RAINIS
Lielais zaglis Tutanhs
Drāma piecos cēlienos no senēģiptiešu dzīves
Nepublicēti fragmenti
FRAGMENTS LUGAS PIRMAJAM CĒLIENAM
20.11.22.
Man šodien tomēr jāsvin prieka svētki,
Ka beigta mana lielā mantu nama celtne.
Es reizu reizēm atliku, nu nevar vairs.
Mans nedraugs kanclers mana manu viltu.
Kā dzīvot gribu, ķēniņš liek man mirt.
- Nu, protams, viens tu zini noslēpumu,
Un ķēniņš grib, lai nezina neviens.
Tu cēli mantu namu - slēptuvi.
Lai nespētu nekad neviens to apzagt,
Lai noslēpums ir drošs, tad jāmirst tev.
- Es manīju, ka ķēniņam tāds nodotns,
Un tādēļ ietaisīju slepeneju,
Lai atriebtu un taisni tādēļ zagtu.
Nu, kad man jāmirst, teikšu noslēpumu
Jums, maniem dēliem, ejat mani atriebt.
Kad šodien atsūtīs man ķēniņš balvu
Un ēdienu no viņa galda, tā būs ģifts.
Nāks arī ķēniņš pats un kanclers līdz
Un ļoti slavēs mani, teiks, liks celt
Man piramīdi, zināt, tad man gals.
(22789/77)
FRAGMENTS PĀRĒJIEM LUGAS CĒLIENIEM
26.7.24.
PRINCESE
To lielo nelieti, to miroņzagli,
Kas nekaunas nekādu kauna darbu,
Kas atrauj cilvēkam visdārgāko,
T'o es gan dabūšu, man neizbēgs!
Kad tam nekas nau liegts, man arī ne.
Tēvs, tā es darīšu: tu pasludini,
Ka katris aicināts uz svētkiem nākt
Un katru vāravmeita laipni pieņems.
Tik noteikums: tas mīlai izredzēts,
Kas būs visgudrākais un grēcīgākais:
No visiem darbiem - tāds ir zagļa darbs.
Tā zaglis nodosies.
VĀRAUS
Bet viņš vai nāks?
PRINCESE
Viņš diezgan drošs, un saldā alga vils.
VĀRAUS
Bet kad viņš noķerts būs un prasīs algu?
PRINCESE
Tad viņu vils.
VĀRAUS
Nu esmu mierā.
PRINCESE
Jūs apsargājat mantnīcu no āra,
Bet iekšā liekat sargus!
VĀRAUS
Paši zags.
PRINCESE
Likt nāves sodu!
VĀRAUS
Kurš tad drīstēs iet?
PRINCESE
Tad pati iešu es.
VARAUS
Vai dien', tu ne.
Tu zini, cik viņš aši nogriež galvas,
Tik vieglis grieziens, ņem jel sargus līdz.
PRINCESE
Tad paliks nenoķerts un nesodīts.
VĀRAUS
Nē, nē, kad rūp ij tev to rokā dabūt,
Tad darīsim mēs tā: es likšu ziņot,
Tik jāteic, jāizstāsta divi savi darbi,
Un, kurš vislabāk izstāstīs, to grāb,
Tas būs, bez šaubām, zaglis.
PRINCESE
Vai viņš teiks?
(22789/103)
4.8.24.
Ak mīļā, labā, skaistā, debešķīgā!
Jel atmosties un teic mums labu vārdu.
Mēs vienās bailēs stāvam še pie tevis,
Kas tu tā apklusi un novērties,
Ko ne pus acis neuzmet uz mums?
PRINCESE
Nost, uzmācīgās! - Paldies ij par to!
- Tu atkal runā, runā! - Saldā balss!
- Tu daiļā rociņa, nu, sit jel mani!
- Tā, tā, plēs matus! - Plēs ij man, ij man!
- Nu atkal uzlec mūsu saulīte!
PRINCESE
Es visas likšu durstīt adatām,
Jums saules versmē likšu kailām stāvēt!
