tiešam ir miruši abi.

«Šis aukstais laiks,» ārsts paskaidro,

«Un vēdera tukšums tur klātu

Ir cēlons abēju miršanai.»

Viņš piebild ar rūpīgu prātu:

«Ja ziema sākas un salas nāk,

Tad vilnainas segas ir vietā

Lai barības vairāk liek lietā.

HIMNA

Es esmu zobens, es esmu liesma.

Es jūs apgaismoju tumsībā, un, kad kauja sākās,

Es kāvos priekšgalā, pirmās rindās.

Es esmu zobens, es esmu liesma.

MILJONI SAUĻU

Miljoni sauļu

Savās asinīs

Jau nobāluši;

Un vēl miljoni

Nobālēs joprojām.

Un tu no nāves bēdz? -

Šo vārgo dzīvi

Dzīvot nau vērts.

Es cīnījies esmu kā Fausts

Un cietis kā Ījabs,

Līdz beigās, sirdij asiņojot,

Liktenim padevies esmu.

Ir netaisnība Hamletam,

Jo galā nau vis klusums,

Bet galā - nicinājums.

TIKLISKĀ PASAULS IEKĀRTA

«Tikliskā pasauls iekārta,» tā dzirdu sakām:

Kur vieni badu cieš un otri plītē turpat blakām.

* * *

Kas mūslaiku dzīvi ir krietni sapratis,

Lai tam spriedumu ļauj:

Dievs gan šo pasauli radījis,

Bet lai velns to rauj!

* * *

Ne vai! tiem nosodītiem, es jums saku.

Vai! soģiem, visiem vai! kas šķēpu grābj

Un smagos svarus, kādi taisnībai,

Ar vājām cilvēkrokām tiecas cilāt.

Kremt visus grēka nesvētīgais uguns.

Ikviens ir vainīgs pie ikviena darba.

Un katris savā dvēslē nes bez mēra,

Ko katrs noziedzies un grēkojis.

Jūs vienu dziļi grūžat lejup naktī

Un otru augšup uzceļat uz gaismu...

Vai aklos mācāt, lai tie redzēt spētu?

Vai raudošam jūs nožaudējat vaigu?

Kas slāpst, to neapsūdzi, ka viņš dzēra,

To ievainoto ne, kas limst zem šķēpa!

Mēs visi esam lūzna niedra vējā,

To nesauc grēku, ka mēs cilvēki.

JO ES TEVI MĪLU, TU MŪŽĪBA!

Ja manas dusmas ir kapus lauzušas, robežu akmeņus pārcēlušas un vecus rakstu akmens galdiņus dragātus grūdušas stāvos dziļumos:

Ja mani nievīgi smiekļi no satrūdējušas pasaules ir pīšļus pūtuši nost un es esmu nācis kā slota krustazirnekļiem un kā slaukāms vējš veciem, smacīgiem kapu kambariem:

Ja es esmu gavilēdams sēdējis, kur sen dievi guļ aprakti, pasauli svētoši, pasauli mīloši blakus vecu pasaules aprunātāju pieminekļiem: -

Ak, kā man nebūt kaislam pēc mūžības un pēc kāzu gredzenu gredzena - pēc atpakaļnākšanas gredzena?

Nekad es vēl neradu sievas, no kuras es būtu gribējis bērnus, jo tā nau sieva, kuru es mīlu: jo es tevi mīlu, tu mūžība!

Jo es tevi mīlu, tu mūžība!

ZEMES VIENTULĪBA

Mēs esam vientuļi -

Bezgala vientuļi!

Brāļi! Mani brāļi!

Vai jūs jau nojautāt reiz,

Cik ļoti mēs vientuļi esam?

Šauros aplokos,

Un, kaut mēs ar taustām, -

Ar klaudzošiem garapirkstiem taustām

Pie visuma vārtiem:

No mūsu citsauļu kaimiņiem

Mūs nejūt neviens, mūs nejūt neviens...

Un kaut mēs ar sapņojam,

Ka debesīs notaļ

Kopīga nojauta

Spārnota laižas -

Pa staru tiltiem;

No zvaigznes uz zvaigzni

Apziņu nes

Un vilina kaisli,

Dziļumus vandot,

Lai dzirdētu vēsti:

Tas ir tikai sapnis,

Neviens no tiem spīdekļiem,

Tām spīdekļu miriādām,

Ko dzemdē mūsu acs,

Nedzird šo sapņu

Svīkstošos spārnus...

Tie visi tik akli...

Tie visi tik kurli...

