DZIESMAS NO VISAS PASAULES

Nedz bija būtība, nedz nebūtība,

Nedz bija tvaiku loks, nedz pāri debess.

Vai kustas kas? un kur? vai kāds to pārzin?

Vai bija ūdens? un vai bezdibeņi?

*

Nedz nāve toreiz bij, nedz nemirstība,

No dienām naktis nebija vēl šķirtas.

Tad bija v i e n s. V i e n s sākās pats iz sevis

Bez cita dvašas. Nebija vēl cita.

*

Bij tumsa tumsā dziļi nogrimusi,

Viss jaucās sākumā kā pasauls jūrā,

Uz tukšas telpas gulēj' tukša telpa,

Tad tapa v i e n s no sava siltumspēka.

Tad vienā cēlās pirmo reizi dziņa,

Tā dziņa bija gara pirmā sēkla.

Un, sirdij prātā sevi jēdzot, radās

Tad ceļš uz būtību no nebūtības.

*

Un šķērsu cauri abām aukla vilkta,

Kas bija lejā gan? kas bija augšā?

Še bija pirmģintis, tur bija varas,

Še bija dzimtene, turp gāja ilgas.

*

Kas zina to? kas iespēj mums to vēstīt,

Kur cēlās radība? un kā tā nāca?

Un dievi vai ir nākuši pēc viņas?

Kas zina to, no kurienes tie nāca?

*

Tik v i e n s, no kura nāca radība, -

Vai viņš to r a d ī j a vai neradīja? -

Viens, kas no debess lejā nolūkojas,

Viņš zin to teikt - jeb vai ij viņš to nezin?

* * *

No kalna klints lai krīt, lai miesas šķeļ,

Lai tevi dedzina uz ugunssārta -

Kad tikai dvēsle paliek neaizskārta.

NO GILGAMEŠA EPA SĀKUMA

Kas katru lietu iepazina, visu saprata -

Caurskatīja visnotaļ -

Gudrības noslēpumus no visa-

Noglabāto viņš redzēja un aizsegto atsedza -

Atnesa ziņu par laiku pirms grēku plūdiem ar vētru -

Tālu ceļu viņš gāja (lai dzīvību rastu pūloties un ciešot).

Akmeņgaldā viņš uzrakstīja visas savas pūles.

* * *

Kluss ir mūsu taisnais kungs,

Miesas zied un zūd kopš Re,

Zemē iet, kas mēmos mīl.

Kluss ir viss, kas bijis reiz,

Kritis kaps, ne pelni put,

Kluss ir vakarzemes miegs,

Slēgta acs, kas brāļus redz,

Auss, kas tēva balsi mīl.

* * *

Daudzas daļas granātauglim -

Sēklas sarkanas ir visās;

Daudzas sugas cilvēcei -

Asins sarkanas ir visās.

Brēca debesis un zeme,

Brēca purpura jūra.

Dzemdēšanas sāpes no jūras

Sagrāba sarkanās niedras.

Izlēca liesma no niedras kakla,

No liesmas izlēca puisēns.

Puisēnam mati bij - liesmas,

Puisēnam bārda izauga - liesma,

MAITĀTA PAAUDZE

Ir maitāta šī paaudze -

Vēl maitāties - tai nākotnē.

Ar tikumu tā slavējas,

Par to ir tikai jāsmejas.

Ar ziņu postu nodara,

Un nau nekā, kas attura.

Tik vienas bēdas viņi jūt,

Ka posts par tiem var vecāks būt.

* * *

Kad valstij neziedo tu savus spēkus, -

Pret tavu tēviju tas noziegums;

Un, kad tu valstij ziedo savus spēkus, -

Pret tavu labu tas ir noziegums.

ILGAS PĒC DZIMTENES

Dzeltenais putnis, dzeltenais putnis,

Nesēsties sējā, neknāb mūsu augļus!

Ak, šīs zemes ļaudis netura labu prātu uz mums.

Atgriežamies uz savu cilti, uz savu dzimteni!

Nesēsties uz augļu koka, nemaitā mūsu labību!

Ak, ar šīs zemes ļaudīm nevaram savienoties.

Uz mūsu ģinti griežamies atpakaļ, pie mūsu brāļiem!

Nesēsties mūsu krūmos, nebradā mūsu kviešus!

