RAINIS
VASARAS PRINCĪŠI UN PRINCĪTES
ZELTĪTAS VASARAS . . .
Zeltītas vasaras -
Princīšiem, bērniņiem
Veltītas balviņas:
Ancīši, krancīši,
Ķencīši, brencīši,
Incīši, princīši,
Mārītes, bārītes,
Laimiņas, glaimiņas,
Mincītes, princītes: -
Princīši, bērniņi
Ir visi, kas maziņi
Kad tie tik priecīgi;
Zeltītas vasaras
Ir visas dieniņas,
Kad priekiem veltītas.
Prieks, tas ir ķēniņš,
Ķēniņiene laime,
Ik meitenīte, zēniņš
Ir viņu saime.
VASARAS PRINCĪŠI - SAULES BRĀLĪŠI
Vasaras princīši,
Saules brālīši,
Princītes, māsiņas,
Nākat nu laukā!
Vasara, saulīte
Rokrokā atnāca:
«Nākat šurp, bērniņi!»
Mīļi tās saukā.
Zaļi un smaidoši
Lauki un noriņas,
Viegliņos ratiņos
Vēji tur braukā.
Kas grib, lai iesēstas,
Rociņas izpleš!
Bez bēdu iebrauks
Vasarā jaukā.
SAULE, TAURIŅI UN PUĶES
Saulīte līgo,
Vasara spīgo,
Putniņu dziesmiņas atskan ik brīd'.
Tauriņi skraida,
Saulgozī klaida,
Pasūcot medu, uz puķītēm slīd.
Puķītes skatās,
Lapiņas kratās:
Staltmaņi viesi! Lūk, svārki kā spīd!
VILCIENS IET GARĀM
Pie žoga bērni izskrej laukā,
Grib redzēt ejam vilcienu,
«Aila!» tie skaļām, balsīm saukā,
Šis vēdina ar mutautu.
Teic princīts: «Tas, no Bauskas nākdams,
Ar pastu iet uz Vidzemi.
Cik steidzīgi viņš drāžas šņākdams,
Un pakaļ nokūp garaiņi.
Ak, kā es labprāt arī brauktu;
Uz pašas spožās mašīnas,
Tik aši es kā vēji trauktu,
Ka žibētu tik stacijas!»
LIDMAŠĪNA
Vai tu redzi, Andīti,
Kas tur gaišā skrien?
- «Zvirb'lis vien!»
Nē, nau zvirbuls, Andīti,
Tas daudz lielāks ir.
- «Stārķis ir!»
Nē, nau stārķis, Andīti,
Tur jau cilvēks brauc.
- «Kā to sauc?»
Lidmašīnā, Andīti,
Braukt pa gaisu var.
- «Es grib' ar!»
PALĪGS LAIKĀ
Ansītis,
Lielu tūtu apkampis,
Iet, vaigus piepūtis.
Teic Kārlītis: «Tavu lielu tūtu!
Tā jau tev, Ansīt, par grūtu;
Vai tad tev nevajga
Mana palīga?»
«Negribu
Tavu palīgu:
Tūtā pulka odziņu!»
LIETUS - DZINĒJS
Skaista bij bērniem rotaļa;
Lietus mājās sadzina:
Ak, tas ir gan no lieka!»
Teic: «Tā lietus gāž!
Tādi vēji drāž!
Laukā nau mums nekāda prieka.
Labāk mēs mājās tecēsim,
Pa logu laukā lūkosim,
Tur lietus nekait mums nekāda prieka.»
ZIEPJU BURBUĻI
Sauc Ansīts: «Šurp, mazie bērniņi!
Es zinu, kā jālaiž burbuļi;
Atnesat ziepju ūdeni!
Ar stiebriņu papūst vien -
Lielas pūtes pa gaisu skrien.»
Kā tie vizo! Kā kāpj un gaist!
Ak, cik skaisti ir burbuļus laist!
Zili, zaļi, sarkani laistās,
Mazais Kārlīts pēc viņiem snaistās.
Ķer vienu, - tas projām klīst;
Ķer otru, - tas pušu plīst, -
Bet Ansīts neapkūst
Arvienu jaunus pūst.
«TĒTIŅŠ UN MĀMIŅA»
Marģeris ar Rasmiņu
Spēlē tēvu ar māmiņu.
Rasmiņa auklē bērniņus:
«Lai Laima pasargā mīlīšus!»
Marģers ar zobenu apjozies:
«Tētiņš priekš savējiem cīniņā ies!»
Marģeris zobenu gaisā ceļ:
«Kas mums uzbrūk, to zobens lai šķeļ!»