Un tas, kas tos vada,

Pirmatnē dzimušais gars,

Tiem dzīvību deva -

Bet dzīvība ira gals ...

Un nāve ir meistars,

Kas pīšļus sēj un pīšļus pļauj,

Un pāri mums visiem,

Kas no cilvēkiem dzimuši,

Cipresu sēru zari

Zemu liecas!...

Un mēs sēras nesam...

Mēs sēras nesam,

Jo debesis ir tukšas,

Kaut tās arī vizo...

Un viņu vizma

Mums visu dvēseli aizrauj;

Un viņas augšup mūs ceļ

Zemes zemībai pāri,

Pāri dzīves aizai...

Bet mēs mirstami esam.

Tādēļ lai mājup,

Mani brāļi, ejam,

Un lai mīlam viens otru

Ar skaidrotiem prātiem...

Jo mēs vientuļi esam...

PIETICĪGA LAIME

Nelgas dēvēja. to par laimi,

Teica svaidītus viņus ļaudis,

Kuri, nejaudot dvēsles mokas,

Priecājas savas zemās būtnes,

Līdzi kustoņai dzīvojot pieticīgi.

Labāk zinošam asiņot mokās,

Labāk ar apziņu mokās izgaist!

Briesmīgāks nekā viss cilvēces vārgs

Ir to cilvēku neapziņa

Par savu vārgu.

AUGŠĀ

Nakts. Dziļa nakts. Dziļā melna straume.

Nečalo viļņi. Mēms, ledus auksts plūdums.

Sniegbalti gulbji pāri slīd.

Verdi augšup, augšup, sapņotas jaunības spēks!

Ņem šķēp' un vairogu!

Ņem šķēp' un vairogu!

Gavilēs augšup aizrauts no dzīves.

Nau pasaules mīklu...

* * *

Dzīvot - ir karot pret tumsas spoku,

Dzejot - spriest tiesu ar stingru roku

Par sevi pašu un netaupīt.

DIENAI AUSTOT, KARA NOMETNĒ

Kara nometnē diena aust, pelēka, drūma.

Pēc negulētas nakts es agri izeju iz telts

Rīta vēsumā un lēnā gaitā eju

Pa ceļu garām gar kara slimnīcu.

Trīs stāvi guļ izstiepti uz nestavām

Telts priekšā ārā; pār katru sega ir klāta,

Smaga, vilnaina, brūna sega, kas visu aizsedz.

Slepeni pievilkts, es mēmi palieku stāvot.

Tad ar saudzošu roku no tuvākā sejas

Kas esi tu, vecais vīrs, tik kalsens un ciets,

Stipri iesirmiem matiem, dziļi iekritušām acīm?

Kas tu esi, mans biedri?

Un kas esi tu, mans puisīt, mans mīļais

Ar rožainu dvesmu uz vaigiem?

Vaigs ne kā bērnam, ne kā sirmgalvim, maigum maigs,

Kā skaists, dzelteni balts ziloņkauls: -

Jaunekli, man liekas, es tevi pazīstu! -

- Šai sejā, man liekas, ir Kristus,

Īpatne, vaibsti, miris un dievišķs,

Mums visiem brālis un še atkal miris...

VISĀM VALSTĪM

Visām valstim vai vienai no viņām, vai kaut kurai pilsētai kādā valstī:

Pretojaties daudz!
Paklausat maz!

Tur neviena tauta, neviena valsts, neviena pilsēta visā zemes virsū nemūžam vairs neatdabūs atpakaļ savu brīvību!

VALSTĪM

Es valstīm sacerēšu dziesmu,

Lai neviena no viņām nekad un nekā

Nau otrai valstij padota.

Un es gribu dziesmu dziedāt,

Lai starp visām valstīm ir saskaņa dien' un nakti

Tāpat kā starp katrām divām no viņām.

Un es gribu dziesmu sacerēt prezidentu ausīm,

Pilnu ieročiem un draudošiem asumiem,

Un es gribu dziedāt dziesmu

Par to vienu, kas sastāv no viņiem,

Par to bruņoto, mirdzošo vienību, kuras galva pār visiem;

Par to sparīgo, karamlīdzīgo vienību,

Kura visus ieslēdz sevī un stāv pāri visiem,

GILJOTĪNA

Savu sarkanoto grozu

Viņa tura kaula rokās,

Drūmo cielumdurvju priekšā

Viņa stāv kā - nabadze.

Viņas bezzobainās žokles

Klab kā cirvis koka kluci,

Savu sarkanoto grozu.

