1881

RAINIS

Vēstules

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

1881. gads

21.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 17. (29.) janvārī

Rīgā 17. janvāri 1881. g.

Sirdsmīļie radiņi!

Bez nikādas nelaimes mēs svētdien, 12., Rīgā nokļuvām un tūliņ devāmies uz savu korteli. Te akurāt Dīriķis svinēja savu dzimšanas dienu, tā ka mēs savu dzīvi jaunā kortelī ar svētku dienu iesākām. Kad daudz tādu dienu būtu! - To pašu vakaru vēl visas lietas sakrāmējām un otrā rītā agri devāmies uz skolu, kur mums jaunus sēdekļus ierādīja, stundu kārtību teica, grāmatas, kuras būs vajadzīgas, uzdeva un ar jau pēc jaunas kārtības stundas iesāka. Es tagad sēdu otrajā beņķī ar 5. sēdekļa numuru un mūsu Leons trešajā beņķī ar 9, sēdekļa numuru, bet mums abiem priekšā ir vēl Titovska kungs uz trešā sēdekļa. Paldievs tam kungam, viņš ir mūsu vecu vecajam draugam un nesenējam ienaidniekam mīkstāku sirdi devis, tā ka viņš mūs, nabaga cilvēkus, vairs tik ļoti nenicina un pat līdz tam nolaižas, ka ar mums runāt jeb, labāk, šur un tur mums vārdiņu sacīt netura zem savas godības un lielās cienības. Mūsu vājā spēkā tas nestāv viņam par šo būšanu tās lielu lielās žēlastības atmaksāt, bet gan viņam to atlīdzinās, jo katrs labs darbs nes labus augļus.
Pa mājām mēs tagad mierīgi dzīvojam, un mēs ar nevaram žēloties, ka mums citās lietās slikti iet. Par skolu gan citā vēstulē rakstīšu, kad būšu vairāk ko zināt dabūjis, bet nu dievsgan par sevi pļāpājis. Kā tad Jums īsteni tagad iet, vai mīļais papiņš jau ir jaunu vietu dabūjis jeb vai vis vēl braukā pa pasauli apkārt? Vai visi mājās veseli? Kā manai Pumpiņai iet? Ko viņa tagad dara? Vai maizesmāte atkal ar pļaušām baro? Izstāstiet visu, kas pie Jums no jauna noticis, tad es atkal citā vēstulē Jums varbūt vairāk pastāstīšu, jo šonedēļ vēl pie mums nau daudz kas ievērojams noticis. Jums visiem stipru veselību un labu laimi visās lietās vēlēdams un Jūs sirsnīgi apkampdams un bučodams,
                                                palieku Jūsu
                                                                vecais terciāners
                                                                                un dēliņš, un brālīts
                                                                                                            Ženiņš.

22.

K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīga 1881. gada 31. janvārī (12. februārī)

Rīgā 31. janvārī 1881. g.

Sirdsmīļākie radiņi!

Neesiet man dusmīgi, ka es atkal ar savu vēstuli aizvēlinājos, bet piedodiet man, nabaga grēcīgam cilvēkam, žēlīgi, kā Jūs jau esiet vienumēr darījuši; es atkal piedošu Jums Jūsu parādus, ja Jūs kādu reizi apgrēkotos. - Savus grēkus nu Jums esmu sūdzējis un reizē arī žēlastību lūdzis, tagad es pats gribu savu noziegumu mazināt un savus parādus atlīdzināt (kā katoļi to dara) un ņemšos nu rakstīt vēstuli tik garu, tik platu un no visām pusēm tik pilnīgu, cik tik Jūs gribējāt (t.i., ar to norunu, ja tik varēšu). Pirmajā vēstulē es biju apsolījies Jums izstāstīt, kur mēs īsti palikuši, kā pie mums skolā iet u.t.j.pr. Labi vairs neatminu, vai jau nesacīju senāk, ka mēs esam 5. un 9. klasē. Jaunatnākušie skolēni ar mums visas stundas neņem kopā, par piem., vienu krievu stundu, matemātikas stundu u.c., bet citādi mēs visi kopā vienā klasē, kur tagad 54 bērni. Mums ar mācīšanos iet šo gadu vieglāk kā pērn, kad ar ne visu to pašu māca, ko pērn; bet par to vis vēl nau jādomā, ka mums nau nekā, ko mācīties; katru dien gandrīz vajag 3 jeb 4 stundas no vietas ko mācīties, un, kad ar nekur apkārt neskrien, tad tomēr diena paiet nemanot, kamēr visus skolas darbus pastrādā, uz citu dienu ko pamācās jeb paraksta, šo to palasa, parunājas, uz laiciņu iziet ārā u.t.j.pr. Mums līdz šim vēl labi gājis un, kā ceru, tad ar uz priekšu ies, kad dievs palīdzēs. Citi mūsu klasē jau runā no pārcelšanas uz Jāņiem, var būt, ka viņiem taisnība, bet es tam neticēšu, uz to necerēšu, līdz būs īsti zināms; es vis domāju, labāk ir maz cerēt, lai varētu vairāk piepildīties, nekā daudz cerēt, no kam tik kāda maza daļa var piepildīties. Jūs prasiet, lai es izstāstu skaidri un smalki, ko daru un kā iet, t.i., par deutsch erzaelen se, lieber Err, was tu maken un wie gegen. Es nezinu, ko lai Jums tur stāstu; kā skolā iet, jau sacīju, kā mājās iet (varbūt, ko mājās darām)? Ko no tam lai stāstu? Iet kā iedams viss pa vecu ceļu, to pašu darām, tāpat satiekam ar veceni un veco, viss tāpat; es domāju, to labāk varētu es izstāstīt, kad mēs lieldienās satiekamies. Par veco Rīgu es niko nepļāpāšu, tas mana veceņa darbs, tas to visu avīzēs nodrukā. Par saviem veciem Grīvas draugiem gan varu ko pateikt, ja Jūs tik gribiet. Tur mans vecu vecais, lielu lielais draugs Titovska kungs pirmais; viņš ir ļoti grozīgs (nē, nē, ļoti labs cilvēks, lielāks politiķis nekā pats Bišmarks). Klausaties, atdariet ausis un mutes: pirmā dienā šis lielais vīrs, drusku saīdzis, skatās uz mums, nē, uz mani, bauri, kas iedrošinājies viņam tik tuvu ap als kriegen, bet tomēr viņš savaldās, sakož zobus un tad dod laipni roku un arī parunaj; visu nedēļu vēl sniedz roku; otru nedēļu jau vairs nerunā, bet roku vis vēl dod; trešo, nu, trešo vairs i rokas nesniedz, tik tad vēl izstiepj pāris pirkstiņu, kad roku gluži klāt piegrūž; redzēs, kas būs ceturtā nedēļā. Tā tā būšana ar to kungu to Titausku stāv; ar Mori mēs vis vēl labi satiekamies un ar Rumuļa lielakungu tik tad, kad ko piepalīdz pie darbiem. Tā nu mēs dzīvojam šinī pasaulē un esam, paldievs dievam, veseli pie miesas un dvēseles. Jā, vēl atminējos, varbūt nejemsiet par ļaunu, Siliņš un Roglands te Rīgā uzturas; pirmais ar vietu, otrais bešu. Bet nu, es domāju, būšu tik daudz pļāpājis un rakstījis, un atkal pļāpājis, ka Jums gan uz mūžīgiem laikiem dievsgan būs un ka Jūs nikad vairs negribēsiet, lai tik daudz raksta. Varbūt jau mans mīļais papiņš šodien būs pabeidzis savas garās sarunas ar tiem poļu lupatām un reizi dabūs Ābeļus. Rakstiet man ar, kā papiņam citur iet, vai papiņš vesels, vai mīļā, labā mamiņa jautra un vesela, vai visi mani radiņi, kādus tik dievs devis, sekretierus, vecas māsas, jaunas māsas, kvartānerus u.t.j.pr., arī veseli, vai viņiem ar labi klājas. Tad nu beidzot es Jums lūdzu man grēkus piedot, par mani apžēloties, jo es tak to izpelnījos ar garo vēstuli (var ar būt, ka Jūs jau lasot esiet aizmiguši, par to tad vēstuli nobeigšu.
Dzīvojiet veseli un pieminiet manis, nabaga, kas Jums sirsnīgi apķer un nobučo.
Jūsu pazīstamais dēliņš un brālīts
Ženiņš.

