RAINIS

UGUNS UN NAKTS

SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS

Ej, uzveic naidniekus, Lāčplēsi!

PIEKTAIS CĒLIENS

Lielvārdes pils uz paša Daugavas krasta.
Pils goda istaba, celta vēl senlatviešu garšā, bet izpuškota eiropiešu greznuma lietām; uzstādītas visapkārt uzvaras zīmes, dažādām tautām noņemtie kara laupījumi; ieroči, audumi, kalumi utt.
Skatuves labajā pusē divi troņa krēsli, apkārt gar sienu zemāki krēsli priekš virsaišiem; kreisajā pusē troņa krēsls priekš Spīdolas un apkārt arī zemāki krēsli priekš virsaišiem.
Skatuves dibens viss aizklāts ar lielu priekškaru; kad šo priekškaru atsedz, tad redz lieveni, kas uzcelts uz paša stāvā Daugavas krasta; aiz lieveņa redz izplešamies Daugavu ar Kurzemes krastu.
Skatuves galā labajā pusē atzveltnes gulta ar krāšņu pārsegu; līdzās zems krēsls un galds ar vīna kausu un augļiem.

*

(L ā č p l ē s i s   -   krāšņās, vieglās drēbēs guļ uz atzveltnes; uz krēsliņa viņam līdzās sēd   L a i m d o t a,    tāpat ģērbusies greznā māju uzvalkā.)

LAIMDOTA

Mans mīļais, dārgais zelta spožumiņš,
Mans acu dzirnīts, mans sirds siltumiņš,
Nu mans, nu man vienai piederi!
Es tevi nedošu vairs briesmu varā,
Ne pūķiem, zvēriem, igauņiem un vāciem!
Šis karš lai pēdējais, kur Spīdola
Ar Kangaru tev palīdzēja uzveikt;
Nu klusi laimes klēpī nogulsim;
Tu izstaipīsi gurdos locekļus,
Es tevim galvu gludi noglaudīšu, -
No ilgām bailēm es reiz atgūšos,
No bailēm -

(Viņa notrīs.)

LĀČPLĒSIS

Kas tev, mana dūjiņa?

LAIMDOTA

Nekas, nekas, tu mīļais, labais, cēlais,
Mans neatdodamais, mans mūžu lemtais!
Tik baiga nojauta vien pārskrēja;
Sirds nemierīga, nezinu par ko?
Man riebj šis nebeidzamais karš; man sirds
Ne mirkli nenorimst; dēļ tevis dreb.

(Ar jaunu apņēmumu, pieceldamās.)

Bet dēkas nu galā un naidnieki veikti,
Ļauj viņiem aizbēgt, lai kari ir beigti!
Slēdz mieru ar vāciem, Lāčplēsi,
Uz Spīdolas niknumu neklausi.
Tik kara dēļ tā karu grib,
Ļauns, bezgalīgs uguns tai acīs žib.
Man bail no viņas, kurp tā tevi sauc?
Uz kādām mūžības neziņām trauc?

LĀČPLĒSIS

Nebaidies, manu dūjiņu,
Es gribu pie tevis atdusu.
Es izgājis visas pasaules.
Nau labāk nekur kā iekš dzimtenes,
Spēks uzzied laimē, briest pilnībā
Tik savas būtnes robežā.
Lai miers tik un laime ir Latvijai,
Ko sniegt man līdz svešai mūžībai.
Es Latvijā mošķus izskaudu, -
Viss panākts; priekš sevis nu dzīvošu. -
Viss panākts? Nuja, kā citādi?
Ko vēl gan?

LAIMDOTA

Mans mīļais, mans karali!
Priekš manis nu dzīvo, - tu karalis būsi,
No tautām bagātus meslus gūsi,
Ikviens tev nesīs vislabāko,
Ko viņa zeme saražo.
Gan medu, gan kviešus, gan dārgas ādas,
Mums netrūks ne mantas, ne rotas nekādas,
Visskaistākās lietas no vāciem nāk,
Lai tie tās kuģiem uz Rīgu vāk,
Kas tiem par audumiem, vizuļiem,
Ne acis nevar atraut no tiem.
Es biju tur gūstā: tie vareni,
Ar vāciem mums jādzīvo draudzīgi,
Kļūs tēvija mierā laimīga,
No tevis uz turību vadīta -
Tu mīļais, tu mans, mans varonis,
Viss liekas kā sapnis brīnišķis -

LĀČPLĒSIS

(Zem sevis, sapņaini.)

Tavs nomods skaists kā sapnis būs,
Tavs skaistākais sapnis patiess kļūs -

LAIMDOTA

Jā, mīļais, jā, tu visu vari -

LĀČPLĒSIS

Ak, nē -

LAIMDOTA

Tu burvīgi laimīgu dari,
Kā brīnums šis brīdis visaugstākais -

LĀČPLĒSIS

- Un mūžīgs būs -

LAIMDOTA

Bail, ka viss nezūd kā gaiss!

(Ienāk sulainis.)

SULAINIS

Kungs, viesi!

LAIMDOTA

Ak dievs, apžēlojies!
Būs briesmas, ak, nelaid tos, pasargies!

LĀČPLĒSIS

Ko trīsi, zīlīt!

(Uz sulaini.)

No kurienes?

SULAINIS

No visām malām, no tālienes,
Ir lībieši, vāci ar kukuļiem,
Melns bruņinieks viens no tatāriem.

LAIMDOTA

Ak, mīļais, neej!

LĀČPLĒSIS

Ko sabijies?
Tie mieru nāk lūgt, kā dzināmies,
Nu viss ir sasniegts laimīgi.

(Uz sulaini.)

