RAINIS
UGUNS UN NAKTS
SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS
Noskan mūža cīņas balss...
PIRMAIS CĒLIENS
Aizkraukļa pils pie Daugavas; liela istaba senlatviešu garšā, bet fantastiski
izgreznota. Galds ar krēsliem; gulta; pirmatnēja veida aužamās stelles; visapkārt gar
sienu soli; krāsns.
Sāk vakarot.
S p ī d o l a, A i z k r a u k l i s; d e v i ņ a s m e i t e n e s kārš vilnu, vērpj un auž. Trīs ģērbušās malnas, trīs dzeltenas, trīs sarkanas.
AIZKRAUKLIS
(Noskatīdamies meiteņu darbā.)
Cik naski skraida mazās rociņas,
Kā baltas pelītes!
KĀRSĒJAS
Kārs, kārs, kārstuve,
Villaino vilniņu,
Pūkas pārslo,
Vāliem vāļojas;
Būs villainīte
Bāliņu apsegt.
AIZKRAUKLIS
Priekš bāliņa, jā gan - tā brangi, bērni!
Un jūs te?
(Uz vērpējām.)
Arī gan priekš bāļiņa?
VĒRPĒJAS
Riti, riti, ratiņu,
Teci, spolīti,
Velc sīku, smalciņu
Baltu pavedieniņu:
Būs manam bāliņam
Balts linu krekliņš.
AIZKRAUKLIS
Būs krekliņš, villaine! - Un, kā vēl trūktu,
(Uz audējām.)
To laikam auž šie čaklie pirkstiņi?
AUDĒJAS
Čir, skrien, šautuve,
Sit, sit, sistava,
Mijas meti,
Diedziņš pie diedziņa,
Būs manam bāliņam
Brūni goda svārciņi.
AIZKRAUKLIS
Nu viss papilnam, prieks vien noskatīties!
Bet nu i gana būs. Laiks visai vēls,
(Uz Spīdolu.)
Ko, meitiņ, caurām naktīm strādāsat?
SPĪDOLA
(Pie loga atslējusies, raugās tālumā: mēness gaismā atspīd viņas tērps sarkanās, melnās un zelta krāsās.)
AIZKRAUKLIS
Jau ļaudis, Spīdoliņa, runāt sāk,
Ka es tev esot pārāk stingris tēvs,
Tev liekot strādāt līdz pat pirmiem gaiļiem.
SPĪDOLA
Ak, ļaudis nezin, tētiņ, cik tu labs.
AIZKRAUKLIS
Tas nau vēl ļaunākais!
Vēl gluži citādas iet baumas:
Pa pusnaktīm tev esot īstais darbs,
Tu esot ragana - ar visām meitām.
MEITAS
(Iekliedzas un nostāj strādāt.)
SPĪDOLA
(Ātri apgriežas.)
AIZKRAUKLIS
Nē, nē, jūs bērniņi! ko nobīstaties...
Es taču nesaku Mīļ-Spīdoliņ,
Man tādi nieki stāstīti jau sen,
I ausu es dēļ tādiem nepacēlu.
SPĪDOLA
Tad arī tagad, tēvs, to nedari.
AIZKRAUKLIS
Nu, nesirdies vien, mana drostaliņa,
Es tik tā iebildu... Bet lai tās tenkas
Reiz nobeigtos, met mieru darbam, lūko
Sev bāliņu - tavs pūrs nu pilns līdz malām.
SPĪDOLA
(Atkal pie loga.)
Priekš tā vēl laika, tēvs.
AIZKRAUKLIS
Arvienu tu tā saki
Un visus projām raidi, - redzēsi,
Tie nenāks vairs.
SPĪDOLA
Lai iet!
Es esmu čūsku cilts, to neaizmirsti!
AIZKRAUKLIS
Jā, skaidrai jābūt mūsu čūsku ciltij.
Lai pasarg dieviņš, - kā tev acis zib!
Tik dari vien, kā tevim tīkas, dūjiņ,
Tu mīļāka man nekā miesīgs bērns.
SPĪDOLA
Es zinu, tēvs, tu manim esi labs,
Bet atstāj mani manā patvaļā,
Jo vētru nevar lapsas cilpā ķert
Un zvaigzni nevar gudri pamācīt, -
Es esmu skaistākā par visu,
Kas zemes virsū,
Ej pats pie miera, tēvs, un atstāj man-
Man vēl ir laika,
(Sapņaini.)
man ir laika daudz!