Ko miera nedodat! - Jā, sodi, sodi!
Tik runā atkal rubīnlūpiņām,
Tik rādi atkal pērļu zobiņus!
PRINCESE
Ak vai, tāds kauns, tāds kauns. - Kāds tur nu kauns?
Lai kaunas labāk viņš, bij bail no tevis.
Kā mēness tu, un viņš kā lampas guntiņš.
Vai skaists viņš?
PRINCESE
Mirkli redzēju: bij cēls.
Un tādu nekrietnību! Tā viņš krāpj!
- Ko? Kā viņš izbēga?
PRINCESE
Kā izbēga?
Kā pēdēj's zaglis, kad tā roku tver,
Viņš atstāj miroņroku un ne savu!
- Tāds mironzaimotājs, zems ļaundaris!
- Kas tādam prātā, ak - dot cita roku!
PRINCESE
Tik stiprās rokas, bet tik maiga āda,
Kad acis turēj' man. Ak, viņa skūpsts!
Tā skūpstīj' tik mans mīļais, nē, vēl saldāk.
Tas nelietis, es likšu sist to krustā!
Ar karstiem laužņiem kniebt, ar dzelkšņiem durt.
- Bet tad jau nenāks viņš?
PRINCESE
Tā spidēj' acis,
Tik mīļi un tik gaiši! Sods un nāve!
Tad pēc var apžēlot. - Bet kad viņš nenāk?
PRINCESE
Viņš solīj' otru skūpstu. - Viņam skūpsts
Var maksāt galvu!
PRINCESE
Tas vēl nau par daudz!
- Viņš tevī iemīlēties, viņš jau nāks.
- Tik gudra otra nau. - Tik bezkaunīga!
PRINCESE
Viņš nokauj manu mīļo, mani viļ.
Es atriebšos - vest viņu šurp - lai paliek.
Prom, prom! - Nāk vāraus!
VĀRAUS
Mīļo bērniņ, bērniņ.
- Kungs negrib runāt! - Tāda nekaunība!
Pagalam apzog: znotu apkauno
Un noķert neļaujas, tāds Zeta kalps.
KANCLERS
Man atkal zagta nauda.
VĀRAUS
Ak, ko tu,
Man šorīt atkal dārgās mantas zagtas,
Pus manas mantas pieder lielam zaglim.
Es izpostīts uz mūžiem, nabags vāraus.
Es biju bagātāks pa visām zemēm,
Nu šis man atņem!
PRINCESE
Ak, jums nieku žēl.
Viņš mani izsmej.
VĀRAUS
Ir gan gudris, veiklis.
PRINCESE
Ko gudris?! Tādai gudrībai tik nāvi!
KANCLERS
Kungs, sludināsim zaglim nāves sodu.
VĀRAUS
Kas uzrādīs, tam dosim princesi.
KANCLERS
Kam tūdaļ princesi - ar naudu pietiks.
VĀRAUS
Jā, nauda! tā jau apzagta, vēl dosim?
Nē, dosim princesi.
KANCLERS
Un es?
VĀRAUS
Ej prom.
Te naudu sargāt prot, ne savu bārdu.
Ej tautai sludināt, ko nupat teicu.
Kad būtu znots tik gudris kā šis zaglis,
Tas arī atnestu man naudu atkal.
PRINCESE
Bet sods visbargākais lai zaglim top,
Lai priestri izdomā vai meklē rakstos.
Es citu precēšu, lai tad viņš jūt!
*
KANCLERS
Kungs, pieteicies kāds vergs, viņš sakās zināt
Par lielo zagli ziņas.
VĀRAUS
Ved to šurp! -
KANCLERS
Nupat es pasludinu, te jau klāt.
Ir manam rakstam spēks.
VĀRAUS
Vai nesazinies
Tu pats ar zagli?
KANCLERS
Atkal aizdomas.
- Še ir tas vergs.
VĀRAUS
Kur ir tas zaglis, teic!
[TUTANHS]
Kungs, es to varu teikt tik princesei.
