RAINIS
Lielais zaglis Tutanhs
Drāma piecos cēlienos no senēģiptiešu dzīves
Fragments
OTRAIS CĒLIENS
*
M a n t u n a m a d u r v j u p r i e k š ā.
(Liela siena; mazas durvis, aizzīmogotas. S a r g i guļ un stāv gar sienu.)
(Ienāk v ā r a u s ar k a n c l e r i, p a v a d o n i; p r i n c e s e, k a n c l e r a l ī g a v a, ar p a v a d o n ē m.)
VĀRAUS
Vai visi sargi vietās bij?
KANCLERS
Vai visi sargi vietās bij?
SARGS
Bij visi vietās visu nakti.
VĀRAUS
Nu, princi kancler, lūkojat,
Vai visi zīmogi ir sveiki?
(K a n c l e r s ar pavadoņiem aplūko tuvumā zīmogus pa vienam.)
KANCLERS
Ir sveiki paši galvenie
Kā augšā, tā ir apakšā.
- Jūs, galma atslēgturoņi,
Nu tos gar šķirbām pārbaudat!
PRINCESE
Ko pētāt! Iesim iekšā vien!
ATSLĒGTURĒTĀJI
Viss sveiks, viss sveiks un neaizskarts:
Ir sveiks ij še, - ir sveiks ij tur!
VĀRAUS
Tad plēšat nost tos zīmogus!
KANCLERS
Nost zīmogus un durvis vērt!
PRINCESE
- Nu reiz! nu, ašāk, ašāk, tā!
(Viņa atrauj durvis vajā un ieiet līdz ar pevadoņiem.)
(T u m s a.)
*
M a n t u n a m a t e l p a s.
(Ēģiptes kapeņu stilā ierīkotas un izgreznotas. Visapkārt Zelta un sudraba trauki, trijkāji, vēdekļi, tīnes, galdi, bļodas u. t. l. Priekšā, kreisā pusē, grupa tādu dārgumu atsevišķi saliktu - princeses pūram.)
(V ā r a u s, k a n c l e r s, p r i n c e s e un p a v a d o ņ i.)
VĀRAUS
Nu redzēsim, vai brīnums būs?
KANCLERS
Nu nebūs zagts, nau iespējams!
PRINCESE
Nu, ejta jel! - Kur ir mans pūrs?
VĀRAUS
(Pieiet pie traukiem un lūkojas.)
Ko? še pie durvīm viss ir sveiks!
Šis trauks ir pilns! Tas ar! Nu, lūk!
KANCLERS
Tā gan, tā gan, - es rīkojos,
Nu zaglis neiedrīkstēs vairs.
Tavs labums rūp man, līdzi mans,
Jo vairāk lielprinceses pūrs.
VĀRAUS
Nu jā, tas tev kā znotam nāks.
KANCLERS
Kā aci tevi sargāju.
VĀRAUS
Še netrūkst, kauss gan vieglāks šķiet.
(Izcilā traukus un kausus.)
PRINCESE
(Kura līdz ar kancleri aizgājusi tālāk uz priekšu pie sava pūra un, to aplūkojusi, piepeši iesaucas.)
Mans pūrs!
KANCLERS
(Iekliedzas līdzi viņai.)
Mans pūrs! mans pūrs! mans pūrs!
VĀRAUS
Kas ir ar pūru? Vai ir dzīvs?
(Pienāk pie pūra.)
PRINCESE
(Smejas.)
Ir dzīvs, jo aizbēdzis ir pats,
Še bēru sievu atstājis.
(Rāda uz kancleri.)
Tik ir vēl mana mīļā sakts,
Ko es tik labprāt nēsāju.
KANCLERS
Ko sakts! Tai vērtības bij maz.
Bet naudas, naudas, naudas nau!
(Vaimanā un lauza rokas.)
VĀRAUS
Un cits nekas nau aiztikts vairs!
Cik dīvaini! Tik pūra trūkst!
PRINCESE
(Meklē un atrod vēl dažas rotas.)
Vēl kakla rota, sprādzes ir!
Kopš viņas nakts tās noliku,
Lai mūža piemiņā tās stāv.
Tās ir! tās ir! un cita nau.
KANCLERS
Ak vai man! vai man! naudas nau!
VĀRAUS
Bet to tu, kancler, nedomā,
Ka es tev naudu dotu vēl!
KANCLERS
Ko vainīgs es? vai ņēmu es?
VĀRAUS
To nezinu, - bet, ja tu teic -
KANCLERS
Es neteieu, - bet pūrs man nāk .
Pēc likuma, bet, kad nu tukšs -?
VĀRAUS
Nu, kas var zagt? Viss noslēgts ir,
Viss zīmogots, - pats zīmogs man, -
Bet kāds varbūt to izņem man
No pagalvja -
PRINCESE
Vai man to zagt?
Man, tētiņ, tā jau pieder viss.
VĀRAUS
Hm, - mazais princis mantnieks vēl.
KANCLERS
Tā dzīvība man svēta ir.
VĀRAUS
Nu, lūk, jums piederēs tik pūrs,
Jums varbūt vairāk gribētos -
KANCLERS
Ak dievs, tās ļaunās aizdomas!
Nu kā tad es lai tieku klāt?
VĀRAUS
Es nez', tu gudris, zini pats.
KANCLERS
Tas zaglis man ir jādabū.
PRINCESE
Nu slastus liec. - Es ziņkāra:
Kādēļ viņš tik šo naudu ņem?
KANCLERS
Jā, slastus liku gatavot,
He, slastus, he!
PAVADONS
Kungs, slasti ir.
Es domāju -
KANCLERS
Ko domāt nau, -
Tik uzliekat.
PAVADONS
Kungs, tūdaļ būs.
KANCLERS
(Uz Vārau.)
Es izdomāju slastus pats,
Kas ķerts, tas vaļā netiek vairs.
VĀRAUS
Nu, kurš pats savos slastos ies?
Bet vergu gan var iekšā dzīt,
Tu gudris -
KANCLERS
Atkal aizdomas!
SARGS
Kungs, gatavs viss.
KANCLERS
Nu, lūkosim.
VĀRAUS
Tad iesim.
PRINCESE
Kas tas gan tāds ir?-
(Visi aiziet.)
(T u m s a.)
*
M a n t u n a m a d u r v j u p r i e k š ā.
(S a r g i pie durvīm. V ā r a u s, k a n c l e r s un p a v a d o ņ i.)
KANCLERS
Nu, liekat atkal zīmogus!
Tā, tā! Tu te, tu tur un tur:
Vēl savu roku pieliekat!
Lai šaubu, vāraum, tev nau.
Nu, ejam. - Sargi, uzmanat!
(Aiziet.)
*
(S a r g i, vieni palikuši, sēstas un gulstas, un taisās uz naktsdusu.)
VIENS
Ko še tik daudz to sargu liek?
Kurš zaglis lai pa durvīm nāk?
OTRAIS
Ko lipin' tik daudz zīmogu!
TREŠAIS
Tas zaglis citu ceļu zin.
PIRMAIS
Pats kanclers būs vai vāraus pats,
Lai iemeslis ir ļaudis plēst,
Ja šis nu nabags tā kā mēs.
OTRAIS
Tik nabags es gan būt labprāt!
TREŠAIS
Man šķiet, ka zaglis burvis ir,
Kā muša lien caur atslēgu.
OTRAIS
Ko tur spēj cilvēks nosargāt?
CETURTAIS
Mēs gulēsim, lai sargā pats.
OTRAIS
Kas tiek mums labs? Viņš ir tik skops.
CETURTAIS
Šķiet, zagli labāk nosapņot.
TREŠAIS
Pa nakti noceļas še jumts;
Kā putnis zaglis ielaižas -
PIEKTAIS
Klus, nepļāpā, lai gulēt vari
(T u m s a.)
*
M a n t u n a m a i e k š t e l p a s.
(Tumšs. Ienāk v e c ā k a i s un j a u n ā k a i s b r ā l i s; pēdejais nes mazu eļļas lampiņu. Vecākais pieiet pie dibena durvīm un klausās.)
VECAIS BRĀLIS
Viss sen ir apklusis, nu varam sākt.
JAUNAIS BRĀLIS
Mēs ņemsim šodien vārau' naudas kannu.
