DZIESMAS NO VISAS PASAULES

Pūš vēji neizprotamā niknumā,

Drīz šurpu viļņi veļas un drīzi turp, -

Un viļņu vidū vieglā laivā

Saucam mēs, svaidīti sīvas sīpas.

Jau jūras ūdens pāri pār malu sniedz,

Jau buru audums skrandās ir saplosīts,

Un visos kaulos laiva vaida,

Enkuri šķobās... Stāvat cieti.

PĒRKONIM

Slava tev, augstuma varai, tev, dārdonim zibeņu gaismā!

Gaisotais, liesmotais gars, kvēļu dunošais, spīdošais augšā!

Lejā tu nomet mums spožumu no mākoņu pērkoņu graujām.

Smagās dusmās tu briesmo, tu neveiktais, pārmēru lielais.

Zibsnītājs, visuma tēvs, kas lielāks par karaļiem visiem!

Atmet tu laipnību mums, mūsu dzīvībai mīlīgu galu!

TIKLA

Ak, tikla gūstama grūti

Mums, vājiem mirstīgiem;

Tu dzīves daiļākā alga,

Cēlā tu!

Dēļ tava skaistuma gāja

Ar prieku grieķi mirt,

Tos briesmās negantās sauca

Dzelžains spars.

To nemirstības augli,

Kas saldāks par zeltu un. vecākiem,

Un maigo miegu.

Dēļ tevis Hēraklis

Un Lēdas dēli cieta tīk daudz,

Cik varena tu.

Aiz mīlas uz tevi varons Ahills

Un Aiass nāves valstībā iet.

Aiz tavas dailes Atarnas viesis

Saules spožumu laupīja sev.

Nemirstīgi to dziedat, to daudzdarbudari,

Jūs slavas meitas, jūs Mūzas,

Kad vien jūs teicat uztices dievu

LIETUVAS DZIESMAS

I

Mēness sauli veda

Pirmā pavasarā.

Saule agri cēlās,

Mēness atšķīrās.

Mēness pastaigājās viens.

Austru iemīlēja.

Pērkons dižen sapīkās,

To ar šķēpu pārdalīja:

Ko tu Austru iemīlēji?

Viens pa nakti pastaigāji?»

II

Austra kāzas darīja,

Pērkons vārtos jāja,

Zaļozolu spēra.

Ozolasins tecēdams

Apšļakstīj' man drēbes,

Apšļakstīj' man vaiņadziņu.

Saules meita raudādama

Trīs gadiņus lasīja

Vītušās lapiņas.

Drēbes izmazgāšu?

Kur asinis nomazgāšu?

Meitiņ manu, jauno,

Ej tai ezeriņā,

Kur deviņas upes tek.

Ak, kur, manu māmiņu,

Drēbes izžāvēšu?

Kur vējiņā izžāvēšu?

Meitiņ mana, jaunā,

Tai zaļā dārziņā,

Kur deviņas rozītes aug.

Drēbes apvilkšu?

Kad baltas nēsāšu?

Meitiņ mana, jaunā,

Tai dzidrā dieniņā,

Kad spīdēs deviņas saulītes.

* * *

Saldu mieru gaidu.

Nezinu, kur gulties,

Tāli mana dzimta zeme,

Sasniegt nespēju.

Ak, es labprāt ietu

Zaļā rūtu dārzā,

Tur es labprāt gulēt liktos

Zem tām zaļām rūtām.

Viegli vēji pūta,

Lēni līgo rūtas:

Tā man bija salda dusa

Rūtu dārziņā.

* * *

Skrēja melnais krauklis,

Nesa baltu roku,

Saki, mīļais putniņ,

Mīļais melnais krauklīt,

Kur tu ņēmi balto roku?

Zelta gredzentiņu?

Lielā karā biju,

Liela kauja kāvās.

Šķēpiem vija žogus,

Šautnēm raka kapus,

Asins straumēm plūda...

Krita pulka tēva dēlu,

Raudāj' tēvs un māte.

Atnāk mātes meita

Savā rūtu dārzā:

Manu gredzentiņu!