Krancis, tas tikmēr guļ mierīgi,
Viņš celsies tikai uz launadzi.
TREJI JĀTNIEKI
Reiz bija treji jātnieki;
Lidis ar Ludi un Kārlīti -
«Kurp tad tie laidīs?»
Tie zirgos visi sakāpa,
Zobenus augsti sacēla -
«Ko tad tie baidīs?»
Zirgs vienam uz vietas šūpojās,
Tie divi līdzi mīdījās -
«Ko tad tie gaidīs?»
- Paprasi pats!
GUDRAM GUDRA NELAIME
Andrīs un sunītis
Kopā uz mājām iet.
Apgulstas zemē sunītis.
«Tas nu gan piekusis,»
Andrītim šķiet;
«Nu tik iesim skrieties,» viņš saka:
«Kurš pirmais mājās nāks?»
Gāja briku braka,
Bij skriešana traka,
Andrītis pirmais nāks,
Te, kā bij, kā nebij -
Bladāks!
PUISĒNS UN GAILIS
Pa sētu puisēns dziedot skrien.
Sauc gailis «kikriki» arvien.
Teic puisēns: «Lūk, ko tu te kliedz?
Tik vienu meldiju vien spiedz!»
Zēns smej: «Jel dziesmu pārmaini!»
«Nekad!» teic gailis: «Kikriki!»
TĀLVARIS UN LĀCIS
Lāci kaitina Tālvaris,
Aiz dzelzu stieņiem aizstājis:
«Nāc, lāci, iesim kauties?»
- Ū! ū! vai vērts ar tevi rauties? -
«Ko baidi?!»
- Ko lielies, es tevi veikšu! -
«Nekā! es projām steigšu,
Tad gaidi!»
ZOSTIŅA UN MAIZĪTE
Kad, zostiņ, mīļi palūgsi,
Maizīti dabūsi.
Ga, ga, ga, -
Tā, tā, tā!
Go, go, go -
Dod, dod, do!
Ko tu ņem visu maizīti nost?
Ko, tu gribi vēl pirkstā man kost?
Ga, ga, ga, -
Kā tad tā?
Go, go, go -
Nedošu ne to!
MEITIŅAS DOMAS PAR KAZIŅU
Tu, kaziņa, labiņa:
Tu dod man pieniņa, -
Tu labi dari.
Es, meitiņa, labiņa:
Tev dodu pīrāga, -
Es laba arī.
Tu, kaziņa, nelaba:
Tu neēd pīrāga, -
Ko tad tu vari?
Nu, - zāļu kušķīša,
Kas tev tā garšoja,
Es neēdu arī.
LABA MEITIŅA
Meitiņai māmiņa
Sasirga gauži,
Gultā gulēja,
Vārgi vaidot.
Jādzer bij māmiņai
Rūgtrūgtas zāles,
Kratījās māmiņa,
Zāles dzerot.
Meitiņai māmiņas
Žēlžēli bija:
«Dod, māmiņ, izdzeršu
Tavā vietā!»
MAZAIS GĀDNIEKS
Puisēns ogas salasīja
Pārdod kārbu kungam:
«Nu tu, knauķi, saki manim,
Ko par naudu pirksi?
Vai tu pirksi kārumlietas
Jeb vai papirosus?»
- Saldu maizi mamai pirkšu,
Mama slima guļ. -
«Lūk, kāds gādnieks! Cik tev gadu?»
- Visi pieci būs. -
LĪDZĪGAS SĀPES
Vienai māmiņai meitiņa mira. -
Raudāt raudāja, brēca un brēca;
Nāca kaimiņi mierināt māti:
«Žēli, žēl ir! Ko tur var darīt?
Liktens devis ir, liktens ir ņēmis.
Būtu varējis notikt vēl ļaunāki:
Kā tu brēktu, kad nomirtu dēliņš?!»
Māte teica: «Tā nesakat, ļaudis!
Griez man pirkstiņā, kurā vien gribi,
Manim visi tie līdzīgi sāpēs.»
Klausiet, bērniņi: līdzīgi visi.
MAIZNIEKS UN KĀRLĪTIS
Karašiņas pliku plaku -
Maiznieks sauc: «Dzird'! ko es saku!»
Maiznieks visu nakti sauc:
«Kārli, šurp ar mīklu trauc!»
Kārlīts mīklu sanesa,
Karašiņas sacepa,
Visas bodī aiznesa,
Pats tik bešā palika,
Visi ēd nu šniku šnaku,
Pats cep citas pliku plaku.