Ak, ar šīs zemes ļaudīm nevar dzīvot,

Uz mūsu zemi atgriežamies, pie mūsu tēviem.

PASTĀVĪGIE

Visi mākoņi gāja

Pār jūru pāri.

Putni kliedzot laidās,

Kā smiedamies par tāli.

Tikai King - Tings,

Tas lielais kalns,

Un Li Tai - pē,

Tas mazais pundurs,

Tie pastāvīgi stāv un gaisā slienas.

KRAUKĻU ĶĒRCIENS

Aiz pilsētas, kas vasarīgi sildās

Un smiltīs gozējas, - tur lasās kraukļi

Uz kokiem vakaros un ķērc, un ķērc.

Tur jauna karavīra sieva sēd

Un zīda pavedieniem drūmi šuj;

Tā kraukļus ķērcam dzird un nolūkojas,

Uz loga priekškariem.

Un adatiņa lēni klēpī slīkst,

Tai domas iet uz to, ko viņas vēlējumi ieslēdz.

Tā, klusu ciešot, vientuļa iet gulēt,

Un viņas asras rit kā vasarlietus.

KARA LĀSTS

Tā kungs ir kaujā kritis sniega laukos.

Guļ dzeltens tuksnesis, pilns baltu kaulu,

Skan griezīgšķermi zirgu zviedzieni.

Pa koku zariem kraukļi ķērcot plūcas

Ap cilvēkiekšām, kuras izstaipītas zaros.

Uz nama pakāpēm guļ kara vīri

Ar pušu šķeltām galvām; vadons beigts.

Lai nolādēts ir karš un kara darbi!

Kam sirds un prāts, tam daļas nau gar karu,

Tam ieroči tik pēdējs glābiņš būs,

Ko nāves varu veikt par labu dzīvei.

LIELAIS LAUPĪTĀJS

Viņš piesien savu bruņu cepuri ar resnu auklu,

Kā ledus gluds ir viņa šķēps un mirdz kā ledus.

Kad drāž viņš seglos, zirga sānus spiezdams,

Tad astes zvaigzne, šķiet, skrej debesīs.

Kas viņam pretī stājas, acumirklī beigts.

Kas simtas jūdzes tam? pa nakti noskrej.

Pēc kaujas viņš tik pīšļus nokrata no kājām.

Kas zin, kā viņu sauc? Kur viņa sliedes?

Pa laikiem apciemo viņš princi Si - lin - gu.

Viņš nojož zobenu un liek to sev pār ceļiem.

Tam princis dāvā gredzenu, kas noslēpumains.

Kā divi labi draugi viņi kopā ēd un plītē!

Trīs vīna kausi ir kā rokas spiediens.

No dieva ātrāk krāpts tu tiktu, ne no viņa,

Kad viņš sāk svīst un viņam tumšots skats,

Viņš zvaigznes ķer kā mušas, apskauj varavīksni.

Tam āmurs rokā tiek, ko valsti paglābt.

Kā pērkoņdimdons viņa vārda brēciens.

Pēc simtiem rudeņiem vēl bērni gultā trūkstas,

Kad sapnī redz tie Si - lin - gu un Či - hai.

Ap viņu kauliem upurdvēsma lido.

Stāv dzejnieks apkaunots, tam piere sarkst.

Viņš nokāpj kapā, mazāk slavas gūdams

Kā tas, kas slepkavojis tūkstots ļaudis.

ZIEMAS KARŠ

Es sapņoju par varavīksnu

Un dārziem manā dzimtā zemē Thzin.

Zied zelta mimozas. Skrej gazeles.

Un viss ir gaišs un sasildīts no saules.

Še piesalstam pie ceļa līdz ar zirgiem.

Top dažam dzelžu kājas nogrieztas

Ar visiem zābakiem. Kā stiklis sasalst acis.

Tam labi, kas zem baltā sniega guļ.

Mēs ubagi. Mums drēbes saplosītās.

Klints cieta ir kā ledus. Ledus stingst kā klints.

Uz augšu lokos drebot vijas aiza;

Kā kazas rāpjamies uz mēnesi.

Mums āda plīst kā priežu krija.

Uz zobeniem rit mūsu pašu asins,

Kā mokās dobji atskan ragi;

Reiz saldāk skanēja man gana svilpe.