23.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881, gada 17. februārī (1. martā)

Rīgā 17. februārī 1881. g.

Sirdsmīļākie, labākie radiņi!

Ka Jūs tagad esiet lielākās rūpēs, kur nu palikt, kur apmesties, tad es Jums negribu vēl lielākas rūpes darīt un Jums garu vēstuli rakstīt, kuru Jūs nevarētu 24 stundās izlasīt. Es Jums neapgrūtināšu un gribu Jums mazu, sīku vēstulīti rakstīt. Vispirms man vajaga atbildēt uz Jūsu prasījumiem. Savu rakstudarbu jau nodevu, un viņš «Baltijas Vēstnesī» nenāks. Mūsu biedrībā jau daudz rakstu nodots, bet vēl neviens no tiem nau avīzēs nācis, kad ar diviem no viņiem bija nospriests, tā tad ar mans raksts nau pie tā goda kļuvis avīzēs ietikt. Pie tam vēl vajaga sacīt to, ka mans raksts, kuru es nodevu, nau tas pats, kuru es mājās taisīt iesāku (man deva padomu labāk oriģinālu taisīt), bet cits, zem virsraksta «Latvieši un vācieši». Kā viņš no vidus un ārpuses izskatās, to Jūs pēcāk redzēsiet, kad viņu lieldienās atvedīšu līdz uz mājām. Par franciskām stundām es labi nezinu, ko teikt; darbu mums tik daudz ir, kā gan varētu vēl citas stundas klāt pieņemt. Varbūt es ar viens pats varētu mācīties bez skolnieka, ja tie pagāni briesmīgi daudz naudas maksā, mazākais, 1 jeb 1/2 rubļa, varbūt ar 2 rbļ. par stundu. Kad viens pats mācītos, varētu es sev grāmatu nopirkt priekš patmācīšanās un palīdzēt varētu man Ķerķis, kas jau 1abi daudz māk. Bet tādai mācīšanai ar ir savi sliktumi, par to sakiet, kā Jūs to gribiet, un es tad tā darīšu. Masļeņicu ar viņas 4 brīvdienām es domāju gluži mierīgi mājās nodzīvot, kur es ar lai skrienu, uz mājām es tak nevaru tā tikt kā mūsu draugs Titovskijs, jo ar vecā bībele saka Gal.2, 23: «paliec zemē un barojies godīgi» (bleibe im Lancie und nähre dich redlich). Titovska, t.i., mūsu drauga, tēvs bija še Rīgā, varbūt ar vēl tagad ir - Mora sacījās viņu redzējis ar dēla kungu. Beidzot, es esmu vesels pie miesas un dvēseles un palieku dzīvs un vesels. Jums visus mīļi apkampju un bučoju, un, Jums veselību un visu labu vēlēdams, palieku es arvienu
                                                Jūsu
                                                            dēliņš un brālīts
                                                                                    Ženiņš.
(Nebrīnaties, ka es rakstu jaunu ortogrāfiju; man vajaga viņu iemācīties, un visu vieglāk es to varu izdarīt, kad savas vēstules tā rakstu.)
                                                                                            Tas pats.

24.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 26. februārī (10. martā)

Rīgā 26. februārī 1881. g.

Sirdsmīļie radiņi!

