RAINIS
UGUNS UN NAKTS
SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS
Augšā!
OTRAIS CĒLIENS
Burtnieka nogrimusī pils ezera dibenā. Pils lielā goda istaba; stikla sienas; pa
labi lielas durvis, pa kreisi mazas.
Greznuma lietas, ieroči, rakstu tīstokļi, krēsli, galdi, atzveltne.
Nakts. Uguns deg apgaismojamos traukos. Aiz stikla sienām viļņojas ezers; garām redz
šaujamies dažādus ūdens dzīvniekus un čūskas; stiepjas ūdensaugi.
*
SPĪDOLA
Tev bij dota Burtnieku pils;
Tu varas vārdiem to lejā vilki.
Nu spiežas še iekšā vecais Burtnieks
Un aukstā līdēja, Laimdota, līdz.
Tu lūgdamies lūdzies Līkcepuri,
Lai nedod vēl algu tev pūķa rīklē,
Lai laiž vēl tev dzīvot, un solījies tam
Pret Pērkoni karot un burtniekiem,
Ka mūžam iz tumsības neceltos ļaudis.
KANGARS
Es zinu. Ko atgādini, ka lūdzos?
Tu arī tam kalpo;
Viss darīts tiks, kā gribi.
SPĪDOLA
Tu elles kalps, tu neesi līdzīgs man,
Es kalpoju tikai sev,
Viss, arī tu, ir man rīks.
Ko stāvi dīks,
Dari, ko tev liek,
Še iespiedies Burtnieks un Laimdota līdz.
KANGARS
Es ievīlu pats tos priekš Līkcepura.
SPĪDOLA
Un pakaļ nāks drīz pats Lāčuplēsējs,
Iz pūķa rīkles tev, nelga, izplēsīs pili.
Sauc kopā še kalpu garus,
Lai saraujas klints, lai saspiež eju uz pili,
Ūdens pāri lai šļāc un priekšā gāž
Kūtrās smilšu kaudzes.
Kalpo nu Līkcepurim, tu, tumsas kalps,
Kas lūgdamies līdi pie viņa kājām.
KANGARS
Ko tu mani nievā?
Priekš tevis šo kaunu nesu,
Priekš tevis gribēju godu un varu gūt.
Un ļaudis jau ciena mani, man tic;
Es visus vadu kā tautas vadons,
Es padoma devējs un vienīgais gudrais.
SPĪDOLA
Un kāds tad tavs padoms, haha!
Kurp viņus ved? Uz tumsu, haha!
KANGARS
Jā gan, es kalpoju tumsībai
Un ļaudis turp vedu,
Lai varu tev likt pie kājām,
Un kas tad ar liels, ka ļaudis vedu uz tumsu?
Tumsa tomēr reiz uzvarēs saujiņu gaismas.
SPĪDOLA
Cik laipni tu atvaino sevi.
KANGARS
Nedaru es, darīs cits un paņems godu;
Tumsa uzvarēs arī bez manis -
SPĪDOLA
Tik vien sevi cieni: ka iztiks arī bez tevis?
Jā, iztiks bez tevis,
Bet līgts, tad kalpo.
KANGARS
Es zemojos tavā priekšā, bet varu gūšu,
Ne strauji kā tu, bet lēni lienot,
Es vedu uz tumsu, bet ļaudis nemana to.
Es tikšu liels pie Līkcepura.
Mēs Rīgā uzcelsim tumsības varu,
Pie Romas pievilksim vienu pēc otra,
Jau Koknesi pierunāju braukt turpu līdz,
Kad būsi tam laipna.
SPĪDOLA
Nē, līdzi tam Laimdota brauks,
Tā aizvilks Lāčplēsi prom.
KANGARS
Nē, nē, Laimdota ne.
SPĪDOLA
Sev tīkodams, laidi to pilī iekšā,
Bet aizies i viņa, i pils.
KANGARS
Man Laimdota tava vietniece būs;
Tu pati jau nenāc pie manis;
Tu viņa, neveiklā lāča, tīko,
Ko viņš gan pārāks par mani?
