1882

RAINIS

Vēstules

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

1882. gads

35.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 29. janvārī (10. februārī)

Rīgā 29. janvārī 1882.

Mīļie radiņi!

Neļaunojaties un nedomājiet nekā slikta, ka es līdz šim vēl neesmu rakstījis, ja Jūs gribiet visādā vīzē kādu atvainojumu, - es gaidīju, kamēr Dīriķis savu kalenderi dabūs un aizsūtīs, lai mana vēstule nenāktu tīri bez kukuļiem, - un, lai Jūs varētu apmierināt, tad es tūliņ piezīšos, ka esmu visu laiku vesels kā rutkis Lielupes malā bijis. Par nedēļu kādas sešas un par dienu kādas divas reizes gan nelabais aizķēra man pastipri zobus, bet te atkal parādījās, ka man tiesa bija, ka uz zobiem nikādas zāles neliku, ar paciešanos visvairāk izdarīsi nekā ar zālēm. Bet citādi es biju vesels, tik viņu nedēļu drusciņ izkāsēties, un tātad nu Jūs visu zinātu, kā ar manu veselību stāv: Vēl atliek stāstīt, ka skolā (kā jau teicu) [esmu] ceturtais (4.), viss labi iet, jo nu uz otru pusgadu jau vairāk ieraduši. - Uz lielo biedrību biju ar jautājienu vakarā aizgājis un pašulaik tīrīšu svārkus un sukāšu galvu, atkal uz jautājienu vakaru iet.
Varbūt vēl dažs ir palicis, ko varētu stāstīt, bet nu man nekas vairs neiekrīt prātā, bet rītu atkal rakstīšu un ne vairs visiem kopā, bet tik vienīgi savai mīļajai mamiņai, kā es viņai apsolījos. Dzīvojiet veseli līdz rītam, kur mēs atkal redzēsimies, jo slimiem Jums pavisam nau brīvi būt, un, ja jūs ņezavoļ to gribiet, tad ir atļauts tik maz slimēt kā es. Vēlreiz daudz labdienas un ardievas
teic Jūsu dēliņš.

36.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 26. februārī (10. martā)

Rīga 26. februāra d. 1882

Mīļie radiņi!

Jūs iesākat savu vēstuli ar garu sprediķi, kā Jūs viņu sauciet, un man nu atkal vajadzētu atbildēt ar tikpat garu grēku izsūdzēšanu, bet, tā kā Jūs jau visus manus grēkus ziniet un jau par viņiem sprieduši esiet, tad man nau vairs ko par viņiem runāt. Kā Jūs jau paši varējāt domāt, es vesels esmu, jo es slims nevaru pavisam būt, un, ja es nerakstu, tad tā ir zīme, ka vesels, bet, ja rakstītu, tad varētu gan atgadīties, ka stāstu par šo un to, un, ja nau vairs materiāla (vielas), par ko stāstīt, tad arī teicu, ka slims. Tā arī šoreiz varu stāstīt, ka briesmīgi zobi sāp, bet Jums tam nevajaga ar ņpremenno ticēt. Kad Jūs savā vēstulē prasiet, vai man labi ejmot, tad man neatliek nekas cits ko atbildēt, ka «labi». Vai es uz biedrību ejmot? Kā nu ne, katru piektdienu esmu uz funkti lielajā zālē, bet uz svētkiem nu gan nebiju, jo bīstējos maciņam arī zobu sāpes uzlaist, kuras mani pašu tik nežēlīgi ilgi jau moca, ka izsauca: «Man jūsu jau gluži apnicis.» Jūs gribējāt, lai Jums telegrammas sūtu, priekš telegrammas būs tik daudz dievsgan, un šī lapas puse vien jau maksās 2-5 rubļi. Jā, vēl ko, drīzi vajadzēs jau par mājās braukšanu runāt, jo tik 2 nedēļas vien vēl atliekas. Mums vēl nau nekas par to lietu sacīts, bet gan jau slēgs skolu pūpoļu sestdienā. Jums vajadzēs jau būt mierā ar to, ko tagad sarakstīju, un, ja būs labāks laiks, varbūt ko vairāk varēšu pastāstīt priekš šīs dienas.
Ar dievu (par pribavku katram pa pārim mutīšu).

Jūsu nerakstītājs.

37.

D. un D. PLIEKŠĀNĒM
Rīgā 1882. gada 1. (13.) martā

Vecajā, tālajā Rīgā 1. marta d. 1882. g.

Manu mīļo, labo māsiņu!

Paldievs Tev par Tavu smuko vēstulīti, ko Tu man atsūtīji, es par viņu ļoti priecājos, ne tik vien par to, ko Tu stāstīji, bet arī par to, ka Tu nerakstīji vāciski, bet mūsu pašu mīļā latvju valodā, kur Tev gan būs kāds no mūsu mīļajiem draudziņiem radiņiem padomu devis jaunā ortogrāfijā rakstīt. Bet, kad Tev varbūt būtu grūtāk jaunā vīzē jeb pavisam latviski rakstīt, tad raksti tik vāciski, un mani Tava vēstule tikpat iepriecinās - Es pavisam nebūtu domājis, ka Tu tik smuki jau māki rakstīt, jo šīs ieliņas liekas man pulku smukākas par tām, kuras redzēju. Un tad, cik brangi Tu jau latviski raksti! No Tevis gan neiznāks kāda vāciete, bet gan krietna latviete, par ko visi mūsu mīļie radiņi un arī es ļoti priecāsies. Man gan nu vajadzētu Tev ar Tavu pašu maksu atmaksāt un šo to jauku pastāstīt, bet . . . ķeda nemožno, es tādās lietās pavisam neko nezinu, un, ja kas būtu, ko Tev vajadzētu stāstīt, tad nu gan nekas cits neatliksies - Tev garu, platu reģisteri sarakstīt, par ko Tu gribētu ko dzirdēt. Tavas guvernantes te bija, un es viņas pirmajā nedēļā vai otrajā redzēju; gan viņas te gribēja labi izdzīvoties, bet vecā Klemance viņām jau izplucinās cekulu. Arī vecais Velcers te bija, un vai nu viņš guvernantkām bija pakaļ braucis jeb citu ko darījis, bet būt viņš bija. Vēl es Tev gribēju ko jauku pastāstīt, bet tikko kā piemirsu un, ja es sapnī atminēšos, tad Tev tūliņ stellēšu mazu vēstulīti; līdz tam laikam vajaga Tev paciesties (lika drusku pagaidīt), un, ka nu pašulaik nakts ir, tad dod mutīti un ej paša gulēt, un «sapņojiet, no kā domājiet», ko arī grib visu darīt
Tavs brāliņš Ženiņš.

