RAINIS
UZMETUMI
Lielais mēslu pūlis,
Ziemā stingri valdīts,
Tagad rupji trako, pārplūst
Stalto kungu sniegu.
Kur bij senāk sniega
Mirdzin-zvaiģžņots uzvalks,
Nu visnotaļ puspetēkais
Nekaunīgais mēslis.
Ar svešiem ļaudīm
Dalās ne pamazām.
Dažreiz pacieš trakā pūļa
Brīvlaišanas prieku.
Auka varen plosās,
Lietus, negaiss, krusa -
Dabā viļņo sīva cīņa,
Dūc un šņāc, un baidē.
Sabrūk visa vecā
Kārtība un vara,
Sala cīņā pretim cīkstot
Nemierīgai dvesmai.
Visa zeme liekas
Pelnu maisā bāzta.
Acis spirdzin' saltais lietiņš,
Vējis svārkus rausta.
Grēku dubļu plūdos
Kurpes smagi cīnās.
Deguns sarkans, miesas d [teksts nogriezts]
Stalto sniegu ļaudis
Saka rūpju pilni:
Veco svēto nostumj nost,
Jauna neuztaisa.
Vai tas ira ziedons,
Kuru dziesmās slavē?
Puķes nezied, putni nedzied,
Nepūš rāmas vēsmas.
Tas tik ira švindels -
Pavasara švindels.
Pārskries mode, atnāks ziema,
Atkal viss pa vecam.
Nepārskrēja švindels,
Nebūs viss pa vecam.
Gaidat brīdi, rimsies auka.
[1 rinda nogriezta]
Viļņa, 1889.
Guļ mākoņi kā dzeltenpalsi blāķi.
---
Tik rudens lietus sēri līņā,
Klāj miglas segā tos, kas krita cīņā.
1901.
Sniegs iepelēks un izkurtis,
No miglām aizvilktas debesis.
1901.
Laiskos lokos vanags lido
Dienas vidū dzidrā gaisā
1902.
Kam krūtis saules dzīve karsti kvēlo.
1902.
Tik jūsu dēļ mēs bijām pesimisti,
Par jums mēs gaudāmies un nosarkām.
---
Jūs nesaprotat mūs, jūs nevarat,
Tik pārprast vien, tas viss, ko jūs vēl varat.
---
Par agru atnācāt, kas saprot jūs.
---
Jums nau ko velti mūsu nožēlot.
---
Vai tas ir viss? Tik vien spēj dzīve dot?
---
Tik tad jums, draugi, esmu bijis tuvu,
Kad es ar savu zvaigzni biju viens.
1900. - 1903.
Tiem gļēvajiem glābiņš izdomāts:
Mūs dziesmās vadot un dzenot tik prāts.
1905.
Līdzi strādāt: radot vienu tautu,
Tautu veidojot iz ļaužu pūļa.
---
Mūsu tēviem, zinat, dzelžu rokas,
Mūsu brāļiem sirds no skaidra zelta.
---
Savas dziesmas laidu viļņos slīdēt.
---
Galvā liku tumši sārtas neļķes:
Sēru vainagu no savām domām.
---
Tu rokās guli man kā nošauts putniņš.
22. 5. 1906.
IZ PILSĒTAS DZĪVES
Rāj un brēc kā maisā iebāzts meistars.
---
Smagi elš kā mašīnas no rīta.
---
Tā kā kvēpi sajaucas ar eļļu.
---
Spīd kā tumsā balti kvēlošs dzelzis.
---
Projām tek kā transmisijas siksna.
---
Ierauj trumuli kā ritens svārkus.
---
Gaudo tā kā mašīna bez eļļas.
---
Stāv kā fabrika, kad tvaiks ir izlaists.
---
Melns kā atslēdznieks, no darba nākot.
---
Rūca tridamies kā dzirnu akmens.
Nakts pēc nakts
Lēni iz zemes tu celies,
Sarkans kā dzelzs uz lakts.