Nepārnāks mans mīļais!

Lielā kaujā kritis.

Nu man raudāt visu mūžu,

Nenest vaiņadziņu.

* * *

Tur viņā mežā

Zem liepu saknēm,

Tur guļ mans mīļais puisīts.

Gan skaistas puķes

Uz viņa kapa,

Tur pakārts vaiņags

No zilām amarantēm.

Tai kuplā liepā

Pie viņa kapa,

Tur dziedāj' lakstīgala.

Uz lielā akmens

Zem kuplās liepas

Ik vakaru es sēdu.

Tur gribu raudāt,

Tur gribu sērot

Par savu mīļo draugu.

* * *

Ko mani, bārenīti, izredzēji?

Ko, tautiet, nāc pēc manis?

Ne tēva manim nau, ne māmuliņas,

Nedz arī tuva drauga.

Zaļš ozols meža malā vientuļš aug,

Bet tas man tētiņš nava.

Ne stumbris tētiņš ir, ne zari rokas,

Nedz lapās mīļi vārdi.

* * *

Es bārenīte,

Es nabadzīte,

Ciest dien' un nakti

Ak, būtu, būtu

Man māmuliņa,

Par mani būtu

Tā runājusi.

Tā sen jau, sen jau

Guļ kapa kalnā,

Uz viņas kapa

Aug zaļas rūtas.

Uz viņas kapa

Tā spīd tik spoži

Kā skaidrais sudrabs.

* * *

Kur es klajā jāšu

Rīta agrumā?

Nau man tēva, mātes,

Esmu bārenīts.

Spožā debess saule -

Mana māmiņa.

Gaišais debess mēness -

Mīļais tētiņš mans.

Manas māsiņas.

Zaļie ozoliņi -

Mani bāliņi.

Sārtā rīta ausma -

Mana mīļākā.

* * *

Ak, māte, māte;

Tu mīļā māte!

Ko mani devi

Tik tālu projām?

Tik ļaunas bija,

Tur vīra māte

Tik nikna, barga.

Man nopaļāja,

Tā roku darbu

Man apkaunoja.

Tā vīra māte

Man' sūtin sūta

Pēc ziemas zāles,

Pēc vasar' sniega.

Es gāju laukā

Ar sūrām asrām;

Es tiku, tiku

Tur savas māsas.

Tu, mīļā māsiņ?

Ko raudi, raudi

Tu, jaunuvīte?

Ak, vīra māte

Man' sūtin sūta

Pēc ziemas zāles,

Pēc vasar' sniega.

Tu, jaunā māsiņ,

Uz egļu mežu,

Uz jūras krastu.

Tad lauzi, lauzi

Tu egles zarus,

Tur rokā smeli

Tad jūras putas.

Tā vīra mātei

Tu aiznesīsi

Ij ziemas zāli,

Ij vas'ras sniegu,

Ir ziemas zāles,

Jo jūras putas

Ak, vedekliņa,

Tu pamuļķīte,

Kas tev to teica,

Kas pamācīja.

To ļaunie vārdi;

Man pamācīja

To ļaunās dienas.

UBAGU DZIESMA

Nedodat maizītes,

Nedodat zirnīšu,

Zirnīši izbirs:

Dodat man taukuma,

Kur lielāks gabals,

Par to jūs dabūsat

Debesīs atmaksu.

II

Iebraucu ciema

Lielajā ielā,

Iegāju ciema

Jaunākā istabā;

Guļ zem solīša

Mazs, mazs cirvīts;

Baits, balts kātiņš,

Asi, asi zobiņi.

Kad es cirvīti

Kulītē bāzu,

Es šo dziesmiņu

Dziedāt sāku:

Kad tu zinātu,

Saimmeciņu,

Tu mani mielotu

Ar žagariņu.

MĀTE UN MEITA

Steidzies, meitiņ, rotājies!

Rotājies ar viņu rotu,

Kas reiz māti rotājusi...

Apsien sevim viņas lentas,

Skumju lentu liec sev galvā,

Pierei apsien rūpju lenti.

