RAINIS
UGUNS UN NAKTS
SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS
Mainošā, mainies uz skaidrību!
CETURTAIS CĒLIENS
Jūras krasts Nāvessalā.
*
(Spīdola atbrauc pa gaisu un nolaižas zemē baltu gulbju ratos, saules apzeltītiem mākoņiem; viņas pusē jūra gluda un saulē vizoša; pūš lēns vējiņš.)
SPĪDOLA
Vēsma pār jūru šņāc.
Mākoņus projām vāc,
Klaidā, klaidā;
Vizumā jūra spīd,
Spīdola pāri slīd
Liegi liegā laidā,
Liegā laidā.
KANGARS
(Atbrauc no otras puses, pūķu ratos, melnos mākoņos, jūrai viļņojoties, vētrai krācot.)
Vētra pār jūru kauc,
Mākoņus kopā trauc,
Aurā, aurā!
Tumsu un negaisu dveš,
Visu spīdumu dzeš
Jūras zaļā maurā,
Aurā, aurā!
SPĪDOLA
Ko Lāčplēsi šurpu dzen
Nolādētā salā,
Kur ļaudīm par akmeņiem jātop?
KANGARS
Tu liki še samaitāt Laimdotu;
Kur Laimdota, tur Lāčplēsis,
Tiem liktens viens, viens vējš tos dzen.
SPĪDOLA
Viņš manā varā, ne tavā;
Liec vējiem to projām dzīt.
KANGARS
Par vēlu, viņš še jau.
Vai velti viņš stiprākais saucas?
Lai glābj pats sevi šis citu glābējs.
SPĪDOLA
Cilvēks pats sevi nespēj glābt
No apburtās Nāvessalas briesmām.
KANGARS
Nu, lai tad nīkst, tu taču to nīsti.
SPĪDOLA
Bet lielā naidā, ne tā kā tu.
KANGARS
Nu, tad tev būs prieks, ka tas akmens nau tapis,
Bet nokāvis raganu, tavu māti,
Kā Burtniekos nokāvis tavu tēvu.
SPĪDOLA
Ai!
KANGARS
Viņš nokāvis trejgalvi jodu
Un pašlaik cīkstas ar deviņgalvi. -
Klau! - Vai jau neskan tur gaviles?
Tās jodu balsis, man liekas, nau! -
I deviņgalvi viņš pārvarējis!
Visur viņš pārspēj!
I tavu augsto brāļu vairs nau,
Nau viņam vairs pretnieku zemes virsū,
Viņš tevi, lepno, kā verdzeni grābs!
Tu spītēji man un spēji to veikt
Caur manu spēku!
SPĪDOLA
Ho! - Caur vergiem neveic.
Tu manai dzimtai neesi līdzīgs,
Ne manas valdošās sugas un cilts.
Šai saulē ir tik vienīgs
Lāčplēša pretnieks, kas viņa cienīgs -
Es viena, es skaistākā par visu,
Kas zemes virsū un zem zemes ellē. -
Nāc, Lāčplēsi, nāc,
Iekš manis ir spēks, kas tevi māc:
Man skaistuma āboļi.
Tu manu valdošo dzimtu kāvi,
Ja negribi dzīves ar mani, ēd nāvi,
Mans Lāčplēsi!
KANGARS
Tu, tu, par visu skaistāka,
Vairāk viņu pievelk Laimdota!
Tu valdošā daile, ne tu viņu veiksi,
Bet es, tas mazais un nicinātais,
Es visus jūs novilkšu zemē
Zem sava papēža spiest, ka spiegsat!
SPĪDOLA
Ha, ha, ha!
(Aizbrauc uz savu pusi savos gulbju ratos. Baltie saules mākoņi nozūd: viss aptumšojas.)
KANGARS
Ha, nāvē tos grūzt vēl nepietiek man:
Tiem nebūs ar slavu kā varoņiem krist,
Ar ikdienību tos gribu sist,
Tiem lepnajiem būs man līdzīgiem kļūt,
Zemes pīšļos grūt!
Celies, mans mākons, debesīs,
Kangars viņu gaitu noskatīs.
(Paceļas uz augšu; melnie mākoņi, viņu pavadīdami, aizvelkas projām, top atkal gaišs.)