1903., 1906.
Bērt krusu ar sauju,
Lietu uz galvu liet.
28. 2. 1907.
Karsta saule, vēsa smilts,
Jūras ūdens pāri gājis,
Krastu visu putām klājis.
2. 8. 1907.
Sīkas lapas sarkanāboliņam,
Baltiem trijstūrišiem izrakstītas.
20. 9. 1907.
Mežs tev ir bez balss,
Nakts tev ir bez skaņas.
20. 9. 1907.
Viļņu vaidas apklusušas,
Upes acis izdzisušas.
20. 9. 1907.
KRĀSAS
Uz melnas klints guļ balta sniega siena,
Un pāri spilgti zila debess mirdz.
Aiz garas kalnu rindas saule laidās;
Sārts, dzeltens, rožains, zaļgans spožums spīd.
17. 12. 1907.
Esi sveicināts kā bagāts rudens.
Tam matiem apaugusi krūts kā maurs.
l908.
Tu esi dziesma manā sirdī.
---
Ne cilvēkus tu mīli,
Tu mīli cilvēci.
---
Bet tavi vārdi ir kā uguns šalkas,
Kas viņu iededzis, tas kvēlas raisa
Un visu sevi atdod,
Un visu apkārt pārvērš,
Atraisot karstuma spēku,
Un briesmas nes un vērš tās svētībā,
Un apkārt dūmus ceļ,
Bet pats sakvēlo, un plēnes atkrīt un pelni,
Bet viņa dvēsle dzīvo karstumā mūžam.
---
Visu sevī uzņemt,
Savas stīgas stiept līdz apvārksnim,
Saviem spēkiem sniegt uz visām pusēm.
25. 3. 1909.
Tie zemu lido pāri lielceļam,
Kā putekļi, no rāma vēja vilkti.
Nedz zin par augstumiem, nedz dziļumiem,
Paceļas tik līdz zābaku lieliem,
Ne vakardienu zin, ne rītdienu.
26. 3. 1909.
ZIEMA
Guļ plati pelēkzila ezerplāsma,
Lej saule kailā ziemā līdzi dāsna.
21. 12. 1910.
Zaļo lapu reālisms
Aizsedz visus sārtos ziedus.
10. 4. 1911.
Cik smags un stipris bērza lietas koks,
Cik vieglu ietver koka dvēselīti.
---
Cik bieza, sūra pienes sula tek,
Cik sīkas maigā vējā pūkas pūš.
---
Vēl kaili stiepjas zari tukšā gaisā,
Tik melnā miza pēkšņi plaisas ver,
Un pretī brīnums smaida spožām acīm,
Lec zaros balti bezbailīgi ziedi.
24. 3. 1912.
Bet ūdens labs, tik šaurā traukā slēgts,
Ne plaši grīdā liets, kur žūst un zūd.
21. 4. 1912.
Kam pilna mute skan, tam galva tukša.
23. 4. 1912.
Tris dienas, tad būs sveiks; ja nebūs sveiks,
Tad suņam darbs,
Jūs aklači.
Kāds šis man palīgs, šķirbā līdējs pats.
Kā tauku pīte iztecēsi saulē.
28. 4. 1912.
JŪS AKLAČI
Dzimst kucēns aklis, augot redzīgs top,
Jūs dzimstat redzīgi, pēc topat akli.
Tur lazdu lapas līdzīgas ir ziediem,
Tik sarkanbrūnas zaļos stāv.
Tur sīkais dzeltenziedis vanadziņš,
No noras cēlies, top par augstu koku.
Tur nabags, kailais skauģis ērkšu krūms,
Pats baltus ziedus laiž ar saldu smaršu.
Tur ruden' cirstais mežs bez bēdām aizmieg,
Pa visu ziemu atvases aug saulē.
Kad kuru gadu sniega pārslas redz -
Tās ilgi min kā brīnus.