Viņa tura kaula rokās.

Kurš gan viņu nežēlos!

Teic, ko vēlies? - «Galvas! galvas!»

Giljotīna teic un krata

Savu sarkanoto grozu

SĒRAS

Es, kas izgāju no sava tēva jaunās sējas,

Es, kas uzplauku no savas mātes ziedoņmīlas

Un kas esmu še, lai ar pūlēm grieztu savu mazo dzīvību kā ratu

Ar vārgu, liesiem priekiem no mīlu rūgtībām un maigām asrām.

Ak, kādēļ es neesmu zila puķe zālē, kas nopļauta vējos kalst

Un gatavu sēklu izkaisa vagās mūžam dvašojosai zemei?

Lai tūkstoškārtīgi ziedētu atkal, kad nāks viņas laiks!

Jeb vai koks, kas vientuļš aug kaut kur uz laukiem,

Raibiem putniņiem atdusa ceļā; vēl saldāks kā pavēņa devējs.

Koks, kas mūžīgi sauli bauda un vasaras lietu, kas pāri tam slīpi uz lapām šalc

Un aizplūst pa sūcošo sakņu valsti uz pelēko akmeņu dziļumiem.

Visiem es vēlētos būt kā viegls vējš, visiem, kas iziet no mulsinošu pilsētu sērām,

Veldzi nest un bērnu gaišajiem matiem likt priecīgi plandīties vējā.

Ak es! kas neesmu zilā puķe, ne vientuļais koks uz laukiem,

Ne mākonis baltais, ne vējš pa meiteņu matiem, ne sūcošā dziļuma sakne!

Es, kas izgāju no diviem, nezinošs, mazs un atziņas apspiests!

Un ilgās gaidu uz Helajām acīm brīvošās nāves miklā,

Skaists un nogrimis balzamiskā vakara svētuma šalkās.

STUNDA

Vientuļa zāle pāraug mani;

Starp viņas stiebriem,

Kas tik tāli, tik klusu liecas,

Stāv saule pelēkos debešos.

Putni čirkst klusi. Aizslēpies sienāzis griež.

Zeme top plaša. Debess augstāks varbūt.

No vakariem atpūš šurp vējš.

Es varētu gulēt tā, necelties vairs.

Un kam pilnīgi laupīta cerība

Uz atpestīšanu un brīvību,

Kā katrai domai nīcībā jāizsīk būtu.

VĒL

Vēl vari tu just,

Vēl tev ir mērķi,

Bet, ak, cik ilgi,

Un sastingst viss.

Kur enkurs piesiets,

Zem dzīves plūsmas

Tu šaudies un padodies.

Skatiem tik skaries

Pēc neaizsniedzamā,

Kas tev ar roku sasniedzams šķita.

Likteni nevaino,

Glābiņu atrast sāc

Robežu šaurumā.

Priecājies, ka tu elpo,

Redzi gaismu un dabu,

Kokus un kukaiņus,

Debes' un lauku.

Dvēsma no dzidrajiem gaisiem

Vaigus kraso tev sārtus,

Pērkons dun nopietni skaidrs,

Lietus līņā tik klusi.

Klusi tev elpa dveš,

Bez vēlējuma tu aizmiedz,

Jūti: «Vēl esmu dzīvs.»

PAŠNĀVNIEKS

Balts guļu es

Rotaļu laukuma galā.

Starp robotām ēkām -

Degoša puķe... vizošais ezers.

Mani roku un kāju pirksti

Grābj tukšu gaisu,

Ilgas rauj pušu

Raudošās miesas.

Acis maigi

Dziļo pasauli tver,

Grimušas gana

Gājējas zvaigznes.

MANS GALS

Pusrokas manu likteni tura,

Kur viņš nogrims?

Mani soļi ir sīki,

Kā sieviešu soļi -

Viens vakars visus sapņus

Ir izpostījis...

Miegs nenāk man prātā.

FORTISSIMO

Dievs dusmojas, baras, noputojies dusmās.

Jeb vai viņš tur augšā tik guļ?

Vai varbūt pat miris?

- Kas modinās viņu, jūs ļaudis?

Kad lielgabali netrauc tam miegu,

Kā tas lai mostos no raudām,

No jūsu tik vājām raudām,

Un neraudat asrām -

Tās krīt uz zemi -

Ar balsi pret debesim

Raudat jo rūgti!

Ne tik saldi, kā avoti raud,

Ne tik melodiski kā lietus,

Ne kā Niobe senā.

Bet kā grēku plūdi bez krasta.