Es varu noskatīties, kur pār kalniem
Riet sarkans mēness; aust un atkal riet -
AIZKRAUKLIS
Jā, jā, jau eju; kauli miera grib;
Lai dievs jums palīdz, mīļie bērniņi.
(Aiziet.)
*
MEITENES
(Uzreiz jautri, nebēdīgi, nomet darbu.)
PIRMĀ
Viņš prom ar dievpalīgu, hihi!
OTRĀ
Mums velni labāk palīdzēs nekā dieviņš.
VISAS
Hihi! hihi!
TREŠĀ
Velns mums, un mēs atkal viņam.
VISAS
Hi, hi, hi, hi!
PIRMĀ
Spīdoliņ,
Vai nebij laba mūsu dziesmiņa?
Ko vēl tu esi nejautra?
CITAS
Un mēs, vai arī dziedāt nemākam,
Kā nākas lāga ļautiņiem?
SPĪDOLA
Bij labi, labi -
No jūsu trokšņa visa māja skan,
Ka saskries labie ļautiņi.
MEITENES
Mēs tiem! Mēs pūķi viņiem uzlaidīsim!
CITAS
Mēs dūmus pūtīsim tiem acīs!
SPĪDOLA
Māsiņas, māsiņas,
Lai dziedam atkal m ū s u dziesmiņas!
PIRMĀ MEITENE
Lai vērpjam mūsu diedziņus!
OTRĀ
Lai aužam atkal mūsu audumus!
TREŠĀ
Lai saucam mūsu palīgus!
VISAS
Kur vecene? Kur vecene?
Ko tā aizkrāsnē snauž?
VECĀ RAGANA
(Tiek izvesta no meitenēm iz aizkrāsnes.)
Ū! Ū!
SPĪDOLA
(Uz veceni.)
Vecene, ragana, lec!
Savu sedzeni sedz!
Burvju mākslu māci,
Sāci, sāci!
*
VECENE
Hehe, būs!
Vai mana manta lai rūs?
Hehe, būs.
(Uz meitenēm.)
Kas tie par vārdiem, kurus vecim teicāt
Par baltiem krekliņiem un villainītēm?
Ja gribat, lai man uguns krāsnī kuras,
Tad sakat savus vārdus.
(Tekalē, kurinādama burvju krāsni. Nobīda uz istabas vidu bluķi, izklāj savu sedzeni un noliek cirvi klāt.)
KĀRSĒJAS
Kārs, kārs, kārstuve,
Karstām kaislībām,
Sarausti, saplosi
Dzīvi kā vilnu:
Dvēselēm putēt
Kā vilnas pūkām.
VĒRPĒJAS
Riti, riti, ratiņu,
Sarkans pavedieniņš,
Kā asins švītriņa
Tek pa krūtīm;
Būs labiem ļautiņiem
Šerpuļu krekliņš.
AUDĒJAS
Čir, skrien, šautuve,
Sit, sit, sistava:
Metos mežģās
Lēkmes un likstas:
Būs labiem ļautiņiem
Mūža nāves svārciņi.
VISAS
Darinām, darinām,
Vērpjam un aužam,
Labiņiem ļautiņiem
Darām mēs gaužam.
Tīmekļu tīklā
Nācēju tinam:
Zūd, zūd - ne mīklā
Zudušo minam.
(Vecene bur krāsni, iz kuras velk ugunīgus pavedienus: meitene šos pavedienus izkar krustām šķērsām pa istabu pie griestiem līdzīgi spīdzenītēm, pakāpdamās uz soliem.)
VECENE
Uguns, kuries!
Burvība, turies!
Liesmu dzīparus velc.
Kas viņus skar, tam smeldz;
Dzirkstes lai dzirkst,
Dzirkstes lai dzirkst,
Švirkst, švirkst!
MEITENES
Spīdoliņ, sauc, Spīdoliņ, sauc!
Lai nāk, kas jautri,
Lai nāk, kas nau kautri,
Velna skuķiem velna zēnus sauc,
Sauc, sauc!
VECENE
Nekauņas, nekauņas, tikai trakot!