2. 5. 1912.
Uz pļavas visu apņemošās zaļmes
Ir valdītāji dzeltenums un baltums.
4. 5. 1912.
Vai spēsi ašāk pastumt mākoni,
Vai vējam roku priekšā šaut, lai stāv?
---
Rūdzis piens
Kā ledus bālganziliem gabaliem.
---
Sakults piens
Kā sastingušas putas jūras līcī.
6, 5. 1912.
Lēni līgo liepas lapa,
Viegli jaunās asins rit
---
Laistās saulē linu buras
---
Smejamas tev manas sāpes
---
Niedres šaubīgs sievas vārds
Mīlas dvēsma cilā lūpas
---
Rasā mērkti lilju kāti
---
Neliec dusmās manim iet
---
Cik tu bāla esi, mīļā,
Pērles, krelles jauj tev bārstīt
---
Mūžu gaisma, ziemeļzvaigzne.
---
Ave Maria
30. 5. 1912.
Mana slava skan līdz saulei.
---
Vakarā vissaldāk smaršo
Sūras dienas puķu dēsti.
22. 6. 1912.
Ir cilvēks vairāk nekā miesas vien,
Kas šaurā ādas makā sabērtas.
7. 9. 1912.
Jo zinat, ideja ir tautas prāts,
Un tautas dvēsle - tā ir sajūsmība
---
Ikviens lai sevī ietver visu laiku,
Kā embrijs pārskrej pasauls attīstību.
---
Neko bez mērķa ne! i atpūta,
I atmiņa, i atjēgme iekš sevis
Lai citā veidā tik ved pilnībā.
28. 9. 1912.
Jo priekā smieties - kas ir cits kā mīlēt.
---
Kas skaidru sirdi nāk, ar mīlu sirdī,
Tas stiprs jūtās top un spēcīgs garā.
Top redzes plašums aptvert lielumu.
---
Kas nāk pie manis, atdodas man viss,
Un viņa gars iet lielās dzīves plūsmā,
Jūs redzat sevi, es tik spogulis.
4. 4. 1914.
Nu diezgan spītīga, lai atstāvētu
Tik lielām ciešanām.
I pašā medus saldmē bites dzelons.
Nu tas jums karals, kam ir galvā kronis,
Kad noņem kroni, dažs vairs karals nau.
9. 7. 1915.
Krauklis ira - vakarcālis,
Zvirbuls - sētas cīrulīts.
28. 12. 1915.
Jo tauriņi ir gaisa dzīvie ziedi,
Bet puķes aprimuši tauriņi.
Un spigulīši dzīvas zvaigznītes,
Kas nau vēl aizlaidušās debesīs.
17. 9. 1917.
Kas vienas lietas dēļ spēj visu mest,
Kas redz tik rozi, ērkšķus apkārt ne,
Kas savu dvēsli glabā ārpus sevis,
Sprauž par sirdi augstāk.
5. 6. 1918.
Mazs, maziņš rāpulītis
No paša rīta agruma
Piepeši mani uzcēla.
Jau ilgi, ilgi slims es mocījies,
Segu segās tinies, valstījies,
Teic, mīļ[ā?], pacel acis, paskaties,
Ko mazu, mazu meitiņu redzu,
Deviņi, desmit gadiņ[u?].
5. 11. 1918.
Ikviens tavs solis sadrebina zemi,
Ik dvašas vilciens gaisa jūru viļņo.
---
Un visa zeme top par tavām miesām.
15. 5.1921.
Kas jūs esat, kalni?
Sastingušas mākoņkraujas.
14. 9. 1922.
Vienības karogs -
Uzvaras tvarogs!
---
Visi proletāri,
Esat solidāri!
---
Visi par vienību!
---
Galā ir uzvara!
26. 10. 1924.
Kopībā spēks,
Pašlabums grēks.
---
Ko vēlies gūsi,
Kad cīnītājs būsi.
