RAINIS
UGUNS UN NAKTS
SENA DZIESMA - JAUNĀS SKAŅĀS
PROLOGS
Pāri upei mēness meta
Tiltu zelta stariem:
Pārnākt sapņu gariem
Miglai līdz no tumšiem mežiem.
Staru tilts, no liegiem soļiem
Lēni trīsot, zvīgo,
Dzirkstēs viļņi līgo,
Zvaigznes mirgas met kā zivis.
Balsis izšķiras iz tumsas
Neskaidras un baigas:
Dziesmas, vaidi, klaigas,
Saldas skaņas, kara troksnis.
Lēni atnāk sapņu gari
Baltos miglas svārkos:
Melnos ēnu zārkos
Atnes senos varoņtēlus.
Nespēj nāves miegu dusēt
Karā kautie tēli,
Pusnakts laikā vēli
Ilgas dzen tos nākt iz tumsas.
Nepabeigtas senās cīņas,
Uzvara nau gūta,
Atkal, atkal sūta
Niknums kareivjus iz kapa.
Katru nakti nāk tie laukā
Pusnakts laikā vēli,
Modrās ausīs žēli
Noskan mūža cīņas atbalss.
Nāk iz tumsas, kāpj iz zārkiem
Karot garās cīņas:
Šķēps un bruņu zvīņas
Mēness gaismā auksti spīgo.
Kopš pret nakti uguns cīnās,
Vērās naida plaisma:
Naktī tapa gaisma,
Dzīve izlēca iz nāves.
Reizi miers tiem gariem solīts;
Mēness staru tilti
Ved uz jaunu cilti,
Kas to ciņu vedīs galā.
Pāri upei mēness meta
Tiltu zelta stariem:
Pārnākt sapņu gariem
Miglai līdz no tumšiem mežiem -
Miglas lēni plūst; tik silta maija nakts,
tik maigi mirdz mēness ūdenī! - un tur jau viņi nāk atkal - mani maija nakts sapņi!
-
Cik sen liekas pagājis tas klusais gaidu un
ilgu laiks, tas maijs! Gandrīz vairs nepazīstu tās mīļās ainas no viņām dienām;
tāds jonis kā vētraina jūra visā tiešamības spilgtumā iegāzās man dvēselē, tik
dedzinoši liesmoja saule, ka dvēselē gandrīz vairs neatstāja telpas citām ainām.
Bet līdz ar kluso mēnesi un citu gaidu un
ilgu pilnu laiku jūs atkal nākat: garš ēnu gājiens kā bēres, zārks pēc zārka
nebeidzamā rindā, - bet nē, tās nau bēres: atkal kā senā dziesmā tie zārki
atveras, un atkal kāpj laukā vīri, milzeņi varoņi ar bruņām un šķēpiem, iznāk
staltas sievas, seko pulki pulkiem... Tuvu ir gājiens, un mēnesnīcā es redzu, kā
pamazām savelkas izplūstošie tēli un pieņem veidu; jau es varu saredzēt katru seju:
kā vaibsti izceļas, pamostas gars, lai dzīvotu atkal savu neizsmelto dzīvi un cīnītu
tālāk neizkaroto cīņu.
Tas tu esi, L ā č p l ē s i! Es
tevi pazīstu no augsti paceltās galvas un mirdzuma, ko apsedz vaigs, kā pelni apsedz
ogļu gailes; tas ir Lielvārda dēls, lielais virsaitis!
Viņam līdzās viņa b i e d r i
k a r e i v j i, viņa draugs virsaitis K o k n e s i s,
viņa dzejnieks un tautas kareivis P u m p u r s.
Tur abi vecīši virsaiši A i z k
r a u k l i s un L i e l v ā r d s, tur vecais,
gudrais B u r t n i e k s.
Zili sudrabainā gaismā, ka pēc lietus
vasaras laikā, nāk L a i m d o t a; aiz viņas b i e
d r e n e s un k a l p o n e s.
Savrup, lepnu kareivju bara priekšā, sarkani
zeltainā spožumā iet pati valdošā S p ī d o l a ar
spīdošām acīm.