Neaizturami kā lavīne -

Raudat ledu -

Uguni raudat kā lavu:

Asiņodami sniegā

Dārgie jaunekļi krīt

Dienu dienā...

Neļaujat gulēt nevienam,

Šodien kas kluss ir un ļauns, un gļēvs,

Bet vai vēl trīsēt ir vērts?

Un vai vēl dzīvot ir vērts?

Ak, kādēļ gan nedzird jūsu balsi?!

Raudat pa tirgiem,

Raudat pa baznīcām!

Ārprāta sievas, lūdzat līdz ārprātam,

Trakā trakumvažu lauzošā lūgšanā!

Un, ja ir veltas raudas un lūgšanas, -

Lādēt vēl varam, mēs vīri!

Jā, šodien mēs ticam vēl

Tronī sēdošai varai.

Augstajam,

Gulošam,

Lāstu cienīgam likteņa kungam

Ar brazdošu lāstu krusu

Pret viņa miegu!

Ja viņš ir - kādēļ viņš nau?

Un, ja viņa nau, kādēļ tad ir?!

Noliegsim viņu, varbūt tad celsies viņš, augšā!

Raujat un grūžat viņu,

Sitat viņu ar vārdiem,

Kā modušies sargi

Krācošo saimnieku degošā namā -

To dievu atstāto kurlo dievu!

Ak, šodien cik labi būtu

Būt kurlam kā dievam;

Kurla ir zeme,

Viņas mugura nejūt,

Kā karapulki iet dunošiem soļiem.

Labi būt kurlam kā saknēm

Un zemes klēpi dīgt.

Viss kurls ir zemē un dieva!

Tik cilvēks izrāvās kurlajam dievam

Kā rāpuļi bariem tie izlien no viņa,

Cietošie, sāpošie dieva mūdži,

Jo, kas nau dievs un kurls,

Ir sāpes - līdz atkal tās dievā

Atpakaļ mirst.

NAMDARIS

Namdari, namdari, ko cel tu, ko dari?

«Netraucē! laika nau iztriekties gari, -

Cietums še... cietums še taps.»

Kam tad tur iekšā būs smakt?

«Ne jau nu tev, nedz kam biezi ir maki;

Jums jau nau iemesla zagt.»

«Varbūt mans dēls vai cits strādnieks tur kritīs,

Tāds, kas bez laimes še dzimst.»

Namdari, namdari, tam varbūt prātā

Nāks tie, kas cietumu ceļ?!

«Visu to zinām, klus! pats tiksi krata -

Zin tie, kas akmeņus veļ!»

VOLGAS VIĻŅI

I

E, jūs plikadīdas, pelēcīgie ļautiņi,

Atverat nu savas sirdis plašāki:

Rokās turat jūs visu savu likteni,

Stāvat par sevi kā varoņi!

Ē, atrotinat piedurknes pār elkoni!

Lai ienaidnieks ne ilgi gaida, -

Volgas plašumā dūks sitieni,

Kas galvas šķaida.

II

Ej nu tu, izpuru galva, izputi!

Laime priekš draugiem iet nāvē bez vārda,

Ne zeltu mēs mīlam, bet dvēseli.

Un lai sarkana būtu bārda -

Un lai ģelzis un nazis, ko kauties,

Un dziesmas lai skanētu mielastā.

Iesim kā velni velēties, plēsties un rauties,

Kamēr brāļu spēks vēl mūsu brīvpulkā...

Ei, un kokles skaņojiet, dziedoņi!

Dziedam, lai atbalss kā pērkons dun tāļi.

Bet tu, stūrmani, tu buras izplandi!

Būsim kā jautri draugi un brāļi!

Zinies, lai straujas mums laivas šaujas -

Uh, un, lūk, nu tā - lej vīnu dzeramā,

Inna - innai -inā!

TIK TĀLĀK

Dzirkstošu sirdīs dzērienu lejat,

Pilnāk par sauli un ziedoni -

Un skaļāk par dzīrām pārslavējat

Uz mūžiem svabado varoni!

Es dziedu dziesmas. Un dziedat jūs arī!

Vai skaļākas dziesmas no cilvēku ģimenes

Ražo raža. Varies par vari!

Līgojat, līgojat, līgotnes!

No zemes uz debesīm! Vanagā nolaižas.

Izplaties, plašums, bez raizes!

Tiks visiem prieka un darba, un maizes -

Mūsu spēkus nespēj izsmelt nekas.

Līgojat, līgojat, līgotnes!

NERAUDAT!