Mēs bijām abi jaunības biedri,
Viņam tik spēks bij, bet prāta necik.
Ne burvības iemāka, pats esot stiprs,
Ar to tas domā sev pasauli iegūt.
Bet es,
(Uz Spīdolu.)
Priekš tevis es nodevos peklei -
SPĪDOLA
Ak, ne priekš manis,
Priekš naudas.
KANGARS
Un nu tu Lāčplēša dzenies; kam taisni viņa?
To nīst katra dzīsliņa manās miesās!
Es tev būtu devis visu.
SPĪDOLA
Ko tu, kalps, vari, kad tavs kungs pat to nespēj?
Tu man neesi vajadzīgs, ej.
KANGARS
Priekš tevis viss, viss kauns, viss nākošais sods!
(Viņš lūko tuvoties Spīdolai.)
SPĪDOLA
Nost!
KANGARS
Ko tu tik lepna!
Neveiklis lācis par tevi smejas.
SPĪDOLA
Vergs, kalps, suns! Ko tu uzdrīksties?
Tu pazemotais pat par apsmieklu ellei!
Šurp, sīkie velni!
(Saskrien septiņi velni.)
SPĪDOLA
Sakat šim, ko viņš ir pārdevis
Par elles kunga naudu un godu pie muļķiem.
PIRMAIS VELNS
Viņš zemē krita pie velna un apņēmās,
Ka savu tautu nodos nerokās, - fui!
(Spļauj uz Kangaru.)
OTRAIS VELNS
Viņš zemē krita pie velna un apņēmās,
Ka tautas varoņus samaitās, - fui!
(Tāpat.)
TREŠAIS VELNS
Viņš zemē krita pie velna un apņēmās,
Ka ļaudis varmākiem klausīt pierunās, - fui!
(Tāpat.)
CETURTAIS VELNS
Viņš zemē krita pie velna un apņēmās,
Ka brīvības kareivjus kaus un spīdzinās, - fui!
(Tāpat.)
PIEKTAIS VELNS
Viņš zemē krita pie velna un apņēmās,
Ka visus vergu važās kaldinās, - fui!
(Tāpat.)
SESTAIS VELNS
Viņš zemē krita pie velna un apņēmās,
Ka katru brīvu garu nomaitās, - fui!
(Tāpat.)
SEPTĪTAIS VELNS
Viņš zemē krita pie velna un apņēmās,
Ka katru dzīvu dvēseli mērdinās, - fui!
(Tāpat.)
KANGARS
Žēlo mani, žēlo!
(Pakritis uz zemes, rāpjas Spīdolai klāt.)
SPĪDOLA
(Uz velniem.)
Tiš! Tiš!
(Velni piepeši pazūd. Uz Kangaru.)
Pacelies!
(Spīdola, Kangars.)
KANGARS
(Šņāc.)
Tu negantā, tu negantā!
SPĪDOLA
Ko tu šņāc? Es ugunīs tevi saderu.
Kalpo, dari, ko liek.
(Kangars grib aiziet.)
Ā, ko dzirdu? Kas tas!
Tu tūļa, nekrietnais kalps!
Stāvi klusi!
(Klausās un skatās pa logu.)
Zivtiņas lec un zeltā spīd,
Ūdens smiedamies sit pie glāzes -
Ā, ā, viņa nāk, - Laimdota!
KANGARS
(Skaļi iesmejas.)
SPĪDOLA
Klusi!
Kas vēl tur nāk?
Liels, ka ūdens dreb;
Zalkši nerimus šaudās,
Dzelznēs meldri līkst,
Dūnas plok,
Jūras zāles kā slēpdamās lodā -
Lāčplēsis!
Par vēlu aizsargāties!
Sauc pusnakts pekli uz cīņu, tec!
Tu slastā ienāci, lāci,
Slastā ūdeņi tevi žņaugs!
Kurini visus cepļus, kalps!