KROPLĪTIS
Upmalā sēdēja,
Makšķeri rokās,
Kuprītis kroplītis,
Zivis ķerdams.
Tuvumā lopus
Ganīja ganiņš,
Tam par kuprīti
Bij ko smieties.
Jokoja, nievāja,
Nebeidza nievāt,
Kad kuprīts klusēja,
Oliņām svieda.
Te, kad bij atvēzies,
Lai krietni sviestu, -
Slīdēja kāja,
Pats krita upē.
Kuprīts, to redzēdams,
Pakaļ lec upē,
Slīkstošo ganiņu
Izvelk laukā.
Ganiņš no kauna
Nezin, kur likties, -
Aizdzina lopus
Citur ganīt.
VECĪTIS UN ĀBELĪTES
Vecītis stādīja
Jaunas ābelītes,
Bērni jautāja:
«Drīz būs āboļi?»
- «Pagaidat, bērniņi,
Deviņus ziedoņus,
Deviņas vasaras,
Desmito rudeni.»
«Veco tētiņ,
Vai sagaidīsi?»
- «Es nesagaidīšu,
Sagaidīs citi, -
Sagaidīs citi, -
Paldies sacīs.»
BĒRNS, KAS NEPALĪDZĒJA VECMĀTEI
Reizi vecā, labā vecmāmiņa
Bija mirusi un apglabāta.
Ilgi gulēja tā kapa bedrē,
Līdz tai apnika, - tā rakās laukā.
Garām gāja bērns, - teic vecmāmiņa:
«Atnes uguni man sasildīties,
Lai no uguns atmostos uz dzīvi!»
Bērns tai neklausīja, neatnesa, -
Vecā māmiņa no jauna mira.
Būtu toreiz bērns tai paklausījis,
Nesis uguni, ko sasildīties,
Nebūtu mums visiem tagad jāmirst:
Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā,
Atkal atmostos no siltās uguns.
- Bet nu galīgi mums jāmirst tagad.
ZĪLĪTE OGAS
Aši zīlīte skrien,
Pa zariņu zariem lien,
Ziņkārīgi prasa:
«Vai jau ogas sarkanas?
Vai jau gardi ēdamas?»
Gatavākās lasa.
Zīlīt, cik tev bērniņi?
«Viens un div', un vairāki,
Mazā skrien vēl basa.»
LABI DOMĀTS BRĪDINĀJUMS VABULĪTEI
Kādi tev ir gari ragi,
Kādi tev ir asi nagi!
Rāpies projām, vabulīt,
Bērnus vari sabaidīt!
Putniņš atskries tevi knābt,
Taisies ašāk projām rāpt!
Vai tu briesmas nenojēdzi?
Tu jau citkārt aši bēdzi:
Tev ir sešas kājiņas,
Spārni vēl uz muguras.
DZELTENA MUTE
Ko čakarē
Tur pazarē?
Vai dzirdi, zēns!
«Tur pērklītī,
Tai stūrītī,
Mazs strazdulēns.»
Kam tu to ķer?
Lūk, tas muti ver,
Tik dzeltena kā ola.
Kas ķer un neklausa,
Tam mute taps tik dzeltena,
Tā vecais strazds tev sola!
PUISĪTIS UN BALOŽI
Puisītim trīs baloži,
Paša kopti, audzēti, -
Viens ir zils un divi balti.
Rociņas uz muguras,
Puisīts domīgs noskatās:
«Kaut es laistos ar tik stalti!»
GRĀMATAS LASĪTĀJI
Brālītis un māsiņa
Dārzā sēd uz mauriņa,
Rokās jaunā bilžu rota,
Tā tiem lasīšanai dota.
Putniņš kokā apsēstas,
Lasītājos noskatās:
«Nu, no tiem man nedraud briesmas,
Uzdziedāšu savas dziesmas!»
Brālītis ar māsiņu
Velk tam līdzi meldiņu,
Circens griež, un bite dūc,
Dižais dundurs resni rūc.
SKOLAS BĒRNI
Iet skolā mudīgi bērniņi,
Tur mācās tie rakstīt un lasīt;
Tad nāk vēl daudz zinātnes, rēķini,
Dažs labs vēl, ko dzīve var prasīt:
I adīt tur māca, i lāpīt, i šūt,
Lai māte ar meitiņām mierā var būt.
Pēc stundām aši uz mājām tie steidz
Un jautri par dzirdēto stāsta.
Bet, kad reiz skolu vasarā beidz,
Tad panākto priekšā tie klāsta.
Un tēvs, māte bērniņus uzteic un skauj,
Uz laukiem tiem atpūtu pavadīt ļauj.