Šurp viesus un virsaišus aicini! -
Teic, vai tu nebiji kareivis?

SULAINIS

Jā, agrāk.

LĀČPLĒSIS

Laiks visus pārvērtis;
Bij agrāk labāk. -

(Sulainis aiziet.)

LAIMDOTA

Nāc, tērpsimies,
Lai varam kā valdnieki rādīties.

(Abi aiziet.)

*

(Ienāk   S p ī d o l a   un   K a n g a r s.)

KANGARS

(Atpakaļ uz sulaini.)

Ā, ā, tie tērpsies kā valdnieki!

SPĪDOLA

Ko mani sauci, ko gribēji?

KANGARS

Drīz atnāks galms, šurp lūdzu tevi,
Tev jautāt, kā tagad jūti sevi
Pēc uzvaras - Laimdotas pilsgalmā?

SPĪDOLA

Tev nau nekas man jājautā.

KANGARS

Ā, neērti jūties, tā domāju:
Nau viegli nest otra lepnumu, -
Man arī, -

SPĪDOLA

Ko tas lai nozīmē?

KANGARS

Mēs visi še Laimdotas pavēlē, -

SPĪDOLA

Es nē!

KANGARS

Visgrūtāks tavs stāvoklis:
Kas būsi? kurp iesi?

SPĪDOLA

Kurp Lāčplēsis:
No mūžiem līdz mūžiem, kur viņš, tur es,
Viens ceļš, viens liktens mūs abus nes.

KANGARS

Viens ceļš tam, man šķiet, ar Laimdotu,
Tu paliec tikai nomaļu.

SPĪDOLA

Ej!

KANGARS

Spīdola, ja es aizeju,
Kam tad tu vairs pavēlēt iespētu?
Es viens tik tev uzticīgs palicis -
- Ja skaiti - vēl nabaga Koknesis -
Nu paklausība būs tava daļa,
No Laimdotas druskām tu barosies,
Tā viņa sieva, kas tu? Tevi smies -
Vai tā tava plašā vaļa?
Kur Spīdola lepnā, spīdošā,
Kas bija starp pirmajiem pirmākā?
Tavs krēslis bij kalnu virsgalā,
Kam nolaidies dzīves zemumā?
Tu visuvarenā, brīnišķā,
Par zvaigznēm spožākā,
Virs zemes, zem zemes skaistākā -
Spīdola, Spīdola,
Man, zemam, vai man tev tas jāsaka?
Tu pati sev saki to, attopies,
Tu nespēj tik zemu locīties -

SPĪDOLA

(Lēni un drūmi.)

Es gribu atpakaļ griezties -

KANGARS

Tev nau vairs valsts, kur patverties.

SPĪDOLA

Tev taisnība!
Es neesmu vairs Spīdola!
Mani vēji staigā patvaļā,
Manas aukas kauc dusmās un žēlumā;
Tie manis vairs neklausa.

KANGARS

Vēl viens tavā varā palika:
Tu mani mīlā kā dzelžos turi,
Pie sevis ar niknu skaistumu buri,
Kaut dvēsli man gabalos rāvi,
Ar kvēlošu kaunu kāvi,
Uz mani spļāvi: -
Tevi tomēr un tomēr jo vairāk mīlu,
Savas rokas un galvu tev dodu par ķīlu:
Tu dārgāka man par pasauli,
Es pacelšu tevi visaugstāki,
Tik manim, Spīdola, piederi!

SPĪDOLA

Ak, Kangar, tu pats sev visdārgākais,
No tavas mīlas man top tik baiss.

KANGARS

Nē, tu, tu man esi visdārgākā!
Un nebaidies, nabaga Spīdola;
Kaut gan tu tik dziļi grimusi,
Kopš pabalstīji to Lāčplēsi,
Kaut cienā pie ļaudīm un raganām kriti,
Es tevi neatstāšu kā citi:
Man blakus, kad būšu par karali,
Kā karaliene tu sēdēsi!

SPĪDOLA

Vēl Lāčplēsis karals.

KANGARS

Ļauj Lāčplēsim krist.
Caur tavu spēku viņš pacēlies,
Kāp pati, no viņa novērsies.

SPĪDOLA

Ko tas vairs līdz, es tam atdevu
Savu spēku, visu savu skaistumu.
Savu kvēlošo dzīvību
Kā ogli tam kureklī iemetu:
Viņš liesmu un garu nu sasūcies,
Spēks viņā sastrēdzies,
Žuburu žuburiem izplēties,
Viņš stiprāko stiprākais,
Lielāko lielākais.
Viņš pilnīgs, viņš viena gabala,
Es nabaga saplēstā Spīdola -
Ko viņam vairs kaitēt, ko līdzēt spēju?
Es līdzi ar pavasarvēju
Nāku un aizeju.
Ak, mirt,
Iznīkt un mirt!
Bez samaņas, bez sapņiem nebūtnē nirt!

KANGARS

Kad Lāčplēsim vairs nevajga,
Tad klusi aiziet Spīdola!
Vai baidies? vai šķiet tev: viņš nevar krist?
Es, Kangars, zinu, kā var to sist,
Mans naids tam mūžam sekoja,
Tā noslēpumu tam izrāva.
Nāc līdz, tad tevi pacelšu,
Kad Lāčplēša ausis satriekšu:

(Izstiepj rokas, nometas ceļos, gaida, tad lēni.)

Zelts aklā rokās tā varu trauc,
Tik melno bruninieku sauc!

SPĪDOLA

(Iekliedzas.)

Melnais bruņinieks!

KANGARS

Hahaha!
Tu viņu nu pati atsauci,
Caur tevi mēs uzveiksim Lāčplēsi!