KANCLERS
Nē, saki vāraum -
PRINCESE
Nē, saki man!
VĀRAUS
Lai saka kam, kad tikai rokā nauda.
PRINCESE
Tad ejat visi prom.
KANCLERS
Vai nau tas zemnieks?
PRINCESE
Nu teic.
TUTANHS
Es varu teikt tik vienai tev.
PRINCESE
Tad ej. Nu, saki!
5.8.24.
[TUTANHS]
Augstā princese!
Es nāku lūgties tavas žēlastības,
Es nāku tavā priekšā ceļos mesties,
Es atzīstos, ka uzveikusi tu.
PRINCESE
Kas esi tu?
TUTANHS
Vai manis nepazīsti?
PRINCESE
Kā pazīstama liekas tava balss,
Bet svešs tavs veids.
TUTANHS
Man tūkstoškārtīgs veids,
Bet visi tūkstoš veidi vērsti bij pret vienu.
PRINCESE
Ko gribi?
TUTANHS
Uzklausies līdz galam.
PRINCESE
Runā!
TUTANHS
Vai, kundze, atrieta var par pārestību?
PRINCESE
Jā, atriebt, atriebt, ko man nodarīja!
Ko notaupīja man, kā apsmēja!
TUTANHS
Kad nokauj to, ko mīl?
PRINCESE
Jā, atriebt!
TUTANHS
Tēvu.
PRINCESE
Ij to.
TUTANHS
Kad apsmej: vainīgs pats.
PRINCESE
Ij tā.
TUTANHS
Man tēvu ņēma, apsmēja mūs visus,
Pret augsto varu mēmiem vajdzēj' būt.
Kam taisnību bij sargāt, pats to lauza.
Tad zvērēju pie tēva aukstām miesām
Ar viltu deldēt ienaidnieka dzimtu
Kā tēvu, tā ij bērnu.
PRINCESE
Deldēt, deldēt!
TUTANHS
Tad gāju viņu deldēt, pirms tā mantu.
Pus mantas atņēmu, bet pazaudēju
Pus savas dzīves, tad es nolēmu
Tā bērnu ņemt. Vai var?
[PRINCESE]
Var, var,
Bet, kā to tvert, tas neģēlis tik viltīgs.
[TUTANHS]
Bet vai var atstāt atriebi?
[PRINCESE]
Nē, nē!
[TUTANHS]
Kad pēkšņi dieve Hatora grābj sirdi
Un apgriež apkārt sirdi, iekšām šņirkstot,
Ka labais top tev kreiss un kreisais labs,
Ka pēkšņi visa mana dzīve dziest,
Ka nezini vairs tēvu, māti, brāli,
Tik vienu nežēlīgu dievi vien,
Kas tavu žults un aknu atriebi
Ar vienu smaidu vērš par...
(22789/107 - 109)
ATSEVIŠĶU PANTU UN RINDU UZMETUMI
20.11.22.
KANCLERS
Nu labi, ka nekas nau ņemts.
Tā varēja viņš visu paņemt,
Pie sevis pārcelt mantu namu.
- - -
Nekas, nekas, vismaz nau mans,
Pret vārau vēl cieņu ,jūt.
Šais laikos paldies ij par to.
- - -
Vai nāk pa zemes apakšu?
Bet būtu zīmes še vai tur.
(22789/77)
29.5.24.
Tavas gaišās, skaidrās acis
Laistās prieka vieglās šalkās
Zilās, baltās ezerkrāsās.
(22789/90)
12.6.24.
Lai laimē dzīvo tavas būtnes dvēsle
Un lai tu vadi milijonus gadus,
Tu, kas tu mīli tēvu zemes vēsmas (Vakarzemi Tēbas),
Ar vaigu sēdi tu pret vēso vēju,
Un tavas acis skata svētlaimību.
- - -
Lai tavu māju dzīvi sargā Bess
Un lauvu dieves naidniekiem ņirdz zobus.