KATRAM SAVS DARBS
«Še, sunīti,
Mācies grāmatu lasīt!»
Sunīts grāmatu ostīja,
Kājām kasīja.
Ar purnu grozīja.
«Ko, puisīti,
Gribi no manis prasīt?
Vai tu pats proti riet?
Pēc zaķiem skriet?
Nakts sargos iet?»
Katrs savu darīja,
Abi draugos palika.
JŪRMALĀ
Pie jūras plaša smilts,
Tur rotā jaunā cilts,
Tur kanāļus tie ceļ,
Tur dambjus, vaļņus veļ,
Tur prieki, smiekli zeļ.
Top mastots kuģītis,
Pūt, vējiņ, pūt!
Kaut ūdens uzplūdis,
Tam pāri kļūt nau grūt',
Pūt, vējiņ, tikai pūt!
PASAKA PAR JŪRAS BRAUCIENU
Visi ļaudis uz krastu trauca:
Tur tauriņš un pele pa jūru brauca!
Tauriņš spārnus kā buras pleta,
Pele asti kā stūri meta.
No vēja tauriņam uznāca šķava,
Pārplīsa kuģis, glābiņa nava.
Pele peldus metās - ak, bēdas! -
Tauriņš pelei uz galvas sēdas.
«Vai!» kliedz pele: «Tu man par smagu!
Noliec mazākais tauri un ragu!»
Teic tauriņš: «Noliec labāk tu ūsas!
Tā tu ašāk paglābsi mūsus.»
Tad abi laimīgi nokļuva malā,
Te nu arī mana pasaka galā.
ZVIRBULIS UN KAĶIS
Reiz krita zvirbulis
Kaķim nagos,
Velti bij lūgties,
Lai viņu neēd.
«Pag,» teica zvirbulis,
Aprādams kaķi:
«Kurš kungs ēd pusdienu
Nemazgājis muti?»
Kaķis apkaunots
Zemē lika zvirbuli,
Sāka steidzīgi
Mazgāt muti.
Negribēja zvirbulis
Ilgi gaidīt, -
Kamēr šis mazgājās,
Spurkš - bija projām.
Dusmās kaķis noņēmās
Nedot vairs iemesla
Zvirbulim atteikties,
Kad to grib ēst.
Šodien vēl kaķis
Mazgā pirms muti,
Tad tikai liekas
Ēšanai klāt.
TAURENIS UN BĪTE
Slēpies zem lapas,
Taurenis gaužas:
«Ak, tavu žēlumu:
Lietus līst!»
Bite no stropa
Galviņu pabāž:
«Ak, tavu žēlumu:
Lietus līst!»
Taurenis gaužas,
Spārniņus glaudot:
«Cik būtu jauki
Skraidīt pa pļavu!
Skraidīt pa pļavu,
Dejot pa sauli!»
Nopūšas bite:
«Cik vāktu medus!»
RUTKIS UN MEDUS
Rutkis reizi lielījās:
«Kas tik gards kā es ar medu!»
Medus pretī atsaucās:
«Gards tu esi gan ar medu,
Viens tu dari sūru muti.
Es gan gards ij viens bez tevis.»
GANIŅŠ UN PELĒKAIS STRAZDIŅŠ
Saimniece ganiņu izdzina ganos
Rudeņa laikā basajām kājām.
Kājas cilādams, ganazēns brēcis:
«Kājas salst, kājas salst, - saimniece, vīžu!»
Neviens nau klausījies ganiņa žēlās,
Tikai pazarēs pelēkais strazdiņš.
Strazdiņš skraidījis pa visiem mežiem,
Visiem sūdzējis ganiņa bēdas,
Smalkā balstiņā žēlīgi saukdams:
«Kājas salst, kājas salst, - saimniece, vīžu!»
Neviens nau dzirdējis, neviens nau klausījis,
Neviens nau remdējis ganiņa bēdas.
Šodien vēl skraida tā pelēkais strazdiņš,
Cerē, ka tomēr reiz dzirdēs kāds saucam.
ČAKSTĪTES DZIESMA
Ganu Pēter, ganu Pēter,
Pārdod ķēvi, pārdod ķēvi!
Cik prasi? Cik prasi?
«Pieci mārki, pieci mārki!»
- Par dārgi, par dārgi! -
«Ardiev!»
CĪRUĻA DZIESMA
Cīrulis pavasarā
Gaisā pacēlās,
Lielījās, lielījās:
«Vīrs, vīrs!
Ekur es vīrs!
Ziemu izcietis,
Ne guni kūris,
Ne katlu kāris!
Ekur es vīrs!»