Neļaunojieties, mani mīļie, ka es atkal Jums liku gaidīt uz manu vēstuli; bija gan tagad daudz vaļas dienu, bet es biju diezgan slinks Jums tomēr nerakstīt, nu Jūs esiet labi, žēlīgi ļautiņi, gan Jūs man, grēceniekam, piedosiet. - Jums jau ir, ja es nemaldos, jauns sekretiers; bija gan jau laiks veco at1aist no amata, ja viņš, nabags, jau ilgus gadus ir šo grūto amatu izpildījis un uzticīgi izpildījis, vajaga Jums ar viņam labu penziju maksāt, ka viņš vienmēr šos laikus ar prieku pieminētu. Jaunajam sekretieram turpretim vēlu stipru roku, gudru prātu, labu papīru un brangu spalvu un tinti, bet no viņa arī paģēru ātru rakstīšanu; vecajam gan varēja piedot, ka viņš dažreiz lika gaidīt, jo tak diezgan vecs bija un vājš, bet jaunais 1ai to nedara. Par jaunā sekretiera vēstuli ļoti priecājos, ja viņa ir skaidri un smuki rakstīta - ne tā kā manas, bet vienu lietu tomēr nožēloju: jaunais, liekas, aizmirsīgs. Par muižu gan plaši izstāsta, bet - ka es tak visupirms gribētu dzirdēt -- vārda nesaka; varbūt man ar netaisnība viņu tā apsūdzēt, viņš mani varbūt tik gribēja paķircināt, varbūt ar ievest tamā būšanā tās kārdināšanas. - Francisku grāmatu nu esmu sev apgādājis: «Französische Grammatik zum Selbstunterricht von Gands (nach Ollendcrfs neuer Methode)». - Es viņu vecu pirku, un tā viņa tik 90 kap. maksāja, īstā maksa ir 3 rbļ. 50 kap. Mācīties arī jau iesāku, un iet labi uz priekšu, tā ka es domāju uz tādu vīzi vieglāk un ātrāk iemācīties, nekā kad ņemtu stundas. - Labi, kad tak reizi jau beidzās Jūsu pastāvīgās bēdas un bailes, kur nu palikt, kur piemesties, vis tak, vietiņu atradāt, kad ar beidzamā minūtē. Par atbildi uz šo vēstuli rakstiet man vispirms, kā mūsu jauno muižu sauc un uz kurieni man vajadzēs braukt, uz veco Birķeneli jeb uz jauno N. N. muižu? Mums te mājās nu šā tā iet, veseli gan esam un ar citādi nikas, 1abi klājas, bet vis tak neesam mājās pie saviem mīļajiem; gan man ar gribējās mājās tikt pa tām 4 vaļasdienām, bet tak neesmu Titovska kungs, kas vienumēr braukā šur un tur. (Viņš skolā ar braukā, t.i., viņš daudz no skolas izbrauc un nenāk uz stundām; lai dievs viņam palīdz!) Beidzot man ir par Jūsu mīļām grīsēšanām jāpateicas un Jums sirsnīgas labdienas jāvēl. Palieciet visi veseli un jautri,
Jūs vēlreiz apkampj un bučo Jūsu
Ženiņš (senāk Schenniņsch).

25.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 18. (30.) martā

Rīgā 18. martā 1881.

Visumīļākie, labākie radiņi!

Vēlreiz no Jums man jālūdz piedošanas par vēlo rakstīšanu, piedodiet man, gan šī būs tā beidzamā reize priekš lieldienām. Šodien es Jums maz ko rakstīšu, jo ko gan tur rakstīt, drīzi tak būšu pie saviem mīļajiem mājās, tad visu skaidrāk, plašāk varēšu izstāstīt, un tad Jus manus priekus un manas bēdas labāk izpratīsiet un sajutīsiet; tamdēļ lai runā dzīvais vārds, ne mēmais burts. Ak, Jūs ar esiet slimi, un es sajūtu tās bēdas, kad ar ne pavisam, vis tak pa daļai. Bet nedomājiet, ka es tagad ar esmu slims, nē, es nerunāju no tagadējās slimības, bet no pagājušās, par mani Jūs pavisam nerūpējaties! - Man tagad iet šā tā, varētu gan uz labu cerēt, bet kas var zināt, kā mūsu pastara dienā iziet? Skolā tagad gan ir daudz vieglāk nekā pērn, bet darba vis ir dievsgan, un, kad negrib darīt kā citi labi skolasbērni, ir it labi diezgan darba. Šie citi pērn ne briesmīgi daudz mācījās, arī tagad viņi sūri grūti nepūlējas, bet pēc lieldienām nu viņi sāks ņemt privātas stundas, un nu viņi domā tikt pārcelti. Un viņi tādās domās nemaldās, sko1nieks jau savus bērnus izraun no pekles. Tādā vīzē viņi tiek pārcelti; kad pirmos beņķus nikad nau redzējuši, un tāpat viņi tiek ar tāļāk no vienas klases uz otru stiepti. Pie mums tādu ir diezgan daudz, citādu arī ir, kuri izkļūst cauri ar skolnieku palīgu uz citu vīzi. Mazāks pulciņš atkal tādu ir, kuri tiešām krietni skolēni, kuri jau ar labām zināšanām ienākuši; mēs nu īsti ni pie vieniem, ni pie otriem nepiederam, bet redzēsim, pie kuriem mums piešķirs. - Ja Jums varbūt būtu kāda ptaikšana par mūsu biedrību ko dzirdēt - pie mums ir tagad nospriests savus rakstienus ne vairs priekšā lasīt un gramatiskā, pa mazai daļai ar loģiskā ziņā pārspriest, bet brīvas runas turēt, kuru saturu tad pēc loģiski pārspriež un par šo beidzamo disputierej. Šis spriedums tika no visas sapulces vienba1sīgi pieņemts, un Jūs, es domāju, viņu ar nesmādētu, bet bītos, ka Jūsu dēliņš briesmīgi neblamierējas. Varbūt tak ar dēliņam izdosies reiz saņemt dūšu un - neblamierēties; lai dievs viņam palīdz, vēlu viņam labu laimi. Beidzot vēl vajaga par gluži praktiskām lietām runāt, kādas drānas vest uz mājām, kādas bikses, zeķes, zābakus u.t.j.pr. Vēlu Jums visiem labu laimi un, Jūs apkampdams un bučodams, palieku
Jūsu Rīgas dēliņš
Ženiņš.