(Ienāk L ā č p l ē s i s ar saviem b i e d r i e m, kuri nes nokauto pūķu galvas, spārnus, kas laistās visādās krāsās, un tam līdzīgas uzvaras zīmes.)
LĀČPLĒSIS
Ho, bija grūta ciņa,
Bet pūķi nu beigti!
Nu, biedri, gavilējat! Ho, ho!
KAREIVJI
Hoho! hoho!
Deviņas galvas
Nocirtām nost, -
Šiep nu zobus,
Nu nevari kost!
Ho, ho!
LĀČPLĒSIS
Skaļāk dziedat jūs man!
Gaviles nospiesti skan.
Dvaša krūtīs plok,
Nemiers man dvēselē rok.
Diezgan to dēku un uzvāru.
Bet te mums vēl jāatrod Laimdotu.
VIENS KAREIVIS
Nolādēta ir šī sala;
Mēms klusums un migla bez gala;
Gaišā dienā putniņi guļ,
Uztraukti: spārniņus kuļ
Un atkal guļ.
Pulkiem še svešie kuģnieki
Guļ sastinguši kā akmeņi.
Ne vilnīts jūrā šļāc,
Ne lapa kokā kust,
Kā miegs un tvaiks visu māc, -
Vai dūša grib zust! -
Ak, tēvi ja!
CITS KAREIVIS
Viss pilns ir: ko dzert un ēst,
Zeltu uz ielām var mēzt,
Visur redz pilnību,
Kad miegs tik nemāktu!
Ak, Lāčplēsi,
Ved mūs atkal uz dzimteni!
Še bija mums atrast Laimdotu,
Kad nau, laid mūs jel uz tēviju!
LĀČPLĒSIS
Ne saulei nau spīduma,
Ko līdz mana uzvara?
Taisnība, taisnība
Tev, Spīdola!
Man svešas ilgas ceļas,
Smagums uz sirdi veļas,
Nau man, kā vajaga,
Kur izeja?
Vai es to gribēju,
Ko sasniedzu? -
Vai tad zobens še nelīdz vairs?
Nost, gaisti nost, tu burvju dairs!
(Viņš cērt ar zobenu, un piepeši viss pārvēršas.)
*
(Atdarās miglas priekškars un spīdošā, bet palsā dzeltenā gaismā redz ābeli zelta āboļiem; viņas priekšā caurspīdīga kristāla aka.)
KAREIVJI
Ā, ā, ā, ā!
Mirdzoša gaisma
No ābeles spīd,
Uz dzidru aku
Stari krīt!
Pēc karstas cīņas kā gribas dzert!
Nāc, sulainos zelta āboļus tvert!
(Daži dzer no akas un saldi aizmieg.)
VECĀKIE KAREIVJI
Lēnām, lēnām,
Neļauj aku aiztikt tam zēnam!
Diezin, vai iekšā kas nau?
Klau! - Vai tur neskan kas, klau!
DZIESMA
(Atskan iz ābeles, lēnās skaņās.)
Dzer manu dzidrumu
Avotā,
Plūc manu mirdzumu
Ābolā!
Kas mani dzer,
Pats sevi tver,
Sev jaunai saulei logu ver.
Viss tavs nemiers aizlidos
Vieglās vakarvēsmās,
Sirdī smagums izgaros
Vaidu dvēsmās;
Visas ilgas apklusīs
It kā rudens dziesmas, -
Mieru tevim atnesīs
Saldas liesmas.
Dvēsle grib tev liegi tvīkt
Raisītajā kvēlē:
Izdvašot un gaist, un nīkt -
To sev vēlē.
Dzer manu dzidrumu
Avotā,
Plūc manu mirdzumu
Ābolā!
Kas mani dzer,
Pats sevi tver,
Sev jaunai saulei logu ver.
(Aizvelkas migla, un parādās klāti galdi, bagātīgi apkrauti ēdieniem, vietas atdusai, un apkārt lido mīlīgi ēnu tēli jaunu meiteņu veidā, ar puķu vītnēm.)
VECIE KAREIVJI
Cik mīļa dusa!
Nu pabeigts darbs!
Viss nemiers klusa,
Viss rima, kas skarbs!