P. S. Otra vēstule būs vāciska, lai Tu nedomā, ka es esmu tīri prasts bauris, kas neprot ne vārdiņa no kungu valodas.

Rīgā 1. martā 1882.

Mīļā, mīļā mamiņa!

Jums es apsolījos pirmajā grāmatā rakstīt, bet tā nu neiznāca, jo vispirms, ko man jāpazīstas, es biju gan drusciņ paslims, jo labajā rokā bija kāds reimatisms, kuru es tik tad izdzinu, kad apvilku balto, villaino krekliņu. Tagad turpretim jau sen esmu vesels, tik zobi vien sāp vēl pa bišķam. Mūsu vecenīte pirmajā un otrajā nedēļā bija iedomājusēs mums alu dot, gan varbūt nebija citādi kur likt, bet, lai ar bija kāds būdams, alus viņš bija.
Kad par alu iesākām runāt, tad man prātā iekrīt, ka mēs Rīgā nonācām pašos Dīriķa dzimuma svētkos, kur bija vairāk par 20 kungu kopā, kuri tur dzēra un turēja runas. Bet drīz pagāja svētki, un nu mums mājās ir divi Slimnieki, jaunākais Dīriķa brālis un Ķerķis, viens roku samežģējis un otris kaklu, bet viens pats tik guļ gultā. Otris iet skolā un staigaj pa āru, kur tagad pie mums smuks, silts pavasara laiciņš. No sniega nau ne zvaņas; kad ar kādu reizi uzkrīt, tad tūliņ nežēlīgie fūrmaņi nobrauc un, kas atliekas, pats noiet, un, ja ar vari turas, tad viņu nogrūž no trotuāra un fūrmaņi atkal sabrauc. Tātad rīdzenieki sev nezavoļ pataisa pavasaru, kā viņi nezavoļ latviešus grib par vāciešiem pataisīt. - Man, mīļā mamiņ, tagad viss puslīdz labi iet, un, ja mamiņa tik varētu izlasīt šīs rindas, kuras es tik lielas vilku, lai būtu skaidrāki lasāmas, un ja nemaisītu tās daudzējās misēšanās, tad es būtu ļoti priecīgs. Citu reizi mēģināšu labāk rakstīt, bet šoreizi lai ir diezgan, un vēl tik labi mīļi, nobučo savu mīļo mamiņu un tad ar dievu saka, vēlej visiem daudz labas dienas Jūsu dēliņš
Ženiņš.

38.

B. MORAM
Rīgā 1882. gada 7. (19.) martā

Rīgā 7. martā 1882. g.

Mīļo Bernhard!

Neesi dusmīgs uz mani, ka tagad nāku pie Tevis ar žēlošanos, pēc tam kad es Tevi jau dažu labu stundiņu esmu garlaikojis ar mūžīgajiem paziņojumiem. Bet ir arī diezgan slikti ar Tavu veco draugu, viņa mīļais Es un visa viņa pašreizējā dzīve viņam kļuvusi ne vien garlaicīga, bet taisni nepanesama, viņš nezina nekur vairs atrast padomu, un tad nu viņš ir nolēmis apgrūtināt Tevi. Protams, stāvoklis ir diezgan nepatīkams, jo uzskaitīt kādam cilvēkam savu grēku sarakstu - un tas man jādara, lai Tev būtu, pēc kā Tu varētu spriest un dot padomu, - vienmēr ir bīstami, tā parāda savas vājās vietas un piešķir attiecīgajam cilvēkam pārāk lielu varu pār sevi, vai vismaz var tikt pārprasts. Bet neuztver to, mans mīļais, kā apvainojumu vai kā neuzticību pret Tevi, Tu jau redzi, ka es nekādā ziņā tā nevaru domāt, tad es būtu muļķis. Nē, tās ir briesmīgās bailes, ka Tu manu vaļsirdīgo atzīšanos varētu pārprast vai mani nosodīt slikto īpašību dēļ un uzskatīt par Tavas draudzības ne pārāk cienīgu, vai beidzot varētu domāt, ka es būtu pats sevi pazemojis ar pārspīlētu atklātību. Jā, mīļo Bernhard, gribu būt atklāts, bet atklātībai jābalstās uz tiesībām, kuras man ir kā Tavam vecam draugam, tātad tā nevar būt pazemojoša. Draugam ir tiesības, pat pienākums atklāt sevi otram, patiesu draugu starpā, tāpat kā starp mīlētājiem, nedrīkst būt noslēpumu, un kas gan tie būtu par draugiem, ja tie nezinātu viens otra sliktās puses, nemaz jau nerunājot par labajām. Nu tad uzzini arī manus trūkumus, ja Tu varbūt neesi jau pats tos izzinājis, un to es drīkstu prasīt, Bernhard, spried bargi par tiem, mēģini tos izskaust, atrod sev kādu cienīgāku draugu, bet nenosodi un nenoraidi par ātru, tomēr es nevaru vairs būt Tavs draugs, nu es redzu; ka neprotu būt draugs.

39.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 9.(21.) martā

Rīgā 9^tā marta d. 1882. g.

Mīļie radiņi!