26.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 5. (17.) maijā

Rīgā 5. maijā 1881. g.

Sirdsmīļie radiņi!

Jūs varat iedomāties, ka es par Jūsu tik mīļo vēstuli priecājos un vēl jo vairāk, ka viņa tik negaidīti nāca. Es sestdien biju savu vēstuli norakstījis un aizmirsis atdot, un svētdien, kad pašulaik gribēju aiznest, atnāk Sute ar Jūsu vēstuli; nu gribēju tūliņ citu rakstīt, bet apdomājos un aizsūtīju to pašu. Rakstiet man, vai mana vēstule ari ir nonākusi, jo es biju adresē pierakstījis vēl Dubno (Biški), par to ka uz dzelzceļa kartes stāvēja Viški klamburos. - Pie mums šīs dienas bija silts, smuks laiciņš, bet atkal līst. Kokiem jau metas pumpuriņi, un drīz varbūt jau būs zaļumi pilsētā; varbūt arī uz mūsu vingrotāju svētkiem - ja tādi pavisam būs - varēsim papriecāties zaļumos (t.i., ne bez maksas, vajadzēs varbūt kādu rubli izdot). Vai tas ar lonej? Rīt mēs svinēsim jaunā troņmantinieka dzimšanas dienu un paliksim mierīgi mājās - ne tā Jūs -, un, kad jau iesākam svētīt, tad arī svētījam no vietas, sestdien ar esam brīvi un svabadi. Man šodien grib vēstule gaužām īsa iznākt, par to tad vēl ko nebūt sagrābāšu un Jums pastāstīšu. Līdz šim mūsu katoļiem nebija sava priestera, un viņi pa mūsu pātaru jeb, kā mācītāji sauc, ticības stundām vazājās brīvi apkārt. Nu kač reizi arī viņi ir savu priesteri dabūjuši, un nu viņiem tik viena stunda mazāk nekā mums (mums divi pātaru stundas, viņiem tik viena par nedēļu). Bet nu, cik ar meklēju, vairs nekā neatronu, ko stāstīt, teicu tad Jums visiem labas labasdienas un, visus Jūs apkampdams un bučodams,
                                                palieku tas, kas jau sen bijis,
                                                                                Jūsu
                                                                                    dēliņš un brālīts
                                                                                                    Ženiņš.

27.

L. PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1881, gada 23. maijā (4. jūnijā)

Rīgā 23. maijā 1881. g.

Sirdsmīļā māsa!

Jūs visi laikam jau ilgi būsiet gaidījuši manu vēstuli un būsiet ķildojušies un dusmojušies par slinko un nolaidīgo dēliņu, kam Jūs rakstāt tik daudz skaistu vēstuļu un kas tomēr negrib Jums atbildēt. Vinovat, batjuška, vai pareizāk, matuška, piedotiet vēlreiz; tā būs pēdējā reize šinī laikā līdz Jāņiem, jo pēdējās nedēļās laikam nebūs šķēršļa, kas mani varētu atturēt rakstīt. Bet es Tev te stāstu par savām brīvdienām, un Tu pat nemaz nezini, kad tās īsti sākas; es gribu atgūt nokavēto: 13. jūnijā mūs atbrīvos no skolas jūga, un varbūt tanī pašā dienā varam doties ceļā, Tas viss jau būtu ļoti labi, bet, man liekas, skolotāji te iepriekš izdarījuši muļķīgu joku. Proti, uz vasarsvētkiem, tas ir, divas nedēļas (pareizāk, 1 1/2 nedēļas) pirms semestra beigām, šie ļaudis dod gandrīz veselu nedēļu, proti, 5 dienas, brīvu. Jo, varbūt Jūs jau to zināt no manas iepriekšējās vēstules, piektdien pirms vasarsvētkiem mēs svinēsim savus vingrošanas svētkus, un tad nu, protams, sestdiena izkrīt kā «zilā pirmdiena», un mums ir brīva nedēļa. Bet pasakiet nu, ko lai ar šo nedēļu dara: ko mācīties nekā daudz vairs nebūs, varbūt nekas, jo liecības būs jau uzrakstītas, un es nezinu, ko citu lai dara. Visas piecas dienas lasīt būtu par daudz garlaicīgi; visas piecas dienas klejot pa Rīgu būtu grūti un galu galā arī garlaicīgi; tātad šī ir gluži zaudēta nedēļa. Un šo kārdinājumu viņi ielikuši vēl tieši pirms brīvdienām, kad taču ilgas pēc mājām ir visstiprākās, un es varu tikai sacīt, ka skolotāji rīkojušies muļķīgi, varbūt viņi varēja uz vasarsvētkiem taisīt ciet bodīti, jo tas jau arī viņiem būtu patīkamāk. - Ļoti iespējams, ka pārcelšanu izdarīs uz Jāņiem, jo šonedēļ direktors par katru skolnieku izteica savu spriedumu, pie tam šad tad viegli (dažreiz arī it skaidri) liekot saprast, kas pārceļami. Spriedums par mani skanēja: skolotāju kungi neko sevišķu neesot pamanījuši, tas ir, no ļaunās puses neko, jo viņš uzskaitīja tikai skolēnu trūkumus. - Domāju, ka var jau arī sākt runāt par to, kad man jābrauc, kas man jāņem līdzi, un citas tamlīdzīgas lietas. - Jūsu nākošajā vēstulē es jau sagaidu lielu un plašu sarakstu par augšā minēto, bez tam varbūt garu morāles lasīšanu un citādi atkal Jūsu mīļās, labās vēstulītes. Tagad es vairāk neko nezinu svarīgu pavēstīt, un, ko es Jums varbūt pastāstītu, tas varētu Jums likties garlaicīgs (ar vienīgo labumu, ka tas būtu labs līdzeklis iemidzināt saldā miegā). Tāpēc nobeidzu savu. vēstulīti, kā Tu parasti to nosauc, ar novēlējumu, lai Jums visiem klātos labi, un, Jūs
                                                sirsnīgi sveicinādams un skūpstīdams,
                                                                    palieku vienmēr tas pats
                                                                                    Jūs mīlošais
                                                                                                Ženiņš.