JAUNIE
Salds, kaislīgs maigums
Caur dzīslām līst,
Mirdz dailes zaigums,
Un ilgas rīst!
DZIESMAS BALSS
Nāc, veldzi dzer,
Sev mīlu tver,
Sev jaunai saulei logu ver!
(Rāma, miegu nesoša mūzika. Kareivji sēstas ap galdiem, bet ēdot un dzerot lēni aizmieg; jaunie piesliedzas pie ēnu meitenēm un aizmieg viņu rokās.)
DZIESMAS BALSS
Nāc, Lāčplēsi, dzer,
Pats sevi tver,
Sev jaunai saulei logu ver!
LĀČPLĒSIS
Kā saldās skaņas
Velk mani liegi
Bez visas maņas!
Saule stāv dienvidos,
Es drusku apsēstos.
BIEDRIS
Visapkārt miers un saskaņa valda,
Maza pavaļa ir tik salda, -
Uz brīdi atsprango bruņas,
Aizmirsti bargās kararuņas:
Kā viss še saista!
Cik dzīve ir skaista,
Cik skaista!
DZIESMAS BALSS
(Atskan vēl maigāk.)
Lāčplēsi!
Vai manis vēl nedzirdi?
Tu zemju zemes klīdi,
Dusi še mazu brīdi!
Priekš citiem tu vienmēr cīties, -
Tu dzinies un noguri dzīties,
Vai to tu sasniedzi,
Ko gribēji?
Lāčplēsi,
Vai manis vēl nedzirdi?
LĀČPLĒSIS
Kāda brīnumjauka balss!
Vai te vēl viņas varai nau gals? -
Spīdola!
SPĪDOLAS BALSS
Es esmu skaistākā par visu,
Kas zemes virsū un kas zem zemes ellē,
Visur skan mana balss,
Vistālākā laimīgā malā, -
I Nāvessalā
Vēl manai varai nau gals.
Dzer manai dzidrumu
Avotā,
Plūc manu mirdzumu
Ābolā!
Kas mani dzer,
Pats sevi tver,
Sev jaunai saulei logu ver.
LĀČPLĒSIS
Es neredzu tevis, brīnišķā;
Vai sapnī esmu, vai nomodā?
SPĪDOLA
Es nomodu par sapni daru,
Es sapni par nomodu pārvērst varu, -
Tavs nomods skaists kā sapnis būs,
Tavs skaistākais sapnis patiess kļūs:
Dzer manu dzidrumu
Avotā!
LĀČPLĒSIS
Vai tu runā tur avotā?
Parādies acīm tu, brīnišķā!
SPĪDOLA
Tam, kas mani dzer,
Velgums acis ver,
Sapnī visu tas redz,
Ko tava nakts tev sedz.
LĀČPLĒSIS
Kas tevi dzer,
Tos nogurums tver:
Lūk, manus varoņus,
Kā viņi dus!
Tie aizmirst darbu - -
SPĪDOLA
- - - Un visu skarbu,
Un visu nemieru,
Un ilgas, un riebumu.
Še klusā Nāvessala
Līdzīgu daļu visiem dala:
Aizmigt mūžīgā nemaņā,
Noslīkt visuma skaistumā -
LĀČPLĒSIS
(Lēni. )
- Aizmigt mūžīgā nemaņā,
Noslīkt visuma skaistumā -
SPĪDOLA
- Aizmirst visu, kas ir,
Visu, kas mūs vēl šķir,
Sāpes un ilgas beigt,
Mūžīgā vienībā steigt:
Nāc, Lāčplēsi!
LĀČPLĒSIS
Es mūžam no tevis vairījos,
Mēs bijām nāvīgos naidniekos,
Bet svešas ilgas, - kas viņas zina, -
Tomēr uz tevi mūžam dzina;
Ko mūžam negribot gribēju,
Še Nāvessalā lai sasniedzu:
Dusēt un rimt,
Mūžīgā nemaņā grimt -
Es nāku, parādies, Spīdola!
BALSS IZ TĀLIENES
(Lēni.)
Laimdota!
LĀČPLĒSIS
Vai nedzirdi, Spīdola, nedzirdi?
SPĪDOLA
Nāc, Lāčplēsi!
LĀČPLĒSIS
Mans mērķis nau sniegts,
Man atstāties liegts,
Man jāatrod Laimdota!