Nebrīnieties, ja šoreiz mana vēstule drusku vēlu ierodas, tur mana vaina tikpat liela kā Jūsu. Jūsu sekretiers, negribēdams vācisku rakstu aizmirst, bija vāciski visu vēstuli saskreivējis, tā ka man bija pūļu diezgan viņas saturu un nodomu izdibināt. Ar Brāža papus palīdzību trijās nedēļās viņa pagalam pārspēta. Nu es tik dabūju zināt, ka mīļais papiņš un mamiņa abi sveiki veseli, un varu priecīgs vēstīt, ka ir Rīgā viens no Jūsējiem līdz šim gluži vesels dzīvo. - Es jau biju gauži priecājies uz vasaru Jāņa muižā, un nu šis Kuzņecovs dara tur tādas blēņas, varbūt pavisam nevarēs vai negribēs atdot, bet lūgsim visi mīļo papiņu, lai viņš ar godu vai negodu krieviņu piespiež ņezavoļ prodatj. Un tad lai mamiņa ņem sev kādu grib muižas kundziņu (kungu viņa jau neņems, kungs paša būs), papiņš varbūt vedis mani līdzi jaunā vietā. Man jau sliekas tek, jauno vietu tik pieminot, bet - līdz šim vēl sēdu vecā Rīgā, un, kad ar lieldienās nākšu mājās, pēc divām nedēļām jāiet atkal atpakaļ. Ķeizara svētki būs tik trijas dienas, un tad nu negrib nežēlīgie skolasmeistari apžēloties un uz vasaras svētkiem mūsējos laist vaļā. Nu visas sliekas, kas satecēja mutē, gaidot uz brango kumosiņu, jārij atpakaļ, bet, pag, labāk nospļauties dusmās un žēlumā. Lelim gan ne mazāk žēl, tik vienīgā starpība mums ir tā, ka es žēlumā nospļaujos, viņš nopastījas. No tā jau var redzēt, ka šī pastīšana nau briesmīga, pāries žēlums, pāries pašmērdēšanās, ko man tur pulkā maisīties. - Varbūt nu vēl kas palika, ko man rakstīt, bet to tīšām tā darīju; es tagad sasperšos un aizlaidīšu reiz tam sekretierim īsti peinu vācisku vēstuli. Bet līdz tam dzīvojiet veseli, un lai Jūs svētī tas dievs tā Īzaka un tā Ābrama, un tā . . .
Daudz bučiņu no Jūsu Ženiņa.

P. S. Lazareter . . .

40.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882, gada 25. aprīlī (7. maijā)

Rīgā 25^tajā aprīlī 1882.

Mīļie, senneredzētie radiņi!

Šoreiz, kā arī senāk, man vajaga, dievamžēl, savai mazai vēstulītei atļauju izprasīt ienākt, jo viņa atkal ir par trim nedēļām aizvēlinājusēs, un varbūt jau šobrīdi sataisās pie Jums gara, resna grāmata, kuru pret mani gribiet izsūtīt. Tādēļ atvainodamies teicu tūliņ, ka pa visu šo garo laiku tik uz to domāju, cik daudz spēdams materiāla salasīt. (Jūs varbūt tam negribēsiet ticēt, bet: kas tic neredzot, tas kļūst debesīs.) Maniem pūliņiem laimējies arī tik daudz vielas sadabūt, ka varbūt arī divām vēstulēm pietiks, par to nedusmojaties par šīs vēstules īsumu, nāks laiks, nāks vēstule. - Mazā Pumpiņa būs gan jau mājās bijusi un Jums visu smalki aprakstījusi, kas uz mūsu ceļojuma atgadījās un ka es kā dievajēriņš un atkal ar lauvasdūšu izcietu visu laiku pie vecās mamzeles nosēdēt. Tāļāku atgadījienu gandrīz nikādu nebija, un es mierīgi Rīgā iebraucu. Dinaburgā tik tas savādi notikās, ka mēs ar Leļuku katris savā vagonā atsēdāmies un katris otra pakas paņēmām, viņš manu kuli un es viņa čemodānu un sviesta spannīti (to viņš vecenei aizveda, un tā vēl ilgi pēc tam katram stāstīja, ka Lelis šo apdāvinājis). Tā lieta tās pārmīšanās notikās šitā. Es biju pie viņa atstājis kuli, un viņš, vēlu atbraukdams, nāk tik ar savu kuli vien vagonā sēsties (jau bija zvanīts), un es prasu, kur mana kule? Ratos. Pamet viņš savas mantas pie manis un skrien pēc kules pakaļ. Es iekāpju ar viņa kulēm iekšā, bet, kad viņš atnāk atpakaļ, mans vagons jau aizņemts, un tā viņš ar manu kuli un ar manu maizi brauc tāļāk. Tā mēs abi uz ceļa nedabūjām ēst, un, nobraukušiem Rīgā, nebija fūrmaņu un vajadzēja kājām vilkties, tā ka tīri nūmūcejti nonācām mājās. Tagad nu jau atpūtos no tiem ceļagrūtumiem un gluži vesels esmu. - Otrdien es gaidīt gaidīju papiņa, bet nekā, tā ir palika, gan mīļais papiņš būs apdomājies, tagad es atkal sākšu drīz māsiņu gaidīt, par mēnesi viņa gan jau nāks. Te es ar varu pastāstīt, ka mūsu Ķerķis no slimnīcas pārvilkās tīri uz mājām, uz zemēm, un tad arī uz Ķemeriem iešot. - Vēl tikai drusciņu ko par naudu atliks runāt, lai Jūs to jau tūliņ zinātu: mums no lieldienām uzliks uz skolas naudas virsū, tā ka tagad nau jāmaksā 11 rbļ. 25 kap., bet 14 rbļ. līdzi. Bet nedomājiet, ka man naudas būtu trūkums, jo tagad, kur jau skolas naudu aizmaksāju, vēl 6 rbļ. atliekas (senāk, kā es teicu, atlikās 8 rbļ.). Nu, Jūs jau beidzamos vārdus par naudu nebūsiet vairs dzirdējuši, jo visi klausītāji jau sen būs aizmiguši, dzirdot jeb lasot tik garu vēstuli, par to tad bez daudz runāšanas nobučosimies, un tad dzīvojiet veseli un uzklausieties vēl tikai, ka Jums ar dievu teic
Jūsu Ženiņš.