Man apziņas vairs nau, ka mājās tikšu,

No miega iztraukts tīģers sit ar asti,

Ņirdz zobus baltus tā kā sarma,

Un tumši nodun lejā viņa rēciens.

Lai rāda sirdi kāds. No koka putns krīt:

Nāc rādi viņa sirdi. Kur sarkana kāda sirds?

Stāv egles snigušas, un viņu zaros

Mēs stīvi tupam, ķērcam asins miglā.

Ak, debesis! debesis! Palīdzat, sadedzat mani!

Lai ziemas pērkoņi pelēki nodun!

Lai naktī es uzšaujos gaisā kā ugunīgs stabs!

PIE ROBEŽAS

No debesu kalniem sniegs vēl nekusa nost,

Nedz puķes ziedēja sausajā norā.

Klau, pavasars kārklu svilpīti pūš,

Bet silti mākoņi nestaigā vēl.

Vīri pa nakti guļ seglos,

Noliekušies zirgam uz kakla.

Zobens jau pusē no makstīm izvilkts,

Ar vienu cirtienu barbaru sunim

Saskaldīt galvu.

LAIVĀ

Agrums sārti glezno

Mākoņkrauļu malas.

Tālā salā, kurpu aicin' draugs.

Metālvažu skaņās

Noskan zvēru vaidu balsis tālē -

Kādiem kalniem, kādiem tāliem vaidiem

Nau jau garām aizgājušas

Manas laivas bezjūtīgās buras.

RUDENS

Ruden' vientuls lido

Pāri pelēkajam dīķim

Vecais sudrabgandris,

Apsarmots no sniega.

Ruden' vientuls stāvu

Pelēkajā dīķa malā,

Roku pielikdams pie acīm.

Mēmi skatos pakaļ gandrim.

* * *

Un jūs, bāgātie, raudat un kaucat par savu postu, kas nāks pār jums!

Jūsu bagātība ir sapuvusi, jūsu drēbes ir no kodēm saēstas.

Jūsu zelts un sudrabs ir no rūsas saēsts, un viņu rūsa būs liecība pret jums

un ēdīs jūsu miesas kā uguns.

Jūs esat sev mantas krājuši šinīs pēdējās dienās.

Lūk, to strādnieku alga, kuri ir apkopuši jūsu zemi, tā ir no jums ieturēta tikusi, un tā alga brēc,

un to pļāvēju saukšana ir nākusi ausīs tam kungam Cebaot.

Jūs esat zaļi dzīvojuši virs zemes un savu kārību kopuši, un jūsu sirdis ir uzganījušās uz kaujamo dienu.

Jūs esat notiesājuši taisno un nokāvuši, un viņš nau jums pretī turējies.

* * *

Pie Bābeles ūdens straumēm, tur sēdējām mēs

Un raudājām, Ciānu minot.

Pie vītoliem, kas krastos aug,

Mēs savas kokles kārām.

Jo tur mūsu spaidu kungi prasīja

Un mūsu mocītāji prieku:

«Dziedat mums dziesmu par Ciānu!»

Kā lai mēs dziedam tā kunga dziesmu

Svešajā zemē?!

Tad lai aizmirsta top mana labā roka.

Kad tevi es nepieminu;

Kad es nepaceļu Jeruzalemi

Savu prieku virsotnē.

Ēdoma bērniem, kas sacīja:

«Nopostat, nopostat viņu līdz pamatiem!»

Bābeles meita tu,

Kas nopostāma esi!

Laime lai tam, kas atmaksā tevim,

Ko tu darījusi mums esi!

Laime lai tam, kas tavus zīdaiņus grābj

Un tos sašķaida pret klintīm.

* * *

Man apsegs ir naktstumsība,

Tai tinos kā apklājā jaunava.

Kur uguns kuras, turp aizsteidzos,

Pie uguns uz pakalna atdusos.

Par biedri tur naktsspoks man ierodas,

Nau sejas otras tik šausmīgas.

Jūs prasāt, kur tāds ir izlīdis -

Tur tukšneša alās tam miteklis.

* * *

Jums bedīt manas atliekas

Es atļaut negribu,

Bet, nākat, tuksneša hiēnas,

Lai miesas aprītu.

Kad mana galva noņemta,

Kas daļa labākā

No visa mana ķermeņa, -

Lai zūd tad pārējā.