Sēsties savas mātes krēslā,

Mini savas mātes pēdās.

Neraud', manu meitiņ, neraud'! -

Kad tu brūtes rotās raudi -

Raudāsi tu visu mūžu!...

SENIE LAIKI

Ciešanu un moku laiki;

Gari ērkšu pilnu spaidu,

Dzeloņasi brūču laiki,

Sagrauzoši, asaroti!

Nikni nāves gari žņaudza,

Priestru rožu kroņi dzēla,

Bruņenieki aplaupīja,

Sirotāji rāva, plēsa,

Zobeni un šķēpi kāva!

Mēra maizi nesa kraukļi,

* * *

Ne liecas, lokās klajā laukā zālīte,

Liecas, lokās bez pajumtes galviņa,

Bez pajumtes tēva dēla galviņa.

Visur pa mežiem, pa ciemiem šķērši izlikti.

Pie visiem šķēršiem stāv klāt stipri sargpulki.

Viņi man uzglūn un mani ķer.

Nekur man, nabaga puisim, laimes nau.

Es no iešanas, nabaga puisis, atgriežos,

Pie savas māmiņas jautājot piestāšos.

Tu saki, saki man, mīļā māmiņa:

Zem kādas zvaigznes tu mani dzemdēji?

Kādu likteni manim tu noliki?

* * *

Ak, kaut puķēm salnas neuzkristu, -

Tad ir ziemu ziedi uzziedētu.

Ak, kaut mani skumjas nemocītu, -

Ne par ko es bēdu nebēdātu.

Es jau teicu savam tēvam:

Nedod, tētiņ, mani tautās,

Nespied iet pie veca vīra.

Nedzenies pēc lielas mantas,

Neskaties pēc augsta nama.

* * *

Migla, migla krīt, zilo jūru sedz,

Bēdas, sirdsēsti manu sirdi māc.

Migla neaizies no zilās jūras,

Bēdas neaizies no manas sirds.

Tur ne zvaigzne spīd tālā laukumā,

Kuras uguntiņš mazs, mazītiņš:

Zīda sega izklāta pie guntiņas,

Uz tās segas guļ staltais varonis.

Nāves brūci spiež ar mutautiņu ciet,

Karstās varoņasins lūko tvert.

Līdzās varonim viņa kumeļš stāv,

Nemierīgi ārda zemi pakaviem,

It kā gribēdams savam kungam teikt:

«Celies, celies, staltais varoni!

Sēsties savam bērim mugurā.

Tēvam, mātei mīļai, radiem, draugiem,

Tavai jaunuvītei, maziem bērniņiem.»

Dziļi nopūšas staltais varonis,

Augsti paceļas viņa varoņkrūts;

Baltās rokas gurdi klēpī nolaižas,

Nāves brūce krūtīs vaļā atveras,

Karstā asins straumē laukā plūst.

Teica kumeļam staltais varonis:

Ak tu kumeliņ, mans kumeliņ!

Kaujas laukā uzticamais draugs!

Saki, saki manai līgavai,

Ka es citu līgaviņu apņēmu,

Ka man pūrā deva klaju laukumu,

Ka mūs salaulāja asais šķēps,

Ka mūs guldināja tēraudkalta bulta.

VARJAGU DZIESMA

Pret stāvām klinšu kraujām viļņi rēcot šķeļas,

Un, baltas putas griežot, atpakaļ tie slīkst.

Bet melnās klintis nesalauztas,

Iz jūras slienoties,

Pret viļņiem atstāv.

No jūras viļņiem mums ir asins cēlusies;

Un domas slepenas - no miglas,

Mēs jūrā dzimuši,

Mēs jūrā mirsim.

Mums, varjagiem, ir tēraudšķēpi, asas bultas,

Tie drošu nāvi ienaidniekam nes.

Ir varoņvīri pusnakts zemē,

Liels Odins, viņu dievs,

Un drūmā jūra.

DĀRTULAS KAPA DZIESMA

Kolas meita, tu guli.

Apkārt tev klusē Zelmas pils zilās straumes.

Tās skumst par tevi, pēdējo atvasi

No Thrutila cilts.