Tur vairāk tiek un vieglāk panesama.
VECAIS
Es gribu atkal princes' pūru ņemt,
Bet šoreiz rotas ar, vai viņa jutīs?
Vai atminēs, ka es to skāvu reiz,
Un no tās reizes es no viņas apburts.
JAUNAIS
Tu, brāli, dzīvību vēl pazaudēsi,
Kad viņa tiešām tevi atminēs.
Liks tevi grābt un galvu tevim nocirst,
Kam viņas dārgās mantiņas tu aiztiec.
VECAIS
Lai manu galvu ņem no pleciem nost,
Kad viņa skauj tik to un skūpsta vēl!
JAUNAIS
Brāl, brāl, tik reiz to skāvi, mūžam dedz!
VECAIS
Ak, tev to redzēt! Dzīv' un nāves tiek!
Tad vairāk laimes man ne viņā saulē.
Tās daiļās miesas! Un kā viņa smejas!
Ha, ha! kā taustot manu mātes zīmi!
Par viņu galvu dot, - tas nau tik daudz,
Es miesas visas dotu, cik vien ir.
Ko galva, šurp vai turp, vai dzīts vai miris.
JAUNAIS
Jā, starpība nau liela, še vai viņpus.
VECAIS
Cik laimes ir, tik zagtas. - Ak, tā nakts!
Un viņas skūpsti - salda kvēļu guns,
Neko man nedod, visu gribu zagt!
JAUNAIS
Man vāraus tēvu zog, es vāraum, -
Es viņam sirdi zogu, mantu ņemdams.
Viss dzīvē gadījums, tas vienīgs dievs.
VECAIS
Es eju manas mīļās rotas ņemt
Un pretī dodu mīlas atmiņas.
JAUNAIS
Teic, mīļo brāl! - Tu mīli to tik ļoti,
Vai mani arī mīli vēl? - Es tevi -
Es tevi mīlu gan tā kā neviens.
VECAIS
Brāl, brāli, - kopš es viņu iemīlēju,
Es vairāk, karstāk mīlu visu, visu,
Ij vairāk tevi, kas man tuvākais.
JAUNAIS
Nu, kur jūs tikāties?
VECAIS
Tas svētkos bij -
- Tik maiga nakts, tik viena, īsa stunda -
- Tā lotoss smazšoja - kluss ūdens čalo -
JAUNAIS
Bet kā tas gadījās?
VECAIS
Pag, teikšu visu, -
Šo rotu paņemšu, to viņa nesa -
(Piepeši iekliedzas.)
Vai! vai! - es gūstīts! slastā esmu ķerts!
JAUNAIS
Kas? kas?
VECAIS
Es ārā netieku. - Šis slasts,
Es zinu to - tas tura ciet - no dzelzs.
Nu esmu pazudis - ak vai! bēdz tu!
Kad mani grābs, tad tevi līdz ar māti.
JAUNAIS
Kad pazīs tevi, pazīs arī mani,
Bet lai! - tev līdz es eju arī nāvē!
Vēl glābt! vēl glābt!
VECAIS
Nē, galva ciet. Žņaudz rīkli.
Klau, brāl! Ij runāt drīz vairs nespēšu -
Nu, man nekas, - ir labi miroņvalstī -
Tur naida nau, - še mīla man bij mirklis,
Tur mīlas mirklis taps par mūžību.
Bet tev un mātei! - - Ā, es zinu ko!
No miesām nepazīst, no galvas pazīst - -
Griez manim galvu nost un nes to prom!
JAUNAIS
Vai! vai man, vai man, ko tu manim liec?!
VECAIS
Brāl, nekliedz! nekliedz! Sargi izdzirdēs -
Ir galva šurp vai turp, vai dzīvs vai miris -
Nau liela starpība. - Griez aši nost!
Vēl vienu skūpstu dod! - Žēl, viņas nau!
Mans skūpsts to sadzeltu kā Hora skūpsts.
JAUNAIS
Ak, brāli, brāli, brāli!
VECAIS
Skūpsti mani!
Nes tai šo skūpstu! - Griez nu, brāli; griez!
Jo galva šurp vai turp. Nu; - vāraus gaida!
(Lampiņa apdziest. Īss kliedziens un vaids. Aši, aizejoši soļi. Tad klusums.)
(T u m s a.)
*
M a u t u n a m a d u r v j u p r i e k š ā.
(S a r g i guļ.)
PIRMAIS
(No miega uztraukts, stāvu sacēlies.)
Klau! klau!
(Ar miegiem pieskrien pie vairoga un sit pret to par uztraukuma zīmi.)
OTRAIS
Kas ir? Ko traucē? Ko šis grib?
PIRMAIS
Tur kliedza kāds! Tur, mantnīcā.
TREŠAIS
Kās kliedza? - Miegā kliedzi pats.
CETURTAIS
Būs kliedzis sokars - tuksnešnieks.
PIEKTAIS
Tas ļaunu vēsta; labāk gul'!
OTRAIS
Vai zināt, ko es sapņoju?
Mazs šakals dievu vērsi rij -
CETURTAIS
Nē, klausat mani: pods, lūk, krīt
Un vāciņš lec man kabatā -
PIEKTAIS
Nu miegs ir traucēts tik un tā,
Es durvju šķirbā pavēršos.
TREŠAIS
Jā, gudrais, ej, - vēl piedursies
Pie zīmoga, un tad tev gals!
PIEKTAIS
Bet kā lai zin, kas notiek tur?
TREŠAIS
Lai iet un pateic kanclerim.
CETURTAIS
Nudien, tur rēja suņu dievs.
PIRMAIS
Es iešu, teikšu, kā viss bij.
(Pie s a r g i e m uz vairoga troksni pieskrien citi s a r g i.)
SARGS
Ko jūs te troksni taisījāt?
CITS
Gar durvīm vajga apskatīt,
Tik nepiedurties zīmogiem.
OTRAIS
Tur iekšā baida dēmoni -
Vai kanclers pats nau ieviesies?
CETURTAIS
Viņš pārvērties par vilkati
Un pilns ar zeltu pierijies,
Pa zemi ārā lien kā tārps.
Tik paskatat, cik resnis būs!
TREŠAIS
Un kā vēl locīsies kā tārps!
ATNĀCĒJS
Nu, lodājat un lūkojat!
OTRAIS
Ko lūkot? - Velti.
ATNĀCĒJS
Pavēlēts!
*
(Ienāk vāraus, kanclers, princese līdz ar pavadoņiem.)
VĀRAUS
Nu, kas te bij? Ko saķērāt?
SARGS
Tur kliedziens bij, kāds troksnis bij!
OTRAIS
Bet zīmogi ir veseli.
KANCLERS
Nu, ko jūs tādu dzirdējāt?
TREŠAIS
Kā vilks bij! pazīstama balss.
CETURTAIS
Kā vilkatis.
KANCLERS
Ko blēņas mels!
PIEKTAIS
Kā visi nāves gari bij,
Kā dzīroja un plosījās,
Gar acīm tumšs vien apmetās.
KANCLERS
Varbūt kāds slastos iekritis?
PRINCESE
Ko prašņājat? Jel verat vien!
VĀRAUS
Tu, meitiņ, nenāc, neskaties!
PRINCESE
Es gribu, gribu! Tur mans pūrs,
Es ziņkārīga, aši, nu!
(Zīmogi tiek noņemti, durvis atvērtas.)
(T u m s a.)
*
M a n t n ī c a s i e k š t e l p a s.
(Tumšs. Ienāk v ā r a u s, k a n c l e r s, p r i n c e s e līdz ar p a v a d o ņ i e m.)
VĀRAUS
Nekas nau redzams. Lāpas šurp!
SARGS
(Klusi.)
Tāds dīvains tumšums! Neredzēts!
KANCLERS
Kas šim te dīvains? Nakts kas nakts.
Nu, ejta iekšā, paraugāt!
SARGS
Tur spārnus vicin' Zelketa.
OTRAIS
Tur šakāls zobus atņirdzis, -
Kurš pirmais ies, tam kāja nost!
PRINCESE
Ko dairāties? Tad iešu es.
SARGS
Vai, princes mīļā, neejat!
Lai kanclers iet, tam nekaitēs -
OTRAIS
Tam stipri vārdi zināmi.