Es še vairs dzīves neceru,

Kas mani priecēt jaud,

Kur manim tik daudz ļaunumu

Ik dien' ar briesmām draud.

LEBID - BEN - REBIATS

K a d  v i ņ a m  b i j 77 gadi

Pie manis nāca dvēsle žēloties,

Ka septiņdesmit septiņ gadus nest par grūtu.

Es teicu: vēl trīs gadus pacieties,

Tad dzīves mērķi sniegusi tu būtu.

K a d  90  g a d i

Tie deviņdesmit gadi, kas mani, sirmgalvi, nu ieslēguši,

Tie maniem pleciem tērpu norāvuši.

K a d  110  g a d i

Vai vīram dzīves nau jau diezin gan,

Kad simtu desmit gadi ir kā man?

K a d  120  g a d i

Es sen jau dzīvoju, pirms Dahis Gabra gājā, -

- Kaut mūžam dzīvojis, man būt' pa prātam -

Man riebj tie paziņas, kam runa ir tik sāja

Aizvien: «Kā iet? kā iet ben - Rebiatam?»

K a d  140  g a d i

Ir ļaudīm likts, ka laikam jāpadodas;

Kas veikta gadus, tāda neatrodas.

Par mani pāri naktis, dienas staigā

Un atkal atgriežas, tik citā vaigā;

Ik viena diena otras līdzībā,

Iet viņas augumā, es zudumā.

SAULE

Tik tiešām, kā saule spožumā staigā,

Kā mēnesis pavada viņu bāla, vaigā;

Kā diena ritina saules ainas,

Kā nakts no viņas gainās!

Kā debesis apvārksni tāļi pleš,

Kā zeme visgarām dzīvību dveš!

Kā dvēsle un viss, ko tā rada,

Uz laba un ļauna izvēli vada, -

Tik tiešām laimīgs, kas dvēsli uz skaidrību griež,

Tik tiešām nelaimīgs, kas viņu velti šķiež!

MĒS ATSLĒDZĀM

Vai mēs tev krūtis vaļā neslēdzām?

Vai mēs tev nastu nostu neņēmām,

Zem kuras tu paģībis biji?

Vai mēs tavu piemiņu pie ļaudīm necēlām?

Gan nāk caur smago cēlais!

Gan nāk caur smago cēlais!

Tādēļ, ja esi cītīgs, pacelies,

Uz augšu dzīties nemities!

VAIRĀKGRIBA

Jūs gribat tik vairāk un vairāk naudas

Un aizejat kapā bez jaudas;

Jūs reiz to zinājāt gan,

Jā, reiz jūs to zināsat gan.

Ak, kaut jūs to skaidri redzēt spētu,

Jūs elli saredzētu,

Tur jautās jūs, kas bij jūsu prieki?

Vai nebij tik lieki?

* * *

Kad tava vara pasauli sev guva,

Te nau ko priecāties, - tas nau nekas!

Kad pasauls vara atņemta tev kļuva,

Tev nau ko bēdāties, - tas nau nekas!

Lai nau ne sāpes tev, ne līksme tuva,

                                                                Persu. Anvari Soheili.

* * *

Tas varen plāja māla gabalu;

Bet māla gabals teica podniekam;

Ko sit, vai neesmu tas pats, kas tu?!

*

II. No šenes ceļa nau uz augstāku,

Tik es un tu - mēs vien ar saprātu.

Met nost, ko tici: viss, kas ir, tas bij;

Viss ēna ir! Kur rast ko patiesu?

*

III. Tu triec par paradīzi, hūrijām,

Par Ēdeni, par zelta atmatām,

Še grasis! ņem un ej, liec mieru man;

No tāles vien tik bungas jauki skan.

*

Un maz kas palika man neziņā;

Kad, garā skaidrāks tapis, apceru: -

Jau dzīve prom - es nezinu nekā.

NETICAT BALTIEM

Neticat baltiem jūs, krastmalas ļaudis!

Mēs teicām uz viņiem;

Še būs jums zeme!

To apstrādāt var Jūsu sievas.

Esat taisni, esat labi

Un topat mūsu brāļi!

Baltie mums solīja visu,

Un tomēr tie uzmeta vaļņus.

Pacēlās cietoksnis draudošs;

Viņu priesteri gribēja dot mums dievu,

Kas bija mums svešs.

Pēdīgi runāt tie sāka

Par paklausību un verdzību.