Kad savā skaistumā tu atkal celsies?

Skaistākā meitene Erinas salā!

Tava rīta blāzma ir tālu.

Ne mūžam, ne mūžam nenāks vairs saule

Pie tavas gultas modināt: «mosties!»

Dārtula, mosties!

Ārā jau ziedons!

2ūžina vēsmas.

Zaļajos pakalnos, meitene daiļā,

Līgojas puķes!

Birzē jau smaršo plaukstošas lapas.

Uz mūžiem, mūžiem tad atkāpies, saule,

No Kolas meitenes! Lai viņa guļ!

Nekad savā skaistumā necelsies Dārtula,

Neredzēt tev viņas mīligo gaitu.

RĪTA DZIESMA KARĀ

Iedziedas gailis,

Diena aust,

Un spārniem sit:

Augšā, mani brāli!

Ir kaujas laiks,

Mostaties, mostaties!

Kas vadāt mūs!

Varoņi vīri,

Kautiņa biedri,

Mostaties, mostaties!

Rolfs, tu šautnieks,

Zibeņu vīri,

Kas nebēg nekad!

Uz vīna dzīrēm,

Uz mīlas prieku

Es nesaucu jūs.

Uz negantu kauju

KRUSAS NEGAISS

Ziemeļos dzirdu -

Saceļas negaiss,

Krusa brazdot

Uz bruņām krīt.

Mākoņu akmeņi,

Pa vētru klīstot,

Kareivjiem acīs

Ar sīpu sit.

Mārciņu smagi...

Asins uz jūru,

Asins no brūcēm

Miroņi guļ...

Bij nikna cīņa,

Varoņu spēks

Kautiņā stāvēja pret.

Dzelošas bultas,

No pirkstiem kratot,

Varoņiem vaigā sviež.

Varoņi cīkstoņi,

Negaisa asumā

Atstāvot vētrām

Nekustas nost.

Drošajam varonim.

Vājotos spēkos

Drosme sāk gurt.

Sataisat kuģus,

Saceļat buras,

Dodaties jūrā!

Viļņi jau veļas...

Uzpūstās burās

Vētra jau drāž..

* * *

Caur karu un liesmām,

Caur šķēpiem un bultām

Meklē!

Nāvē un drupās,

Asinīs un asrās

Rodi!

* * *

Jā, karsta dzīvība

Ir manā karogā rakstīta;

Nekad tā netaps salta.

Gan pirmā āda man ādaina,

Bet otrā ir no tērauda,

No tērauda ir kalta.

* * *

Lai dzīvo ubags! Ak, neraudat vairs

Jūs, brāļi! Asins un drupu kaudzēs

Mums saule brīves rozes audzēs!

Lai dzīvo ubags!

Reiz hiēnes veica. Nu lauva nāk,

Kā acis tam zvēro, kā virsū tas drāžas!

No viena cirtiena naidnieki gāžas.

Aci pret aci, zobu pret zobu tas atdot māk.

Lai dzīvo ubags!

Ak, neraudat, brāļi, nu tauta mūs brīvo,

Naidnieki gribēj' mums darīt ļaunu,

Nu varoņi varmākus nosit ar kaunu,

Aci pret aci! Nu ubagi dzīvo,

Lai dzīvo ubags!

ITĀLIJA

Ak, Itālija, Itālija,

Tavs skaistums dara tevi nelaimīgu.

Ar savu laipnību.

Ak, kad tu būtu

Daudz nabagāka skaistumā vai spēkā

Daudz bagātāka, tā ka tevis bītos

Vai mazāk mīlētu - lai netiktu

No tavas dailes stariem viļināti

Un nāvi nenestu.

Tad neredzētu es tās kareivjstraumes,

Kas plūst no Alpiem; neredzētu pulkus

No svešiem zirgiem, kas top dzirdināti

Po asiņotā upē. Neredzētu

Es tevi apjoztu ar svešu šķēpu,

Ar svešu roku vienmēr karu vedam

Un uzveicot vai pazaudējot kaujas,

Bet vienmēr vergojam.