TREŠAIS
Tas var par mušu pārvērsties -
CETURTAIS
Kā vilkats visu sarīties -
VĀRAUS
Un varbūt arī - vēl kā tārps
Pa zemi atkal ārā līst?
KANCLERS
Nau taisnība! Kas jums to teic?
(Atnāk s a r g i ar lāpām.)
PRINCESE
Man jāzin ir, - jūs ejat nost!
(Paskrien uz priekšu, viņai seko citi. Tuvodamās pūram.)
Lūk, tur! lūk, tur! - Tur ir kāds vīrs!
VĀRAUS
Nu, iesim, iesim, - kas tur ir?
KANCLERS
Ko teicu? - Slasts ir noķēris!
Kas lika slastus? - Vai ne es?
Kas pārmeta, ka vainīgs es?
Nu skaidrs, ka es nevainīgs!
VĀRAUS
Ir slastā vīrs! ir slastā vīrs!
SARGS
Kad nau kāds dēmons? kas mūs viļ?
KANCLERS
Kur vīrs ir galvu iebāzis?
PRINCESE
Vai! vai! - Tam vīram galvas nau!
VĀRAUS
Paties', ir vīrs, bet galvas nau!
SARGS
Tas dēmons, dēmons bezgalvis!
Nost, visi nost! Bēdz, vārau, bēdz!
KANCLERS
Tam slasts būs galvu nožņaudzis.
PRINCESE
Nu, meklējat, kur galva ir?
SARGS
Nau galvas, nau! - Tik asins vien.
VĀRAUS
Nu, kancler, ko? Tam galvas nau.
KANCLERS
Būs tālāk ripojusi prom.
SARGS
Es teicu, dēmons bezgalvis,
Kas aiztiks, tam vēl ļauni ies!
PRINCESE
Kāds slaiks un mīlīgs jauneklis!
Ak, kā man viņa žēl un bail!
VĀRAUS
Nu, ņemat nost un nesat prom!
SARGS
Ir galva viņam nogriezta
Ar nazi vai ar zobenu.
PRINCESE
Viņš baidījās, ka pazītu!
KANCLERS
To otris izdarījis ir.
VĀRAUS
Kā divi ietikt varēja?
Jūs, sargi, ko jūs gulējāt?
SARGS
Bij troksnis liels, kā kara spēks!
OTRAIS
Tā rībēja! Tā trakoja!
TREŠAIS
Man likās gan, ka kluss viss bij.
KANCLERS
Tie zagļi gudri bijuši, -
Ir galvu nogriezuši nost,
Lai nepazītu noķerto.
VĀRAUS
Varbūt vēl gudrāks bijis cits,
Bez galvas līķi ielicis,
Lai domā tā, kā saki tu.
KANCLERS
Ak, vārau, atkal aizdomas!
VĀRAUS
Nekā es vairāk nesaku,
Kas spēj par mušu pārvērsties,
Tas spēj ij līķim galvu griezt.
SARGS
Ko darām nu ar mironi?
VĀRAUS
Nest prom!
PRINCESE
Cik roka maziņa!
VĀRAUS
Nu ko? Nu lai!
PRINCESE
Kas viņš gan ir?
SARGS
Nu, ķeries klāt! un nesam prom!
OTRAIS
Es gan tam klātu neķeršos!
KANCLERS
Pag, aiznest prom, bet neaprakt!
Ar viņu gribu zagļus ķert.
VĀRAUS
Ij man šķiet, drīz būs zagli ķerts:
(Uz sargiem.)
Lai izzin, kur tas mirons ņemts.
SARGS
Kas gudris vāraus, noķers drīz
Pat tārpu, kas zem zemes lien.
KANCLERS
Es teikšu, kas ir jādara:
Šis mirons te ir jāizliek
Pie vārtiem, kur daudz garām iet,
Un katram vajga pavēlēt,
Lai pieiet un to apskata.
Varbūt kāds viņu iepazīs, -
Tā zagļa palīgs noķerts kļūs.
VĀRAUS
Nu, labi, labi izdomāts,
Bet kas bez galvas pazīt spēs?
PRINCESE
Man izliekas viņš pazīstams -
VĀRAUS
Ej, meitiņ, ko tu sarunā!
KANCLERS
Klau, vārau, teikšu es. vēl to:
Var pazīt māte, brālis, tēvs
Vai sieva, mīļākā vai rads.
VĀRAUS
Var, var, - bet vai tie nodos to.
KANCLERS
Nu redz, - es teikšu beigās to:
Kas viņu mīl un garām iet,
Tas vēros, bailes izrādīs,
Tas raudāt sāks un vaimanās,
Ar viņu mīlas asarām
Mēs sagūstīsim vainīgos.
PRINCESE
Tas neģēlīgi, neļauj, tēvs!
Kas raud par savu mīļāko,
To žēlot būs, ne nosodīt!
KANCLERS
Bet tā var noķert vainīgos.
Tad, vārau, redzēsi, kas zog.
Es prasu to, lai izgaistu
Pret mani celtās aizdomas.
VĀRAUS
Varbūt, ka tiešām nezodz tu?
SARGS
Hm, hm! - Hm, hm!
KANCLERS
Kas klepo tur?
PRINCESE
Nekā tā zināt nedabūs.
Kas mīlēs viņu, sargāsies.
Lai labāk noliek mironi,
Kur piederīgie var to ņemt.
(Uz Vārau.)
Ir žēlsirdīgam jābūt tev,
Jo vāraus tu, pār visiem celts:
Lai dievu likums pildīts top,
Ka mironi var dusēt iet.
KANCLERS
Es, vārau, prasu taisnību!
VĀRAUS
Nu jā; nu jā.
KANCLERS
Kad neļausi,
Tad zagļi vēl joprojām zags,
Līdz beigās būsi gluži tukšs.
VĀRAUS
To nē! to nē! - Tu klusi, bērns!
PRINCESE
Es zinu labāk, kā var ķert.
Es pati nakti sargāšu,
Še iekšā guļot.
VĀRAUS
Iekšā! še!?
Nē, nē, - to nevar; bīstami!
PRINCESE
Es gribu to vēl apskatīt.
KANCLERS
Kas tev tā rūp to apskatīt?
PRINCESE
Varbūt viņš ir man pazīstams?
VĀRAUS
Ej, kur tu varēji to tikt!
KANCLERS
Tik nesat prom!
PRINCESE
Nu, neteikšu.
Varbūt, ka sapnī satiku.
KANCLERS
Kā? kā?
PRINCESE
Nu tagad neteikšu.
Lai neļaujat, es dabūšu,
Es tomēr zināt dabūšu, --
Es to, es to gan pazīšu.
(Priekškars.)
*
M i r o ņ a z a g š a n a.
PIRMAIS SARGS
Nu mēs kā nelgas stāvam še.
OTRAIS
Par ļaužu apsmieklu mēs še.
TREŠAIS
Lai nāk nu katris skatīties -
Un kas tad labs še skatāms ir?
Bez galvas mironis tik vien!
PIRMAIS
Lai pieteicas, kas pazīst to -
Nu, kurš tad to vairs pazīt var?
Ikviens jau galvu aplūko,
Kurš lejas galu iezīmē?
OTRAIS
Ne māte to vairs nepazīs.
TREŠAIS
Bet vai tā dievu likums ļauj?
Ka zemei nedod mironi?
Vai mironi tā ķēmot drīkst?
OTRAIS
Tam kanclerim nekas nau grēks!
Gan viņu sasniegs dievu sods.
PIRMAIS
Bet kurš tad nāks? Jo katris zin,
Ka nāve tam, kas pazīst šo.
(Tuvojas v ē s t n i e k s, apstājas pie kāda ļaužu pulka.)
*
VIENS NO ĻAUDĪM
Kas ir? Kas ir? - Ko vēstnieks teiks?
OTRS
Nu, kas tad būs? Kas labs, taps liegts,
Kas nelabs, tas taps pavēlēts.
TREŠS
Būs atkal jauni nodokļi.
OTRS
Vai atraus maizi nabagiem.
TREŠS
Vai kādos jaunos darbos dzīs,
Vai citād' kā mūs aplaupīs.
PIRMAIS SARGS
Nu, tu jau pliks, ko laupīs tev?
Tev priekšauts vien, tas vecs, kas ņems?