- - -
Lai gūstīts ienaidnieks ar savu galvu
Kā zelta griezums pušķo tavu zizli,
Kas dārgām mizām, zelta stīgām aptīts,
Kas notaļ klāts ar kukaiņspīdu spārniem.
- - -
Tik tievas audumskaras, lai tās tiktu
Ar smaršu eļļu mērcētas kā sveces,
Kā saules dievam izbirušas dzirkstis,
Kas naktī turētu vēl saules miņu,
Lai tavās acīs atspīdētu saule
Un viņas pret' man spīdētu kā mēness.
(22789/90)
9.7.24.
Tev acis spīd kā Bastetkaķei naktī.
- - -
Jo saules dievs ir ļaudis radījis
No savu acu spožām asarām.
No asarām mēs nākam, visu mūžu
Mēs vadām asarās. Kad raud pats dievs,
Kā mēs lai neraudam?
- - -
Kā liela lotuspuķe uzzied saule
Uz jūras viļņiem, Mehvertgovij bērns s
Tu, rīta vanags, skaisti atmosties,
Kad zeme guļ vēl mākoņos.
- - -
Šī visa zeme viena jūra top,
Nevienam tīrumam nau ejamvietas.
Tu taisnis tiesnesis, kas neņem balvas,
Kas paceļ mazo, sargā nabago,
Kas nesniedz roku zemes vareniem.
- - -
Tu cēlais, kura gaita nezināma,
Cik noslēpts ir tavs stāvs.
- - -
Tev noejot, top aklas abas zemes.
- - -
Tu atstaro ar abām dieva acīm.
- - -
Tu vanags, skrej caur abām debesīm.
10.7.24.
Caur taviem stariem ļaudis redzēt spēj.
Tev nāsīs dvaša iet no dzīvo dvēsles.
Kam nāsis cieti aizbāztas ar zemi,
Kam rīkle šaura, sažņaugta no smiltīm,
Tam liec tu atkal elpu atgūt.
- - -
Mēs visi iznākam no viņa acīm.
- - -
Bez viņa ziņas nerodas nevienas dzīves.
- - -
Tu kungs pār zemi, pavēlnieks pār smiltīm.
- - -
Tu ugunīgais jauneklis ar spozmu.
- - -
Tu daudzinātais daiļa stāva bērns.
Tev abas Nila meitas vēsta.
- - -
Lai sadedz viņu čūskas vērsmes dvaša,
Kas dzīvo tavu vārtu augstumos.
Tavs kuģis brauc pa liesmu ezeru.
- - -
Tu roku apakšzemes kungiem sniedz.
Kas nāvē guļ, tie slavē tavu daili,
Kad tava gaisma viņiem nostaro.
- - -
Tie uztic tev, kas viņu sirdīs mīt,
Lai tu tiem sevi skatīt ļauj vēl reizi.
*
Kad tu man garām ej, klāj mani tumsa,
Kā savā zārkā guļu.
- - -
Tu noliec taisnību un neļauj grēkam
Nākt priekšā.
- - -
Kas vajā mani, stiprāks ir par mani.
- - -
Tas vecais tārps pie tavas galvas nenāk
Un aiziet garām tavu kāju pēdām.
- - -
Līdz četriem debess balstiem.
No viņa miesas sviedriem iztek Nils.
- - -
Uz zemes muguras ceļ namus, tempļus
Un piramīdas, vaļņus, druvas taisa.
Daudz vairāk, nekā grāmatās spēj rakstīt.
Bet tu jau nesūdzies: man smagums spiež.
- - -
Tev plūdi savas niedras nes.
- - -
Tu «lūkošanas lielais», guļ tavs gars.
Kā mūžība no abām mūžībām.
- - -
Kad kalpam grēkot tīk, tad kungam piedot.
- - -
Kungs nepavada dusmās pilnu dienu,
Bet dusmo vienā mirklī, otrā žēlo.
- - -
Kas nelaime, tā vēršas žēlastībā,
Un Amons apgriežas uz sava vēja.
- - -
Tu klausi lūgumu, tu nāc, kad sauc,
Tu vājam elpu dod.