---
Mēs mērķi sniegsim,
Kad nevienprātību beigsim.
22. 4. 1925.
NORIETĒJUŠAS ZVAIGZNES
Skaistas zvaigznes spīdēja debess augstē,
Lieli zvaigznāji ar kopu rakstu,
Visus skatus piesaistot pie sevis,
Vidū zvaigznes sīkākas un sīkas,
Zvaigžņu ainu spožās pildītājas,
Pulki stāvu-, gāju-, kritu-zvaigžņu.
11. 7. 1926.
Es nevēlos, ka tevi gūtu,
Es vēlos tikai, ka tu būtu.
---
Jūs velti manim vainu liekat,
Ne nolūka, ne nodoma man nava.
---
Ir labi, ka tu rītos ej pa ielu,
Ka ļaudis tevi redz un priecājas.
---
Ir labi, ka ziedošai ābelei ej garām,
Un tavs balti sārtais vaigs saskatās
Ar balti sārto ziedu, un abi pasmaida.
---
Ka saule tev paspīd
---
Ka es caur loga šķirbu noskatos
Un domāju - ir tomēr pasaulē kas skaidrs un skaists,
Un vieglāk top dzīvot.
20. 4 . 1927.
Pretīgs man šis laiks ar savu dvesmu.
---
Jūras smiltis vēju izobotas.
---
Vienmuļapnicīga viļņu velme.
---
23. 6. 1927.
Sienas priekšā stājas aukstiem vējiem,
Jumts ar rupju segu mani apsedz,
Lodziņš paver šķirbu sauli redzēt.
24. 6. 1923.
Nu atvadāmies, mīļie beigu draugi,
Mums tālāk kopā iet vairs nevar derēt.
---
Man viss vienaldzīgs, nevajadzīgs,
Var arī mirt, bet vienaldzīgs ij tas.
Es visu padarījis, pienākumu izpildījis,
Es visu devis un visu ņēmis.
Nau ne jums, ne dzīvei, ko man dot.
---
Man nau ko dusmoties, ko uztraukties?
Kas man daļas citu domas.
---
Kad tev pāri dara, tevi nīst, kas tev daļas?
---
Bet kad tevi mīl? Pienākumu uzliek.
Tas nebūs ilgi. Aizejošo aizmirst.
---
Brīvs galīgi. Vientulis galīgi.
---
Mans pēdējs draugs, ij tas ardievas saka.
---
Es draugiem viss neatdevos,
Nebiju nekad pilnīgi tuvs,
Garā jā, bet sabiedrībā nē, un jums vajadzēja sabiedrības.
3. 3. 1927.
Bij laiks, kad smaga tumsība
Uz latvju zemes gulēja,
Plūst strauti sviedru, asiņu
Pār važās kalto Latviju.
---
Tad vācu barons, poļu pans
Un krievu čins, un garīgs gans -
Tie visi viņu sūktin sūc.
---
Bet laiki iet, un diena klāt,
Jau tauta šķēpus cilāt māk.
27. 1. 1928.
Tas bija pirmdienā.
Tā diena laba nau, lai kaut ko sāktu,
Bet varbūt laba, lai ko nobeigtu,
Lai no vecās krājas projām vāktu.
Tas bija gājienā.
Tik svārks tas nebija, tā bija rota.
Tā ceļā smagumu gan nedarīja.
17. 7. 1928.
Ik dien' es dzīvi sev tēloju,
Kā tevi atkal redzēšu,
Mans draugs, mans draugs.
Tur tāli nāk kāda meitene,
Un piepeši tu pati te,
Mans acu raugs.
Vismīļāk ilgās tēlo tā
Daudz simtējādā izdomā,
Kā tevim māt.
Par tevi domās nogrimis,
Es nebiju nākam manījis,
Te tu jau klāt.
Nu šodien tev jau jāatnāk,
Sirds tā tikai sisties māk,
Mans mīļais draugs.