OTRAIS SARGS
Kas ņems, tam rokas jāmazgā.
OTRAIS
Jums gan pilns zelta mantu nams.
PIRMAIS
Tik bagāta vairs otra nau
Kā mūsu vāraus Rampsinīts.
TREŠAIS
Tie apzog visu pasauli.
OTRAIS
Kad būs reiz gals tai zagšanai?
TREŠAIS
Kad nebūs vairs no mums ko zagt.
PIRMAIS
Kad nāks kāds zaglis, apzags šos.
SARGS
Vai nezināt? Tāds gadījies.
PIRMAIS
Jā, brīnumi! Ko ļaudis teic!
OTRAIS
Klus, klus! To runāt nedrīkstam.
TREŠAIS
Viņš princim galvu nozadzis.
OTRAIS
Tas princis tagad izkārts šeit,
Lai ļaudis domā, ka tas cits.
PIRMAIS
Bez galvas gan ij kanclers būs.
SARGS
Daudz netriec! galvu ņems ij tev.
PIRMAIS
Klus, klusat, vēstnieks pienāk še.
*
(V ē s t n i e k s pienāk pie ļaužu grupas, attīsta papirusa vīstokli un lasa.)
VĒSTNIEKS
Pats vāraus - lai mūžam viņš ir sveiks! -
Liek vēstīt saviem uzticamiem kalpiem,
Lai katris lūkot nāk šo mironi,
Tas vārau' mantnīcā bij ielauzies,
Bet vārau' gudri liktos slastos ķerts.
Kam ir šis zaglis mirons piederīgs
Vai kurš tik pazīst to vai viņa radus,
Vai tos, kas pazīst viņa pazīstamos, -
Tiem visiem liela zelta alga būs,
Tos iecels lielos goda amatos,
Tiem vāraus piedos visus viņu grēkus, -
Lai tikai zinātu, kurš zaglis ir.
Un tad lai spertu attiecīgos soļus!
IZSAUCĒJS
Ē! sanākat, sanākat!
Garām nelienat,
Bet krietni apskatat!
Nu mūs tālāk palaižat!
(Aiziet abi.)
*
(Ļ a u d i s. S a r g s.)
VIENS NO ĻAUDĪM
Kurš lai nu iedrīkst tuvu iet?
OTRS
Ko vāraus teic, kas tam lai tic?
TREŠS
Tas zelta algu gūs, to pacels augsti -
Jā, - kartavās ar zelta naudu mutē!
PIRMAIS
Un ko tad šie še apsargā:
Lai mirons neaizskrietu prom!
OTRAIS
Nu, lai tas skrien, sev galvu meklē pats.
TREŠAIS
Ko šie vēl gaida, vai kāds muļķis nāks?
PIRMAIS
Vai viņu galvās smadzenes, es negalvoju.
OTRAIS
Bet vai tiem kauna nebūs tūdaļ ķert,
Kad nāktu piederīgie, tēvs vai māte,
Lai dēlu aplūkotu, apraudātu
Un apbedītu tā, kā likums liek?
SARGS
Ko stāvat še, ko ļauni mēļojat?
Par to var sodā krist. Nu, nākat klāt
Pa rindai visi, ko jūs bēgat prom?!
*
(No šķērsielas parādās z e m n i e k s ar savu m ā t i.)
ZEMNIEKS
(Bīda māti atpakaļ.)
Nu, nenāc, māte, laid man vienam darīt,
Es vīna maisus kraušu še, - tu paliec
Pie ēzeļa un gaidi!
MĀTE
Ha, ha! gaidi!
Tu dēlu nekauj man, un es lai gaidu!
ZEMNIEKS
(Nepacietīgi.)
Es teicu: mironi es atvedīšu,
Tik netraucē! - Tu postā mani gāz
Un sevi līdz, un dēlu nedabūsi.
MĀTE
Lai postā aiziet viss, es gribu redzēt!
ZEMNIEKS
Māt, vai tu labāk dēlu gānīt ļauj?!
MĀTE
Nu tikai redzēt!
*
(M ā t e izskrej no šķērsielas uz laukuma. Z e m n i e k s dzenas viņai pakaļ un rauj to aiz drēbēm atpakaļ.)
ZEMNIEKS
Pag, pag, kur skrien? Ē! turat to!
(Uz sargiem.)
Ē, turat, labie sardziņi!
SARGS
Ko kliedz? Lai nāk tik skatīties!
OTRS
Ir visi aicināti klāt.
Varbūt, ka pazīs mironi?
ZEMNIEKS
(Uz māti.)
Ak, māte, nākat, nākat šurp!
TREŠAIS SARGS
Tā pirmā ir, kas pati nāk,
Mums prieks, ka velti nestāvam.
OTRAIS
(Uz māti.)
Būs alga tev, kad pazīsi,
Un augstā godā tevi cels.
MĀTE
(Stāv kā sastingusi un vēro, tad novēršas, apsedz gatvu un vaid.)
Ak vai! ak vai!
SARGS
Ko viņa galvu sedz? Ko novēršas?
OTRAIS
Klau, vai tas nebūtu jau aizdomīgi?
MĀTE
Ak vai! tā skrēju, un nu dūšas nau!
To redzēt sakropļotu, sastingušu,
Ar asins plūdumu kur galva bij!
Ak briesmas! riebums! neģēlīgais darbs!
SARGS
Klau! klau!
ZEMNIEKS
Tai riebjas.
OTRAIS SARGS
(Uz māti.)
Ak, - kas mirons, mirons,
Ikviens, kas beigts, ir tāds, vai lops vai cilvēks.
MĀTE
Tas neģēļ - neģēļ' darbs, lai lāsts' pār tiem!
SARGS
Ko, sieva, tādi mūs? Ko iedrīksties?
ZEMNIEKS
Tā zagli lād, kad neģēļdarbu darīj'.
Tā sieva nevesela.
SARGS
Tā man šķiet.
MĀTE
Ko, nevesela?
(Traucas tuvāk pie miroņa.)
ZEMNIEKS
Neej! Iesim prom!
SARGS
Kādēļ lai neiet? Nē, ir vēlēts iet!
Nāc vien, nāc itin tuvu!
ZEMNIEKS
Laid jel to!
Tu redzi, ka tā baidās, slima ir.
SARGS
(Uz zemnieku.)
Ej nost!
MĀTE
(Uz dēlu.)
Ej nost! Es skatīšos, - ak vai!
Ak vaiman, vaiman, vaiman! Izida!
Ak, mīļais, saplosīts - man spēka nau -
Nau spēka panest to - kā apgānīts! -
SARGS
Kas tas? tu raudi?
ZEMNIEKS
Jūtīga tā sieva.
SARGS
Tā raud, ka saplosīts!
ZEMNIEKS
Kā Izida
Par Ozirisu saplosīto raud.
MĀTE
Mans dēls, mans dēls!
ZEMNIEKS
Tā kliedza Izida.
SARGS
Bet Oziriss jau nebija tās dēls.
ZEMNIEKS
Nu, vai tad bailēs sieva atmin to?
MĀTE
(Piesteidzas piepeši pie miroņa ua apskauj to.)
SARGS
Tā apskauj mironi, - tas viņai mīļš!
OTRAIS
Par vārgiem dažkārt sievas iežēlojas.
SARGS
Nē, sargi, ņemsim tik to sievu ciet!
TREŠAIS
Pārredzams, tas tai piederīgs vai dēls.
ZEMNIEKS
(Uz sargiem, kas grābj māti.)
Pag, pag! es izskaidrošu, kā tas ir.
SARGS
Ej! - Alga būs mums, nodosim ta nāvei.
ZEMNIEKS
Jūs, sargi, maldāties, man jāsmejas:
Tai krītamā, tā reizēm makten kliedz.
(Iedur mātei rokā.)
MĀTE
(Iekliedzas.)
Vai, vai! Vai nokaut gribi arī mani?
ZEMNIEKS
Nu lūk, kā viņa brēc! Kā aplam runā!
It kā es taisītos jau viņu nokaut,
Tā krītot roku pārdūra, es tagad
To skāru netīšām, nu viņa spiedz.
Jel atjēdzies, tu postā gāz mūs abus!
MĀTE
Tu viltnieks, slepkava! Es gribu mirt.