BEZDELĪGAS DZIESMA
Kad lauki tukši palikās,
Bezdelīga žēlojās:
«Viss palika, viss palika
Rudeni, rudeni -
Tas pats resnais zvirbulis
Savā resnā kaklā visu sagrūdis!
Nu man pēc barības
Tāļu prom jāsteidzas. -
Kad es viņu dabūtu,
Pušu viņu pārplēstu -
Stirkš!»
BALODIS UN VĀRNA
Balodis apsētā miežlaukā bijis,
Guznu pilnu, pilnu pielasījis.
Otrdien rāceņu laukā skrējis,
Visgarām izmeklējis, izmeklējis, -
Nekā nau atradis,
Dusmīgi sacījis:
«Kas, velns, tā par sēklu?!
Ko arājs sēj, to var dabūt,
Šo sēklu, ko arājs nau sējis;
Cauru dien' esmu izmeklējis,
Vai muļķis palikdams -
Acis iz pieres skatīdams:
Nau un nau!»
Vārna teikusī
Uz balodi:
«Tu esi kārs, kārs!
Kas nezin tevi, jēlknābi?
Tu jau gribēji
Pārtikt no tā, ko arājs sev sējis.
Cik tad tu viņam olu dējis?»
Vārnai balodis
Tā atteicis:
«Sadēju, sadēju
Puspūr' ol', puspūr' ol'!»
Uz to vārna sacījusi:
«Būtu jel lietojis muti uz pusi!
Lielās tavas lielības!
Puspūr' ol',
Bet, kad apskatās,
Vairāk nau
Kā divas oliņas!»
SKUDRA UN ZIRNEKLIS
Ganiņš ēda sausu maizi,
Drupakliņa zemē bira.
Ieraudzīja zirneklis,
Skrēja dievam sūdzēt ganu,
Nesa maizes drupakliņu,
Parādīdams gana grēku.
Saka: «Dod nu ganam maizi!
Lūk, ko gans ar maizi dara:
Pilnu zemi piedrupina!
Nesu tevim parādīt.
Tikko nesot nepārrāvos.
Tam dod maizi, kas to cienā!»
Skudra viltu nomanīja,
Līdzi steidzās debesīs,
Aši rāpās, staipīdamās
Tikko nepārtrūka pušu.
«Dieviņ, neklaus' mēlnesību:
Ganiņš maizi nenicina.
Cik tad ir tās maizes ganam?
Skauģa acis zirneklim,
Pats tās maizes iekārojis.
Nedar' pāri ganiņam.
Ganiņš ļaužu bārenītis!»
Par zirnekļa mēlnesību
Dievs tam dusmās dod ar knipi,
Kupris cēlās zirneklim,
Vēl šo dienu nes to kupri.
Ganam skudru saudzēt lika,
Neizpostīt skudru pūžņus.»
GANAM JURĢIS, GANEI MĀRE
Ganiņš ganei smiedams teica:
«Māres rītā celies agri,
Muti mazgā vēl pirms saules,
Tad tev ganos nenāks miedziņš.»
Gane ganam atjokoja:
«Jurģa rītā celies agri,
Zirgu peldini pirms saules,
Tad tev neēdīs to dundurs.»
KURŠ AŠĀK SKAITA LĪDZ SIMTAM
Velns ar dievu saderēja,
Kurš līdz simtam ašāk skaitīs.
Velns sāk tūdaļ bērt kā pupas:
«Viens, div', trīsi, četri, pieci, -»
Aši tāļāk visu rindu.
Dieviņš skaita lēnā garā:
«Vieni pieci, otri pieci, -
Kopā desmit,
Treji pieci, četri pieci, -
Dividesmit . . .»
Kamēr velns pie divdesmitiem,
Dieviņam jau simts ir gatavs.
SUŅA MĀJAS
Sunis gūlies kaņepājos,
Padomājis, kucei teicis:
«Še ir niedras tā kā baļķi,
Celsim paši sevim māju!»
«Nieki!» kuce atteikusi,
«Kam tās pūles? Lai ceļ cilvēks!»
Tā aiz kūtruma vēl šodien
Sunim jāslaistās bez mājas.
SUNS - MAIZES DEVĒJS
Tā mūs māca veci ļaudis:
«Suni nespārdi ar kāju!
Tas tavs maizes devējiņš!»
- «Kā tas, maizes devējiņš?»
Tā, lūk, stāsta veci ļaudis:
Agrāk stiebram daudz bij vārpu,
Trīsreiz garākas kā tagad,
Ļaudis palikuši lepni.