Te atnes pastnieks paciņu,
Tu atpakaļ dod gredzenu,
Kur nu man iet?
Uz ielas kāds man pretī trauc,
Uzvārdā mani, vārdā sauc, -
Tā tu, tā tu.
Ak nē, tas tik kāds paziņa,
Pie sevis ciemā aicināt.
1. 7. 1929.
Aiz mirdzošiem mākoņiem,
Uz tāļām zvaigznēm,
Mūža mirdzumā.
Iz mūžības avotiem.
Kad rīt, no karstās gultas izrāvies,
Ar kailām kājām pieskaries pie zemes
Kā bērns pie mātes miesām.
Bet tu, tu esi gaišums prieks un smiekli?
---
Klausos klusumā, kā lieti līņā.
Pulkā lāsas krīt kā atceldamās.
VASARA
Nes bite medu ozolkanniņām.
SAULE
Un zili mēļi spēka stari līst
Iz kliestiem debešiem pēc pērkoņgaisa,
Un brīvi elpo krūtis skaidrā dzidrē.
---
Tu prātu remdini kā zila gaisma.
---
Pār pļavām laistās zelta jautrība,
Un sārti rīta stari zemi krāso,
Ne uzvaras ar asiņainām kaujām.
---
Tur jauna laime smejas saulgozī.
---
Es klusi, lēni tevim dziedāšu,
Kā sīka zīlīte no rīta agri;
Kā tauriņš dziesmiņa ap tevi lidos
Un brīvi gaisā šūposies pār pļavām.
---
Rit tavi sirdi veldzinošie smiekli.
---
No paša rīta saule karsti smeļ.
JŪRA
Dzied jūras smiltis, kājām pieskaroties.
Kā kāpu priedes zempus aizliektas
No jūras vēju pūsmas.
Kāpas kūp.
DABA, APRAKSTI
Košs zaļu miežu druvas pakalniņš,
Tam pāri tumši zili debeši,
Pret kuriem retas egles rēgojas.
---
Un rudzi stiepjas vira augumā,
Ka vesels karaspēks tur apslēptos.
---
Mazs atklāts pakalniņš,
Kā retu matu starpā plika piere.
---
Gar pašu upes līmeni velk vējš,
Bet baltās ūdens rozes sargājot
Ceļ platās lapas, savus zaļos spārnus,
Kas laiski gulēja uz ūdeņiem.
SALĪDZINĀJUMI IZ DABAS
Bet izmisums jūs ēd kā rūsa linus.
---
Stāv savēlies kā rudzu lauks pēc lietus.
---
Tik mīksti roku glauž kā smildziņa,
Kas piedošanu lūdz, ka uzaugusi
Starp pilniem kviešiem, maizes devējiem.
---
Kā pūrs pilns izlasītu kviešu graudu.
---
Kā ūdens karu ved ar uguni
Un melnus dūmus jauc ar palsiem tvaikiem,
Kā slāpēdams tos dzēš, bet uguns atkal
To šņākdams dedzina un gaisos šķiež,
Ka šaujas liesmu mēles līdzi tvaikiem
Un ūdens gaisā šķīst.
SAULE, PRIEKS, PUĶES
Tur zeme dīžo visā krāšņumā,
Sev galvā uzspraudusi dienvidsauli,
Zils debess mētels pāri zaļiem svārkiem,
Ar zelta stariem šūts no vienas vietas
Un septiņkrāsu varavīksnām jozts.
---
Dveš karsti velgani kā zaļa zeme
Pēc maiga lietus dienvids saulgozī:
---
Un egle pilnus zarus čiekuru
Kā bērnus, saulē iznesusi, silda.
---
Skan raibas putnu dziesmas jaucoties.
---
Tā saviļņo
Kā sarkankarsti stari asinis.
---
Jo tavas acis
Tik sarkankarstus kvēļu starus met.