SPĪDOLA

Es nesaucu viņu, ne domās nē!

KANGARS

Tu sauci, kas Lāčplēsi uzvarē!
Uz mirkli bij domas - es uzveicu tevi,
Tu pati man ieroci rokās devi.
Ka tevi mīlu, tu ticēji,
Savu lielāko naidnieku aizmirsi!

(Smejas.)

SPĪDOLA

Jā, tu mani mīli, bet mīlējot
Tu arī spēj tik vien riebumu dot.
Tas augstais i nīstot ir mīlējams,
Ne tev, ne melnajam uzvarams.

KANGARS

Haha, to liktens sniegs drīz,
Vēl šodien viņš dziļumos nokritīs!

SPĪDOLA

Tik viņš viens pats spēj sevi veikt,
Kad gribēs savu gaitu beigt,
Kad nemeklēs darba, bet atdusas -

KANGARS

Viņš atdusu radīs pie Laimdotas -

SPĪDOLA

Viņš negrib dusas, nau taisnība:
Tā nāve, - vēl esmu es, Spīdola.

KANGARS

No Laimdotas, domā, to atrausi?
Haha, tik paklaus' to sulaini,
Nupat tas man teica -

SPIDOLA

Fui!

KANGARS

Lai nu lai!
Pēc stundas būs Lāčplēsis tumsībai!

SPĪDOLA.

Tu agrāk vēl - liktens vai tumsība, -
Tos pārspēs Spīdola!
Ko viņi vairāk kā mēs?
Mēs iesim gavilēs.

KANGARS

(Smiedamies.)

Nāvē grimt!

SPĪDOLA

Nē, - dzimt!
Es miru jau reiz daudz briesmīgāk,
Viņš dzīvos, man lai nāve nāk.

(Ienāk   k a r e i v j i   ar uzvaras zīmēm un   v i r s a i š i,   viņu starpā   K o k n e s i s   ar saviem ļaudīm, un   K a n g a r a   un   S p ī d o l a s    l a u d i s.   Pirmie nostājas labajā, otri kreisajā pusē ap Spīdolas troņa krēslu; līdzās tiem Koknesis ar saviem ļaudīm.)

KAREIVJI

Lāčplēsi, Lāčplēsi,
Dzied tavi kareivji:

Vācieši sakauti,
Gubām guļ samesti,
Kā dadži gar sētmali,
Sveiki un priecīgi
Dzied tavi kareivji.

(Ienāk iz savām istabām pa labi:   L ā č p l ē s i s   un    L a i m d o t a,   abi grezni ģērbušies, zelta šūtos svārkos, un apsēstas uz saviem troņa krēsliem.)

VISI

Lāčplēsis lai augsti teikts,
Darbs, cik liels, tas viņa veikts:
Sakauti vācieši,
Nu būsim priecīgi,
Mūsu sargs un varonis
Mieru mums atnesis.

LĀČPLĒSIS

Cīņa šoreiz bij neganta,
Ka tomēr mums smaidīja uzvara,
Par to jums visiem pateicos;
Bet galvenais nopelns cīniņos
Ir Spīdolai, Koknesim, Kangaram,
Kā varoņus viņus lai apsveicam!

VISI

Esat, varoņi, sveikti,
Caur jums ir naidnieki veikti!

LĀČPLĒSIS

(Pret Spīdolu pagriezies.)

Kā negaisa mākoni
Savus melnos matus tu izplēti,
Tu naidniekam pretī
Iz acīm zibeņus meti,
Kā negaisa viņi izbijās
Spīdolas varenās, spīdošās -

SPĪDOLA

Man mana vara
Vēl tikdaudz no svara,
Cik laba tev dara.

LĀČPLĒSIS

Kā svieda mans Koknesis,
Kokus ar saknēm izrāvis,
Tur vāciem vairs padoma nebija,
Projām tik mesties atlika.

KOKNESIS

Tik Spīdolas dimantu glabāju,
Tas valdību nes un uzvaru.

LĀČPLĒSIS

Ar viltu Kangars izgāja,
To vāci par draugu turēja -

KANGARS

Es veicu vācus, lai greznāki
Puškotu Laimdotu, valdnieci.

(Paņem no saviem ļaudīm un pasniedz Laimdotai kakla rotu.)

LAIMDOTA

Par visiem tu esi mums uzticams,
Tu būsi mums augsti paceļams.

VECS VIRSAITIS

Uzklausi veci, Lāčplēsi,
Tu dzirdēsi tautas atbalsi:
Nu niknākā cīņa ir nobeigta,
Grib mierā nu dzīvot Latvija,
Visapkārt naidnieki noveikti,
Ļauj atpūsties tautai, plaukt priecīgi,
Mēs klausīsim tevi kā karali.
Tur vāci pēc miera lūgt atnāca,
Dod viņiem pēc viņu lūguma,
Tie bagāti un devīgi -

SPĪDOLA

To pierāda tavi vizuļi.

KANGARS

Nu, tad jau visiem tādi būs.

SPĪDOLA

Par līdējiem visus lai padara mūs?

LAIMDOTA

Liec, Lāčplēs, reiz kariem nobeigties,
Ļauj ļaudīm mierā atpūsties,
Pats solījies.

KANGARS

Lai miers ir, kad grib Laimdota,
Tā pati ir miers un brīvība.
Mēs brīvību paši sev panācām,
Ļausim to citiem iekš mūsu robežām.

LĀČPLĒSIS

I man riebj karu mūžam vest,
Es gāju Latvijai mieru nest.

VIRSAIŠI

Mūsu sargs un varonis
Mieru mums ir atnesis!