Mēs svilināsim tam spēka ausis!
KANGARS
Vai lācim spēka ausis?
SPĪDOLA
Lai dzelžus karsē, zārku lai nes. -
Es tevi ieslēgtu ņemšu sev līdz! - Tec!
(Viņa skatās pa lielo durvju pusi.)
KANGARS
Hahaha!
SPĪDOLA
Klusi, vergs! -
(Viņu atkal aizturēdama.)
Skati!
Bez krāsas gludi linu mati -
Bez krāsas ūdenszilganas acis,
Un pēc tādām viņš ilgās smacis! -
Bez krāsas pienabālgani vaigi,
Un tie viņam likās tik mīļi, tik maigi!
Kāda auksta un garlaicīga, un stīva -
Ne sprikst, ne kvēl, ne glaima, ne spīva!
KANGARS
Nāk, - aši, bēdz!
SPĪDOLA
Klusi!
(Stāv, aplūkošanā nogrimusi.)
KANGARS
Bēdz! Klau, kā ūdens vaida!
Ko viņš visu dzelmi tā baida?
Zuši pie glāzes mutes grūž -
Vēži rāpjas, sami dūņas pūš -
Ū! - neomulīgi top manim - nāc!
Ūdensčūskas tīstās un šņāc -
Un kas tad šā lielums? Tik gāzt, ka viss šķaidās -
Nu viss tam piekrīt, to mīl, tā baidās!
Cieta piere no kaula,
Bet tukša kā rieksta čaula!
Pag, es tevi lēnām izpētīšu,
Kur tev tas spēks.
Es tevi nodošu, uzrādīšu,
Tu, varon, tu! Kas man vairs grēks?! -
Bēgsim, Spīdola, bēgsim!
SPĪDOLA
(Kā atmozdamās, savus melnos matus purinādama.)
Lūk, šīs melnās čūskas kā dzirkst -
Tavi lini lai asaru mārkā mirkst!
(Abi aizsteidzas.)
(Vispārīga kustība aiz sienām, tad nozūd visi zvēri. Starpbrīdis, ezera šņākšana, vētra, zivis sitas.)
*
(Ienāk L a i m d o t a, paspīd zelta zivtiņas, ūdens viegli laistās; kad vēlāk ienāk L ā č p l ē s i s, viss apkārtnē pieņem skarbāku krāsu. Viņš durvīs paliek stāvot, aplūkodams ieročus un greznuma daiktus.)
LAIMDOTA
Ezers stāv baigi, drūmi,
Retas zivtiņas spīd,
Velkas kā birga un dūmi,
Kas gaismu nenovīd.
(Uz Lāčplēsi.)
Nāc, nestāv' kā bērns, kas brīnās ik skatam.
Es vedu tevi šai galējā dziļumā,
Kur jūtu i sevi no trīsām kratām,
Kā liktens tuvumā,
Man jārāda tomēr tev i vispēdējais.
LĀČPLĒSIS
Laimdota, kāds še nospiedošs gaiss!
Tāda pekles smaka,
Dziļš un tumšs kā bezdibens aka.
LAIMDOTA
Nāc, stājies man ciešāk klāt,
Tas nāk no bezdibens liesmām;
Šī vieta un stunda ir pilna briesmām.
LĀČPLĒSIS
Ļauj mūžam man tevi tā apsargāt!
Kāda laime turēt tēvi, tu dievišķā.
LAIMDOTA
Ak, nē, nē, nē; nevēlies še tā!
Tais tīstokļos rakstīts: kas mani gūst,
Tam sirds no vienām bēdām lūst. -
Skat, jel skat, kas tur spīd!
(Aiz glāžu sienām spīd divas dzirkstis.)
LĀČPLĒSIS
Kāda zelta zivtiņa garām slīd.
Bet teic, ko mani šurp atvedi,
Mācīt vai dot kādu pavēli?
LAIMDOTA
(Cīņā ar sevi.)