41.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1882. gada 25. maijā (6.jūnijā)

Rīgā 25. maijā 1882. g.

Mīļo, labo mamiņu!

Pēc uzraksta tas visugudrākais būs par to svarīgāko runāt, ko Jūs pirms gribiet zināt. Mana roka šo laiku nau vairs sāpējusi - es biju jau pāri reizes peldēties, un arī tas neko nau škādējis, un tātad, es domāju, par viņu nau ko bēdāt. Es tik gaidu, kad mana slimniece atbrauks, un pa šo laiku nedziedu: «Gaidu, gaidu nesagaidu, stellē mazu vēstulīti»..., bet: «Tupu, tupu, gaidu, gaidu, sav māsiņu atbraucot; nerīb rati, nebrauc viesis, iešu sūdzēt mamiņai.» Un taisnība ar ir. Viens pats nabadziņš es te sēžu un gaidu, kad mana «Vane mamzelite» atbrauks, un sēdot un gaidot beidzot apnika; domāju, rakstīšu un sūdzēšos, gan jau mīļā mamiņa viņu atsūtīs. Es jau šo laiku citādi nedomāju, ka mana vecā maizesmāte pie tik silta laika kā tagad, 17-18 grādu, ņeprimenai būs klātan; mans vecais Dīrātājs jau ar taisās šonedēļ vēl uz Ķemeriem braukt, bet cietsirdīga un skūpa, kā jau visas pamātes, -lai man dievs grēkus piedod, ja viņai pāri daru, viņa kā nebrauc, tā nebrauc. Kā nu būs darīt, man vienam jāpaliek!
Abi mani tavariši ar projām, viens slims, otris ne slims, ne vesels, jupis lai zin, kas viņš tāds. Bet tas nu neko neškādē; labuma no viņiem nekāda man nebija, bet, kā nu izrādās, gan nelabums. Mūsu vecītes ir drusciņ paskūpa ar savu alu, un, kad nu 3 cilvēku rīkles uz viņas butelīti gaidīja, vecīte nedeva vis (tik paslepen paša pa malciņam iestrēba); tagad, kur es viens pats, kas jau tā kā tā maz mīlē tādas lietas, viņa šinī vienā nedēļā jau divas vai trīs reizes savu mazāko glāzīti - bērns jau var drīz pārdzerties - man deva pilnu līdz . . . pusītei ar alu. Bet vienu reizi - Leļuks toreiz ar vēl bija - vecītei neiznāca lieta pa prātam. Uz vakariņām veča nebija mājās, vecītei iegribas alus, pasauc Gusti (man pašam ar gauži gribējās, ar siļķes asti biju sarijies un sakodies), Guste atnāk un tūliņ pa vāciski «Tak was Prau wollen?» «Atnesat man als,» teic vecene; «Vipil plašes?» prasa, par nelaimi un laimi, Guste; es vairs aiz slāpēm nevaru nociesties un, iekām vēl vecene apdomājas, uzkliedzu Gustei: «Tak mus ma zwei plašes olen.» Guste ar aizlaižas tūliņ projām, un vecene aiz brīnumiem ne spēj kliegt, ne skriet. Un patiesi, atnāk Guste, 2 buteles padusē. Es jau domāju uzvarējis, bet vecīte tik dusmīgi paskatās uz Gusti un uz mani un bez ceremonijām liek 1 buteli aiznest atpakaļ. Pagalam nu viņa bija, bet otra palika, un no tās pa pusi mazāku glāzīti dabūju nekā senāk. Tā iet šinī bēdu pasaulē, kas par daudz grib, tas par maz alus dabon. Pie mums, kā Jūs redziet, tik bēdīgi vēl neiet, tik vajaga izmanīties, un dažs stiķis vēl pie mums ir noticis, tā, p.piem., ar mūsu zagli un mūsu Gusti. Bet Jums gan tagad nau laiks tādiem niekiem klausīties, Jums rūpes un raizes diezgan; bet tomēr, ja arī šos niekus lasiet, tas labums, ka viņi Jums lika raizes uz acumirkli aizmirst un saldā miedziņā aizmigt, - par to es jau ar tik daudz sarakstīju -; bet nu ar dievu, uz drīzu redzēšanos, - spalva vairs negrib paklausīt, par daudz miegs nāk no garajām miegazālēm, tintes pudelīte ar jau drīz tukša, pulkstenis vienpadsmit jau ar klātu, - tātad tik vēl reizi mutīti visiem maniem mīļiem, un atsūtiet, cik drīz iespējams, manu vecenīti
Jūsu dēliņam.

P. S. Brauc vislabāk nākošu svētdien, tad jau būšu no visiem skolas darbiem vaļā, cenzūres būs gatavas; tad varēsim tūliņ vietā nobraukt. Bet dariet, kā Jūs esiet apdomājuši un kā dakters teicis, varbūt Tev vēl būs par saltu.

42.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 1. (13.) jūnijā

Rīgā 1. jūnijā 1882
Otrdienas rītā

Mīļākie radiņi!