LĀČPLĒSIS

Es gribu, lai tauta var mierā plaukt
Un pieņemties varā, un garā augt.

SPĪDOLA

Miers mūsu mērķis, bet vēl nau laiks,
Vēl miera saulei apkārt tvaiks:
Mums naidnieki - vāci jākliedē,
Lai tie mūsu mieru netraucē.
Un tādēļ, kur ienaidnieks vājš, to būs veikt,
Kad viņš ir padzīts, tad karu var beigt;
Vēl viņš mūsu zemē!

KANGARS

Bet uzvarēts,
Kā lūdzējs, kā viesis, un viesis ir svēts!

SPĪDOLA

Kas svēts tev?

LĀČPLĒSIS

Laid viņu, Spīdola,
Bet manim labs tikums ir jāciena.

SPĪDOLA

Tas viltus; tie mūžam mūs apdraudēs -

KANGARS

Lai draud, gan tos Lāčplēsis uzveikt spēs,
Viņš taču ir tas stiprākais,
Pret viņu tie izgaisīs visi kā gaiss.

SPĪDOLA

Uz glaimiem, Lāčplēsi, neklausi,
Mēs neesam vēl tik spēcīgi.

KANGARS

(Uz Lāčplēsi, glaimodams.)

Kas spēj tev nākt pretī?

(Uz Spīdolu.)

Tu apskaudi?

LĀČPLĒSIS

Mans stiprākais pretnieks tagad ir veikts,
Lūdz mieru, kā draugs lai man ir sveikts:
Veikt viegli, bet veikto par draugu gūt,
Tas grūtāk, tam   m a n a m   darbam būs būt.
Kad būsim ar naidniekiem biedroti,
Tad spēsim pret katru likteni.

SPĪDOLA

Kā jēri ar vilkiem var biedroties?
Mums cīnīties! spēkos vēl pieņemties!
Ne dusēt, jo atslēga necelta rūst -

LAIMDOTA

Bet pārpilns vadzis ātri lūst -

LĀČPLĒSIS

Es, Spīdola, mošķus izskaudu,
Viss panākts, ko vēl tu gribētu?
Šo mieru slēgt pēdējs mans uzdevums,
Viss piepildīts, dusa, - kas atliek mums?

SPĪDOLA

(Iekliedzas.)

Ā, ai! Kā nāvi tev dusu būs bēgt!
Ne dusēt tev nebūs, ne mieru slēgt!
Vēl esmu es, Spīdola, Lāčplēsi,
Kas novērst spēj tavu likteni!

LĀČPLĒSIS

Ne sev savu likteni dzīvoju,
Bet tautai, lai tā dod spriedumu.

ĻAUDIS UN KAREIVJI

(Kliedz viens caur otru, bet miera balsis pārsver.)

Miers, miers! Nē! karš! miers! Karš!
Miers! miers!

LĀČPLĒSIS

Jūs gribat mieru, lai miers jums tiek!
Lai viesiem šurpu ienākt liek.

*

(Ienāk dažādu tautu   s ū t ņ i,   t i r g o t ā j i    un   v i r s a i š i,   l ī b i e š i,   i g a u ņ i,   k r i e v u   t i r g o t ā j i   un    b r u ņ i n i e k i:   garā gājienā iet garām Lāčplēsim, noliek pie troņa savas dāvanas un nostājas zālē; no viņiem atdalās pulciņš    s ū t ņ u,   kuri panāk uz priekšu un uzrunā Lāčplēsi.)

SŪTŅI

Mēs sveicam tevi zemīgi,
Lāčplēsi, lielo varoni!
Tavs spēks vislielākais pasaulē,
Mēs nākam tavā paspārnē.
Tu sit ar dūri, un lācis krīt,
Tavs pirkstiņš spēj zirgu savaldīt.
Par kungu mēs tevi atzīstam,
Tavu žēlastību izlūdzam:
Ļauj mums uz dzīvi še apmesties,
Pa tavām zemēm tirgoties.
Še nesam tev dārgas mantības:
Zobenus, traukus un rotaļas.

VĀCIETIS

Mums nebij kam dot šo greznumu,
Lai puško visskaistāko Laimdotu:
Tu vārdu par mums aizliksi,
Uz mieru vērsīsi Lāčplēsi.

LĀČPLĒSIS

Jā, esat sveiki, kaimiņi,
Dzīvojiet vien še laimīgi!
Mans prāts grib mieru, ne karu dot,
Grib visas zemes aplaimot.

VĀCIETIS

Mēs pateicamies tev, karalim,
Mēs dzirdējām jau iztālim,
Ka mieru tu mīli. Dod vietu mums,
Kur nedraudētu mums uzbrukums:
Pie jūras Rīgu mēs uzcēlām,
Daudz bagātības jums atvedām,
Ļauj mums to Daugavas smiltaini
Par glābiņu vētrās un patversmi.

LĀČPLĒSIS

Mēs glābjam katru nelaimīgu;
Jūs uzcēlāt viņu, tad paturat Rīgu.

SPĪDOLA

Nevienam es Rīgas nedodu,
Tik tiem, kas cēla tās stiprumu,
Kas viņu lielu un staltu dara:
Tā darba ļaužu sūrsūra vara,
Kas cirta, raka, sita un kala,
Kas sviedrus lēja un lies vēl bez gala. -
Tie ļaudis, tiem Rīgai būs piederēt,
Priekš strādniekiem es gribu to paturēt.

VĀCIETIS

Mēs cēlām, tie tikai kalpoja, -
Tā ir tikai Spīdolas izruna.

(Uz Spīdolu.)

Tu pati mums ļāvi tur apmesties -

SPĪDOLA

Bet ne par kungiem uzmesties.