P. S. Būtu jau pavisam piemirsis kaut vai pieminēt jauno, brīnišķīgi skaisto, krāšņo dzimteni. Sakiet man par to es interesējos visvairāk -, vai tur ir arī mežs, laba upe, tas ir, labi plata. Ja tā tur nav, tad jaunā dzīves vieta man vairs tik labi nepatīk, un, ja vēl dārzā būtu vienīgi krūmi, bet ne koki, kas dod jauku ēnu, tad labāk to nemaz neslavējiet, es slavēšanā nepiedalīšos, vismaz ne pirmajā laikā; vēlāk jau es varu tur iedzīvoties tā, ka man tur ļoti labi patīk. Bet katrā ziņā es ceru to labāko un priecājos, to visu tur jau garā redzēdams; vēl tikai mazs brīdis, un būšu jau tur un priecāšos ne tikai garā vien. Lai es jau tagad varētu priecāties, tad rakstiet man par Jūsu labo Vasiļovu. - Āmen!!!

28.

K., D, un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 9. (21.) jūnijā

Rīgā 9. jūnijā 1881. g.

Mani mīļie, mīļie radiņi!

Es pasteidzos šodien vēl, kad ar jau pie vakara, Jums pavēstīt, ka mūsu mīļa māsiņa ir Ķemeros nokļuvusi. Pusdienā viņa te Rīgā nobrauca, un plkst. 6 mēs abi braucām tāļāk uz Ķemeriem. Mēs labi nonācām Ķemeros, bet tur mums vajadzēja ilgi šurpu turpu braukāt, kamēr dabnjām naktsmāju (traktierī par nakti vien prasīja 1 rbl. 2S kap., tātad mēs palikām sava fūrmaņa mājās līdz pusdienai un aizmaksājām par istabu un tēju (2 reizes) 1 rbl.). Otrā rītā aizbraucām uz bādūzi un paņēmām vannas, 4 rbļ. 80 kap. par nedēļu, t.i., 7 vannām no plkst 1/2 2-1/2 3. Savu freilieni Paškēviču neatradām un par to meklējām citu korteli. Beidzot atradām pie beķera Polmaņa; bet tur maksa par 6 nedēļām mazā istabiņā gluži pie kukņas 25 rbļ. un koste 35 rbļ., tātad par nedēļu 10 rbļ. Plkst. 3 aizbraucām uz jauno korteli, bet tas vēl nebija ni iztīrīts, ni sapravīts, tā ka man bija jāatstāj savu nabaga māsiņu gluži bez pajumta, - varbūt ka viņu kur kādā istabiņā ieveda -- un jābrauc uz bānūzi. Sestdien es atkal apmeklēšu mīļo, mīļo māsiņu un tad varbūt tik svētdienas vakarā braukšu atpakaļ, un pirmdien plkst. 2 vai 3 pēc pusdienas būšu atkal pie saviem citiem mīļiem radiņiem; varbūt mēs varēsim jau svētdien ap pusdienu šķirties, un tad es būtu mājās pirmdien plkst. 2 vai 3 no rīta. Es šinī nedēļā vēl reizi rakstīšu, tad Jums varbūt varēšu vairāk ko pastāstīt. Tagad es gaidīšu uz Jūsu atbildi; un, Jūs visus apkampdams un sirsnīgi nobučodams, palieku Jūsu
dēliņš, kurš Jūs no
visas sirds mīļo.

29.

L. PLIEKŠĀNEI
Vasiļovā 1881. gada 27. jūnijā (9. jūlijā)

Vasiļovā 27. jūnijā.

Mīļā, labā māsiņa!

Mūsu māmiņa jau bija gluži nemierīga, ka Tu vēl neko neesi rakstījusi, tāpēc viņa mani katru dienu skubināja jāt uz staciju un Tev rakstīt; nu beidzot pēc ilgas kavēšanās un vilcināšanās es sacīju: gaidu, gaidu, nesagaidu, stellēj' mazu vēstulīt' un sēdos pie tintnīcas. Tevi, nabaga radījumu, es jau atstāju visai izmisušu, bet mīļā māmiņa baidās, ka Tavs stāvoklis ir vēl vairāk pasliktinājies un ka Tu tikai savas slimības dēļ nevarot rakstīt. Māsiņ, atbrīvo mūs no šīm ļaunajām bažām, jo es un visi mūsu piederīgie neko negribam dzirdēt par Tavas jau tā diezgan ļaunās slimības pasliktināšanos; ļauj mums cerēt, ka Tu drīz atgriezīsies izveseļojusies. Raksti mums, mīļā māsiņ, cik drīz vien vari, lai taču es vismaz reiz varu atgriezties no stacijas ar vēstuli. Laksti, laksti, mīļā māsiņ!!! Quae nunc pro mea consuetudine breviter simpliciterque scripsi, ja satis esse, puto. Man nepatīk daudz rakstīt un sagādāt citiem cilvēkiem pūles un īgnumu lasīšanas dēļ; tāpēc nesacīšu neko vairāk, causa dicta est. Mūs apciemoja Apsēna kungs; kāda cita jauna ziņa: papiņš ar kungu bija pie Romāniņa, un grāfa kungs še vēl nav bijis, pie Puikas gan. Citādi nekā vairāk man nav, ko stāstīt, jo nekas ievērojams nav noticis, un, ja kaut kas notiktu, tad vēlāk Tev par to rakstīšu. Mēs visi esam veseli un vēlamies, lai arī Tu būtu tāda. Atraksti šonedēļ kādu vēstuli, kad Tev ir garlaicīgi, un tad nākošajā nedēļā, laiku pakavējot, Tu kā laba latīņu valodas pratēja vari veikt augšējo vingrinājumu. Esi tikai vesela un dzīvo sveika, mēs visi Tevi apkampjam un skūpstām, un sakām visi adjē.
                            Mēs visi ilgodamies gaidām atbildi
                                            un visiem priekšgalā
                                                            Tavs vecākais brāļuks
                                                                                        Žano.