Katram cilvēkam sava nelaime, mums tā, ka mēs nevaram sarakstīties. Tagad es pavisam nezinu, ko darīt, vai rakstīt vai nerakstīt. Sestdien es Jūsu vēstuli saņēmu un gribēju tūliņ atrakstīt, bet apdomāju, varbūt Līziņa būs manu vēstuli dabūjusi un pirmdien atbrauks, tā tad nerakstīju līdz šim laikam. Nu viņa neatbrauca, varbūt tās nelaimīgās vēstules pavisam nau redzējusi, un man kaut jau vēlu nākas rakstīt un izstāstīt, kad braukšu mājās un t.j.pr. Bet Līziņa varbūt jau šodien ceļā, un tad vēl dumjāk, jo pastmarka tad par velti patērēta. Bet lai šīs ķezas parauj šis vai tas, vajaga rakstīt, kad kļūšu brīvā. 12tā jūnijā ir žēlīgi nodomāts mūs atsvabināt, bet līdz šim es domāju braukt Līziņai līdzi uz kādu nedēļu, tagad nu gan nezinu, kā īsti iznāks. Kā jau es sacīju, tagad gluži brīvs esmu no darbiem, jo cenzūres jau sāk rīt rakstīt un spriedumus nodos vēl šovakar. Nu, domāju, būs diezgan par šīm lietām runāts, vajga tik gala nogaidīt; un, kamēr vēl Jūs visi gaidiet, tamēr es to trejdeviņas reizes nobučoju, kas man puķīti atsūtīja, un visus citus, kuri pikti, ka vasaras svētkos nerakstīju, kuri slimi ar iesnām un kuri pēdīgi veseli un maktīgi, un vispēdīgi, kuri uz ātru antvorti gaida, visus viņus bez daudz ceremonijas tik nobučoju vien, un tad beidzot vēlu labu laimi visiem un palieku tas Pats, kas citām reizēm. Āmen, in saecula sacculorum.

43.

K., D. un D. PLIEKŠĀNIEM
Ķemeros 1882, gada 18. (30.) jūnijā

Ķemeros 18-tajā jūnijā 1882. g.

Mīļie, labie radiņi!

Šoreiz nu es Jūsu gribu esmu tūliņ izpildījis un jau otrā dienā, kā tik Jūsu vēstuli dabūju, Jums antvorti dodu, bet Jūs, kā man rādās, to gribiet, kas man īsti vis netīkas. Man pavisam negribējās celas 4 nedēļas mazgāties, un arī tā madāma, kas mūsu bādes cedeles saņem, teica, ka man neesot veselīgi mazgāties, par to ka es vājš un izkaltis esot, un vēl cita madāma, mūsu kaimiņiene, deva padomu labāk uz jūrmali braukt. Bet, tā kā nu Jūs gribiet 4 nedēļas, tad mēs ar Līziņu sarunājāmies uz trim nedēļām. Pats dakters man nekā daudz neprasīja, kad piemeldējos, un ar nekā nesacīja, no viņa arī tagad daudz gudrības neizdabūsi. Es līdz šim vēl sāpes nekādas nejūtu, viss tāpat kā bijis, - roka nesāp un nedomā pavisam sāpēt, redzēsim, kas tāļāk būs. Līziņai turpretim tagad sāpes vairojušās, visur sāp, it īpaši plecos un kājās, arī par vēderu žēlojas. Viņa arī manu tiesu noslimē, un es, kā rādās, dēļ nieka esmu atnācis. Bet gan jau tikpat tas reimatisms kur sēd iekšā, un labi, ka viņu tīri nemanot izdzen ārā. - Mūsu dzīvi Ķemeros nevar nedz par īsti bēdīgu, nedz ar priecīgu nosaukt; lielu bēdu mums jau nau, tik kad Līziņa kādu dienu slimāka, kad laiks par karstu vai par saltu, u.t.j.pr., bet par to ar nau nekādu prieku, izrunāties nau ar ko - Līziņai gan ir kaimiņienes, bet ko lai es ar tām iesāku; - par mūziku ar nau ko priecāties, nedaudz labāk spēlē kā leijerkastes, parks maziņš, mežs gan liels, bet mitrs, purvains, lasīt vienmēr apnīk, mežus jau visus izstaigāju, līdz jūrmalai biju ar aizgājis (5 verstes no Ķemeriem). Mājās dzīvojam tikpat vienmuļīgi. Es 6 ceļos, ejmu pie kādas Gulbju mātes piena nodzerties, tad līdz 9 staigāju, kamēr Līziņa uzceļas, nodzeram tēju, Līziņa iet uz bādi, kad atnāk, tūliņ es ejmu, ēdam pusdienu un vakaru līdz 10 pavadam nodzīvoju, nodzīvošu ar vēl astiņas. Škāde, ka uz Jāņiem neesmu mājās, bet mēs ar te domājam Jānīšus nosvētīt un šokolādi uzvārīt, un dzert uz Jūsu un pašu veselību. To nedēļu pēc Jāņiem vajadzēj jau braukt, un es tad beigšu vannas svētdien, pirmdien atpūtīšos un otrdien varēšu ceļā doties. No Rīgas es agrāk kā 11 nevaru izbraukt, jo pirmais vilciens iet 7, un mājās tad būšu plkst. 8 vakarā. Bet galīgi to jau vēl nevar nosacīt, redzēs, ko papiņš un mamiņa, un varbūt ar dakters teiks. - Tā nu Jūs kaut drusciņu ziniet, kā pie mums iet, kas vēl nezināms palicies, to es jau Jums drīz varēšu pats izstāstīt. Par mūsu apkārtni, par Ķemeriem, nemaz nelonē rakstīt, un nu vajadzēs beigt. Par vannām vēl runājot, vajga to teikt, ka man pirmo reizi nācās drusciņ grūti dvašot, kad iekāpa, pēcāk bij atkal labi un tagadiņ ar vairs nav grūti; Līziņa saka, ka viņai nemaz nebijis grūti. Daraškevičam es tagad vēl nekā nevaru teikta, jo es pats nezinu, kā ar mani ir; kad es uz mājām braukšu, tad Rīgā apklaušināšos. Vairāk gan jau nebūs, ko rakstīt, un tātad palieciet veseli un sagaidiet savējos mājās. Mēs Jūs visus mīļi nobučojam un paliekam
Jūsu vecie radiņi.

44.

L. PLIEKŠĀNEI
Vasiļovā 1882. gada 8.(20.) jūlijā

Vasiļevā, 8. jūlijā 1882. g.
Ak, cik smaga ir dzīve
. . . . . . . . . . . . .
Nevienam vairs nav naudas.

Mīļā māsa!