Dievs tad nedevis vairs maizes;
Ļaudis lūdzās, nepielūdzās,
Tad nu gājis lūgties sunis -
«Ja tu nevainīgs, - tev došu.»
Sunim bijusi nu maize,
Ļaudis gājuši to lūgties:
Lai jel atmetot tiem arī
Kādu tiesu savas maizes!
Sunis labsirdīgs, tas teicis:
«Ņemiet visu manu maizi!»
Suni nespārdi ar kāju,
Tas tavs maizes devējiņš.
ODI UN BLUSAS
Velns ar dievu reizi ķildojušies.
Teicis velns: «Eč, mani kalpi - odi
Stiprāki par taviem kalpiem - blusām!»
«Labi,» teicis dievs, «ko ķildosimies?
Sūti savus odus tu pret mani,
Es pret tevi karā laižu blusas,
Tad jau redzēs, kura kalpi uzveiks.»
Labi. Tūdaļ ve1ns pēc odiem skrējis;
Tamēr dievs kur uguni, sēd dūmos.
Atnāk velns ar pilnu maisu odu.
Uzlaiž dievam: - odi neiet dūmos.
Dievs tik nosmejas un iet pēc blusām.
Velns nu arī gudris, sēd pie uguns;
Dievs tam uzber virsū maisu blusu:
Blusas nebēg dūmu, siltums patīk,
Siltā velna kažokā lien labprāt,
Velnu kož ka nezin vairs, kur glābties.
BEZKAUNĪGAIS ZAĶIS
Reiz pagasta kalpi - vaļnieki
Dzīt kungam zaķus bij sadzīti -
Trarā! trarā!
Jo kungs, kad grib zaķītim virsū krist,
Ij tad pats negrib pa sniegu brist -
Tapatā! tapatā!
Bet dzinējiem vajga dzīt zaķus tam klāt,
Kungs dzeramnaudu tad dod labprāt -
Eidi! eidā!
Skan klaburs, rej suņi, un dzinēji bļauj,
Bet kungi no tuvienes zaķīšus šauj
Blīkš! blākš!
Viens zaķis vairs nezin, kur mūk, kur sprūk,
No bailēm prāti tam jūk,
Un pēkšņi kā cilvēks viņš runāt sāka
Uz dzinēju teic, kas virsū nāk:
«Ko, dzinēj, tu nāc ar nāves baru?
Teic, kādu ļaunumu tevim es daru?
Es badā ābelēm miziņu ēdu,
Vai ābeles tavas? Kas tev par bēdu?
Dzen kungi tevi, un tu dzen mani,
Sēd labāk mājās un circeņus gani!
Opsā! opsā!»
Dzinējs brīnās: «Ak tavu bezkauni!
Kur zaķi, kas runā, ir redzēti?!
Kā manim pretī runāt tu drīksti?
Kad tev došu ar rīksti!
Smīkš! smīkš!»
Pa to starpu, kad dzinējs brīnījās,
Tam zaķis pa kāju starpu aizšāvās -
Ailā! ailā!
LAPSA UN KURMIS
«Sveiks, draugs Kurmīti!»
Sacīja Lapsa:
«Ko tavam namam
Durvis tik šauras?»
«Sveiks, draugs Kūmiņ,»
Atteica Kurmis:
«Lai tu pie manis
Nenāktu ciemā!»
LAPSASMĀTE
Kur tu biji, lapsasmāte,
Kur tu pastaigāji?
Zaļā laukā zosis gana, -
Tur es pastaigāju.
Pasargājies, lapsasmāte,
Tīko nošaut tevi.
Nošaus tevi mednieki,
Pakārs kārtes galā.
Pakārs tevi kārtes galā,
Novilks kažociņu.»
LAPSAS MIERINĀJUMS
Lapsa bērnus izaudzēja,
Izbaroja, izmācīja,
Nu tos ļaudīs izvadīja.
«Nu jūs vairāk nebarošu,
Ejat plašā pasaulē,
Paši pelnat sevim - gaļu!»
Lapsas bērni šķirdamies
Runājušies, bēdājušies:
«Kad un kā vairs tiksimies.»
Vecā lapsa atteikusi:
«Vai tik vien te mūsu bēdu?
Tikties gan mēs tiksimies, -
Mums ir viena droša vieta:
Kažokskroderdarbnīcā,
Kuplā lapsas kažokā.»
MIERA SKŪPSTS
Lapsa nāca sērst pie gaiļa:
Gailis augstāk laktā lēca.
Lapsa teica laipni jautri:
«Ko vairs, kaimiņ, vairies manis?
Zemē kāp no savas laktas!
Zini vēsti: kari beigti!