Man vajaga tev tomēr teikt! -
Ja nesaku, pils vēl dziļāk grims,
Tad mūžam vairs gaisma neatdzims -
Tad dzirdi - šausmas! - ātrāk tik beigt! -
Pa visu pagātni liku tev izstaigāt,
Visu viņas godību rādīju,
Viņas gudrību mācīju,
Tā paliek aizvien tā pati;
Sevi pilnīgu darīt, sevi citiem ziedot,
Lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedot, -
Droša sirds, stipra roka un gaiši skati, -
(Bailīgi lūkodamās.)
Lūk, lūk, kādas kvēles tur mirdz!
LĀČPLĒSIS
Tās ezera zvaigznītes, mana sirds -
Bet teic, ko mani šurp atvedi?
Vai še kādi slepeni naidnieki?
LAIMDOTA
Ak šausmas! -
(Uz Lāčplēsi.)
Es teicu, ko zināju;
Nau vairāk burtniekiem mācību.
Viss dots tev, kas ir mūsu tīstokļos,
Tevi vedu šurp, lai atvados -
LĀČPLĒSIS
Bet es negribu iet, tik darbu rodi,
Kur mākslu un spēku pielikt dodi.
LAIMDOTA
Man tev darba nau -
Vai! vēls top, jūra viļņo jau -
LĀČPLĒSIS
Nau darba? Tas viss, ko mācīji?
Kā? lai man sarūst šie locekļi?
LAIMDOTA
Es vedu tevi, cik varēju,
Nu staigā pats tālāk -
Nē, nē - pa mierīgu ceļu, pa laimīgu.
LAČPLĒSIS
Ko, negribi, ka man tiek uzvara?
LAIMDOTA
Ak, arī tā būtu briesmīga.
Ej vien, - še gaita man iesākas,
Še lai mans liktens izbeidzas, -
Es ilgojos tevis, zieds saules tvīkst, -
Nu redzēju tevi, nu viss lai nīkst, -
Varbūt, ka tad briesmas tev garām iet -
LĀČPLĒSIS
Tu mīļā, tu baltā, es negribu iet,
Es tevi mūžam turu ciet.
LAIMDOTA
Tad bēgsim tūdaļ!
Ak, briesmas, briesmas!
Vai redzi, kā draud tās divas liesmas?
(Divas dzirkstis aiz logiem pieaugušas kvēlē.)
Bēgsim no liktens, kas baida,
Dzīvosim klusi, lai gaismas pils gaida!
LĀČPLĒSIS
Ko mani vil: drīz soli, drīz liedz?
Ko vedi šai peklē,
Ja ne cīņas priekš manis meklē?
Nomalas laimīti sniedz?
Vai tu jel tā, ko es cerēju,
Kas vesiu uz gaismas augstumu?
LAIMDOTA
Ak, briesmas, briesmas tev draud!
Lielākas, nekā tu iedomāt jaud.
Tevis veikti visi nezvēri,
Tu laimīgi izcīnījies ar igauni:
Še tumsas patvaldnieku sastapsi;
Še šodien pie liktens svariem tu stāvi, -
Ņem sev klusu laimi vai - varoņa nāvi;
Caur mokām un briesmām tev iet ir lemts,
Priekš manām acīm tu man tiksi ņemts.
Es redzu, ka tavs zobens lūst,
Es redzu, ka asins no auss tev plūst,
Tu krīti un nebeidz cīnīties,
Mūžam vienās mokās aizelsies -
Šķīst uguns, un ūdens šļāc -
Glābies, pie manis nāc -
Manas rokas tevi slēdz -
Vēl liktens vēršams, ja cīņu bēdz --
Bēdz, nāc, bēdz!
LĀČPLĒSIS
Ho, varons, ho! Kādas briesmas, teic?
Es jūtu, iz briesmām darbs mani sveic,
Teic, jel teic!
LAIMDOTA
Es nevaru, bēdz!
LĀČPLĒSIS
Ne reizes nebija, ka tu tā bijies;
Kāda pils? Ko baidi? Ko tā vijies?