SPĪDOLA
Vai tad tava gaita būs izbeigta?
LĀČPLĒSIS
Kad laimīga, brīva būs Latvija,
Tad mana gaita būs izbeigta.
Pēc Latvijas-Laimdotas ilgas spiež,
Iz manām acīm asaras riež.
Riebj dēkas, kaut šinī Nāvessalā
Jau mana gaita būtu galā!
SPĪDOLA
Tik brīva un laimīga Latvija?
Ne mūžīga?
Vai tas ir viss?
Vai Lāčplēsis
Tad nedzīsies vairs kvēlojot?
Šī Nāvessala to visu spēj dot.
Vai ilgas tev sniedz tik līdz Laimdotai?
Ne tālāk caur laiku līdz mūžībai?
Ne mūžam vēl t a s tavai gaitai nau gals,
Ja tevi tālāk sauc mana balss -
Nāc, Lāčplēsi!
LĀČPLĒSIS
Es gribu galu, tu solīji:
Aizmigt mūžīgā nemaņā,
Noslīkt visuma skaistumā.
SPĪDOLA
Kas sevī sniedz lielā miera brīvi,
Tik tas spēj ieiet uz lielo dzīvi.
Tu uzdevumā tik cīties,
Tādēļ tu noguri dzīties,
Tik manā skaistumā atrastu
Tu mūžīgu spēku un pilnību.
Laime bez gala tur līst,
Saite pēc saites līst,
Mūžība spārnus sit,
Tālāk, tik tālāk rit.
LĀČPLĒSIS
Vai mūžīga esi, tu brīnišķā?
Ko vili turp svešā valodā?
SPĪDOLA
Es, mūžīga esot, izgaistu
Un izgaistot sniedzu mūžību,
Tik stiprākais pasaulē spēj mani veikt,
Ja es viņam gribu palīgā steigt.
LĀČPLĒSIS
Tu mīklām runā, Spīdola.
SPĪDOLA
Es mīkla mums abiem minama,
Ne jāsaprot tev, bet jādara.
Caur sava stiprākā naidnieka varu
Es sevi brīvu un mūžīgu daru,
Un tevi veicot es paceļu
Par visu pāri uz mūžību.
LĀČPLĒSIS
Vai mūžība man sniedzama?
Es sniedzos tik pēc liktena.
SPĪDOLA
Še liktens pats tevi sasniedzis,
Tu mūžīgais spēka viesulis.
LĀČPLĒSIS
Tu zini liktens lēmumu:
Teic, kas es un kurp es aizeju?
SPĪDOLA
No mūžības tu, tāpat kā es,
Mēs viena celma atvases,
Mums kopā pieder uzvara,
Caur mums mūsu vara ir laužama.
LĀČPLĒSIS
Vai esmu mūžīgs, tas nau man teikts,
Bet zinu, ka mūžam netikšu veikts.
SPĪDOLA!
Tu tikšot veikts caur pēdējo spēku,
Caur pašu zemāko zemes grēku.
LĀČPLĒSIS
Tad netikšu veikts, tik nebaidies.
Kurš akls gan pretī man nostāsies?
Dzelzszobens vietā kurš mīkstu zeltu
Pret mani kā nāvīgu ieroci celtu?
Ja ausis tik sveikas man paliekas,
Tad man nekā nau jābaidās. -
Hahaha!
BALSS IZ TĀLIENES
(Klusi.)
Hahaha!
SPĪDOLA
Klau, Lāčplēsi,
Vai smejamies tu nedzirdi?
LĀČPLĒSIS
Es smējos pats, ko izbijies?
SPĪDOLA
Tev briesmas draud, nāc pasargies!
LĀČPLĒSIS
Haha, tu, mana Spīdola:
Kas mīl, tas baidās, teic Laimdota.
SPĪDOLA
Ko mini to vārdu? Tas pretīgs man.
LĀČPLĒSIS
Ak, man viņš tā tik ausīs skan.
SPĪDOLA
Tam nebūs skanēt nekad, nekad!
Es esmu skaistākā par visu,
Kas zemes virsū un kas zem zemes ellē!