Notālēm iet ar ņirdzīgi saviebtu seju
virsaitis K a n g a r s, aiz viņa tumšs bars. Bet tos visus un
r a g a n u meitas, un v e c o r a g a n
u, un v e l n u s savā priekšā baidīdams, nāk
M e l n a i s b r u ņ i n i e k s. Sānis gājienam,
plašās baltās segās tinies, iet lēni L a i k a v e c i s
ar savām trim B a l t ā m m e i t ā m,
kā vērodams un apcerēdams un svešs savā vidū.
Straujums un niknums kareivju vaigos. Ieroči
skan tepat manā priekšā, - bet skaņas liekas nākam no kapa tāluma. Iet pulki spēji,
steigšus traukdamies, bet aizvien viņi tepat manu acu priekšā, es kustību redzu, bet
viņi netiek uz priekšu; iet spēcīgiem soļiem, bet kājas neskar zemi un spēcīgie
soļi slīd kā dūmi vējā. Kā viņi visi tik stīvi skatās, kā spiežas uz priekšu
no neturama spēka! Vienīgi Lāčplēsim es redzu tagad acis zvērojam no iekšēja
uguns, un tas liekas visus līdzi velkam; tikai Spīdola iet brīvi, bez spaida un
sapņaini.
Ej, Lāčplēsi, ej atkal cīņā! par maz tu
uzvarēji, uzvarētājs! uzvari atkal un galīgi, dari savu lielo darbu, iztīri zemi no
mošķiem!
Vai tu dzirdi tālās balsis? Tie zemes gari, viņu vaidi jau skan tik tuvu, ka mēs
viņus sadzirdam; klau, klaudzieni, kas nau vairs vaidi!
T i e v i s v a i r ā k
a p s p i e s t i e i r v i s t u v ā k
u z v a r a i!
Dzirdi! Viņi Daugavas klēpja dziļumos
sargājuši tavu brīvības atslēgu, viņi to spodrinājuši ar savu asaru sūrumu un
savu asiņu sāļumu, kas tecējušas Daugavā. Jau spīd atkal tava atslēga, - mēs
viņu cilājam, bet vēl mūsu rokas ir par vājām, ej un ņem viņu, un atslēdz mums
gaismas pili!
Lāčplēsis iet bez vārda, tik viņa acis
zvēro.
Atskan balss kā iz ārpasaules, tas ir Laika
vecis:
«Netraucē Lāčplēsi nāves gaitā! Viņa
cīņa lielāka, nekā cilvēki redzējuši, viņš iet sevi piepildīties. Ko jūs
izjutāt nesakāmās briesmās, ir rīta pirmais svīdums, lielā cīņas diena vēl
priekšā; modrējaties, lai nerod jūs gulošus, kad nāks laiks un Lāčplēsis vedīs
jūs galējā kaujā. Iekš jums ir tā atslēga un tā pils. Bet, kad arī pils būs
atslēgta, v ē l n e b ū s b e i g t a L ā č p l
ē š a g a i t a u n s ā k s i e s s k a
i s t ā cīņa bez asinīm. Spīdolas valstībā.»
Kad noskanēja vārdi iz ārpasaules un man
nodrebēja miesas, es ieraudzīju Lāčplēša uguns acis man pamājam ar smagiem
plakstieniem, un Spīdolas lūpas likās man smaidām. Es gribēju uzlēkt, gribēju
runāt, saukt, ka mēs iesim, iesim, - bet miglas sajaucās, Laika vecis stāvēja
paceltām rokām, baltās segas plati izpletis, gaisma sāka šaubīties, svešādas
balsis tuvojās -: gari gāja dzīvot atkal savu dzīvi -
Pusnakts laikā vēli -
Modrās ausīs žēli
Noskan mūža cīņas atbalss...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kur es esmu? - Tā jau ir atkal mana dārgā dzimtene! Es dzirdu dziedam nebēdīgas dziesmas... vāci ir sākuši nākt, bet vēl latvji ir brīvi... Tur ceļas senā, brīvā latviešu pils -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
1907.