Es sūtīts pret visu ļaunu, to ārā dzīšu;
Vai tu to slēp? Tevi runāt piespiedīšu!
Vai tu viltus tēls, -
Kaut arī cēls?
LAIMDOTA
Ak, nē, jel nē - cik ļauni tās acis mirdz!
Tevi atdodu viņām, kaut asiņo sirds.
Tad klaus':
Tur visam guļ pēdējā atslēga,
(Rāda uz mazajām durvīm.)
Tur visa dzīves gaisma guļ apburta,
Tā guļ un gaida,
Lai spēks un drosme to augšup, ļaudīs, raida.
Kas spēj še pusnakts briesmas ciest,
Tass spēj manas tautas verdzību kliest,
Kas paliek pusnaktī še un nenomirst,
Tas vergu važas spēj pušu cirst,
Tad gaismas pils iz ezera nāk.
No jauna rīta
Es līdzi tieku atpestīta,
Es tevi kā līgavaini sveicu -
LĀČPLĒSIS
Ho, ho, vai nu tevi veicu!
Tu gribēji manim laimi liegt,
Likt sīkā ikdienībā stiegt,
Tu ļaunā, labā!
Ho, nu tu būsi mana,
Nu, nerunā, nu gana -
Kur niknākais pretnieks, ho?
(Sit pulkstens.)
LAIMDOTA
Ak vai! jau pusnakts sit,
Divpadsmit!
LĀČPLĒSIS
(Viņu skūpsta.)
Hoho, hoho, lai sit,
Es paspēšu skūpstīt divreiz divpadsmit:
Ho, ho! hoho!
(Atbild uz pulkstens sitieniem.)
LAIMDOTA
Tur atslēga guļ, kas brīvību slēdz -
Ak, nē, nē, bēdz!
LĀČPLĒSIS
Kur? tur?
(Metas ar zobenu uz mazajām durvīm.)
LAIMDOTA
Ak, gaidi, ap pusnakti
Tu viņu spīdam redzēsi,
Bet briesmas to sargā -
LĀČPLĒSIS
Visam par spīti!
LAIMDOTA
Bet, mīļais, vienīgais, ja tu krīti?
LĀČPLĒSIS
Hoho! es nemāku krist;
Tikai sist!
Hoho!
LAIMDOTA
(Dod viņam spoguli.)
Še, manu dvēseles spoguli ņem,
Pret slepeniem spēkiem tas sargu lem,
Ja lūsti tu, lai līdzi lūst,
Mana dvēsle ar tavu kopā plūst.
LĀČPLĒSIS
Pēc stundas mēs būsim vienoti,
Pils jaunā gaismā laimoti.
LAIMDOTA
Es aizeju, lai tu man netieci ņemts,
Tā bija liktens burtos lemts -
Kā tās acis tur ellišķi mirdz,
Kā čūskas zobus ņirdz!
(Aiziet.)
(Pamazām aiz sienām atkal salasījušies zvēri.)
LĀČPLĒSIS
Hoho! Ej, mana līgava!
Nāc laukā, brīvības atslēga!
(Atspīd atslēga, Lāčplēsis metas tai klāt. Tad elles troksnis; saceļas viesuls; zvēri šaudās; šņākšana; visapkārt sienas kvēl.)
*
(Lāčplēsis.)
(Saskrien v e l n i ar sarkani kvēlošām dakšām, kapliem un citiem ieročiem.)
VELNI
Kruķus karsēt, krāsnis kurt,
Dzelzu dakšām vīru durt:
Čuš, čuš, puš!
Rituļos tam rokas raukt,
Stiprās dzīslas stīpās žņaugt,
Džinkš, džankš, žvankš!
Karstiem kapļiem krūtis plēst,
Zaļiem gabaliem to ēst,
Švirkš, šņirkš, čirkš!
(Lēkā Lāčplēsim apkārt, zobus ņirgdami un šņirkādami.)
LĀČPLĒSIS
Hoho! žvirkš!