Nopietnus darbus priekš Līkcepura kavē,
Nemāk, kā bur, kā zavē,
Kā elles uguni šķiļ,
Tikai kā puišus viļ!
MEITENES
Bur, bur, bur, bur,
Mums precniekus šur, šur, šur!
SPĪDOLA
Lai acis pirms dara jums redzīgas.
VECENE
(Ietrin meitenēm acis burvju zāles.)
Elles indeve, od,
Dienas gaismu kod!
Ko tumsa sedz,
Acis lai redz!
(Aizskar meitenēm arī ausis.)
Elles indeve, smird',
Ausis lai dzird
Caur durvīm un mūriern,
Aiz sienām un stūriem!
MEITENES
Ā, ā, ā! Lūk, jel palūk!
Viņi nāk!
SPĪDOLA
(Kura, kā pēdējā ietrinusies acis, redz nākam M e l n o b r u ņ i n i e k u, kurš vēl uz skatuves nau redzams.)
Ko redzu? - Melnais bruņinieks pats!
Ko nāk viņš, tas aklais, mūžam nopietnais?
Es rotaļām negribu to.
Vai ellei tik maz ir dažādības,
Ka labākais tas? - Es aizgriežos nost.
(Ierauga tāpat vēl neredzamo Lāčplēsi.)
Ā, ā, ā!
Kāda vara! Liels un spēcīgs!
Pilns ar dzīvi līdz malām;
Jauns, kā zaļojošs ozols;
Ā, tas būs prieks, tam zarus lauzt!
Pa šķiesniņai saplūkāt to, kā puķi!
Tas dižāks daudz par tevi, mans Koknesi.
Uguns, mans tēvs, dod man zarus, ko degt!
VECENE
Ciri, ciri, cērt!
Vārtus tev būs vērt!
Melni dūmi kūp,
Čāpj, čāpj, čāpj,
Rāpj un kāpj.
(Zem bluķa un sedzenes sāk kūpēt un dunēt.)
MEITENES
Ļauj nu cirst, ko niekus vārdo.
VECENE
Tiš, cāļa knābis, trakā bize!
Pa kārtai, pa rindai!
KĀRSĒJAS
(Viena pēc otras cērt ar cirvja pietu pa bluķi.)
Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu -
(Izlec t r ī s v e l n i, samta svārkos, trijstūru cepurītes galvā, garās zeķēs, viscaur melni. Sāk deju ar kārsējām.)
VĒRPĒJAS
(Visas trīs, viena pēc otras.)
Šodien cērtu pirmā, ritu nepazīšu -
(Izlec trīs d z e l t e n i v e l n i un dejo ar vērpējām.)
AUDĒJAS
(Viena pēc otras.)
Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu -
(Izlec trīs s a r k a n i v e l n i un dejo ar audējām.)
SPĪDOLA
Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu -
(Iznāk lēni, smagi M e l n a i s b r u ņ i n i e k s, akls, atspiedies uz vedēja. Deja piepeši nobeidzas; meitenes ar velniem bailīgi atvelkas sānis.)
MELNAIS BRUŅINIEKS
(Uz Spīdolu.)
Es atnāku tev uzdevumu nest.
SPĪDOLA
Es pati sevim uzdevums,
Man cita nau.
MELNAIS
Tev vēlēts iegūt spēku priekš tumsas valsts.
SPĪDOLA
Es pati vien sev vēlētāja,
Es zemeņogu apēdīšu,
Ja vien man tiks.
MELNAIS
Es tevi būtu cēlis
Pār zvaigznēm pāri līdz pat gala tumsai,
Kur valda neminamā, pārvarīgā,
Mūžīgā, nesāktā nakts.
SPĪDOLA
Tā tava valstība, ko man tur darīt!
MELNAIS
Tavs spēks ir liels un valdošs, - vērts
Tās neminamās nakts.
Tu viņas valstij vairotāja būtu, -
Tā tu tik pārejošas zvaigznes spožums.
SPĪDOLA
Es esmu brīva un pati sev. .
Tu kalpo pats un kalpot liec.
Tu manim rieb!
MELNAIS
Liktens liek, un viņš notiks.
Arī tu viņam esi padota,
Tev viņa lēmums jāizpilda.
SPĪDOLA
Ko tas man liek? Kas man ir jāizpilda?