30.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 22. augustā (3. septembrī)

Rīgā 22. aug. 1881.

Mīļie, labie radiņi!

Nedusmojaties man un nebēdājieties, ka es par visu šo ilgo laiku neesmu niviena brīva acumirkļa atradis, kad būtu varējis kaut vienu vienīgu burtiņu uz mājām aizrakstīt, kur visi gaidīt gaida. Labais dēls neraksta vis, kā ar papriekšu nosolījās. Bet nerunāšu nikā vairs, jo galā var tik nieka pļāpāšanas iznākt, par kurām pats pēcāk dusmošos. Mēs nakti laimīgi nonācām Rīgā un savā istabiņā pie Dīriķa. Pirmodien un otrdien skolu vēl neturēja, jo rūmes pārtaisīja, bet trešdien tad ar visu spēku iesākām. Jau pirmajā nedēļā varēja manīt, ka neesam vairs tercijā, bet sekundā. No augusta beigām sākot, mums būs katru nedēļu divi rakstāmi darbi, kuru reiz ar trīs. Šinī ziņā tercija jau bija vieglāka, jo tur tik ik pārnedēļas dabūjām 2 rakstāmus darbus uzdotus. Bet tas vēl ir mazākais, jo lielākā starpība ir iekš pašiem uzdevumiem meklējama. Vislielākais grūtums priekš mums, jaunajiem, ir tas, ka tikām Jāņos pārcelti. Mēs tagad uz pusceļa stāvam; vecākie ir jau lielu gabalu priekšā un tiks par ziemassvētkiem pārcelti; mēs lielu daļu no tā nezinām, ko viņi māk, un mums tikpat jāiet līdzi, tātad mums vajaga, piemēram, grieķu valodā gramatikā lielu un svarīgu gabalu izlaist un ar viņiem līdzi iet tālāk. Skolmeisteri gan mierina, ka mēs izlaisto pēc svētkiem mācīsimies, bet tagad tas ir mums tikpat grūti. Vienīgi mūs tik priecina cerība par Jāņiem pāri kļūt, bet tas nau tik droši zināms, un tad mums prīmā tak atkal tās pašas grūtības celsies. - Ko lai nu vēl stāstu, jā, redzēju Feierābentu, tas ir, arī satiku, runāju. Es esmu vēl trīs reizes peldēt bijis, bet jau gan vairs neiešu, jo ūdens salts paliek. Rīgā te deg gandrīz katru dienu, šodien atkal, un mūsu vecenīte: pavisam nevar beigt vaimanāt; vakar ar bija liels pērkons. Par skolas grāmatām man tīri maz naudas izgāja, tik līdz 4 rbļ. Nu Jums pievārīju celu katlu ar visu visādām maisītām jaunām ziņām; kas var ko no šīs burzas izprast, tas lai par to priecājas vai raud; bet es tik katram vēlu daudz labas, labas dienas un palieku, visus uz reizi apkampdams
un bučodams,
Jūsu Ženiņš.

                                                    Savai mīļai, mazai Doriņai
                                                                Pumpiņai
vēlu visu labu, kas tik vien iespējams,
                                un
lūdzu mīļi Laimes māmuliņu ar savu košāko saulīti Tev smaidīt. Esi laimīgāka, labāka, gudrāka, smukāka, nekā citi ļaudis mēdz būt un kā Tavs brālis ir,
                                                            kas Tevi
sirsnīgi sveicina uz dzimuma dienu.

31.

K., D., L. un D. PIIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 17. (29.) septembrī

Rīgā septembra 13, dienā 1881. g.

Sirdsmīļie, gaidošie radiņi!

Lai Jums nevajadzētu daudz un ilgi meklēt, tad es jau te, pašā iesākumā, saku: Es nebiju pa šo laiku un slims arī nebūšu, un par to nedomājiet, ka vājības dēļ neesmu rakstījis - pie tam ir citas vainas. Gan milzīgs būs Jums tas laiks izlicies, kad Jūs no manis vēstules nedabūjāt, bet arī man viņš īsiņš nerādījās, - kad tagad sēdos klāt, tad domāju, ka jau nedēļas četras vai piecas pagājušas, līdz pārliecinājos, ka tik trīs, -jo es vienmēr domāju: vajag rakstīt, vajag rakstīt, mīļā mamiņa bēdāsies. Bet, cik mani arī šīs domas mocīja un dzina, tik šodien atradu laiku rakstīt. Piedodiet, ja es Jūs ar to esmu apbēdinājis, bet es nespēju ātrāk Jums vēstuli sūtīt, man jau ar vajadzēja materiāla priekš rakstīšanas salasīt. Es no sirds pateicos par tādu jauku laimes vēlēšanu, kādu Jūs man uz dzimuma dienu sūtījāt, bet ko šādi nedzīvi vārdi līdz, es labāk pateikšos mīļai māsiņai arī viņai uz vārda dienu - kad ar es jau par vēlu, varbūt vis vēl tikšu žēlīgi pieņemts - visu labu, kā ļaudis saka, laimi vēlēdams un līdz ar visiem mūsējiem izsaukdams: Augsta laime mūsu visu mīļai māsiņai!!! Esi priecīga un svini līksmi savu goda dienu, un, kā es Tev vēlu šo dienu laimīgi pavest, tādas es gan ar vēlētu Tev visas dienas, ja Tevi ļaunā slimība būtu atstājusi, bet tagad lai dievs dod Tev vēl turpmāk tādu stipru, vīrišķu cietējas dabu, un nepamet cerības, bet gaidi un cieti, gan drīz mūsu visu karstās lūgšanas piepildīsies, un mēs Tevi veselu un prieka pilnu pie savām krūtīm spiedīsim. - Arī Jums, maniem mīļajiem mājās, es gribu labas dienas sūtīt un no Jums ar sirsnīgām bučiņām atvadīties; drīz varbūt, kad būs izdevīgāks brīdis, es raudzīšu Jums vairāk ko rakstīt, es tik gribēju te Jūsu baiļu pilno gaidīšanu un Jūs par mani apmierināt, jo Jūs manis neesiet aizmirsuši arī tāļajā Rīgā, kā arī es vienmēr par Jums domāju. Vēl vienreiz tik nobučoties un tad ar dievu, līdz atkal tiekamies citā vēstulē.
Ženiņš