(Ar roku atmezdams.)
Vārnulēni, kovārnēni, žvirkš!
Vai jums lielāka velna nava,
Ar ko kauties būtu slava?
VELNI
(Apjukuši, burzmā, viens caur otru saukdami.)
Kas tas tāds ir? Kas tas tāds ir?
Visus melnos velnus kā kovārņus šķir!
Kur tik vien dveš,
Visas liesmas dzeš;
Kurš nāk klātu kost,
Tas atsprāgst nost:
Rokā tik viens šķēps,
Kur tas tāds spēka klēps?
Notālēm projām mūs sper,
Neredzamas dzirkstes ber!
SPĪDOLAS BALSS
(Aiz sienas.)
Jums, gļēvuļiem, rīkstes kals,
Karsta vara riteņiem muguras mals!
VELNI
Au, au, au, au!
(Uzbrūk atkal Lāčplēsim.)
Kruķus karsēt, krāsnis kurt,
Dzelzu dakšām vīru durt,
Čuš, čuš, puš!
Rituļos tam rokas raukt,
Stiprās dzīslas stīpās žņaugt,
Džinkš, džankš, žvankš! - au!
Karstiem kapļiem krūtis p)ēst,
Zaļiem gabaliem to ēst.
Švirkš, šņirkš, čirkš!
Au, au, au!
LĀČPLĒSIS
Hohoho!
Lecat, lai kūp vai tvaiks,
Būs īsāks man laiks!
VELNI
Au, au, au, cik ciets!
Au, au, au, stāv kā miets!
Au, au, au!
(Piepeši nozūd.)
(Viss apklust; liesmu kvēles nodziest, tik Spidolas acis vien vēl mirdz.
Tad apmetas bāla, spokaina gaisma; krīt retas sniega pārslas, logi apledo, salas
sprādzieni.)
*
(L ā č p l ē s i s. Ierit vaļējs zārks ar mironi.)
LĀČPLĒSIS
Kas tev te ko nākt?
MIRONIS
(Dobjā kapa balsī.)
Man vajga tevi līdzi vākt.
LĀČPLĒSIS
(Atvēzējas ar zobenu cirst.)
Še tev tava alga!
MIRONIS
Tu netiec vaļā no mana valga.
(Mironis nomet līķa autu, un Lāčplēsis redz sevi pašu zārkā.)
LAČPLĒSIS
Ā, es! Tas es!
Kurp ved? - Man dairs!
MIRONIS
Pa gludo ceļu. Dod spalvu no ausīm:
Bez moku mūžu kā visiem tev ļausim.
LĀČPLESIS
Es moku nebaidos vairs!
Nau pagātnei varas, mans ceļš ir jauns.
MIRONIS
Tavs ceļš ir bargs, tavs gals ir ļauns, -
Es dodu tev mierīgu daļu.
LĀČPLĒSIS
Es gribu sevim un citiem vaļu -
Tu brīvībai ceļā man nestāsi,
Nozūdi, izgaisti!
(Zārks nogrimst.)
Atslēga, atslēga,
Pils vārti vaļā tev jādara!
(Metas atkal pēc atslēgas; viņam cērtot, pretī atdarās durvis: redzams liels pūķis; tas izpūš uguni, kas apgaismo skatu.)
(L ā č p l ē s i s; p ū ķ i s; vēlāk S p ī d o l a.)
*
LĀČPLĒSIS
Hohohoho!
(Cērt, bet pūķis atraujas.)
SPĪDOLA
(Parādās aiz pūķa: čūskas pār pleciem, odzes matos.)
Stāvi, mans tēvs, tu pavēlnieks, stāvi!
Vai šis pirmais, ko kāvi?
LĀČPLĒSIS
Hoho!
(Cērt, bet pūķis atkal atraujas.)
SPĪDOLA
Spīdola mūžam spīd,
Lāčplēsi, ceļos krīt'!
Lūk, mani melnie mati dzirkst,
Tavs zobens lūstot šņirkst;
Mani melnie mati šņāc,
Lāci, tevi māc, tevi māc!