---
Gar visu stigas malu zaļā pļavā
Ņirb raibi sarkanzelta tauriņi,
Man apkārt lidojot un ceļu rādot.
---
Kā gaišā zemē liekas dzimuši,
Kā gaišā upē miesas mazgājuši.
---
Ar smalkām, sīkām lauku zālītēm,
Ar dzeguzītēm, bišu krēsliņiem.
---
Tev pilnas acis baltu ābeļziedu.
---
Tek sudrabkurpēm sīkas zvaigznītes,
Tur sietiņš līgo pašā launaglaikā.
---
Tev galvā laimes zelta vainags sprausts.
SPĒKS
Zem viņa soļiem zeme līgojās,
Kā pļavas muklājā, bet kalni plaka,
Kā cinīši, kam kviešu vezums pāri gājis.
---
Ar krūtīm kalnus gāzt un rokās nest
Pa zaļam ozolam ar visām saknēm.
---
Tam māte nazi lika šūpolī,
Lai vīrā varētu viņš plauksti cirst
Pret tēraudzobenu.
---
Un augšupēdu to atsvieda gar zemi.
---
Bet laiks un daudzums visu spēj un veic,
Un dzīvei laika daudz, ik mūžība
Ir tikai smilšu grauds pie laika jūras.
Un dzīvei sēklu daudz un spēku daudz,
Viss neaptvertais pasaulstelpu lauks
Ir sējams tīrums viņas radīšanai.
No domu nastas vaļā atraisīts.
SPĒKS
Lauzoša vara, briestošs spēks
---
Neizsmeļams dzīves avots,
Nesalaužams spēka zizlis.
---
Viņš stingros grožos tura savas domas,
Kā jaunus kumeļus, lai neizklīst.
---
Bet manim spēka
Ir vairāk nekā gan priekš vienas dzīves.
---
Viņš jauna zaļa spēka pilns,
Kā bērzs, kas pavasar' no sulas kūso,
Kur aizlauž zariņu, tur sula tek.
MIRT
Kā tieva diega galā karināt
Nāk mana diena, zūd mans augumiņš
DUSMAS
Dusmīgs vara sarkanums.
Kad dusmas rīkli tevim cieti žņaudz,
Pa visu miesu karstā kaislē plūst
Tavs vecais nerimstošais dumpja gars,
Kā liesmu šalts, kas ķer pa aizkuru.
Lai pekles sodrēji tev. birst uz galvu.
ILGAS
Vai ilgas pazīsti? Vai sāpes tev
Ar sirdi ēd, tev acis dedzina?
---
Pār jūru pāri laižas manas ilgas
Un nepacietīgi ar spārnu galiem
Sit zilo viļņu kūtro muguru,
Kas veļas veldamās un nevar beigt.
---
Un aizrauj līdzi manas cerības,
Kā vēji ziedu puteklīšus nes
Un tāli izkaisa pa svešumu.
---
No rīta rasas zilām puķītēm
Līdz malām pilni ziedu biķerīši,
Tā zilām ilgām pilna mana sirds.
---
Tu esi viss, un mana dzīvība
Iekš tevis piepildās, uz tevi plūst,
Kā pļavas tērce jūras ilgojas ...
Tu esi viss, tu esi briesmība,
Kur mana būte dziest bez nopūtas. -
---
Ik sīku dzīsliņu ar varu velk,
Ik asins lāsīti uz priekšu spriež.
DUSMAS. KARŠ. KAUJA
Kā sausos zaros dusmas iedegās.
(lācis)
---
Tas dusmās metās gobu kost ar zobiem,
Ka skaidas lēca, asins šļakstīja.
---
Un, pēkšņām dusmām uzzibsnot, viņš rēca,
Ka atbalss atsitās pret debesīm
Un liepu lapas zaros notrīsēja,
Bet vīri apkārt nobālē kā zāle.
---
Viņš pretnieku aiz matiem zemē rauj.