Kā Tu tagad redzi no manas vēstules, es esmu dzīvs nonācis mājās, nepiedzīvojis dēkas, kas būtu apdraudējušas veselību un dzīvību, un, tā kā mans ceļojums un mana šejienes dzīve sniedz maz interesanta, - ka ceļā es krietni svīdu, ir jau pats par sevi saprotams, un tomēr tas ir apstāklis, no kura es visvairāk cietu, - tad ļauj man tūliņ pāriet pie visai prozaiskas praktiskas lietas, pie naudas. Rīt, ja dievam tiksies, es šo vēstuli ar 20 rbļ. nesīšu uz pastu, jo, kā Tev vajadzētu zināt, rīt mammiņa un mans mazais «es» brauks uz Daugavpili; papiņam ir jāuzrauga ļaudis, un- viņš nevar atstāt mājas. - Veseli mēs visi esam, arī man ceļojums neko nekaitēja, un, lai nebūtu jāatvainojas par savu izteicienu, es arī neteikšu, ka vakar man bija vēdergraizes. Lai nu vēl aizpildītu neizbēgamās pārrunas par laiku, par jauniem notikumiem u.tml., tad es pēc vecas paražas vēl piemetinu, ka laiks ir ļoti sauss un karsts, ka vasarājs no tā cieš, ka sienu jau pļauj un rudzus drīz pļaus; tālāk, ka es vēl neesmu bijis pie grāfa, jo man vēl nav pienācīgas uniformas, ka tālāk . . , utt., utt. Šīs vēstules forma, valoda, izteiksme un daudz kas cits Tev var gan izlikties ļoti bāls (apmēram kā man šī tinte), bet jo labāks ir vēstules saturs, tāpēc ka ļauj aizmirst visus stila trūkumus; ja skatās uz to, ja atgriežas pie vēstules kodola, tad viss cits liekas nogrimstam nebūtībā. Bet te nu man jāapstājas, lai mana nabaga, smagi rakstītā, -- nedomā, ka tas attiecas uz vēstules smago svaru vai manu nožēlu - 2 lappuses garā vēstule netaptu par neko, un tāpēc es pasteidzos Tevi no visiem sirsnīgi sveicināt un no vairākuma skūpstīt. Pēc tam kad visi Tevi vēl lūguši drīz atrakstīt, kā Tu jūties, no Tevis atvadās arī jaunais tagadējais rakstītājs, nākošais 7 grāfu mājskolotājs un bijušais
Barons.

45.

L. PLIEKŠĀNEI
Vasiļovā 1882. gada 19. (31.) jūlijā

Mīļā māsa!

Visas iespējamās ziņas jau būs izsmēlusi mūsu māsiņas vēstule, un, ja Tu par procesu gribētu vēl ko vairāk uzzināt, tad es ar tuvāku paskaidrojumu to padarītu tikai nesaprotamāku. Apmierinies un pacieties. Kad es piesēdos pie vēstules rakstīšanas, gribēju Tev daudz ko pateikt, Tev daudz ko jautāt, bet līdz tam nenonāca, lai nu tur būtu vainīgs mans biklums vai mans sliktais garastāvoklis, vai pārdomāšana, - tā es to nosaucu dažreiz, kad esmu labā garastāvoklī; bet tas ir arī labāk, tā atbrīvot vēstuli no šo muļķību balasta. Es šajā laikā neko neesmu izdarījis, tikai izlasīju šo to no Šekspīra un citus niekus un slinkoju, un garlaikojos. Pēdējā ziņā Tev laikam bija tāds pats liktenis kā man, un pret to Tev nu būtu piesolīta palīdzība iepriekšējā vēstulē. Bet nu jāšķiras, un pēc vienmēr mūsu vēstulēs nosauktiem, lietojamiem atvadīšanās vārdiem garlaikosimies atkal kādu laiku, lai tad atkal priecīgi atkalredzētos. Vecais sekretārs.

46.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1882. gada 13. (25.) augustā

Rīgā 13. augusta d. 1882. g.

Sirdsmīļo Doriņu māsiņu!

Pūti, pati, ziemelīti, sveicin manu māsiņu,
Aiznes manus sveicinumus, Laimes mātes dāvanas!
Lai Laimes māmiņa Tev dara dzimumdienu jauku, priecīgu, lai dara līksmu Tavu dzīvesdienu; lai viņa Tev palīdz uzsākt jauno mūžagadu; lai piepildās visas tās vēlēšanās, ko labi ļaudis Tev vēl, viņu sveicinājumi jau būs par visu gādājuši, kas Tev tik patīkams un derīgs, un, ja vēl ko būtu aizmirsuši, to Tu pati vēlies, un tas lai notiek. Visu šo labu arī es Tev vēlu: dzīvo gudrāk, labāk, laimīgāk nekā visi citi, nekā
Tavs Ženiņš.

47.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 23. augustā (4. septembrī)

Rīgā 23. augusta d. 1882. g.

Vismīļie radiņi!