Tad labāk nāve!

Ilga un briesmīga bija kauja,

Un asiņaina.

Bet visiem pērkoņiem par spīti,

Kurus tie izstraujoja pret mums

Un kuri samala veselus pulkus,

Tomēr tie visi deldēti tapa.

Neticat baltiem, neticat baltiem!

Jaunus varmākus, stiprākus, vairākus

Mēs redzējām karogus paceļam krastā,

Cīnījās debesis pašas par mums:

Lietus gāzes un negaisus,

Un nāvējošus vējus

Debesis sūtīja viņiem pretī.

Viņu vairs nau.

Un mēs dzīvojam,

Dzīvojam atkal brīvi.

Jūs, krastmalas ļaudis!

ĶĒNIŅŠ

Kā sauc šīs zemes ķēniņu?

- Ampananis.

Kur viņš ir?

- Ķēniņa teltī.

Vedat mani viņa priekšā!

Jā, es nāku kā draugs.

- Tu vari ieiet.

- Slava ir tev tu, baltais vīrs.

Es tevi uzņemšu labi.

Ko meklē pie mums?

Es gribu apskatīt šo zemi.

- Tavi soļi un skati ir brīvi,

Bet jau nolaižas ēnas -

Tuvojas brīdis, kad vakarā jāēd.

Vergi, izklājat segu uz zemes

Un apklājat platām banānu lapām.

Atnesat rīsu un pienu, un augļus,

Ej, Nehale!

Lai no manām meitām skaistākā

Šo svešnieku apkalpot nāk,

Un viņas jaunās māsas

Lai mielastu priecē

Ar savām dejām un dziesmām.

NECILVĒCĪGA MĀTE

Māte savu vienīgo meitu stiepa

Uz jūrmalas krastu,

Lai pārdotu baltajiem vīriem.

Ak, mana māte!

Tavs klēpis mani ir nēsājis.

Es tavas mīlas pirmais auglis!

Ko esmu darījusi tev,

Ka verdzība būtu man pelnīts sods?

Es atviegloju tev vecuma dienas;

Priekš tevis es laukus kopu,

Un augļus es šķinu - priekš tevis,

Priekš tevis es upē vajāju zivis.

Es sargāju tevi no salas,

Es karstumā tevi zem smaršīgas ēnas nesu,

Pie tevis es sēdēju, kad dusēji miegā,

Ak, mana māte, ko darīsi tu bez manis?

Nauda, ko saņemsi tu par mani,

Otru meitu tev nedos.

Postā nobeigsies tu!

Un manas lielākās sāpes būs tās,

Ka es tev palīdzēt nespēšu.

Māte, ak, māte! Nepārdod savu vienīgo meitu!

Veltīgi lūdzās! - to pārdeva māte.

Važās slēgtu to aizveda kuģī,

Uz mūžiem atstāja tā

Dārgo dzimtenes zemi.

* * *

Tai dienā, kad Dendids radīja visas lietas, - viņš radīja sauli;

Un saule iznāk laukā, noiet lejā un atnāk atkal.

Viņš radīja zvaigznes;

Un zvaigznes iznāk laukā, noiet lejā un atnāk atkal.

Viņš radīja cilvēku;

Un cilvēks iznāk laukā, noiet lejā un neatnāk atkal.

SAVAM JAUNĪBAS DRAUGAM

Kad atlaidies šaujams loks

Grib izkrist no rokām,

Tu saki laipnus vārdus.

Mans Bogordži!

Kad es staigāju bēdās,

Tu, uzticamo biedri,

Esi bez bailēm.

Mans Bogordži!

Kad pārpūlētā roka

Pagura darbā,

Tu lielākā nelaimē biji man biedris.

Mans Bogordži!

Kad nāves briesmās es kritu,

Tu, uzticamo biedri,

Savu dzīvību nesaudzēji,

Mans Bogordži!

* * *

Piesargies labi no asarām, piesargies!

Asins straumes ir viņās, jel piesargies!

Tomēr deg mana sirds kā uguns, jel piesargies!

Nenosit mani! No asinīm atriebējs ceļas,

Mūžam tas nepaliks mierā, jel piesargies!

Vaidi ir pūķi, no mutes tie uguni pūš,

Augsti tas paceļas debesīs, piesargies!

Čūskas jau nodzels tevi, jel piesargies!