Meitenīte - princesīte

Raudāt raudāja,

Asaru asaras

Kristāla kausiņā

Krātin krāja.

Pār melno kaķeni paklupa,

Nometa,

Sasita;

Raudāja rūgtāk,

Noslēpa pārējās

Zālītē,

Bērziņa lapās.

PĀRVERTĪBA

Ei, krievzemnieki,

Visuma mednieki,

Austras tīkliem debesis gūstījuši,

Pūšat taures!

Zeme kauc,

Klintis šķeļ zelta ilkņiem.

Jaunais sējējs

Pa laukiem iet,

Jaunus graudus

Vagās met.

Gaišais viesis ratos pie mums

Brauc.

Pa mākoņiem skrien

Ķēve.

Debeszilums.

Zvārguļi uz sakām

Ir zvaigznes.

* * *

Katra mūsu diena - jauna nodaļa svētos rakstos;

Katra lapa tūkstots audzēm būs liela.

Mēs tie, par kuriem teiks:

Laimīgie - dzīvoja 1917. gadā.

Bet jūs arvien vēl gaudat - mēs beigti!

Arvienu vēl šņukstat un stenat!

Neprāta galvas!

Vai tad vakarējais nau nospiests kā dūja

No automobiļa,

Kas piepeši laukā no garāžas drāžas.

PIRMAIS STARS

Tikko pašķiras un veras

Sirmās ziemas mākoņi,

Debesīs mēs pērkoņgravas

Sadzirdējām piepeši.

Atdzirkstēja, atsmaidīja

Saules stari agrumā,

Sniegā klīstot nozibēja

Sārtā purpurspīdumā.

Zemes skumjas atstādami,

Ļaudis augšup pacēlās,

Spārnos cerības uz tāli

Bezbēdīgi aizlaidās.

Ne tik drīzi pavasara

Šurpu atnāks, ne tik drīz,

Ne tik drīzi līksmas dziesmas

Mums no jūras atvedīs.

Gaisos skriesim, lidosim,

Jautri rotaļās mēs iesim,

Apbērsim un nokaisīsim

Puķēm veco pasauli,

Līdz pat saulei būs, līdz zvaigznēm

Dzīru prieki dzirdami.

Visu dzīvi ziedoņgunis

Sasildīsim, aizdegsim,

Pāri zemei trakā vilnī

Auļosim un pārskriesim.

Nu tik drāžam,

Sniega, ledus

Vaļņus gāžam!

Nu tik... ko tur runāt daudz?!

Ziemu izdeldēt un bedīt!

Ko to ziemu lai vēl saudz?!

ES MĪLU

Es jūs mīlu, tvaikoņsvilpieni!

Agru ritu viegli jūs un vijīgi,

Tumšā naktī raudat jūs, no bēdām pārņemti.

Mīlu tevi, nabadzīgo kuģa tilpumu -

Trako apakšzemes dzīves nemieru,

Bangojošu drīz, drīz ļauni drūmo atvaru.

Mīlu tevi, stūre skarbi nopietnā,

Kas tu traucies airu dziesmu vaidienā,

Glāsta tevi viļņi vieglā plūdumā.

Ko tu lūkot lūkojies uz likteni?

Ko par ciņu domā, skumsti mūžīgi?

Bet visvairāk es jūs mīlu, signāluguņi,

Vētrā, negaisā jūs stāvat vientuļi;

Jūs no tukšām tālēm visiem redzami.

Visu svilpju balsis bēdās apraujas.

Kuģa tilpums klusīs, trokšņus apbedot,

Stūre lieksies turot, neturot,

Tvaikons bojā aizies, meliem pārplūstot.

Tikai signāluguns ciņu turpinās,

Dzisīs gan - vēl spīdēs šaubu laiviņās,

Visu aizmirst var un visu nogremdēt,

Dzelmēs mūsu tvaikoni var visu sapūdēt,

Tikai ļaudis nebeigs mūžam pieminēt:

Ka tie uguņi par ļauno varu smējušies,

Mūžam negribot pret vētru piekāpties,

SVILPIENI

Kad atskan rītu svilpieni strādnieku nomalē - tie nebūt nau saucieni uz nebrīvi. Tā ir nākotnes dziesma.

Mēs kādreiz strādājām nabadzīgās darbnīcās un sākām strādat dažādā laikā.

Bet tagad rītu pulksten astoņos skan svilpieni veselam miljonam.

Tagad mēs taisni uz minūti sākam reizē.

Vesels miljons tver veseri vienā minūtē. Mūsu pirmie sitieni nodun reizē.