32.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 29. oktobrī (10. novembrī)

Rīgā, 29. oktobera 1881.

Mīļie radiņi!

Rūgtus vārdus Jūs vispirms radāt man rakstīt, labi Jūs mērķējat un sāpīgi ievainojiet, bet priekš manis vēl ne diezgan sāpīgi, Jūs zinājāt, kur mana vārīgākā vieta, un tā lai ir labi. Ne vienu reizi gauži noraudājos, un, jo vairāk un dziļāk padomāju, jo rūgtākas tecēja asaras. Vainīgs esmu, vainīgs es, muļķis, un es to nedomāju senāki, vis es kā mazs bērns pukojos, kad Jūs dienas, nedēļas neatrakstījāt, nu pats nerakstu caurus mēnešus. Man sirds ne sitās, ne sāpēja, kad manējie mājās sēd un domā, un baiļojas par labo, mīļo dēliņu. Ai, gan es Jūs ar pieminēju, gan es vis taisījos rakstīt, bet . . . bet tev nāca citas domas prātā, tās tev neļāva domāt, par ko vispirms jādomā. Nu, kad tevim iedzēla tādi vārdi, tad tu sāki kustēties, tad sāki mosties un domāt. Nu es redzu, ko esmu darījis, ai, nu mani žēlabas pārņem un sirds draudē lūzt, un nerimstoša čūska, nozieguma apziņa, ar dzelonu un zobiem briesmīgi plosās, un es piedošanu lūgtu un izsamistu. Ko tu vēl nedarītu, muļķis? Muļķis, vai te laiks kā bērnam raudāt un gaudot, kam tu toreiz neapdomāji, kad tev to vajadzēja, toreiz tava godīgā sirsniņa nevēlējās vis drupakliņās salūzt, kur toreiz bija tava mamiņa, sirdī tu viņu nevalkāji. Ko tu tagad vārdiņus kā pupas birdini, tevim jau nu niviens vairs netic, katris zina, cik ļoti karsti tu mīļo savējos. Dažādas domas manim galvā šaujas un manu sirdi plēš un plosa. Cik bezgalīgi muļķis es sev pašam izliekos! Tādas samaisītas, nesaprotamas, nejēdzīgas domas tik šādai ļoti gudrai galviņai varēja iztecēt. Ko lai Jūs, ko lai katris par šādu vēstuli lai domā, katris galvu kratīs un sacīs, par ko tas nesēd jau ilgi traku namā.
Bet labāk būtu, ka Jūs šo vēstuli pavisam nelasītu, daudz Jūs ar pavisam nesalasīsiet, un tas ir labāk. Es varbūt esmu visu Jūsu vēstuli nesapratis. Jūs tik slikti pavisam neesiet domājuši, un es ar savā pirmajā trakumā un reibumā tādus niekus sarakstījis. Tā jau iet, kas vainīgs pats, tas domā no citiem arī visu sliktu. Es esmu ļoti ātri iekarsējams un pirmā acumirkļa kas zin kādu muļķību padarītu. Piedodiet, ka es vis vēl neesmu pie pilnas apķērības nācis, vis man vēl domas pa galvu danco, kurām vajadzētu mierīgi kaktiņā gulēt. Bet, lūdzami, neļaujaties sevi ar tā iztraucēties kā es, domājiet, ka es to rakstījis, pats nezinādams, ko daru. Piedodiet man vēl reiziņ bet varbūt tas vairs nau iespējams, varbūt es Jūs par daudz jau esmu kaitinājis, par daudz no sevis atsvešinājis. Piedodiet, ja ļaunais robs, kuru mana vieglprātība un neapdomība plēsušas, vēl nau par lielu, ka to varētu atkal aizdarīt. Piedodiet, kamēr vēl laiks, lai pēcāk, kad ar vaina sadzijusi, nepaliktu ļauna rēta. Ar šo vēstuli es gribēju visu par labu griezt, bet, kur gribēju mierīgi domāt, tur sāka mans sakarsētais prāts dancot kā neapdomīgs kumeļš. Es gaidīšu uz Jūsu atbildi, uz laipnu lēnu piedošanu vai uz smiekliem un jokiem par tādu vēstuli un par šādām domām. Smejieties vien, ja es kliedzu, kad vardīti ieraugu, un trīs lapaspuses rakstu, kur nevajadzētu niviena burta rakstīt. Nepiemirstiet sava senāk mīļā dēliņa, es gribu Jūs mīlēt turpmāk vēl, un nedomājiet, ka es kādu acumirkli esmu. Jūs aizmirsis, tik kādi mākonīši aptumšoja mūsu debesis.
Daudz labas dienas un bučiņas dod un vēl
Jums senējais Ženiņš.