---
Kā pļāvējs iet viņš, tāli atvēzies,
Kur zobens švīkst, tur plata vāle krīt,
No pļautiem locekļiem šķīst asinis.
---
Vēl šķēpi kūp no ienaidnieku asins.
---
Melnais mēris.
Lai ļaunas vātis jūsu miesas ēd!
---
Līdz asins sūcas, dzīslas melni pampst,
Un bendes mute iedrīkst vīrus smiet!
E, derdzek1is, lai sasper tevi velns!
Ak, liniņš nevainīgs, tur dod, tik dod,
Kā daba dāsnu roku, - ļaudis, tie,
Tie tevi pārvērta par varas kalpu,
Par mēmu daiktu savām zvērībām
Un staltās viru pieres kaunoja.
Ā, dod mums auklas, lokus salieksim
Un šausim sirdi bultas varmākam.
Tie pēkšņi pacēlās kā vārnu pulks
Un, spārnus kuļot, skaļiem ķērcieniem
Ar joni virsū metās melnā tūcē.
Un visu pļaus mans šķēps, es atstāšu
Tik zemi, ūdeni un akmeņus -
Es visu svilināšu uguņiem,
Ka acis izkodis jums karsti dūmi
No jūsu pašu māju deguma.
Zem manām rokām tev būs aukstam palikt.
PRIEKS
Tā zeme dimd, kā lāča bērniem lecot.
SĀPES
Kā sīki zari dzeltējuši guļ,
Kur kokus cirta.
---
Jo kungam mana sūra vara nāk,
Mans augums zemītei, bet māmiņai
Tik bērna šūpojums bezmiega naktīs.
---
Tu grūtredzēja, mana māmiņa.
---
Kas mani vizuļainā šūplī lika,
Kur skanēj' podziņas un zīīites?
---
Kas savos vājos plecos visu nes,
Kas rupjām rokām augu mūžu strādā,
Lai vieglums būtu jums un atpūta,
Kā acis raud kas dien, kā mute skund,
Lai jūsu acis priekā spulgotu
Un jūsu mute skanētu no smiekliem?
---
Pie viņu žokļiem sausā mēle kalst,
Un lūpas sasprēgā no karstuma.
DZĪVIBA. MŪŽS
Iz ogles ceļas visa dzīvība.
---
Tas mūsu mūžs, un tāda mūsu saule
Un gaismas acumirklis vienīgais:
Ne visos mūžos atpakaļ vairs nenāks.
---
Tik tu uz vietas mūžam stāvi,
Bez manis aizskrietu un izgaistu.
DAŽĀDI
Bet rūsas ēsta tava gudrība,
Vai pelējusi mitros pagrabos.
---
Ar katru domu visu pasauli aptverot.
---
Tik daudz es siena tevim paņēmu,
Cik pirkstu starpā aiznesams ar kājām.
---
Skrien pakaļ, muti izp1ētis kā vārnēns,
Kas bļaudams māti dzen pēc ēdamā.
---
Tur laikam gals, tur nau ne vakara,
Ne jauna rīta.
---
Tā izslāpušam vērsim liekas jūra
Vēl maza esam.
---
Tik izsalcis, ka vērsis šķiet tam mazs.
---
Un mīļā dvēsele
Pa muti izlaidās kā spīgans tauriņš.
Atraisītā labā stunda.
---
Lielās kapsētas vēl bada kāras,
Nevar atēsties vēl izsalkuma,
Mēmas mutes kapi atvēruši.
---
Vāju aprij, pašu stipro sagrauž;
Tikai vareno vēl vairo varu.
No darba bēg, kā vālodze, kad Daugava bij jārok.
---
Man māte miglas rītā šūpli kāra.
---
Tik daudz to vara gabalu, ka pilis celt.
---
Nu metat naudu, zobenus ko kalt.
---
Tev, liekas, nauda šķirbā pelējusi.