Mūžīgs miers nu būs virs zemes,
Visi dzīvos saticībā,
Lopi skūpstīs tagad zvērus.»
- «Tev gan tiesa,» saka gailis,
Kaklu stiepjot, skatās lejā,
«Tur, lūk, vēl viens nes to vēsti.»
«Kas tas ir tāds?» - «Kaimiņsunis
- Steidzas dot tev miera skūpstu.»
«Ak, tam nemazgāta mute!»
Lapsa teic un prom uz mežu.
DZĒRĀJS ĀZIS
Gribat vecu stāstu klausīties,
Kā āzim reizi gadījies?
Gribat arī vienu mācību,
Kā ir izgājis ar lielību?
Āzis reiz aizgājis
Pie upes dzert, -
Padzēris, tādu dūšu sajutis,
Ka vai zemes gaisā spert!
Ar pakaļkāju pie zemes piesitis,
Sacījis:
«Nu man nau dairs!
Ne par pašu vilku nebēdāju vairs!»
Bet krūmos stāvējis vilks pats;
Tam nepaticis tāds skats.
«Ansi,» viņš teicis draudoši:
«Ko tu tādu tur runāji?»
Āzim nokrita ūdenī dūša, plunks!
Teic: «Ak, cienīgs, žēlīgs meža kungs!
Piedod! Vai tad nezini dzērāja?
Dzērājam dzērāja valoda!»
SPĪTNIEKS ĀZIS
«Kas tev par daļu? Ko gribu, to daru!»
Par to es jums pasaku pastāstīt varu.
Vilks āzi sagrābis,
Pār muguru pārmetis, -
Uz mežu šmaucis.
Kazu bars āzim, nopakaļ saucis:
«Vai, Mikiņ, kurp šis tevi stiepj?»
Mikiņš tam pretī muti šiepj:
«Vai neredzat, ka es jāju?»
Teic kazas: «Mīkiņ, kad nāksi uz māju?»
Kliedz Mikiņš: «Kas jums par daļu?
Kad gribēšu, pārnākšu,
Kad ne, tad palikšu.»
Bet vilks nes vilcēniem gaļu.
VILKS UN PAGASTA CEĻŠ
Aplokā ganījušies teļi
Klusā nodabā.
Nezin kā
Gar aploku vilkam gadījušies ceļi,
Bet atkal nezin kā
Gadījies saimnieks tuvumā.
Vilks saimnieku nau manījis,
Klusi pie sevis domājis:
«Labi būtu gan!»
«Ko tu te man!»
Uz reizi saimnieks uzsaucis:
«Vai neiesi nost!
Šis gribēs vēl manus teļus kost!»
«Ūja!» vilks atteicis:
«Vai man dēļ tavu teļu
Nebūs brīv iet pa pagasta ceļu?»
VILKI UN VĀVERĪTE
Vilki lieli lielījās:
«Visos mežos, visos laukos,
Visur pazīst mūs un bijā,
Kas mūs satiek; griež mums ceļu.
Mūsu cilts pār visām pāri,
Mūsu vārdu min ar trīsām,
Mēs tā jaunā muižniecība,
Katris lai mums rāda godu!»
Vāverīte, nabadzīte,
Sausā zarā tupēdama:
«Tiesa,» teica: «pazīst visi,
Kas lai nepazītu vilkus?
Bet, kā jums lai rāda godu,
Kad jūs esat laupītāji?
Nevis lielīties jums nāktos,
Kaunēties par savu cilti!»
VILKATIS
Kam gan nelaime negadās? -
Lai kā sargājas.
Dzīvojis puisis labi un godīgi, -
To pārvērtis skauģis burvis par vilkati;
Puisis aizskrējis mežā klaidot.
Trīs gadus par vilku klaidojis,
Ceturtā atkal par cilvēku palicis,
Ar cilvēkiem dzīvojis, dzīvojis,
Cilvēku tikumus vērojis, -
Tad teicis smaidot:
«Trīs gadus ar vilkiem dzīvoju,
Vilku nedarbus darīju,
Jērus plēsu un aiznesu,
Ziem' salu cietu ne salkumu,
Bet nu es zinu:
Vilks plēš tik, kad tam salkst,
Cilvēks aizvien pēc mantas alkst,
Vilks vilku nekad neiet kost,
Cilvēks aizvien maitā cilvēku nost,
Nē, - labāk vilka tekas es atkal minu.»
To pateicis,
Viņš aizskrējis
Kā vilkatis
Atkal mežā klaidot.
Vai tiešām bij tā? Jeb tu tik māni?
Nu, kā to puisi sauc?