(Viņa krata matus un sviež vienu odzi no matiem, un Lāčplēša zobens nokrīt zem.)
LĀČPLĒSIS
(Izrauj spoguli un tura viņai pretī.)
Tu negantā, brīnišķā!
Ko čūskas tā krati?
Šurp spoguli skati!
SPĪDOLA
(Nozūd.)
LĀČPLĒSIS
(Nocērt pūķim kroni no galvas un nosit pašu; tas beidzas šņācot un rūcot.)
(Saceļas viesulis pa uguns apdziest. Atspīd atkal gaisma no atslēgas. Lāčplēsis to paņem un atkrīt noguris uz ceļiem.)
*
(L ā č p l ē s i s viens, vēlāk B a l t ā s m e i t a s.)
LĀČPLĒSIS
Laimdota! Laimdota!
SPĪDOLAS BALSS
(No tālienes smejas.)
Haha, hahahaha!
LĀČPLĒSIS
Tumsa, bēdz!
Atslēga, slēdz!
Kāp augšā, brīvības pils!
Kur zelta saule, kur debess zils.
Še, ņemat! Gaisma, laime visiem, visiem!
Es noguris.
(Atlaižas uz sūnām un meldriem apaugušas cints.)
(Pa sapņiem.)
Laimdota, Laimdota!
(Krēslā parādās spožs gaišums, no kura iznāk t r ī s B a l t ā s m e i t a s. Viņas apstāj Lāčplēsi, ar baltiem plīvuriem tam miegu vēdinādamas.)
*
(L ā č p l ē s i s un B a l t ā s m e i t a s.)
PIRMĀ
Caur tevi jauna diena aust.
Dusi pats, tagad dusi!
OTRĀ
Nevienam nebūs vairs sērot un gaust,
Tu vien spēji tumsības varu lauzt, -
TREŠĀ
Roka tev piekususi,
Dusi, nu dusi!
PIRMĀ
Jūt jaunu dienu elpojot,
Dusi šo brīdi, vēl dusi!
OTRĀ
Ne ilgos mūžos sev mieru rod,
Kas visiem mums gaismu un laimi dod.
TREŠĀ
Lai sirds tev nau piekususi,
Dusi, vēl dusi!
(Viņām lēni aizejot, parādās L a i k a v e c i s V i d e v u d s.)
*
(L ā č p l ē s i s; L a i k a v e c i s.)
LAIKA VECIS
Tev manas meitas mieru vēdināja,
Vēl dusi, mans dēls, vēl dusi.
Tu pārspēji visas ļaunuma varas,
Pašu ļaunuma patvaldnieku;
Tu ziedoji sevi, tu pārspēji sevi,
Tu esi brīvs un dari brīvus. -
Gaismai tu atslēdzi grimušo pili,
Nu viņas gaisma pa visu zemi staros.
Ļauj Latvijā gaišiem tapt visiem prātiem,
Ļauj visām sirdīm laimību just,
Ļauj visām vaimanām klust.
Vai visi vienādā pilnībā staigā:
Lai visiem darbs, lai visiem dusa,
Lai katram vaļa pēc saules sniegties,
Lai dīgļi dvēslē un galvā nau jāapspiež,
Lai visi var zelt, tad tauta augs,
Kā puķu dārzs, tāļu smaržojot, plauks.
Es vecais tautas tēvs, es stāvējis
Pie viņas šūpuļa,
Pils brīvības atslēgu es tai kalu,
Tā grima dzelmē, kad tumsai ļāvām mūs mākt.
Ar tumsu mūžam cīņa iet;
Kaut uzcēli gaismu, bet neatlaidies,
Ar tumsu mūžam ciņa iet;
Nesniedz tai roku nekad,
Pats neierobežo gaismu piekāpdamies:
Brīvības atslēgu paturi rokās.
Ja viņa grims, grims pils un tu.
(Laika vecis nozūd līdz ar gaišumu.)