MELNAIS
Tev postīt būs to, kas nāk -
Kas jutīsies tik stiprs un tik pārdrošs,
Ka kustināt sāks tumsas pamatus,
Kas iekurs pretestības uguni
Iekš tumšas nakts pret viņas vareniem,
Kas augšā trauks no dziļa miega vergus,
Tos, kuriem mūžu mūžos nolemts snaust -
Tiem teiks, ka viņu asins straume augot
Spēj sagraut mūža stipro tumsas pili...
To postītāju būs tev postīt, -
To būs tev nomākt pašā pirmā dīglī,
Tā liktens tevim liek.
SPĪDOLA
Ja tas tik stiprs - kā saki -,
Ka salauž visus tumsas ieročus,
Kā es lai stājos viņam pretī?
MELNAIS
Tev citi ieroči un cita vara:
Tu esi skaistāka par visu,
Kas zemes virsū - un ko zemais spēks
Nau spējīgs sniegt ar savām rupjām rokām,
Ne veikt un lauzt, un likt sev talkā;
Ko dod tik pārpilnība, laime, miers,
Kas pacēlušies ir pār zemo vārgu, -
Ko dod tik gala aprimšana naktī;
- Tai laimē velc to agri, liec tam rimt
Ar pirmo uzvaru, kad izkāpis
Iz zemuma.
Liec cieši nosēsties un maldus nosviest,
Mest cīņu cīņas dēļ un nemierību
Spiest atpakaļ pie zemes, -
Bet baudas dzert,
Jo ārpus laimes nava skaistuma.
SPĪDOLA
Lūk, kā tu manu varu saproti!
MELNAIS
Jā, zemes virsū dod jau viņam laimi
Un atver visus zemes daiļumus,
Lai viņam mūžam pietiek:
Baudīt un dzīvot, un taupīt sevi,
Un neziedoties, bet citus ziedot,
Līdz visu, kas dzivs ir, nodos un pārdos
Un beigās kļūs gatavs priekš mums,
Un vedīs visus pie kūtrās nakts,
Kas spiezdama guļ pār visu pāri
Un nekustas.
SPĪDOLA
Es kustos pati,
Man klausa visi; jūs vāji bez manis; ej!
Ej, viņš nāk.
Es esmu skaistākā par visu,
Kas zemes virsū un zem zemes ellē.
MELNAIS
Nakts tomēr reiz aprīs saujiņu gaismas!
(Nozūd. Tāpat arī velni viņam pakaļ nozūd; aiziet arī vecene.)
*
PIRMĀ MEITENE
Brr, kāds tas auksts;
Ne elles liesmās nevar sasilt.
OTRĀ MEITENE
Un visiem apkārt uzdzen drebuļus.
SPĪDOLA
Māsiņas, dziedat un pušķojat mani,
Saņemsim manu viesi.
VĒRPĒJAS
Riti, riti, ratiņu,
Sarkans pavedieniņš,
Kā asins švītriņa...
Diedziņš pie diedziņa,
Būs manam bāliņam
Balts linu krekliņš -
(Dziesma, kura bija sākusies raganiski, Aizkrauklim un viesiem ienākot, top lēna, ar mazu raganisku pieskaņu. Visas sēd tikli un strādā.)
*
(Ienāk vecais A i z k r a u k l i s, vecais L i e l v ā r d s, L ā č p l ē s i s, K o k n e s i s un pavadoņi.)
AIZKRAUKLIS
Še, dārgie viesi, mana Spīdola,
Kas strādā tikuši ar biedrenēm;
Mēs viņas pārsteidzām pie paša darba.
Mums, meitiņ, mīļi viesi, tavas ģintis,
Tik trešā augumā no mātes puses,
Mans kaimiņš Lielvārds līdz ar savu dēlu,
Tas lāci pušu pārplēsis, lūk, tā -
Jā, jā - un nu to sauc par Lāčplēsi,
Tādēļ, ka lāci plēsis, to tā sauc.
KOKNESIS
Es arī tevi sveicu, Spīdola!
SPĪDOLA
Sveiks, Koknesi!
LIELVĀRDS
Mēs naktī vēlu pie jums pieklauvējām,
Jo nodomājām, pirms kā tālāk ejam,
Pie skaistās kaimiņienes iegriezties.
Mans dēls, lūk, doties grib uz Burtniekpili,
Tur rakstos mācīties un kara mākslā.