KANGARS

Mans kungs un karalis Lāčplēsis,
Tas atļaut var, tam pieder viss.
Ņem, Lāčplēs, Rīgu sev par dzimtu,
Tur sēdi un valdi, lai ķildas rimtu.

LAIMDOTA

Jā, Kangars gudri sacīja,
Par Lielvārdi Rīga daudz jaukāka,
Turp iesim, Lāčplēs.

SPĪDOLA

Mēs nedosim,
Ne viss vēl pieder karalim.
Mēs esam vēl brīvi, mums tiesības.

LAIMDOTA

Vai dzirdi tās negantās pretības!

KANGARS

Kungs, ļauj mums, lai mēs to satriektu
Un cietumā liktu kā gūstītu.

KOKNESIS

Hei! hei! Spīdola, liec,
Mans zobens tos visus kā spaļus triec.

(Izceļas troksnis, Spīdola un Koknesis ar saviem ļaudīm nāk draudoši uz priekšu; kareivji izsaka rūgtumu, virsaiši un viņu kalpi grib sekot Kangaram, lielākā daļa uztraukta un baidās no sadursmes.)

ĻAUDIS

Ak dievs, jel klusi! -
Mēs turam šo pusi! -
Mēs esam vēl brīvi! -
Pret kungu tik spīvi? --
Mēs neesam vergi, mums tiesības! -
Uz kungiem vispirmāk ir jāklausās! -

BALSIS NO TĀLIENES

Rīga ir mūsu, mēs to cēlām,
Mēs rakām, kalām un akmeņus vēlām. -

VIDUS ĻAUDIS

Ak dievs, ak dievs, kas būs? kas būs? -
Vēl visus nelaimē ieraus mūs! -

LĀČPLĒSIS

(Sēd pa visu laiku drūmi, no sākuma kā izbrīnījies, tad aizvien vairāk domās nogrimdams, it kā gribētu ko atcerēties vai saprast.)

Spīdola, kā tu teici?
Bez maiņas tu nesniegsi ne sava mērķa?
Mainies - mainies -?

SPĪDOLA

(Piepeši norimdama, lēni, kā atmiņās.)

Mainies ir tu uz augšu -

LĀČPLĒSIS

(Priecīgi.)

Mainies ir tu uz augšu -: pils uzcelta augšā!
Bet kādēļ vēl nespīd brīvības saule, kā solīts?

Zied laime, laime, -
Kā viena saime
Cilvēce līgo?

SPĪDOLA

(Sāpīgi.)

Maini un mainies pats uz augšu.

LĀČPLĒSIS

(Dusmās iekarsis, nāk uz priekšu.)

Es nesaprotu, vēl tagad to nespēju tvert:
Viss panākts? Viss beigts? Ir miers! Ko vēl ķert?
Vai to es gribēju,
Ko sasniedzu?

SPĪDOLA

(Gluži klusi, sapņaini.)

Tam, kas mani dzer,
Velgums acis ver,
Sapnī visu tas redz,
Ko tava nakts tev sedz.

LĀČPLĒSIS

(Nebēdīgi, naivi.)

Aizmirst visu, kas ir,
Visu, kas mūs vēl šķir,
Sāpes un ilgas beigt,
Mūžīgā vienībā steigt, -
Nāc, Spīdola!

(Piesteidzas pie viņas, skūpsta viņas rokas, gaida viņas apskāvienus.)

SPĪDOLA

(Sērīgi.)

Lāčplēsi,
Tu manis vēl nedzirdi:
Vēl tavai gaitai nau gals,
Vēl tevi tālāk sauc mana balss:
Vēl tu tik ārveidu skāri,
Pār sevi tev būs pāraugt pāri!

LĀČPLĒSIS

(Uzlēkdams, jautri.)

Hoho! Es tālāk neklausos,
Būs ceļš, es iešu cīniņos!
Visām šaubām gaist,
Dzīve man dzīslās kaist!
Nāc, Laimdota, nesēdi dusmīga,
Še mūsu Spīdola!

(Paņem Laimdotu aiz rokas un pieved to Spīdolai; abas lepni atturas.)

Ho! Lai nu miera svētkus svinam!
Visus līdz mēs priecīgus zinām.
Šurp kausus, kausus!
Lejat tos pilnus un dzerat sausus!
Visi par viesiem man ielūgti,
Draugi un bijušie naidnieki!

VĀCIETIS

Kā būs ar Rīgu?

LĀČPLĒSIS

Lūdz Spīdolu.

SPĪDOLA

Es apmesties jums atļauju.

*

(Ienāk   s u l a i ņ i   ar galdiem un dzeramiem traukiem un nes dzērienus apkārt visiem sapulcētiem:   h e r o l d i   ieved iekšā vēl citus viesus; ienāk arī   s i e v i e t e s.   Aiz pievērtā priekškara redzams liels pulks ļaužu, kuri arī tiek pacienāti.)

DZĪRU DZIESMA

Vīns lai puto, pāri līst,
Dzīve kūso, bēdas šķīst -
Heij, heija, heij!
Dzer un atkal lej!
Aizvilkās auka
Gar debess malu,
Saulziedi plauka
Pa kalna galu -

Heij, gaviles, gavilējat!
Izdzerat kausus un atkal lejat!

Mēs ilgas sniedzam,
Lai saucam, kliedzam:
Heij, heija, heij!
Heij, heija, heij!
Misrs, laime, laime,
Kā viena saime
Dzimtene līgo!
Lai kokles stīgo,
Lai griežas dejas,
Lai dzied, lai smejas:
Heij, heija, heij!