---
Tam nauda čīkst, no maka ārā velkot.
---
Bet tev pie pirkstiem, liekas, nauda līp.
---
Tas dotu gan, tik maku nespēj atvērt.
---
Un citiem nauda dobē aizsalusi.
---
Viņš darba laikā guļ zem ābeles,
Tik slinks, ka acu aizvērt nevīžo,
Bet laime iepļauj viņam svētību.
---
Tas ēd tev pilnām riekšavām kā lācis,
Kas saujām auzu skaras nobrauka
Un mutē bāž.
Tās pulkā sēd, kā sēnes perēkļiem.
---
Tik noliesējis,
Ka ejot ribas vien tik klaudz.
Sapņo sīkus bērnišķus sapņus
Par kumeliņu, par zeltenīti.
---
Mēs, viņu kungi, tomēr klausām tos,
Mums jāklausās, kaut viņi klusu ciestu.
Es tevi lapsām atstāšu par ēsmu,
Un žeberkstes tev kājas apkodīs.
---
Vai kaklis aizraujas no lielas sirds.
---
No kūsājošām dusmām krūtis tūkst.
---
Iz ribām niknā dūšā laužas sirds.
---
No sašutuma pārpildītas krūtis,
Tik tikko ribas tās spēj saturēt kā stīpas mucu.
---
Es smalkās drupās samalšu tev kaulus.
---
Lai tev caur sirdi izaug priedes koks.
---
Ka vēkšēdams tu projām metīsies.
---
Un niknais gars iekš viņa iedegās,
Ka sirmi dūmi izsitās iz nāsim.
Lācis ziemu ēd zemi, tādēļ melns
Kā zeme.
Nē, ēd pats savu spēku.
Zinat: ne visas puķītes uzziedēs,
Ne visi putniņi dziedās, sals maitās daudz.
Četras dienas kopš jau viņā krastā
Pašā debess malā dūmi redzas
Baltā mākoni, kas gari stiepjas.
Sēd krēslis, rokas salicis uz ceļiem.
---
Ik zāle galvu ceļ, ik stiebris stāv,
Ik krūms slien krūtis, zari spurojas,
Un koki, rokas izpletuši, šņāc
Un sit.
Laukā! laukā!
Vai jūs lai pļaukā?
Tā lād, ka melns visapkārt paliekas,
Ka mutē āda raujas čokurā,
Ka mati savelkas kā dedzināti.
Un vēl aiz pasauls telpu plašības,
Kur veras tukšais bezdibens,
Kur neaprobežoti valda nakts,
Kur raugās nāve ārprātīgām acīm,
Vēl dzīve savus starus met kā šķēpus,
Un nākamības lēnā mūža nāve
Vēl veltī cīņas dzīves pasauls telpās
Un būtes kauj,
Jo dzīva būte mūžam neizgaist,
Un nezūd spēks, bet dzīve smiedamās
Tik spēka vaidu vērš uz jaunu būti,
Un nāve sēklu tik iz pākstīm šķeļ.
---
No domu nastas vaļā atraisīts.
---
Viss lēni aug,
Pa vienam smilšu graudam salas top.
---
Dod savu mīlu man, tā ir tavs spēks,
Es savu spēku laulāšu ar to,
Ne nāve pate neiespēs mūs lauzt.
---
Un zirgi dzirkstis vien tik sprauslāja.
Es raudājis?
Ko tu man devi? Jaunību - tu esi
Caur mani jaunāka un skaistāka tapusi.
Viņu acis izknābs mūsu kraukļi,
Viņu matos perēs mūsu vārnas.
Viņa sirds kā tīģerim, viņa domas kā grēku plūdi.
Uz pirkstu galiem skaņas staigā
Lēni man apkārt kā mazi bērniņi.
Pār manu jumta galu
Sniegs jaunus palagus kāris,
Kails bērzs šo niknu salu
Stāv vienā kreklā kā bāris.