Tam liktens lēmis tapt par varoni,
Kāds nau vēl redzēts latviešos. Mans dēls
Tik stiprs, ka tam pretinieka nau,
Mans dēls -
SPĪDOLA
- Tik labs, ka jāuzņem vēl labāk.
Mēs it kā paredzējām dārgos viesus
Un spīdzenītēm posām istabu.
(Uz Lāčplēsi, kurš stāv kā sastindzis, uz viņu skatīdamies.)
Sveiks, varons nākamais! Mēs gribam censties
Pa prātam iztikt tevim, lai tu mūs
Kā lāci nesaplēstu. - Tekat, meitas,
Ko viesi uzņemt paraugat. - No ceļa
Gan būsat noguruši.
MEITENES
(Nokopušas projām ratiņus un darba rīkus, atnes sudraba un zelta dzeramos traukus.)
LIELVĀRDS
Es atkal mājās dodos, Aizkraukli,
Mans dēls lai paliek vēl un paviesojas,
Un tad lai iet ar dieva palīgu
Uz Burtniekpili. -
(Uz Lāčplēsi.)
Esi tikls, dēls,
Un kļausi manus padomus, tie labi.
No liktens lemts, - tā teica vaidelots,
Kas tevi mežā rastu atnesa, -
Tev karot būs pret visu ļaunumu,
Vai naidnieks rietumos vai austrumos.
Mums dzimtu kungu nau, mēs paši vēlam
Sev mierā soģus, karā vadoņus,
Bet pārāks nau neviens par otru;
Tas mūsu spēks. - Ej, sargi Latviju
Un pacel viņu citu zemju starpā.
Bet cieti turies tēvu ierašā,
Mēs - arāji, tas arī mūsu spēks.
Ardievu, mīļais dēls.
LĀČPLĒSIS
(Kā no sapņa atmozdamies.)
Jā, tēvs, es eju.
(Piesit uz grīdas ar garo zobenu.)
AIZKRAUKLIS
Tad vēlreiz, Lielvārd, tukšosim šos kausus! -
LIELVĀRDS
Dievs veselību dod šī nama tēvam
Un skaistai zeltenei, lai dievs ar jums!
AIZKRAUKLIS
Mēs, vecie, iesim; paliekat jūs še.
(Aiziet ar Lielvārdi un pavadoņiem.)
*
SPĪDOLA
Nu, jauno varon, tu tik kluss?
Vai tev še netīk? Meitenes, cienājat viesi. -
Vai še par vienkāršu? Tu vēlies karaļpils?
MEITENES
(Atnes ēdienus, augļus un puķes; palīdz gultu uztaisīt, krēslu apsedz zeltainām segām un sēdina Lāčplēsi.)
LĀČPLĒSIS
Še brīnišķi! Ak, neredzēti!
SPĪDOLA
Vai esi noguris? Es taisīšu
Tev pati gultu; baltu paladziņu
Tev paklāšu un virsū zvaigžņu segu -
Vēl stāvi mēms - vai mēs tev netīkam?
LĀČPLĒSIS
Ak, tu tik skaista!
SPĪDOLA
Tad nāc jel tuvāk, aplūko jel mani!
LĀČPLĒSIS
Man acis žilbst.
SPĪDOLA
(Paņem kausu un, no savām acīm noņemdama burvību, kaisa to vīna kausā, kuru dod Lāčplēsim.)
Še, dzer šo vīnu, acis tiks tev skaidras,
Tu redzēsi, cik skaisti ir visapkārt;
Dzer otru: redzēsi, cik tālēs skaisti;
Dzer trešo: redzēsi visskaistāko,
Ko vēlies sapnī skatīt, skaistāko -
Kas zemes virsū un zem zemes ellē -
LĀČPLĒSIS
Es esmu sūtīts karotājs pret elli;
Tas man no Laimas lemts.
SPĪDOLA
Ak, - sūtīts arī tu! Ne pats tu ej?
Tad dzer ir tā; tu redzēsi to sapnī,
Kas skaistākais tev sūtīts, Laimas dots,
Kas visuskaistākā par visu,
Kas zemes virsū un zem zemes ellē.
LĀČPLĒSIS
(Dzer trešo reizi.)
Es gribu redzēt to ar acīm,
Ak, kāda līksme man caur kauliem līst!