LĀČPLĒSIS
(Pa sapņiem.)
Laimdota, Laimdota!
Nu mūžam tu mana līgava.
Tu nāc, mani silti glaudi.
Saki: mans mīļais, ko ilgi snaudi? -
Klau, liegas skaņas skan,
Ved manu līgavu man. -
(G a i s m a s p i l s kāpj augšā iz ezera, no viņas baltajiem torņiem atskan zvanu skanas; top arvien gaišāks rīts.)
(Saule uzlec.)
*
(Sanāk Burtnieka ļaudis, kareivji, zemnieki, sievietes, bērni.)
KORIS
Iz tumsas baismas,
Iz pekles plaismas
Pie dienas gaismas
Pils augšup zvīgo.
Iz važām šķeltā,
Pie saules celtā
Mirdz tīrā zeltā,
Pār tālēm spīgo.
Un stalti, spīvi,
Visapkārt brīvi,
Jaunspirgtu dzīvi
Kā starus stīgo.
Kā mīļās glaime
Zied laime, laime, -
Kā viena saime
Cilvēce līgo. -
ĻAUDIS
(Ienākuši atrod Lāčplēsi guļam.)
PIRMAIS
Kāds negants pūķis!
OTRAIS
Viņš blakām guļ saldi!
TREŠAIS
Lūk, salauzts zobens!
CETURTAIS
Bet tomēr veicis!
VĪRI
Celies, Lāčplēsi, mēs tevi sveicam!
Iz bezdibens akas dziļumiem,
Iz verdzības briesmu perēkļiem
Tu cēli pili, mēs varoni teicam!
Mēs tevi redzējām nezvērus,
Tautas spiedējus, varmākus,
Rītos un vakaros naidniekus veicam,
Tu vīriem paraugs, mēs tevi teicam!
KĀZENIEKI
Dūcat, visas dūkas!
Dūdu, dūdu!
Pils iz miega trūkās,
Dūdu, dūdu!
Zaļa vara grīda,
Dimdi, dimdi!
Kāzas tevi mīda,
Dimdi, dimdi!
Rībat visām bungām,
Ribu, rubu!
Varu dauzat rungām,
Ribu, rubu!
Kas būs māsai pūrā?
Mini, mini!
Pils, kas bija jūrā,
Zini, zini!
Rībat visām bungām,
Ribu, rubu!
Varu dauzat rungām,
Ribu, rubu!
(Gājienā atnāk līdzi vecais B u r t n i e k s.)
LĀČPLĒSIS
Tēvs, mīļais tēvs!
BURTNIEKS
Mans dēls, mans varoni!
Tu pili gaismā uzcēli,
Nu tava ir daiļākā līgava -
LĀČPLĒSIS
Kur Laimdota? Kur Laimdota?
BURTNIEKS
Mēs cerējām viņu pie tevis!
Visās mājās tās nau!
LĀČPLĒSIS
Tēvs, tēvs, kur tu viņu liki?
Še tev pils, dod man Laimdotu.
BURTNIEKS
(Plēš sev matus.)
Nau, nau, nau!
LĀČPLĒSIS
Es atpakaļ sviedīšu atslēgu -
Dod man manu Laimdotu!
BURTNIEKS
Skrienat meklēt!
Koknesi, tec, sarīko ļaudis!
BALSS IZ BARA
Kokneša nau,
Nau redzēts kopš pusnakts.
(Ieskrien kāds zēns.)
ZĒNS
Ap pusnakti es redzēju!
Pūķrati aizveda Laimdotu;
Es skrēju pakaļ, kur viņa kliedza,
Mana roka viņas nesasniedza;
Es bēdīgs atpakaļ pārnācu,
Mēs neredzēsim vairs Laimdotu.
LAČPLESIS
Man jāredz, man viņa jāredz ir,
Lai pasaule mani no viņas šķir;
Tēvs, es viņu meklēt aizeju,
Es dabūšu savu Laimdotu.
(Priekškars.)