ZEMNIEKS
Tai vīru nokāva, tad viņa juka,
Teic, es tas slepkava.
MĀTE
Tu slepkava,
Tu kāvi dēlu, vīru kāva kanclers.
SARGS
Jā, kanclers daudzus kāvis nevainīgus.
ZEMNIEKS
Un tu mūs abus kauj, lūk, aplams ārprāts,
Vēl sargi sāks mūs turēt aizdomās,
Ka mēs ko zinām, vedīs vēl mūs prom.
Un nodos arī tevi kanclerim.
SARGS
Nu, sargi, neklausat, ņemt sievu ciet!
OTRAIS
Tas puisis veikli grib mūs apvārdot.
MĀTE
(Stāv, galvu ietinusi.)
ZEMNIEKS
Ha, ha, ha, ha, kā man jūs apvārdot?
Tik gudrus vīrus! - Jo par sargiem še.
Kur jāķer lielais zaglis, nevar likt
Kaut kādus, bet tik gudrākus par zagli.
SARGI
Nu jā. - Nu jā!
ZEMNIEKS
Un es tik muļķis zemnieks.
Kas vīnu ved, kā manim piekrāpt jūs?
SARGS
Klau, vīns!
OTRAIS
Tas dievtiešs cilvēks.
TREŠAIS
Runā vien.
ZEMNIEKS
Lūk, lieta tā - bet nesakat nekam.
SARGS
Tev vīns, nu, pacienā, tad neteiksim.
ZEMNIEKS
Lūk, lieta tā, ka sieva gribēja
Tam mironim tik drusku pieskarties,
Lai dziedētos no savas krītamkaites.
Un mirons bezgalvis vislabāk dziedē,
Bet to jau nedrīkst, tādēļ baidījos
Un liedzu viņai tuvoties, lūk, tādēļ.
SARGS
Ha, ha, ha, ha! Nu, to jau nedrīkst, protams!
Tas lāga vīrs pavisam cita baidās.
OTRAIS
Bez soda gan par to tā nevar atlaist,
Tev viņš būs jādod.
TREŠAIS
Sargi, nevar tā!
Tā lieta nopietna: tā sieva raud,
Mums stingri pieteikts, kad kāds redzot raud,
Tad ņemt to ciet, lai kanclers izmeklē.
OTRAIS
Ņemt ciet, nujā!
PIRMAIS
Bet kur tad paliks vīns?
Vai vīnu arī kanclers izmeklēs?
OTRAIS
To izmeklēsim mēs.
TREŠAIS
Lai paliek vīns.
ZEMNIEKS
Jā, jā, lai paliek vīns, - bet to gan lūgtu,
Ka palīdzat man vīnu atkal sakraut
Uz ēzeļa. -
(Iet šķērsielā, vezdams līdzi māti.)
SARGS
Jā, labi! labi! iesim!
TREŠAIS
Nē, nevar! Jāņem ir tā sieva ciet!
(Atved māti atkal atpakaļ.)
SARGI
Kad jāņem, jāņem, lai tad paliek vīns.
ZEMNIEKS
(Iekliedzas.)
Ak vai! lūk, tapa atspruka, nu līst,
Nu līst viss vīns no maisa, glābjat, glābjat!
SARGI
He, he! ak, muļķis zemnieks, tu gan muļķis!
OTRAIS
Ko tur vairs glābt? Tik dzert, lai netek velti.
ZEMNIEKS
Tu, sieva, nāc pie ēzeļa, ved šurpmāk!
TREŠAIS SARGS
Kur iet tā sieva? - Nē, tu paliec še!
PIRMAIS
Ko paliec, paliec? - Ēzeli lai ved,
Tā taču šurpu nāks, tāpat kā ēzels.
Grāb labāk vīnu!
OTRAIS
Lai tā sieva iet,
Kur ēzels, tur ij sieva, tie der kopā.
PIRMAIS
Nē, nē, tas īstais ēzelis ir tas,
Kurš nedzer vīnu.
OTRAIS
Nelabs cilvēks tas,
Kurš neglābj savu tuvāko, kam bēdas.
ZEMNIEKS
(Ap vīna maisiem rikodamies un mati aizvezdams.)
Ak vai! ak vai! ak, glābjat! ķerat! dzerat!
SARGS
(Redz, ka sāk tecēt vēl otrs maiss.)
Kas tas?
OTRAIS
Ha, ha! ha, ha! vēl otris tek!
Viņš bailēs pats ir spundu atrāvis.
TREŠAIS
Pats atrāvis, nu brēc; ak, ir gan muļķis.
ZEMNIEKS
Mans vīns! mans vīns! mans vīns! Es posta vīrs!
SARGS
Nu, nekliedz tā, mēs glābsim. Nu tik dzeram.
TREŠAIS SARGS
Bet kur tad paliek sieva?
PIRMAIS
Kas par sievu?
ZEMNIEKS
Kungs, zemniekiem tāds muļķīgs paradums.
Ka sievām dažkārt sievu vajadzības,
Tad viņas aiziet, kur neviens tās neredz.
PIRMAIS SARGS
(Uz trešo.)
Ko? vai tu pakaļ skriesi raudzīties,
Ko sieva dara? ha! ha! ha!
TREŠAIS
Rauj velns!
OTRAIS
Skat labāk, kas tur nāk, - met vīnu nost!
*
(Ienāk p r i n c e s e, aizsegusies, ar divām p a v a d o n ē m.)
PIRMAIS SARGS
(Jau iereibis.)
Ā, skaistas meitas. - Nākat vien! -
Lūk, apskatat šo mironi!
Vai labāk skatat dzīvos mūs,
Mēs skaisti puiši!
OTRAIS
Klusi! klus!
Vai neredz', ka tā bagāta?
TREŠAIS
Jā, redzu, tā ir lielmane.
(Pret princesi, klanīdamies.)
Mēs sveicam tevi zemīgi
Ko, pavēlniece, vēlēsi?
PRINCESE
Es nāku skatīt mironi.
PIRMAIS
Jā, lūdzam, lūdzam, tikai - lūk!
Tur lielas lietas gan vairs nau.
Jo galva noņemta tam nost;
Bet citādi vēl dažs kas ir,
Tā dažas rokas, kājas ar.
PRINCESE
Nu labi, ejat tagad nost.
SARGI
(Atvelkas nost.)
PIRMAIS
Jūs še aiz manis turaties!
OTRAIS
(Klusi uz pirmo.)
Kas ir tā tāda? Ceļos krist?
TREŠAIS
Vai sargi nau no pilsgalma?
PIRMAIS
Nē, galma nau, nau spalvas tās.
TREŠAIS
Vai nevajdzēs tad cieti ņemt?
PIRMAIS
Nē, drošāk būs mums klusu ciest.
(Atiet atpakaļ pie šķērsielas.)
*
ZEMNIEKS TUTANHS
(Panācis tuvāk; paklusu.)
Ā! Kas tā tāda? ko tā grib? - Vai viņa?!
No stāva skaista, vaigu aizsegusi -
Vai tiešām mīl to? jeb vai palīdz gūstīt? -
Vai nesaredz no malas?
(Lūkodams saredzēt; iesaucas neviļus.)
Ā! ir skaista!
TREŠAIS SARGS
(Uz Tutanhu paklusu.)
Kur skrej? Kas zemniekam ir jāredz skaistums!
Kāds savāds zemnieks! Tu man liecies šaubīgs.
TUTANHS
(Muļķa veidā.)
Es tikai domāju: jūs skatāt turp,
Un es tai laikā -
OTRAIS SARGS
Izmanītos sprukt, -
Nē, nespruksi.
TREŠAIS SARGS
Kad gribi sprukt, tad esi
Gan vainīgs līdz ar sievu.
TUTANHS
Kur es sprukšu?!
Man taču vīns, to atstāt nevaru.
PIRMAIS SARGS
Jā, vīns to vairāk tura nekā sargi.
OTRAIS SARGS
Nu, tad ij sargiem jāturas pie vīna.
(Aiziet šķērsielā un dzer.)
TUTANHS
Lūk, lūk, tā pieiet itin tuvu klāt!
Tā tausta mironi, vai tā ko meklē?
(Sargi atvelkas šķērsielā un, skatās; viņu starpā paredzas arī m ā t e.)