Es sēdu akmenī kā dzemdētāja.
Tu dienā liec man redzēt tumsību (nelaimi).
11.7.24.
Cik saldi vīnu dzert, tik saldi šķiet
Man tavu balsi dzirdēt.
- - -
Sauc manim dūjas balss: jau aust, jau aust.
Ko mani vilini? Kur ir mans mīļais?
Še esmu, tavā istabā, mans mīļais.
(22789/131 - 135)
l3.3.24.
Es izstieptus tos lieku tev zem kājām -
Ka Sešetzvaigzne sprauslā uguni
Un rasu dāvā.
Tu atriebējs, kas spīd uz muguras
Tiem uzvarētiem.
Tu iznīcini pasauls galus
Tu vērsis, krokodils, tu lauva, vilks.
Tu ļaunos grūd kā saule mākoņos.
(22789/84)
14.7.24.
Tu mute, kas dod ~nieru visai zemei.
- - -
Tas zelts pret sudrabu, tik skaistāks vien,
Bet sudrabs dārgāks.
- - -
Tu priekšnieks visiem ragiem, nagiem, spalvām,
Tu uzraugs abiem putnu ezeriem.
- - -
Tu, kuram nākot galma rindas veras.
- - -
Tu vīrs, kas ļaužu priekšā taisni stāv.
- - -
Tev amats dots: tu dienasvidus stabs.
(22389/93)
9.7.24.
Tad pa visu zemi atskan gaviles,
Paviāni brēc, un putni dzied,
Kustoņi lec kājās, zivis mirgo,
Jūras smejas, debess zitums spīd,
Cilvēki ceļ rokas uzelpojot,
Dievi slavē skaisto, mīļo bērnu,
Savā laivā saule lēļo prieka pilna,
Līksmojas par to, ko radījusi.
- - -
Saule plaši spārnus izpletusi,
Asām, raibām, durstītājām spalvām.
- - -
Dieva kvēļu acs dedz ienaidnieku,
Dieva galvas čūska dzels, kas naidnieks.
- - -
Dieva abas acis, abas čūskas.
- - -
Karaliskais zvaigznājs Orions.
- - -
Saulei Hators atver vakarvārtus,
Vakarkalna sienai klāt stāv dieve,
Vakarkalna dieve.
- - -
Čūska uguni spļauj pret naidnieku.
- - -
Naita, māte, kura dzemdēj' sauli,
Kura dzemdēja, pirms dzima pati.
(22789/88 - 89)
19.7.24.
Saule dzimst ik dien' no debess govs,
Pāriet debesis un rietā mirst,
Aizbraukdama zelta laivā lejā.
Ritā saule dzimst kā vabulīte,
Pusdienā tā spīd ar vanagacīm,
Kaudamās pret čūsku Apopi,
Ievainota cīņā, asiņota
Vakarā kā Atums viņa mirst.
Vakarlaivā kāpj kā mūžu valdnieks,
Brauc caur nāves valsti Oziriss.
Savās alās miroņi to līksmi sveic,
Veras viņu acis, sirdis gailē,
Rokas izstiepj, slavē to, tam visu sūdz.
Viņš tos klausa, kuri zārkā guļ,
Veldzē viņus, dvašu viņu nāsīs dod.
Viņi velk tā laivu nāves Nilā
Līdz pat kalnam Beh, tur izkāpj Re,
Sēstas dienas laivā debess tālē braukt.
(22789/87)
19.7.24.
Mēness - debesu staigātājs,
Kā saimnieks ik nakti pārstaigā,
Kā ilgu dzīts dzejnieks.
- Pa debess jūru brauc laivās zvaigznes.
- Saule labā acs un mēness kreisā.
10.8.24.
...Jo dzīve ir tik miegs, bet nāves brīdī
Mēs tikai mostamies uz īsto dzīvi,
Kas sākas Ozirisa valstībā.
Tev savā sirdī nebūs sagrauzties,
Jo viens no 42 grēkiem
Ir nožēlums.
(22389/87)