Svētdiena mums, kristīgiem ļaudīm, vissvarīgākā diena nedēļā, un kāds tur brīnums, ka ir es nogaidīju svētdienu (un turklāt vēl viņu divas), lai varētu pilnīgāk pagājušā laika notikumus atstāstīt. Par velti nebija vis šis mans nodoms, jo īpaši pa svētdienām sakrājies mans notikumu kapitāls. - Par pirmo svēto dienu mazā Pumpiņa būs Jums gan jau plaš izstāstījusi, ka mēs laimīgi Dinaburgā nonācām un, vistiņu apēduši, nelaimīgi iz Dinaburgas iznācām, t.i., uz veco Grīvu pie vecās Millera mamzeles. Tur vēl dažs atliek no šīs mamzeles ko stāstīt, bet lai sev paliek. Es pats tumšā naksniņā nonācu Rīgā un te sasēdēju celas divas dienas, Leonu gaidot un skolas sākumu. iesākot mēs abi ar vecīti necerējām, ka viņš atbrauks, jeb, taisnāk, cerējām, ka viņš neatbrauks, jo, slims būdams, - tā vecenīte domāja, - viņš nevarot vairs skolā nākt (viņa gribēja Leona vietā Pēteri ņemt, jo abiem kopā neesot rūmes), bet šā domātā slimnieka piepešā atbraukšana beidzamajā stundiņā izpostīja visas mūsu vecītes jaukās cerības, un lieta tā iznāca, ka Pēteram vajdzēja no mājas braukt laukā un pie kāda Tīdemaņa iekortelēties. Tā visi domāja, ka Pēterim bija rūmes pēc jāaiziet, līdz kādā dieniņā vecīte nevarēja vairs savu mēlīti savaldīt un man izskaidroja to lietu tā, ka vecais negribējis viņa paturēt par to, ka maz maksājot. Tā nu dzīvojam atkal divi vien kā vecajos, labajos laikos pie Kumprauska. Un dzīvojam vis to vienu strīpu tāļāk, tā vienu dienu, kā otru. - Mamiņas uzdevumu esu izpildījis un to pervēto deķi jeb galdautu - kas viņš tāds ir - no Jēkaba atnesis, es arī uzmeklēju savas tupeles un atradu, ka viņas var tikpat nēsāt, ko nu ar naigi vien daru. - Skolas būšanās viss pa vecam, jo viss tas pats [pa]liek, kad ar uz citu klasi pāriet. Beidzot, ko lai vēl par mājas dzīvi stāstu? Dzīvoju kā jau daždien skolēns latvietis; vakar biju koncertā, klausījos, garlaikojos, šo to neģeldīgu par sevi un citiem nodomāju un tad pēc likos gulēt, nākošu dienu atkal tāļāk domāt. Tā līdz šim visas dienas paiet, bet varbūt nāks labākas dienas un ar tām labākas domas. - Jūs, es ceru, būsiet visi spirgti, veseli, bet vis es Jums vēlu vēl veselības, jo tās nekad par daudz nevar būt. Mīļi bučoju visus mīļajos. Jūsu Ženiņš.

48.

L. PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1882. gada 2. (14.) septembrī

Rīgā 2. septembra d. 1882. g.

Vismīļo Līziņu!

Nedusmojies, Līziņ, vispirms, ka es šo bērnību esmu padarījis, es jau Tevi aizkaitināt negribēju, bet, kā man reiz iešāvās galvā, tā es ar izpildīju, un nu Tu redzi aizvēlinātu laimes vēlēšanu un turklāt vēl rīmes (un kādas!). Aizvēlināšanu Tev varu īsiem vārdiem izskaidrot: es pagājušo otrdienu noturēju par 2. septembri un tātad vairs negribēju rakstīt, līdz pašā vakarā dabūju zināt, ka vēl pirmais; nu gan steidzos sadomāt un rakstīt, bet mašīna nelikās gaidīt un aizgāja iepriekš projām. Par to nu ļaunojies un pukojies par visu citu, ne tik vien par aizvēlināšanu. Cita vaina, ka nosebojos, ir ar tā, ka svētdien un pirmdien biju pie Stučkiem ciemā. Par šo izbraukšanu (es reizē biju arī Kokneses pilī), ja gribi, citu reizi Tev ko rakstīšu, tagad man bail atkal novēlināties, un tātad lai pietiek ar šo mazumiņu. Tev es vēlreiz no sirds vēlēju labu laimi (ne aukstu) un visiem citiem mīļiem sūtu daudz, daudz labas dienas un pateicos par laimes vēlēšanu uz dzimuma dienu.
Dzīvojiet sveiki un jautri un pieminiet savu dēliņu.

49.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 12. (24.) septembrī

Rīgā septembra 12. d. 1882. g.

Mani mīļie, labie radiņi!

Jāndie, Jūs pārsteidzāt mani ar tik mīļu vēstuli, jo viņa ar tad par mīļu, ,ja to salīdzina ar manu varoņa darbu, kurš gandrīz tikpat liels kā ciemošanās pie Moļiem. Tik grūti šī izbraukšana nu gan nenācās, bet prieks ar nebij pārlieku liels. Stučkas dēls (Pēters), par kuru es Jums jau senāk stāstīju, mani uzlūdza par viņām divām vaļasdienām (29., 30.) pie sevis ciemā un aizveda savās mājās Koknesē, kur sabiju visu laiku un tiku aizvests ar veco pili un Pērses upi apskatīt. Tur bija vēl kāds students iz konservatorijas - Brišbīrs, un, tā kā vairāk viesu neieradās, nodzīvojām bez nekādiem notikumiem savu laiku. Atpakaļ braucot, vagonā mēs bijām četri vīri, sākām latviski dziedāt; Jūs redziet, kādas muļķības dara ļaudis «latviešu dūšā», un ar es neesmu labāks par viņiem. - Stučkas tēvs ir viens no tiem vecajiem godavīriem, bet nepieder pie svētajo šķiras, kā, p.p., Dombrovskis, un izliekas par īstu mecenātu - dziesminieku un mākslinieku draugu, jo pie viņa daudzreiz uzturējušies Jurjāns, Baumaņu Kārlis, Jūsmiņš un daži citi no šīs kārtas. - Tā, nu būtu pirmā svarīgā ziņa izstāstīta, un es zinu, ka Jūs nevēlēsaties, lai vēl daudz ko rakstu, jo Jūs jau maniet, ka man šodien ir gan laiks vēstuli rakstīt, bet nau prāta; dūša gluži saskābusi. Rakstīšu tad, kad būs labāks prāts, jo diezgan vēl ko stāstīt un turklāt jautra un jocīga, bet tagad tik iznāktu kāposti ar cukuru. - Skolasdarbi tagad nau vis grūtāki, bet vieglāki, un laika diezgan atliek lasīt Gēti (no Stučkas dabūju) un krievu grāmatas. - Citādi viss iet pa vecam, krekli plīst un dilst, jau gandrīz kā muslīns izskatās, svārki ar nobružājas ar laiku, bet vēl turēs līdz svētkiem, kamašām papēds atkrita, bet ir viņas vēl turēs. Tāpat .kā manām drēbēm, tā ar man pašam iet, vis tā vienmuļīgi uz priekšu. Dažreiz uznāk tumšs, nelabs prāts; tad es ar nevaru Jums rakstīt, un par to nedusmojaties un nebrīnojaties, ka Jums pa laikam ilgi, ilgi jāgaida uz nerātņa dēliņa vēstuli. Bet pāriet viss tumsums, un tad esmu tīri vienaldzīgs, lai iet kā iedams, līdzi jāiet. Tādā laikā es visvairāk rakstījis, un tās vēstules, ne saldas, ne skābas, īsti nekā nenozīmē; viņas puslīdz prātīgas, ja nau pārpildītas ar šādām tādām grabažām, kas gribējušas būt joki vai kādi svarīgi nesvarīgi ziņojumi, vai tamlīdzīgas lietas. Reti, reti tik esmu īsti jautris, kā, p.p., tad, kad viņu vēstuli rakstīju un Jūsu saņēmu. -- Man šī grēkusūdzēšana izspruka nejauši, bet ne pret manu gribu, jo sen jau to vēlējos, un varbūt Jūs ar neļaunosieties, jo Jūs dažreiz par tādām lietām prasījuši. Vispirms abet nedomājiet nekā nelaba par to. Man gan īsti to vajadzēja rakstīt, kad bija labāka dūša, bet, galīgi ņemot, tā ar nau nekāda liela lieta. - Mēs nu tagad gaidām uz kronēšanas svētdienām, un varbūt tad atkal varēšu rakstīt, jo materiāla diezgan. Līdz citai reizei un palieciet veseli; tās «grīseles», ko man Līziņa sūtīja, atpakaļ nesūtu, bet stellēju īsti jaunas «grīseles». Rakstiet, ja variet, drīz vien man atpakaļ, jo Jūs redziet, ka ātri atbildēt apsolās Jūsu
«dēliņš un bāliņš»
Ženiņš.