Dzer manu dzidrumu
Avotā,
Skati manu skaistumu
Augumā, -
Tev manis būs slāpt,
Tad varu tevi glābt:
Dzer manu dzidrumu
Avotā!
LĀČPLĒSIS
Es nāku, parādies, mīļākā!
(Dzer no avota.)
SPĪDOLA
(Parādās ābelē visā spožumā.)
LĀČPLĒSIS
Debess un saule!
Dievišķā, mūžīgā!
Tu mani biedē savā zaigumā.
Es tevi panest nespēju!
(Nokrīt ceļos.)
SPĪDOLA
(No ābeles nokāpdama.)
Nāc, mīļais, lai tevi apskauju -
(Skūpsta viņu.)
Pēc tevis dedzu mūža kvēlēs,
Nu liktens reiz tevi manim vēlēs.
Es tevi sedzu sargājot -
Šis mirklis par visu man atmaksu dod!
Šai mirklī mūžības saspiestas,
Priekš mūžiem pietiks šīs laimības,
Un bezgala laiki mums priekšā veras,
Plešoties, augot degs mīlas ceras!
LĀČPLĒSIS
(Uzlecot.)
Kā smiltis viss nogurums nobiris,
Iz zemes jūtos izkāpis,
Un ilgas ceļas un tālēs dzen;
Šo spēku nejutu sen, jau sen.
Tu, dievišķā, tevi es pielūdzu -
Es tevim pieskarties nedrīkstu!
SPĪDOLA
Nu mans tu esi,
Tu zemes stiprākais!
Kā spēks caur pasaulēm skaistumu nesi
Caur tumsas tumsumiem,
Caur krēslas dziļumiem,
Mēs dimanta kalnu atšķelsim,
Kas pats savā gaismā viz iztālim,
Kas, sava saule, pats sevi silda,
Krūtis ar bezgala laimību pilda!
Ar brīnuma varu pie sevis viņš rauj,
Kas sniedz to, to skaistums uz mūžu skauj,
Viss, kas šai zemē, ko mīl un nīst,
Viss rupjš, viss zems no tevis klīst,
Tev matos sauli kā rotu spraudīs,
No baltiem stariem tev svārkus audīs -
LĀČPLĒSIS
Hoho! es eju!
SPĪDOLA
Vēl tas nau gals,
Vēl tevi tālāk sauc mana balss:
Līdz zemes malai mēs aiziesim,
Kur zeme sakūst ar debesīm,
Kur saules dārzi, kur debess vārti,
Kur saules meitas zied rožu sārti,
Kur pērkoņdēli zeltu kaļ,
Kur ziemas milži sniegu maļ,
Kur saule vakaros atgulstas
Iekš sarkanzelta laiviņas -
LĀČPLĒSIS
Ved mani turp, ved drīz, ved drīz!
SPĪDOLA
Vēl tas nau viss, tas ceļš vēl īss:
Aiz zemes malas, aiz debess malas
Vēl plešas jūra, kur nau ne salas,
Ne viļņu, ne vētras, ne dienas, ne nakts,
Kur beidzas viss un stāv briesmas uz vakts.
Vai ir tev sirds,
Kas tumsai cauri vēl drosmē mirdz?
Plūc manu mirdzumu
Ābolā!
LĀČPLĒSIS
Tur visam beigas, -
Kādēļ turp tādas steigas?
Tas ceļš iet uz nāvi -·
Kam tu
Tur stāvi? -
SPĪDOLA
Vai zemes nāves baidies~
Tu, mani dzerot, nāvē laidies.
LĀČPLĒSIS
Vai esi nāve?
SPĪDOLA
Es mūžība;
Mana zemes gaita drīz izbeigta.
LĀČPLĒSIS
Vai zemei tu atrauj skaistumu?
SPĪDOLA
Līdz saulei es to paceļu.
LĀČPLĒSIS
Bet zemes spēku tu tam atņemsi,
Tik sapņi būs tev lielie centieni.
SPĪDOLA
Tu zemes spēks esi, Lāčplēsi,
Tu stiprākais viņai palieci;
Bet sapni es par nomodu daru,
Es nomodu sapnī pārvērst varu, -
Tavs nomods skaists kā sapnis būs,
Tavs skaistākais sapnis patiess kļūs.