*
(P r i n c e s e piegājusi pie miroņa un pieduras pie viņa drēbēm, grib tās atbīdīt, bet dairās.)
KALPONE
(Klusi, tāpat kā visa turpmākā saruna.)
Ak, kundze, iesim: sargi vēro mūs.
Viens zemniekpuisis nāca gluži, tuvu,
Lai tevi aplūkotu, - kad kāds pazīst!?
PRINCESE
Ak, ko! - nu lai! -
(Domās.)
Vai tomēr būtu viņš?
Tas slaikais stāvs, tās skaistās, maigās rokas;
Kas bij tik smalkas un tik stipras reizē,
Kas skāva saldāk nekā Nila viļņi
Un stiprāk nekā liesmās Urejčūskas.
- Man mantu namā, asins briesmas redzot,
Kā saldu sāpju vērsme sirdī dūrās:
Bet kā tas būtu viņš? Tik cēls un zaglis!
KALPONE
Bet kam viņš ņēma tavas kāzu rotas?
PRINCESE
(Sapņaini.)
Jā, jā.
KALPONE
Grib atriebt, kam tu citu prec'.
PRINCESE
Bet kas tad viņu kāvis?
KALPONE
Tas, kam rūp,
Kas grib tev skaisto liegt? Varbūt, ka kanclers?
PRINCESE
Tas riebeklis! Bet es tam atriebšu!
Lai vainīgs ir vai ne: tā dārgakmeņus
Uz ielas izbārstīšu!
KALPONE
Iesim, kundze!
PKINCESE
Vēl reizi raudzīšos, - es uztraucos.
(Pašķir drēbes mironim.)
Tā taču zīme! - To es skūpstīju -
Tā ir! tā ir!
(Piepeši iekliedzas un, atmetusi aizsegu, apskauj mironi un skūpsta to; tad aizsedz atkal galvu un stāv sāpēs, piespiedusies pie miroņa.)
TREŠAIS SARGS
Kas tas? Vai dzirdi?
PIRMAIS
Ko tu traucē? Iedzer!
Tā princese! Es esmu kurls un mēms.
TUTANHS
(Iesaucas.)
Ak, Ptah!
(Tad klusāki.)
Cik skaista! tā gan viņa ir!
Brāl, taisnība: par to var atdot visu!
Kaut es tas mirons! Kaut tā skautu mani!
Es, brāli, labprāt tavā vietā mirtu!
TREŠAIS SARGS
Ko tas par brāli runā? Šaubīgs liekas.
PIRMAIS SARGS
Tev šaubīgs viss, bet nešaubies, tik iedzer!
(Atvelkas atkal šķērsielā.)
PRINCESE
Tu dārgais, vienīgais! tu nokautais!
Bet vai! par to, kas lika tevi nokaut!
TUTANHS
(Klusi iesmejas.)
Ha, ha! viņš pats!
KALPONE
(Uz princesi.)
Klus! smejas kāds, - jel rimsti!
PRINCESE
Es nerimšu, kas manu dārgo kāvis,
Tas trejkārt nokauts taps, to es še zvēru,
Tu dzirdi, Sehmeta, tu Izida,
Kas guni spļauj, kas ļaudis ēd un dievus,
Kas savu aci met kā liesmu čūsku,
Kas izdzer asinīs kā tuksness Nilu!
TUTANHS
Ak vai! ak, nezvēri!
MĀTE
(Izskrien laukā.)
Es arī zvēru!
(Dēls lūko vigu atturēt.)
PRINCESE
(Uz kalponēm.)
Kas tas?
KALPONE
Ak, iesim, iesim ašāk prom!
MĀTE
(Ceļos, uz princesi.)
Tu arī esi viņu mīlējusi, -
Mans dēls, mans dēls! - lai esi svētīta!
Mēs viņu apbedīsim, atriebsim!
PRINCESE
Tu, māte, esi svētīta!
KALPONE
Ak, iesim!
TUTANHS
(Aizrauj māti.)
Nāc, ārprātīgā, projām!
MĀTE
Laid, jel laid?
(Aiziet abi šķērsielā.)
PRINCESE
(Aši aiziedama, uz kalponi.)
Lai mironi nes manā pagalmā!
(Aiziet ar otro kalponi.)
KALPONE
(Uz pirmo sargu.)
Lai mironi pēc aiznes pilsgalmā!
SARGS
Kā, kundze, pavēlat, - mums bij gan teikts -
KALPONE
(Iedod viņam naudu.)
OTRAIS SARGS
Ko runā pretī? - Kundze, darīts taps!
(Kalpone aiziet.)
*
MĀTE
(Iznāk atkal laukā.)
Kas darīts taps? - To mironi tu neskar!
TUTANHS
(Atbīda māti.)
Ej, ļauj man darīt!
TREŠAIS SARGS
Ņemsim abus ciet!
TUTANHS
Tā sieva teic kā likums: neņemt nost!
PIRMAIS SARGS
Mums pavēl princese, ko runā tu?
TUTANHS
(Uz trešo sargu.)
Nu, turi tu to sievu - kur mans vīns?
Man jāiedzer, viss trīcu.
PIRMAIS SARGS
Dod man ar!
TREŠAIS SARGS
(Uz Tutanhu.)
Bet tu man tomēr šaubīgs! Ko tu smējies:?
Ko kliedz? - Tev brālis tas? - Vai pats tu zemnieks?
TUTANHS
Kaut zemnieks es, bet gudris, - ko es smējos?
Ka visas sievas nāk pie miroņa
Pēc burvju zālēm, visas sakās mīlam,
Lai zāles vairāk līdz, - ē! es jau gudris!
TREŠAIS SARGS
Tu, zemnieks, muļķis vien: tavs vīns viss mans!
TUTANHS
Bet manim nākas puse tavas bārdas.
PIRMAIS SARGS
Ha, ha! ha, ha! Tu patīc man, nāc dzersim!
TUTANHS
Tu arī patīc man, jūs visi, visi!
Nu tad lai put mans pēdēj's viņa maiss!
(Attaisa viņa maisu un lej traukā.)
SARGI
Dod man! - Man arī!
TUTANHS
(Uz trešo sargu.)
Dzersim! - Kur mans nazis?
Es noskūšu tev bārdu!
SARGS
Skuji! skuji!
TUTANHS
Tā būs man atmaksa un pierādījums.
SARGS
Skuj, skuj!
TUTANHS
(Uz otru sargu.)
Man roka piekūst, skuj nu tu!
(Iedod nazi rokā sargam. Sargi iereibuši, aizmieg.)
Nu, māte, aši ņemsim mironi!
(Viņi noņem mironi un aizbēg.)
*
(Atskan tāla dziesma.)
(Ienāk v ā r a u s, k a n c l e r s, p r i n c e s e, d i v i p a v a d o ņ i.)
VĀRAUS
Viss ir tik kluss! Tik tāla dziesma skan!
- Neviens še nebūs nācis, zaglis bīsies,
Un citiem nau ko nākt.
KANCLERS
Bet augstā alga?
VĀRAUS
Ne katris naudas dzenas tā kā tu.
Tavs padoms gudris nebij: lieta paliek
Tik neskaidra, kā bij, un - aizdomīga.
KANCLERS
Ak, atkal aizdomas! - Kur ir tie sargi?
VĀRAUS
(Paliek stāvot, kancleram arī jāapstājas.)
Tik klusā nakts to zin, kas vainīgais.
Bet gudris zaglis gan, - ja tas ne tu, -
Nu, to gan gribētu es labprāt redzēt.
KANCLERS
Ak, atkal! -
VĀRAUS
Mēnesis gan pateikt spētu:
Tu, meitiņ, citkārt triec ar Izidu,
Ko šodien klusi tu? Vai rotu žēl?
Vai gribas zināt zagli? -
PRINCESE
(Sapņaini.)
Citkārt, citkārt!
To nakt' kā ziedi smaršoja tik saldi,
Kā palmas Nilā spoguļojās lēni
Un Nilā mēness peldēja kā gulbis
Starp baltiem lotosiem - viss aizpeldēja -
- Tiem vai! kas Nilā lēja asinis!
KANCLERS
Bet, vārau, iesim skatīt!
(Pagājis uz priekšu, ierauga, ka sargi guļ viens uz otra. Iesaucas.)