Es jūtu tevi, vara mīlīgā.
(Atsēžas uz gultas, atzveļas spilvenos.)
Uz tevi visas ilgas mani velk
Ar liegām, maigām saitēm,
Tik lēni, lēni -
Viss stingums raisās, acis nežilbst,
Baltā, rāmā gaismā atpūšas acis.
Miers, miers, - kā kūstoša vēsma -
Salda laime,
Tu, Laimas man dotā, Laimdota!
(Viņš pamazām iemidzis; līdzi arī istaba pamazām aptumsusi, un tagad gluži tumši. Tumsā atspīd balsans gaišums, kurā beidzot parādās L a i m d o t a, zilā un baltā tērpā, apspīdēta no sudrabgaismas.)
SPĪDOLA
(Pārsteigta.)
Ā, ā! - tu un ne es!
Tu būtu skaistākā, ne es! ne es?
Lāčplēsi, tu manis neilgojies?
Bet viņas! Ā, nožņaugt tevi!
(Piesteidzas viņam klāt, bet apstājas klausīties Laimdotu.)
LAIMDOTA
Nāc, nāc, nāc!
Es tevis ilgojos sen -
Mani dienu sēras māc,
Mani nakti sapņi dzen,
Sen, sen!
Caur mežiem un siliem,
Caur laiku un telpu
Klīst, aizturot elpu,
Pa debešiem ziliem
Mans gars pie tevis, pie tevis -
Sen, sen!
Es tevi sapni redzu,
Es nāku, es tevi sedzu,
Nāc, nāc, nāc!
(Parādība tuvojas Lāčplēsim un aizskar viņa segu.)
SPĪDOLA
Nost! ej nost!
Izzūdi, sapņu tēls, viņš mans.
(Parādība nozūd. Lāčplēsis uzmostas un uzlec, pakaļsteigdamies parādībai.)
ĀČPLĒSIS
Ak, kur tu izgaisti, laimības zieds?
Tu, mīļotā, sen ilgotā, neredzētā!
Tu, zilā debess, tu, dvēseles prieks! -
Mana baltā diena!
Laimesmāte, no tevis tā dota, -
Es steidzos tev pakaļ, ved mani, zvaigzne!
SPĪDOLA
Atmosties, atmosties, jauno varoni!
Par tavu sapni skaistāka
Šī patiesība!
(Istaba izgreznota kā burvju pilī; visa pārlieta ar sarkanu gaismu.)
LĀČPLĒSIS
Ak, kur es esmu? Kāda burvība!
Šī nemierīgā liesmu jūra bango
Pret visiem maniem prātiem.
Miers, kur tu aizbēdzi?
RAGANU MEITENES
(Sāk ap Lāčplēsi diet burvīgi kairinošā dejā.)
LĀČPLĒSIS
Man grīda zem kājām grīļojas;
Kā viss vijas, kā mijas,
Viss neizprotamā saskaņā saistās.
Sapnis, sapnis!
Uguns un dzīvība laistās,
Ak debess, cik skaistas!
Nē, nau debess!
Man dzīslās kvēlo -
Acis spilgtākas ainas tēlo -
Žēlo, žēlo!
SPĪDOLA
Vai tavas acis nu gaišākas top?
Vai redzi plūstošo dailes greznumu
Pār visu, kas zemes virsū un zem zemes ellē?
Lūk, manā rokā viss dots!
Es turu mēnesi ar visām zvaigznēm,
Es laimei atveru vārtus, es aizveru -
Esi mans, esi mans!
(Nemierīgās liesmas nodziest; parastā gaisma; meitenes nozūd.)
LĀČPLĒSIS
Es esmu Pērkoņa, es viņa sūtīts.
SPĪDOLA
Es esmu es, es pati nāku.
Es pati aizeju, es nezinu, kurp, -
Kurp tīk -
Es spīdu pati iz savas gaismas,
Es Spīdola,
Uguns mans tēvs,
Iz zemes iekšas mūžīgās liesmas,
Visas dzīvības degošā dvēsle, -
Nāc man līdz, kur skaistums kaist!
LĀČPLĒSIS
Es sūtīts cīņā.