LĀČPLĒSIS
Es zemē esmu stiprākais,
Spēks aizzemē man zūd kā gaiss.
SPĪDOLA
Tu stiprākais,
Tu visu veic,
Vai zeme, vai gaiss,
Tevi mūžība sveic;
Tev krūtīs sirds,
Kas tumsai cauri vēl drosmē mirdz:
Mēs, mūžība, sniegsim tevi šo brīdi;
Spīdi, Spīdola, spīdi!
Plūc manu ābolu
Mirdzumā!
LĀČPLĒSIS
Es nesasniedzu, ko gribēju,
Dod man savu nāves ābolu!
Kā vīns iekš manis spēki rūgst,
No stipruma man krūtis tūkst.
(Plūc zelta nāvesābolu un iekož viņā: iz viņa put pelni laukā. Viņš nodrebas, iesaucas «pū!», tad lēni aizmieg Spīdolas rokās.)
SPĪDOLAS DZIESMA
Miedzi, aizmiedzi,
Stiprais varoni,
Manu roku skauts,
Sevi aizmirsti!
Visas mūžības
Tevim atveras,
Tālēs projām rauts,
Spēks tev izplešas.
Lielā mierībā,
Dzīves pilnībā,
Viss, kā dzinies, rauts
Mūžu skaistumā.
(Starpbrīdis.)
Un tu, manu dvēseli,
Vai visu nu sasniedzi,
Kā kvēlot kvēloji
Mūžīgi, mūžīgi?
Uz mūžiem pārspēji
Šīs saules likteni?
Augsti nu valdīsi,
Mirdzot kā debeši?
Vai augot pieaugsi
Mūžam vēl mūžīgi,
Līdz zemi, aizzemi
Ar skaistumu pildīsi?
GAVIĻU DZIESMA
Hē, hē, hē!
Gavilē, gavilē!
Tava ir pasaule,
Skaistuma dvēsele!
Spīdola, spīdi, spīdi,
Pār pasaules vaigu slīdi!
Hē! hē! hē!
Es esmu skaistākā par visu,
Kas zemes virsū un kas zem zemes ellē!
BALSS IZ TĀLIENES
Ha, ha, ha!
Kur paliek Laimdota,
Kas še par akmeni pārvērsta?
(Parādās Kangars.)
SPĪDOLA
Ko tu te nāc?
KANGARS
Man netīk, ka tu manu draugu māc.
SPĪDOLA
Tu redzi, še tava loma nu beigta.
KANGARS
Vai uzvara tev nau pārāk steigta -?
SPĪDOLA
Ha, ha!
KANGARS
Es noslēpumu dzirdēju -
SPĪDOLA
Spiegs vienmēr klausās paslepu.
KANGARS
- Nu zinu, kā uzveicams Lāčplēsis.
SPĪDOLA
Kas kait? Manā valstī viņš iegājis.
Hē, hē, hē!
Manas ir pasaules,
Gaviles, gaviles!
KANGARS
Klau, Spīdola, uzklausi,
Vēl laiks ir, ar labu izlīgsti:
Ļauj tam tur gulēt uz mūžību,
Necer' uz sapņu valstību, -
Ar mani dalies valdībā
Rīgā un visā Latvijā.
SPĪDOLA
Pār latvjiem ir kungi.
KANGARS
Tos piekrāpsim,
Tik kungu vārdu tiem atstāsim,
Bet meslus visus ņemsim sev,
Lai ļaudis kalpo man un tev.
SPĪDOLA
Ej projām, tu dari man garlaiku.
KANGARS
Tev bail? Mans nodoms par lielisku?
SPĪDOLA
Ha, ha, tu vergs!
Pats zems, ar zemiem nodomiem,
Man valsts būs pa pasaules visumiem.
KANGARS
Ha, ha, kā tas skan!
Pagaid' tu man!
Tavu valsti iz rokām tev izraušu,
Zem papēža tevi pamīšu!
SPĪDOLA
Tu, zemais, kur tev to spēt?
Pats liktens liek man uzvarēt:
Viņš veikts caur mani: es pēdējais spēks,
Viņš atmeta sevi - tas lielākais grēks!
KANGARS
Ha, ha, ha, ha!
Tava gudrība viļ tevi, Spīdola!