Sargi guļ!
VĀRAUS
Nu, lūk, nekas nau ķēries!
KANCLERS
(Nikni ārdās.)
Augšā! augšā!
PIRMAIS SARGS
Ko grūsties? e!
OTRAIS SARGS
Dod dzert!
TREŠAIS SARGS
Tu liecies šaubīgs.
KANCLERS
Nolādētie! Tie cieti aizmiguši!
VĀRAUS
Ko tādus liec par sargiem?
KANCLERS
Bendes kalpi!
PIRMAIS SARGS
(Atjēdzies.)
Vai! žēlo, kungs! Mēs domās nogrimuši.
(Visi sargi sacēlušies.)
KANCLERS
Es visus pakārt likšu! sakapāšu!
PIRMAIS SARGS
Kungs, nenāca neviens pie miroņa,
Un tā mēs pārrunājām gudras lietas,
Kā Horahta veic pūķi Apopi,
Un, domās nogrimuši, nemanījām -
TREŠAIS SARGS
Tur viena sieva atnāca gan raudāt,
Bet tā tik gribēj' drusku miroņtaukū
No tā, kas pakārts tur -
PRINCESE
(Piepeši ieraudzīdama, ka nau miroņa, iesaucas.)
Ā! ā! jau izdarīts!
VĀRAUS
Kur? tur?
KANCLERS
(Arī paskatās.)
Vai! Vai! kur mirons ir?
SARGS
Tam jābūt tur!
VĀRAUS
Vai mirons projām? -
OTRAIS SARGS
Vai tad šis nu skries?
Kas miris, tas lai kājas tura rāmi,
Ij galvas nebij šim, kur tāds redz aizskriet?
KANCLERS
(Vaimanā.)
Vai! nozagts, nozagts mironis! ak vai!
Tie piedzēruši! Kausēts varš tiem rīklē!
PIRMAIS SARGS
Tepat jau būs kaut kur.
KANCLERS
Nest lāpas šurp!
PRINCESE
(Uz sargu, klusu.)
Nu nebaidaties - esat paspējuši -
(Atnes sulaiņi lāpas; meklē mironi.)
KANCLERS
Nau, nau! jūs sasodītie!
PRINCESE
(Iesmejas.)
Kādi ērmi!
Ko tev pusbārda noskūta, lūk, lūk!
VĀRAUS
(Smejas.)
Patiesi, puse noskūta! Un tas
Vēl nazi rokā tura!
OTRAIS SARGS
Ko? man nazis?
Kur tas man rokā gadījies?
VĀRAUS
Kas jūs tā izjokojis? - Kancler, lūk,
Ij nozadzis, ij izjokojis vēl!
Ak, tas par tevi, kancler, gan ir gudrāks.
Kas tevi noskuva?
TREŠAIS SARGS
Kāds muļķis zemnieks.
PRINCESE
(Smejas.)
Un nazi sargam rokā atstājis,
Lai domā, ka tas vainīgs.
TREŠAIS SARGS
Šaubīgs likās.
Bet tas jau pierunāja, lai tik dzer,
Un zaglis nozaga tā mironi.
PRINCESE
Ko? zaglis nozaga jums mironi?
Un ne jūs paši? Blēži!
VĀRAUS
Tas nu gan!
Tāds zaglis redzēts nau kopš Mena laikiem!
To zagli gribu redzēt, tas tik virs!
Tu, kancler, tu! - Kur tevim viņu ķert?
Bet kas man viņu gādās?
PRINCESE
Tēvs, es zinu.
Kur beidzas viru prāts, tur sievām padoms.
*
P r i n c e s e s t e l p a s.
(Telpas vidū liela ēģiptiešu stila gulta, apkārt greznuma lietas un dažādi augi, ar kuriem telpa svinīgi izpušķota. Caur logiem skats uz Nila ainavu. Mēness nakts.)
(P r i n c e s e, v ā r a u s, k a l p o n e s, k a l p i.)
PRINCESE
Visskaistās segas klājat dārgiem zīdiem,
Kā zeltu spīdošas, kā palmas zaļas,
Kā tuksnešvērsmes karsti sarkanas!
Vismaigos spilvenus no strausu spalvām,
Kas gultā līgojas kā balti tvaiki!
Pārpārim kaisat sārtas rožu lapas,
Gar spilvenmalām mēļas vijolītes,
Kas maigi, mīļi kļaujas vēl tām miesām,
Kas viņas nospiež, ka tās smaršā mirst.
Pie gultas sāniem liekat smuidras niedras,
Kas slīgst kā nogurušas meitenes.
Pār visu liekat starot lāpu liesmām
Drīz zelta, sudraba, drīz vara stariem
Un verat logus bālai mēnessgaismai,
Lai aizceļ burvībā pie vakardieves.
Ar saujām vizuļzvaigznes izkaisat,
Lai manas debess zvaigznes skaistākas
Par Hnuma zvaigznēm un par Hora liesmām:
Tur mīlas putni dzied, tur cikādes
Kā citkārt viņu nakti, skaistāk, skaistāk.
- - - - - - - - - -
(Uz kalponi.)
«Visgudrākais mans darbs ir neprātība
Visgrēcīgākais pārmērīga mīla
Uz manu māti -» ā, tas savādi!
Tas nau no neģēļiem un nekrietneļiem.
Laid viņu iekšā!
KALPONE
Klausos.
(Aiziet.)
PRINCESE
Būs jau arī
Tik veiklis rakstītājs, kas tiecas augšup;
Nu parunāsim mirkli laiku kavēt.
KALPONE
(Atgriezdamās.)
Klau, kundze, nau vairs!
PRINCESE
Kas?
KALPONE
Tā vīra nau,
Ko liki iekšā saukt.
PRINCESE
Lūk, sabaidījās -
Ka nespēs atbildēt; lai! ejat gulēt!
KALPONE
Es negulēšu, sargus pārlūkošu.
(Aiziet.)
*
PRINCESE
(Viena, sapņaini.)
Ak, viena skaista nakts! Nekad vairs nebūs
Aiz manis laime, priekšā nau nekas.
Tas vienmuļ' galma greznums, ak, un ļaudis!
Kā viens, tā otris: Nila smilšu graudi
Un netīrāki vēl par Nila dūņām.
Ak nakts! ak, skaistais sapnis! sapņot atliek -
- Kas bij tas zemnieks? Likās pārāk cēls!
Viņš zaga mironi? par ko? priekš mātes?
Vai viņš tai mātei dēls? Tad mironim
Viņš būtu brālis? - Kas to nokāvis? -
Ak mīļais, mīļais, kur tu?
*
(Ienāk T u t a n h s, pārģērbies kā jauns augstmanis.)
TUTANHS
Še es esmu!
(Viņš apskauj viņu un aiztura acis.)
PRINCESE
Vai! vai! Kas tur?
TUTANHS
Jel klusāk! Līgavainis.
PRINCESE
Laid mani vaļā!
TUTANHS
Nu, tad gaidi velti!
(Aši paslēpjas.)
(Ienāk k a l p o n e.)
KALPONE
Kas, kundze, ir? Tu mani sauci?
PRINCESE
Nē!
KALPONE
Man likās tava balss: «Vai! vai! Kas tur?»
Un tad par laiku kā: «Vai logi vaļā?»
PRINCESE
Es tikai sapņoju, ka nāk mans mīļais
Kā viņu pirmo nakt', tad cits kāds nāca,
Es mīļam uzsaucu: «Vai, vai, kas tur?»
Ej vien tik gulēt, nenāc, kad pa sapņiem
Es atkal runāšu.
KALPONE
Kā kundze vēlas.
Es būšu tuvu, visi sargi modri,
Un katris vietā, kas tik nāks, to ķers.
Tu esi gluži droša.
PRINCESE
Jā gan, droša.
*
kas bij tas pārdrošnieks? Balss, šķiet, nau sveša.
Nu aizbiedēts ir projām.
TUTANHS
Ir tepat.
PRINCESE
Ā, tu vēl te? Kā nebijies?
TUTANHS
Vēl klusāk.
PRINCESE
Ko acis spied man ciet?
TUTANHS
Lai neredzi.
PRINCESE
Kas esi?
TUTANHS
Tas, uz kuru gaidi tu.
PRINCESE
Nē, tas ir miris.