JAUNIE ĻAUDIS

(Sāk rotaļas, cīņas ar spēkošanos.)

DZĪRU DZIESMA

Lai šķēpi dārd,
Nu vadzī tos kārt,
Ar vairogiem ripas kaut,
Ar zobeniem rudzus pļaut,
Uz mēteļiem bērniem gult,
Uz bungām pupas kult!
Heij, heija, heij!

Vīns lai puto, pāri līst,
Dzīve kūso, bēdas šķīst,

Dzer nu atkal lej,
Heija, heija, heij!

AIZ PRIEKŠKARA

(Klusi noskan, visi uzklausās.)

Vai, vai, mani mīļie!

LĀČPLĒSIS

Kas tur vēl vaida?
Saukt visus dzīrēs, ja vēl kāds gaida!

(Liek atraut priekškaru vaļā; Daugava atspīd saulē, bet viņpusē melni debeši.)

TĀLĀS BALSIS

Par zemu esam,
Nespējam kāpt,
Zemes smagumu nesam,
Nāc mūs glābt!
Iz dziļumiem tevi saucam,
Sen mūžus uz augšu traucam -
Vai, vai, mani mīļie!

LĀČPLĒSIS

(Iziet uz lieveni ārā.)

Kas tur sauc? Kas tie ir?
Laist šurp! Kas tautu no manis šķir?

VIRSAIŠI

- Tur Daugava vaid!
- Tāļš negaiss krāc -
- Priekškaru priekšā laid -
- Istabā tverties nāc.

SPĪDOLA

(Bailīgi, klusi)

Maini un mainies pats uz augšu.

TĀLĀS BALSIS

Mēs asaru Daugavā vaidam,
Tevis sen mūžiem mēs gaidām.

LĀČPLĒSIS

(Atpakaļ nākdams.)

Vai nezin neviens, kas tur vaida?
Saukt visus šurp, kas vēl gaida!

(Ienāk   M e l n a i s   b r u ņ i n i e k s,    akls, ļoti bagāti ģērbiēs, viņš tiek vests no kāda zēna.)

SPĪDOLA

(Iekliedzas.)

Ā!

LAIMDOTA

(Stāv kā sastingusi, kauss viņai izkrīt no rokām.)

LĀČPLĒSIS

(Tu tikai vēl atgriežas un ierauga bruņinieku.)

KANGARS

Te bija vēl viens, kas gaida.

LAIMDOTA

Nelaid, nelaid! Kas to še laida?

LĀČPLĒSIS

Viņš viesis, - šodien ir katrs lūgts.

(Melnajam bruņiniekam tiek pasniegts vīns un ēdiens, tas to neaizskar.)

LAIMDOTA

Vai! Lāčplēs, šis viesis kļūs tev rūgts.

KANGARS

Heij, jautrāk dejā griežaties!
Šurp, jaunie, lai redz, kā jūs laužaties!

VIESI

(Atkal apsēdušies; tiek dejotas dejas, un jaunie kareivji izaicinājas viens otru un spēkojas.)

KANGARS

Vai veciem ar spēkoties neuznāk prieks?
Lai lauzties nāk kāds stiprinieks!

(Iet lauzties kāds liels vācietis stiprinieks un nosviež vairākus latviešus.)

VĀCIETIS

(Sūtnis.)

Ē, ko nu jūs lielāties, latvieši!
Tik spaļi - ja. neskaita Lāčplēsi.

KOKNESIS un VIRSAIŠI

Ho! Ho!

KANGARS

Jā, Lāčplēsis stiprākais pasaulē!

MELNAIS BRUŅINIEKS

Varbūt, ka tik jūsu zemītē?

(Troksnis kareivjos.)

KANGARS

Tam pretnieks nekad vēl nau atradies!

MELNAIS BRUŅINIEKS

He! tad viņš no cīņas gan atteicies?

LĀČPLĒSIS

(Uzsit ar šķēpu uz grīdas.)

Ho! ho!

SPĪDOLA un LAIMDOTA

(Lūko to atturēt.)

KANGARS

Mūžam no cīņas nau Lāčplēsis bēdzis!

MELNAIS BRUŅINIEKS

- Kad pretnieks pa jokam to rokās ir slēdzis,
- Bet nopietnā cīņā -? sirds nesašļuks?
No cīņas aiz dažādām izruņām muks!

(Koknesis un virsaiši, un visi kareivji iesaucas dusmās.)

KANGARS

Tu zaimo!

MELNAIS BRUŅINIEKS

Nu, nāc tad, Lāčplēsi!
No manis vēl visi ir mukuši!

LAČPLĒSIS

(Lēni pieceļas no troņa krēsla, bet uz Spīdolas mājienu atkal atsēstas.)

LAIMDOTA

Tu viesis, ar viesi nau cīniņa.

MELNAIS BRUŅINIEKS

Es neēdu še vēl ne kumosa!
Ko līdz tavas sievas izruņa?

(Troksnis, kareivji nāk uz priekšu.)

LĀČPLĒSIS

(Lūko atkratīt Laimdotu, kas viņu apskāvusi.)

Laid, ilgāk man rokas vairs neciešas!

SPĪDOLA

Tu karalis! lauzties tev neklājas!
Klus', svešniek, izturies cienīgi,
Tu runā še ar karali!

MELNAIS BRUŅINIEKS

Ā, lūk! - Un man teica - ar   v a r o n i!
Tu varonību slēp purpurā,
Par tevi runā sieva un mīļākā!

LĀČPLĒSIS

(Nomet purpura mēteli un noliek pie malas zeltīto šķēpus-scepteri.)

KOKNESIS

Ha! ļauj man viņu gabalos plēst,
Ja netīk tev apsmieklu asinīm dzēst!