Pats pēdējais spēks būs gan: tumsība
Un zemākais grēks: spiega viltība!
SPĪDOLA
Tu, spiegs! fui! spiegs!
KANGARS
Es spiegs, bet, ja veikšu, kas tad vairs kliegs?
Ha, ha, ha!
Es mīšu tevi zem papēža. -
Laimdota! Laimdota!
Lāčplēsi, tevi sauc Latvija!
(Uzsit Lāčplēsim uz muguru.)
LĀČPLĒSIS
(Uzmostas, izspļauj iz mutes nāvesābola kumosu; noput pelni.)
Pū, pū!
Kur es esmu?
Man kumoss kaklu aizžņaudza,
Viss apkārt man aptumsa -
Dvaša aizrāvās -
Es kritu bezdibens klintsaizās -
Es dimantkalna spīdumu
No tālienes redzēju -
Melns, zaļš un sārts gar acīm šķīda -
Milzīgi baigi apkārt klīda -
SPĪDOLA
Ai!
(Apdziest savā mirdzumā; gaisma tiek atkal nespīdīga un palsa.)
LĀČPLĒSIS
Ko mana Spīdola
Nau vairs redzama?
Kur skaistā gaisma palika?
KANGARS
Tā deva tev nāves ābolu,
Es tevi no nāves izglābu:
Es uzsitu tev uz kamiesi,
Tu indeves kumosu izspļāvi.
Lai liegtu tevim Laimdotu,
Tā nomāca tevi ar burvību.
Tev sapnis acis tik mānījis:
Tu mērķi biji jau sasniedzis:
Tepat guļ tava līgava,
No burves par akmeni pārvērsta.
Tāds pats tev liktens bij nodomāts,
Bet tevi glāba mans drauga prāts.
LĀČPLĒSIS
Ā, ā!
Ko saki, Spīdola?
SPĪDOLA
(Cieš klusu.)
KANGARS
Ko viņa lai saka, tā taisnība, -
Cērt akā, tad burvība salauzta.
LĀČPLĒSIS
Teic, Spīdola, teic!
KANGARS
Vai viņa tevi vēl tagad veic?
LĀČPLĒSIS
(Ceļos nometies, bet zobenu draudot pacēlis.)
Teic, teic, teic, teic!
Tu mani jau reizi mānīji -
Vai Laimdotu akmenī pārvērti?
SPĪDOLA
(Cieš klusu.)
LĀČPLĒSIS
(Uzlec.)
Teic!
(Cērt ar zobenu avotā; no avota izšaujas asinis.)
BALSS IZ AVOTA
Ai, ai, ai, ai!
KANGARS
Tu raganas māti nokāvi,
No Spīdolas brīvību panāci,
Cērt ābeli, nokausi viņu arī,
Tā visus mošķus nobeigt vari.
LĀČPLĒSIS
Spīdola!
SPĪDOLAS BALSS
Vai, vai, vai!
Tu aizcirti ceļu mūžībai!
Tev gaisa drosme kā gaiss.
Tu neesi stiprākais!
KANGARS
Ko pel nu varoni, Spīdola!
Kad tava viltība salauzta!
SPĪDOLAS BALSS
Cērt, Lāčplēsi!
Mēs nesniegsim še vairs aizsauli.
Man zuda virs zemes mūžības valsts:
Tu lūzi man, skaistuma stiprākais balsts.
Man vienai jāsniedz mūžība,
Jāslīkst iekš visuma skaistuma,
Nau spēka man līdzīga.
Spīdola spīd,
Aiz zemes, aiz saules viena slīd,
Spīd, spīd!
LĀČPLĒSIS
Tu esi daile mūžīga,
Ej atpakaļ debesīs, Spīdola:
Es zemes spēks, man paliek še.
Šai zemē man visa pasaule,
Še esmu visu stiprākais,
Aiz zemes gaist mans spēks kā gaiss.
KANGARS
Cērt, ātrāk cērt!
Neļauj sevi vārdos tvert.
SPĪDOLAS BALSS
Ak, Lāčplēsi,
Bez manis tu zemē izsīksi,
Tu aprimsi savā pilnībā,
Tev beigsies gaita bezgalīgā!