«Kā sauc?
Par Muļķa Jāni!»
GUDRĪBAS PIRCĒJS
Senāk gribēj' tirgoties viens vīrs:
Izliek tirgotavas izkārtni,
Ļaudis sanāk, skatās: prēču nau,
Aiziet garām visi smiedamies.
Viens tik domā: Pag, ir jāiet.»
«Kas tev ir ko pārdot, tirgotāj?
Še nekādu preču: neredzu.»
- «Gudrības es pārdodu.» - «Ak tā!
Dod man vienu gudrību!» - «Še būs:
Katru reiz tik taisno ceļu brauc,
Nenogriezies sānceļus ij tad,
Kad tie labāki un ērtāki tev šķiet.»
Pircējs mājās brauc ar gudrību,
Ceļā pagadās, kas līdzi brauc.
Kopā brauc pa mežu, ceļš top šaurs,
Plats un ērts te sāņceļš nošķiras, -
Līdzbraucēji sāņu ceļā griež,
Aši visi aizlaiž, - pircējs viens
Lēni tāļāk taisno ceļu brauc.
Kā nu bija? - Ērtais sāņu ceļš
Purvā ieveda, bet taisnais ceļš
Veda aši sprausto ceļu sniegt.
TAISNA TIESA
Desmit zemnieki reiz laukā gāja,
Niknais negaiss viņiem virsū nāca;
Viņi bēdza pusgruvušā templī,
Pērkons rūca vienmēr tuvāk, tuvāk,
Visi gaisi troksnī nodrebēja,
Zibens šāvās lokiem apkārt templim.
Bailēs zemnieki nu noprātoja:
Viņu starpā būšot gan kāds grēcnieks,
To gan pērkons gribot dusmās nospert.
Kurš tas vainīgais? - Lai izzinātu,
Savas cepures tie -liek aiz durvīm, -
Kura cepuri vējš aiznesīšot,
Tas lai nododoties vētras varā.
Izliek cepures, - vējš vienu aiznes.
Nu bež žēlastības nelaimīgo
Citi ārā izgrūž negaispostā.
Tiešām, vētra stāj, - bet briesmīgs spēriens
Pēkšņi templī sper un grauj to drupās,
Visi deviņi uz vietas beigti.
Visi deviņi, kas nežēloja,
Tie bij grēcnieki, tik viens bij taisnis,
To tie izdzina no sava vidus,
To nu liktens paglāba no nāves,
Taisnu tiesu spriezdams viņu starpā.
ATRADĪBAS
Tas ne šinī laikā bij, ne šinī zemē,
Toreiz bij, kad tiesa bij vēl taisna,
Tad viens tirgotājs bij pazaudējis
Maku, kurā bij divtūkstots pjastru;
Sludināj': «Kas atradīs to maku,
Tūkstots pjastrus gūs par atradībām!»
Paiet laiks, pie tirgotāja atnāk
Nabags strādnieks, atradis to maku;
Prasa sevim piesolīto algu.
Tirgotājam žēl to tūkstots pjastru,
Saka: «Manam naudas makam bija
Uzšūts dārgakmens, tā tur vairs nava;
To tu piesavinājies, un tādēļ
Dot tev atradības nau vairs vajdzīgs.»
Nabags strādnieks tiesā gāja sūdzēt.
Tiesnesis tā teic uz tirgotāju:
«Dārgakmens tev uzšūts bij uz maka;
Šim, ko strādnieks atradis, tā nava, -
Tātad šis nau tavs; lai šis tad paliek
Strādniekam tik ilgi, kamēr atnāks
Īstais īpašnieks; tad tam to dosim.»
MEITA UN SAULE
Daiļa meita spītējās ar sauli:
«Esmu skaistāka par tevi, saulīt,
Skaistāka par tavu mēness brāli,
Skaistāka par tavu zvaigznes māsu,
Kura debesīs iet zvaigžņu priekšā,
Tā kā gane vadā baltās avis.»
Saule gāja žēloties pie dieva:
«Ko ar nolādēto meitu darīt?»
Dieviņš klusi saulei atbildēja:
«Gaišo saulīt, manu dārgo meitiņ!
Mities ķildoties un nedusmojies!
Zinu, ko ar nolādēto darīt:
Nodedzini tu tai vaigus melnus;
Nebaltu es viņai lemšu laimi,
Ļaunas dienas tā kā sīkus krūmus,
Ļaunu vīra tēvu, vīra māti.
Lai tad zina, ar ko sāka ķildu!»
Meita nelielījās vairs ne reizi,
Tikai klusi raudāja ik nakti.