(Troksnis aizvien atkārtojas, ļaudis top nemierīgi.)

MELNAIS BRUŅINIEKS

Jā, svešām rokām liec ogles raust!
Es viesis visu tautu šo gribu šaust!

(Troksnis augstākā pakāpē: visi saceļas kājās un kliedz.)

ĻAUDIS

Atrieb! atrieb! nosit to suni! asinis! visu tautu viņš zaimo! atrieb!

LĀČPLĒSIS

(Izraujas no Laimdotas rokām, nostājas istabas vidū un sāk jostu sasprangot. Spīdola viņam stājas ceļā.)

KANGARS

Nost priekškaru! lievenī sataisat vietu!
Jo Lāčplēsis neļaus, ka tautu tā smietu.
Gan ilgi no cīņas viņš vairījās,
Bet dūša nu reiz viņā pamodās.

KOKNESIS

(Uz Kangaru.)

Klus'!

LĀČPLĒSIS

Hoho! Nāc!

SPĪDOLA

Stāv', Lāčplēsi,
Vai pretnieks tevis cienīgs, to nezini.

LĀČPLĒSIS

Kas esi?

MELNAIS BRUŅINIEKS

Es nāku no tatāriem,
Visas zemes tie min zirgu pakaviem,
Tā tevi un latvjus es samīšu
Un gaismas pils gaismu dzēsīšu!

(Izvelk  z e l t a   z o b e n u,   uztraukums ļaudis.)

TĀLĀS BALSIS

Vai, vai, mūsu mīļie!

LĀČPLĒSIS

Nu dzirdi, viņš ļaunuma pēdējais spēks, -
Dod šķēpu, še necīnīties ir grēks! -
Man šķita, viss panākts, mans uzdevums beigts,
Un dusa ir nāve, lai darbs ir sveikts!

SPĪDOLA

Nē, Lāčplēs, še viltus! - ja necīnies,
Tad veiksi, - bet kritīsi cīnoties!
Tavs liktens te: aklais, tam zobens ir zelts,
Pret tevi un tautu ļauns ierocis celts!

TĀLĀS BALSIS

(Tuvāk.)

Vai, vai, mūsu mīļie!

MELNAIS BRUŅINIEKS

Tu velti to glābt gribi, Spīdola,
Jums neizbēgt abiem no likteņa.

SPĪDOLA

Pret mani tu nespēj, un liktens varu
Es laužu, ja pārvēršu Lāčplēša garu.

MELNAIS BRUNINIEKS

Bet tu to nespēj, tas liktens, haha!

SPĪDOLA

Vēl esmu es spīdošā Spīdola!

(Uz Lāčplēsi.)

Lāčplēsi, mainies uz augšu, ne šis tavs darbs!
Tev lielāks darbs: priekš tautas dzīvot, ne mirt!
Tauta tik pārvarama, kad kriti tu!
Ar viltu tie kaitina tevi uz cīniņu!
Sargies, un tauta dzīvos, vadi to tu,
Topi stiprākais arī garā,
Spēks nau vien tikai viesuļa sparā.
Še katris vājākais pastāvēs,
Tevi, stiprāko, liktens nonāvēs.

KANGARS

Jā, taupies, varon, sūti tik mani,
Pats mierīgi savas avis gani
Ar savu mīļāko. - Latvieši,
Mēs vēlēsim citu sev vadoni!

(Troksnis, piekrišana.)

SPĪDOLA

Spiegs! noslēpumu tu nodevi,
Nu kaitinot nāvē dzen Lāčplēsi!
Tad mirsti!

KOKNESIS

Tev netīrs taps šķēps un rokas,
No nūjas lai čūska zemē lokās.

(Nosit Kangaru un noslauka nūju.)

KANGARS

(Mirdams.)

Es arī mūžīgs! Še burvība,
To ņemat! - Vēl neveici, Spīdola!

(Spļauj uz grīdu.)

KĀDS VIRSAITIS

(Spļāvienu nolaiza, tā Kangara burvību paņemdams.)

VIRSAIŠI

Vai! briesmas! To nosit, bet pretnieku ne!

LĀČPLĒSIS

Daudz goda tam sunim tu novēlē.

SPĪDOLA

Viņš tevi nodevis, viņš kaitinājis -

LĀČPLĒSIS

Es, Spīdola, pats būtu cīņā gājis,
Nu tiem tu ļauj mani spiest. -
Tu saki, šai cīņā man nāvi būs ciest -
Es reiz jau miru, kad domājos mērķi nesniedzis,
Nau grūti mirt!
Bet grūti ir sevi nepiepildīt.
Es redzu, še liktens mani gaida -
Es tomēr eju!

SPĪDOLA

Mainoties uz augšu, tu likteni pārspēsi!

LĀČPLĒSIS

Es lūstu, kad mainos; es gatavs no sākta gala,
Tu gribēji mani mūžībā pacelt, bet lauzi,
Kodolam augot, pārsprāga čaula;
Manā bruņā nu plaisa.
Man svešas šaubas cēlās, es neticu sev,
Es gribu šo cīņu uzņemt, lai ticētu atkal
Un tiktu pilnīgs.
Tu liki cīņu ar vāciem līdz galam vest,
Ko tagad šo liedz?

SPĪDOLA

Tur cīņa bij gudra, tur varēja tikai veikt,
Še tikai krist.

LĀČPLĒSIS

Tik likteni izpildīt mana gudrība,
Man taisni uz priekšu iet vajaga,
Tur daudziem bij krist, daudz asinīm līt,
Še būšu es tikai viens, kas krīt.