SPĪDOLA
Es visu zinu, varu tev palīdzēt:
Es varu vēlēt vējiem pūst,
Iz savām rokām krusu kā graudus sēt,
Ka tavi pretnieki rindām grūst;
Es sniega mākoņus spēju kaisīt,
Visus debess spēkus raisīt
Par palīgu tev.
LĀČPLĒSIS
Man nevajga palīga;
Man pašam spēks, lielāks par tavu,
Kā lācim.
SPĪDOLA
Pats lācis esi
Ar savām pinkainām lāča ausīm.
LĀČPLĒSIS
Tu, dzi, manas lāčausis neaizskar!
Jā, dēls es lāčumātei
Kā visas latviešu varoņuciltis,
Un lāčausīs viss mans spēks,
Par kuru nau lielāka vairs
Ne visām raganām kopā,
Kas uguni pūš un sniegu laiž;
Es sūtīts iztīrīt zemi no netīriem mošķiem.
SPĪDOLA
Pats tu netīrs un rupjš kā maiss,
Tu, lāča bērns, ļempis,
Pag, zināšu - lāčausīs tavs spēks, -
Bet es, lūk: vijīga, smalka čūskas meita
Ar čūskas zobiem.
Es visuskaistākā par visu,
Kas zemes virsū un zem zemes ellē,
Man padots viss, un es valdu.
LĀČPLĒSIS
Mans sapnis skaistāks par tevi, -
Tā Laimdotas aina,
Kuras es ilgojos, kuras es dzenos, -
Ne tevis, tu, liesma.
SPĪDOLA
Tad jūti manu spēku!
(Uzliesmo atkal liesmu gaismā.)
Es varu nīst!
Caur visu pasauls ēku
Tev būs bez elpas klīst
Pēc manis, Spīdolas, kas spīd,
Kas tev mūžam iz rokām slīd.
(Dziestošos staros, kas uz viņas kavējas viņa atkāpjas no Lāčplēša uz logiem; aiz viņas meitenes; liesmu gaisma pamazām nodziest, tumst.)
SPĪDOLA
(Pakāpusies pie loga, tiek apspīdēta no mirdzošas gaismas, kamēr apkārt tumšs, - līdzīgi Laimdotas parādībai.)
Pēc manis tev slāpt un salkt; -
Un, kad būsi aizelsies, smacis; --
Pacel acis, pacel acis!
Pēc manis vēl karstāk tev degt un alkt.
Spīdola mūžam spīd,
Bet tu ceļos krit'!
(Viņa nomet melno segu un stāv mirdzoši baltā tērpā.)
LĀČPLĒSIS
Ā!
(Aizspiež ar rokām acis.)
SPĪDOLA
Spīdola spīd, Spīdola spīd,
Pār tumšiem priežu mežiem slīd,
He, raganas, he, he, he!
LĀČPLĒSIS
(Kā atgaiņādamies, acis ar vienu roku aizturēdams, cērt ar zobenu, noraudams spīdzenītes, bet viens spīdošs burvju pavediens paliek pie viņa zobena pielipis. No griestiem spīdzenītes kā uguns dzirkstis krīt uz Lāčplēsi, kurš pakrīt zemē.)
SPĪDOLA
(Nozūd. Zelta gaismas stars apdziest.)
RAGANU MEITENES
(Pēkšņi visas iekliedzas.)
Ai! Ai! Ai!
(Iz āras pa logiem iespīd tumši sarkans spīdums.)
RAGANU MEITENES
He, raganas, he, he, he!
Ceļamies jau, jau!
(Lāčplēsi apstājušas.)
PIRMĀ
Mēnesis sauc,
Vilks silā kauc -
VISAS
Klau! Klau!
OTRĀ
(Uz Lāčplēsi.)
Ej, lāci, lāci,
Ej, kur tu nāci!
TREŠĀ
Raganas tevi žņaugs!
CETURTĀ
Laimdota velti sauks!
PIEKTĀ
Tu cīņā celsies!
SESTĀ
Dzelmē tu zvelsies!
SEPTĪTĀ
Nespēks tavu spēku lauzīs -
ASTOTĀ
Smiltis tavas acis grauzīs.
DEVĪTĀ
Mēnesis sauc,
Vilks silā kauc -
VISAS
Raganas, he! Raganas, he!
Augšā!
(Viss nodziest un satumst, Lāčplēcis paliek pakritis guļot.)
(Priekškars.)