Tu tiksi veikts, un tev būs grimt,
Tev līdzi visai dzīvei rimt! -
Es neklausu, - mūs liktens grib šķirt,
Es zemes veidos gribu mirt
Un tevi sargāt, un līdz tev iet,
Lai mana aizsaules valstība riet!
KANGARS
(Izsmejot.)
Kā kalponei kalpot Lāčplēsim,
Mest sapņus par brīvi un debesīm -
Ha, ha, ha!
Tu, citkārt lepnā Spīdola!
SPĪDOLA
Es tomēr gribu, es palikšu,
Tevi viņa varā nedošu.
KANGARS
Ne manā varā, bet Laimdotas;
Cērt, Lāčplēs, un nobeidz tās burvības,
Cērt galotni!
SPĪDOLAS BALSS
Man ir viens vārds no mūžības;
Teic: gaisma tiks tomēr pie uzvaras!
Es visu tev atdodu, Lāčplēsi,
Sevi pašu un savu debesi -
LĀČPLĒSIS
Paliec, Spīdola, debešos,
Es tevis cienīgs nejūtos.
SPĪDOLAS BALSS
Bez manis nezels
Tev ne Latvija.
LĀČPLĒSIS
Teic, ko man darīt, Spīdola?
SPĪDOLAS BALSS
Cērt vienu zaru:
Es nolieku debesuvaru,
Lauzts čūskas dzelonis,
Mans kungs tu būsi, Lāčplēsis.
KANGARS
Necērt zaru,
Tad viņa vēl paturēs zemesvaru;
Cērt pašu galotni,
Aizraidi viņu uz aizsauli.
(Lāčplēsis cērt ābeles zaru: Spīdola parādās; dziļas sēras vaibstos valdnieces lepnums, bet uzupurējošs maigums atspīd iz viņas acīm.)
LĀČPLĒSIS
Cik dīvaini skaista!
Kāds maigums pie tevis saista!
SPĪDOLA
Es tavu Laimdotu
Tev tagad atdošu; -
Spīdola spīd,
Nāve lai krīt.
Akmens, šķelies,
Celies, Laimdota celies! -
LAIMDOTA
Lāčplēsi, Lāčplēsi!
Tu mani glābi, mans varoni!
Nu visas briesmas būs izbeigtas,
Miers, laime valdīs iekš Latvijas!
(Apskauj Lāčplēsi.)
SPĪDOLA
Akmens, šķelies,
Celies, mana apburtā tauta, celies!
Pēc simtsgadu miega uz jaunu dzīvi,
Pēc vergu sloga uz gaismas brīvi!
Akmens, šķelies,
Tautas dziesminieks Pumpurs, celies!
Dzied', latvju varoni Lāčplēsi,
Teic pagātni, cel uz nākotni!
UZMODINĀTIE
(Akmens tēli sāk kustēties un celties; putni un visa daba atdzīvojas.)
Ā, ā, ā!
Smagais sapnis gaist,
Apkārt saule kaist,
Putniņi dziedāt sāk,
Jauna dzīvība nāk!
Lāčplēsi, Lāčplēsi!
Tu mūs brīnišķi uzcēli!
Ar stipru roku kāvi
Visu stindzinātāju nāvi.
Lāčplēsi, Lāčplēsi!
LĀČPLĒSIS
Še jūsu glābēja,
Varenā Spīdola!
Priekš jums viņa ziedojās,
No aizsaules valstības atteicās.
SPĪDOLA
(Noiedama nomalis.)
Akmens, šķelies,
Celies, Koknesi, celies!
KOKNESIS
Es Romas greznumu
Tev, Spīdola, atnesu:
Tu būsi valdniece,
Tev valsts visa pasaule!
SPĪDOLA
Mans Koknesi,
Es atdevu visu pasauli, -
Es gribēju jums vēl vairāk dot,
Jums nebij spēka saņemot.
KOKNESIS
Es nesaprotu to, Spīdola; -
Tev visa mana būtne padota!
SPĪDOLA
Es gribu mācīties robežas,
Šaurumā tikt pie pilnības.
Pēc mērķa sniegties vistuvākā:
Ļauns ienaidnieks nācis Latvijā:
Nāc, iesim, ved mūs, vadoni;
Ej, uzveic naidniekus, Lāčplēsi!
(Priekškars.)