SPĪDOLA

Tu daudzu, tu visu vērts.

LĀČPLĒSIS

Tu daudzu vērts, tā katris var teikties,
Es stiprāks gan, bet visi kopā to atsver -

SPĪDOLA

Nekad, nekad!

LĀČPLĒSIS

Visa tautas dzīve tūkstots gados ir lielāka
Par katra lielakā varoņa negaro dzīvi,
Pēc manis nāks citi, kas izvedīs gaitu galā.

SPĪDOLA

Nē, līdzi tev Latvija kritīs.

LĀČPLĒSIS

Un, ja viņa krīt, tad nebūs gan bijusi vēl
Pilnīga spēkā, ka varētu stāvēt par sevi,
Ja savu likteni saista pie viena vīra.
Mūžam man nedzīvot taču šai zemes virsū,
Reiz taču pienāks Latvijai krist ir tā;
Paliec tu un vadi, tu stipra un gudra,
Caur gadu simteņiem nākotnē redzi -

SPĪDOLA

Es redzu: pie tava vārda saistīsies
Latvju sajūsmība caur gadu simtiem;
Un atkal ies varoņi taisnā ceļā
Bez izruņām, bez gudrības līkiem ločiem,
Bet tāļš uz nākotni būs viņiem skats,
Tie augdami nelūzīs, nebūs vieni,
Tie spēku nemitoši iz tautas smels,
Tos vienas zemes robežas neieslēgs šauri,
Ne zeme pret zemi tad karos,
Bet visas kopā pret tumsu.
Tad aklais melnais uzveikts kļūs!

LĀČPLĒSIS

Hoho! Mūsu būs uzvara! Hoho!

TĀLĀS BALSIS

(Līdz ar Daugavas vaidēšanu vēl tuvāk.)

Vai, vai, mani mīļie!

LAIMDOTA

(Kura bija noģībusi, attopas un krīt Lāčplēsim lūgdamās pie kājām.)

Neej, neej, neej, kur palikšu es?

LĀČPLĒSIS

Tu mana laime, no mūžiem man dota,
Tev paliek mana   s i r d s!
Spīdola, sargā viņu un vadi zemi,
Tev paliek mana   d v ē s l e   u n   g a r s.

SPĪDOLA

Es negribu zemes, bez tevis man dzīves nau.
Es atmetu debesis, un zeme man neatsver tās,
Viens ceļš, viens liktens mūs abus nes,
Tā veiksim mēs visas pasaules.

BALSIS

(Vaid pieņemdamās.)

Vai, vai, mūsu mīļie!
Vai, vai, mūsu mīļie!

LĀČPLĒSIS

(Brīvā skaļumā.)

Klus', vaidētāji! Hoho, hoho!
Es esmu piepildīts un brīvs,
Gars atkal ceļas spēcīgs, un spīvs! hoho!
Nāc, aklais, nāc!
Ko tavs negaiss tā krāc!

MELNAIS BRUŅINIEKS

Nāc un krīti,
Tumsa veic visam par spīti.

BALSIS

Nespēks tavu spēku lauzīs,
Smiltis tavas acis grauzīs,
Vai, vai, mūsu mīļie!

LAIMDOTA

(Sagrauzta, nespēkā.)

Mans spēks ir galā, tu biji mans spēks!
Bet man iekš krūtīm tava sirds,
Tā lielākās briesmās visspožāk mirdz!
Vēl es tev, vājā, palīdzēt varu:
Man teikts, es redzēšu, kā tu krīt',
Es gribu acis aizdarīt,
Tā tevi neveicamu daru,
Nāc vēl mani skaut,
Ne nāvei nebūs tevi no manis raut!

(Apskauj viņu, tad nokrīt pie troņa, galvu spilvenā apslēpdama.)

MELNAIS BRUŅINIEKS

Hahaha!

BALSIS

(Itin tuvu.)

Vai, vai, mūsu mīļie!

(Cīņa: Lāčplēsis pārcērt bruņinieka vairogu; kliedzieni. Laimdota saceļas, bet neskatās. Melnais bruņinieks nocērt Lāčplēsim ausi: kliedzieni.)

LĀČPLĒSIS

Dodat šurp man gaismas pils atslēgu!

(Noņem atslēgu no zelta spilvena, viņa sarūsējusi un nespodra.)

Ā, atslēga rūst,
Tu gribi krist un lūzt?
Es nespēju augt,
Bet nākotnei tomēr būs plaukt!

(Melnais bruņinieks sacērt atslēgu, tā krīt, bet nu atspīd spožā gaišumā.)

SPĪDOLA

Spīdola spīd,
Pret dimantu zobens slīd,
Visa pretvara krīt.

(Nostājas Lāčplēsim priekšā; Melnais bruņinieks atvēzējas, bet nevar cirst; ļaudis iekliedzas.)

LAIMDOTA

(Bailēs atgriežas, skaļi iekliedzas un steidzas pie Lāčplēša.)

Vai, Lāčplēsi, vai!
Es neizturu vairs tās mokas!

SPĪDOLA

(No kliedziena atgriežas uz Laimdotu un dimantu nolaiž.)

MELNAIS BRUŅINIEKS

(To izlietodams, nocērt Lāčplēsim otru ausi.)

Jākrīt lāčausij pēdējai,
Gaisti no manas rokas!

LĀČPLĒSIS

(Saķer bruņinieku un abi cīnīdamies nogāžas lejā.)

SPĪDOLA

Vēl cīņa nau galā un nebeigsies,
Tev, Lāčplēsi, Spīdola palīgā ies!

(Nolec līdzi.)

BALSIS

Vai, vai, mūsu mīļie!

(Priekškars.)