33.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 15. (27.) novembrī

Rīgā 15. novembrī 81.

Mīļie, mīļie radiņi!

Nebēdājieties, neraudiet vairs, es Jūs nikad negribu un arī nikad negribēju un nedomāju tā apbēdināt, neesiet Jūs bēdīgi un nedariet sev raizes manis pēc, man jau iet labi, tīri gluži labi, Jūs tik velti paši sevim sirdi apgrūtinājiet, un es tad arī nevaru priecīgu acumirkli atrast, redzēdams, ka Jūs tik gauži noskumuši. Aizmirstiet, ka es tā reizi rakstīju, es arī mēģināšu to pašu darīt, ja man izdodas. Dzīvosim visi priecīgi, jo mums tik slikti jau pavisam neiet, citiem varbūt vēl grūtāk klājas. No skolas man nau daudz ko rakstīt, viss iet kā pa vecam, un drīzi jau ar gals klātan, vēl kādas četras, piecas nedēļas, un tad es būšu pie Jums, un visas bēdas būs beigtas. Mājās ar vēl viss tāpat; pašā Rīgā ļaudis iet un skrien, kā jau katru dienu, nikādas pārmainīšanās vēl nau bijis, ziema vis vēl lika drusku pagaidīt, laiks arī pārlieku salts nau, domātu, ka tikko rudens iesācies. Man daudz lietu nau, par ko varētu rakstīt, un tās pašas ar īsti garlaicīgas, Jūs jau savā vēstulē teiksiet, par ko runāt, un tad es ar citu reizi vairāk ko rakstīšu. Es jau tagad gaidu uz atbildi, rakstiet, rakstiet, kā Jums visiem labi klājas, ka Jūs visi veseli, un vispirms rakstiet savā vēstulē, ka Jūs visi priecīgi un nimaz vairs nebēdājieties par pagājušo. Dzīvojiet laimīgi un pieminiet mīļi un priecīgi, tik vien bēdīgi ne
Jūsu dēliņu Ženiņu.

34.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1881. gada 1.(13.) decembrī

Rīgā 1.decembrī 1881.

Mīļie, labie radiņi!

Ai, smagi, smagi es Jūs apbēdināju, un vēl tagad man iet tirpuļi pār kauliem, domājot, ka mana mīļā mamiņa par mani raudāja, un pašam birst asaras kā pupas iz acīm, un es kaunos, kad kāds prasa, kur man tik sarkanas acis.Bet Jūs man jau piedosiet un neraudāsiet, un nebēdāsieties vairs, un tad es ar būšu priecīgs, un viss atkal ies labi. - Rakstiet, mīļie, rakstiet, ka Jūs to no manis nedomājiet, ka mani varētu iepriecināt Jūsu nerakstīšana, es nebūšu īsti priecīgs un mierīgs, ja Jūs nerakstīsiet, tā ka ar Jūs paši sākat bēdāties par manu nerakstīšanu. Bet nu jau mēs visi būsim mierīgi, runāsim par ko citu. Skolu mēs vēl ne drīz slēgsim, tik 16. decembrī, nezinu, par ko akurāt trešdienā, kur citi skolēni jau sestdien beidz, bet ko nu, cilvēks, tādiem skolmeisteriem padarīsi. Ziema pie mums vis vēl nau apmetusies uz dzīvi, kādu dienu uzsnieg, tad atkal viss nokūst. Laiks arī tik tagad sāk drusku saltāks palikt; un es domāju vis vēl, ka rudens. - Kas pa veco Rīgu notiek, to Jūs jau visu iz «Vēstneša» ziniet, bet varbūt Jūs gribēsiet ko dzirdēt no Vietalvas mācītāja, skolmeistera un citiem ļaudīm. Mācītājs ir ar viens no nihilistu sprediķotājiem, un ļaudis pret viņu esot tik sadusmoti, ka ne vien sūdzējuši, bet viņam tagad ni cepures vairs nenoņem un, kur tik var, naidīgi izturas. Procese uz proceses tur esot pret mācītāju, un šis atkal atcēlis skolu pārraugu un skolmeisteru, kuri ļaužu stiprākie vadoņi esot. Mācītājs esot skolmeisteru par to atcēlis, ka viņš lasa - un raksta vīņai arī - «Balsi», bet šis nau ar mieru un tā tad tālāk sūdzējis. Tas pats skolmeisters Kalniņš arī esot mācītāju sapulcei papriekšu iesniedzis sūdzību par nihilistu sprediķi. Mācītāji gribējuši apmierināt, bet šis tik savu sūdzības rakstu ar daudz parakstiem rādījis un sacījis, ka tāļāk sūdzēšot. Tur viņiem vēl visādas proceses ar kungiem un šādas tādas ķildas, kā tagad dzird, daži ļaudis gribot jau citā pagastā iziet, jo nevar jau izturēt vienmēr procesēt. Bet varbūt es jau par daudz pļāpāju, un Jūs jau būsiet pusaizmiguši, tad man vajaga ar nobeigt. Vēl man kas rokā un prātā iekrita, te ir man karte, caur kuru es esmu biedris lielajā Latviešu biedrībā bez niviena kapeika. Es varu visās ballēs iet par biedru maksu, klausīties runas jautājienu vakaros u.t.j.pr. To visu - caur savu pašu biedrību un viņas priekšniekus. Bet nu jau Jūs būsiet pavisam apnikuši klausīties, un, ja vēl kas būtu ko stāstīt, lai paliek citai reizei. Dzīvojiet veseli un priecīgi kā es un nepiemirstiet vēl beidzamo reizi rakstīt
                                                dēliņam, kurš
                                                    Jūs visus vēlreiz sirsnīgi nobučo un
                                                                tad aizlipina vēstuli.