TUTANHS
Dzīvs.
PRINCESE
Es redzēju,
Ar pašas rokām viņu aptaustīju,
Viņš manas ilgas līdzi aiznesis.
TUTANHS
Par viņu tālāk tavas ilgas iet
Līdz viņa otrai būtnei. [2 nesalasāmi vārdi]
Tas es.
PRINCESE
Kas esi tu?
TUTANHS
Kas viņu mīl.
PRINCESE
Ko gribi tu?
TUTANHS
Vēl vairāk nekā viņš.
Viņš zaga še visdārgās, skaistās rotas,
Lai dotu varu tās, es gribu vairāk:
To, kas par visiem dārgakmeņiem dārgāks,
Par visām rotām skaistāks, ij par zvaigzni,
Ko visu mantu namu krājas atsver.
PRINCESE
Ko gribi?
TUTANHS
Gribu tavas sārtās lūpas,
Tās sarkanākas ir par rubīniem.
Un tavas acis - melnus dimantus,
Un tavus matus zilganus kā tērauds,
Es gribu tevi.
PRINCESE
Ha, ha, daudz tu gribi, -
TUTANHS
Es vairāk gribu, tūdaļ tevi gribu.
PRINCESE
Es esmu līgava, lūk, līgavgredzens.
TUTANHS
Un kāds tev vainags galvā?
PRINCESE
Līgavaiņa.
TUTANHS
Es ņemšu gredzenu un vainagu,
Neviena nebūs tev pēc manis skūpstīt.
PRINCESE
Ha, ha, ij pašam tev nau tiesības
No manis skūpsta prasīt.
TUTANHS
Tiesības
Man būs, bet pirms vēl būs, es skūpstu ņemšu.
PRINCESE
Ej nost.
TUTANHS
Nau tiesību tev mani atstāt.
Pēc pašas vārau pavēles tev jābūt
Pret mani laipnai - divi jautājumi
Man jāliek priekšā, es tos atbildēšu,
Un rokā tas tas, ko tik sen tu meklē,
Tas lielais zaglis.
PRINCESE
Tu tas lielais zaglis?
Es gribu tevi redzēt.
TUTANHS
Vēl par agri.
PRINCESE
Tu zagšus ienāci še?
TUTANHS
Divas reizes.
Tik droši tu še topi apsargāta.
PRINCESE
Tu tas, kas rakstīja un nenāca,
Kad liku tevi saukt?
TUTANHS
Es nāku nesaukts,
Kad gribu es.
PRINCESE
Visgudrākais tavs darbs
Ir neprāts?
TUTANHS
Jā, ka nācu še pēc tevis -
PRINCESE
Bet mātes mīla kā visgrēcīgākais?
TUTANHS
Es, māti mīlot, ņēmu tai pus dzīves,
Lai otru pusi glābtu.
PRINCESE
Kā?
TUTANHS
Es zemnieks,
Kurš mātei dēlu dod, ko zaga kanclers.
PRINCESE
Tas zemnieks tu? Lai nezvēru, tu lūdzies,
Lai neatriebju? Vainīgais tev tuvs?
Man jāredz tas!
TUTANHS
Čūskula!
PRINCESE
Ak, tā?
Tu zemnieks neesi, tu nevainīgs,
Tu glīts no vaiga. Kas tu esi, teic!
Ko acis turi ciet, es redzēju. -
TUTANHS
Kaut redzēji, bet nepazini mani.
PRINCESE
No tava skūpsta tevi pazīstu,
Tā skūpstīja tik viņš, kas tagad nokauts,
Tik straujāks bij tavs skūpsts.
TUTANHS
Jo bija zagts.
PRINCESE
Tu zagi man ij viņu, manu mīļo?
Tu visu zodz.
TUTANHS
Ij tevi gribu zagt. -
PRINCESE
Ij vārau' mantnīcu tu apzagi.
Es gribu redzēt, kāds tu esi, laid,
Es kliegšu.
TUTANHS
Visi tavi sargi guļ,
PRINCESE
Teic, kā tu zagi?
TUTANHS
Ir man slepus eja.
PRINCESE
Kas manu mīļo nokāva?
TUTANHS
Neprasi!
PRINCESE
Teic, teic!
TUTANHS
To kāva viņa paša brālis,
Lai nepazītu, nenodotu māti.
PRINGESE
Tu, tu to nokāvi. Tu esi brālis,
Tu viņam. līdzīgs, tu, tu slepkava!
Ē, sargi, sargi, zagli noķēru!
Es atriebšu par savu mīļa draugu!
Nu turi acis man, man tava roka,
Lai rausties kā, es tevis nelaidīšu.
Ā, roka gluži auksta tev un bāla.
TUTANHS
30.7.24.
Kas mani turēt spēj? Tik mīļā vien,
Ne tava gudrība, ne atriebība.
Tu nespēj mani ņemt, bet tevi es.
Un redzi! Nākšu drīz pēc otra skūpsta.
Še, tagad turi to, ko mīli tu.
PRINCESE
Tu, gudrais, esi ķerts, es, meita, veicu.
TUTANHS
Ha, ha! ha, ha!
PRINCESE
Ak vai! ak, tādu viltu!
KALPONES
Kas, kundze, noticis? Vai bij kāds še?
- Mēs balsis dzirdējām! Vai ielauzušies?
- Tu sauci - noķerts zaglis! Kas viņš ir?
- Ko kundze nerunā? Tā klusi sēd.
- Tā galvu apsegusi, liekas, raud.
- Kas viņai klēpī? Skatat! trejas rokas!
- Tai rokās sveša roka, nogriezta.
PRINCESE
Jūs visi ejat prom, es teicu jums,
Kad es še runāšu, tad nenākat.
Tu, Raja, paliec!
KALPONE
Kundze, kas tev ir?
PRINCESE
Viņš mani pievīlis tik nedzirdēti!
Kā es to saķeru aiz rokas, tā,
Un gribu notvert zagli, tad tā roka
Ir sveša roka, nogriezta, ak, kam?
KALPONE
Ak, tāda gudrība! ak, noziedzība,
Griezt roku mironim! Tā apgānīt!
Neviens vēl pasaulē nau bijis tāds
Tik gudris un tik bezkaunīgs kā šis.
Kāds viņš no sejas?
PRINCESE
Acis sedza man,
Bet redzēju uz mirkli: skaists un cēls.
Un gluži līdzīgs manam dārgam draugam.
KALPONE
Tas viņa brālis būs.
PRINCESE
Tik straujāks, stiprāks.
KALPONE
Vai tevi skūpstīja?
PRINCESE
Jā, vienu reizi,
Bet viņa skūpsts tik aizraujošs, tik svešāds.
Viņš otrreiz mani skūpstīt solījās,
No tā lai viņu pazīstot.
KALPONE
Nu, lūk,
Viņš tevī iemīlējies, - ko viņš nāca,
Jo nāve še tam draud.
PRINCESE
Bet balss tam maiga.
KALPONE
Kad mīl, tad maiga balss ij niknākam.
PRINCESE
Še, tagad turi to, ko mīli tu,
Tā viņš man teica aizbēgot - šī roka -
Kam pieder tā?
KALPONE
Ak, kam?
PRICESE
Tā mīļā roka,
Tas viss, kas ir man palicis no mīļā,
Bet viņš tad brālim roku nogriezis.
Viņš divkārt aizskar mironi un mani.
Tas ir par daudz! To atriebt var tik asins!
KALPONE
To var tik nonāvēt - vai iemīļot! -
PRINCESE
To briesmoni lai mīlu, mūžīgs naids!
KALPONE
Klau, dzied kāds!
PRINCESE
Viņa balss.
Tā mīļā dziesma bij, tā atkal skan.
Un viņa roka mani glāstīja.
Tik auksta tagad! Nāc, es sasildīšu
Pie manas krūts, ko tu tā mīlēji.
Ak, nedzīva, ak, stinga! Tā ir dzīva,
Kas tevi nogrieza, lai lāsts pār to.
KALPONE
Bet kas šo roku tevim dāvāja?
Tā dzīva roka.
PRINCESE
Maigi bij tam pirksti,
Bet pārdroši. Bet dzīvi. - Šie ir stingi.
«Tik klusa mēness nakts, nāc, mīli, nāc...»
(22789/103)