50.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1882. gada 15. (27.) septembrī

Rīgā 15. septembrī 1882. g.

Mīļā, mazā māsiņa!

Daudz tūkstošreiz paldies Tev par mīļo, sirsnīgo laimes vēlējumu, ar kuru Tu mani pārsteidzi dzimšanas dienā! Tikai žēl, ka Tavs apsveikums mani īstajā laikā nesastapa mājās. Es, proti, tanīs dienās (29. un 30.) biju aizbraucis ciemos pie sava skolas biedra Stučkas un tad arī nevarēju ar Jums visiem kopā mūsu Vasiļovā dzert vīnu un izklaidēties, bet varbūt tas būtu arī iznācis, ja Tu, mazā mīļā madāmiņ, būtu atsūtījusi man pretī uz staciju zirgus. Man tiešām Tevis žēl, Tu nabadziņ, ka Tev visas divpadsmit nedēļas jānodzīvo tur? Bet kāpēc gan tie tur mājās ir tik ļauni, ka viņi neaizbrauc Tev pakaļ, tāpat arī mani atstāj še? Bet tik ļauni jau laikam gan nebūs, jo Tev jau ir piecas jaukas, mīļas draudzenes, un arī agrāk Tu sacīji, ka laiks Tev liekoties pavisam īss; es Tavā vietā -būtu gluži apmierināts un lieliski izklaidētos, un Tu taču arī nomierināsies. «Jā, viss ir labi,» Tu sacīsi, «un es jau nomierināšos, ja tikai Tu, resgali, izpildītu savu solījumu man rakstīt.» Bet te varu tūliņ aizbildināties, ka es jau vienu vēstuli uzrakstīju, bet nesot tā man izkrita, un, otrkārt, manas vēstules jau nav tik vērtīgas: sevišķi salīdzinot tās ar Tavām mutiskajām sarunām. Tu esi tik laba pret mani un gribi man kaut ko ziemassvētkiem sagatavot, - kā lai es, nabaga grēcinieks, Tev par to pateicos, --- es arī nemaz nezinu, ko lai tev iesaku, jo tādās lietās esmu gluži nepieredzējis; tas viss Tev jāzina labāk, un ko vien Tu man uzdāvināsi, par visu to vienmēr būšu Tev pateicīgs. - Bet tagad lai pietiek pļāpāts, un, ja Tev šīs blēņas nepatīk, no kā es ļoti baidos, tad ilgodamies pazemīgi gaidu no Tevis, manu sirsniņ, garu, garu bārienu. Paliec joprojām vesela un mundra un atļauj vismaz sevi sirsnīgi noskūpstīt, bet godātajai Millera jaunkundzei un mūsu vecajai draudzenei Idai novēlu sirsnīgu sveicienu, - es viņām vēl sevišķi pateicos, ka viņas mani atceras, - beigās vēl sveicini visu savu māju un paliec tā kunga mierā, ko
Tev novēl Tavs vecais brālis.
Āmen.
P. S. Ja gribi, citu reizi latviski rakstīšu.

Tas pats.

51.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 16. (28.) septembrī

Rīgā 16. septemb. 1882.

Sirdsmīļie radiņi!

Tikko Jūsu vēstuli dabūju un, tā kā jau rakstot pie galda sēdu, tad nelieku nemaz spalvu nost, bet rakstu tāļāk tik vien ne vācu rakstienu, bet latvisku vēstuli saviem mīļiem radiņiem. Lai sev visi grīvnieki priecājas uz kronēšanu, mēs, rīdzenieki, gudrāki zinām, ka prieks veltīgs. Gan es Jums viņureizi rakstīju, ka būs 17. sept., jo visas avīzes tā dziedāja, bet nu iz skaidrāka avota smēlu, ka šie svētki būs vai nu 20.--25. sept., vai novembrī, vai pavisam nākošu gadu. Un ar uz vienu brīvu nedēļu gaidīt veltīgi, jo, tā viens skolotājs mums sacīja, ilgākais vaļas laiks 3 dienas, cerams, ka tik viena vienīga dieniņa būs. Tā nu visas jaukās cerības, visas domāšanas un gatavošanās būtu vējā. un nu tik atliek apmierināties par tādu neizdošanos; man apmierināties viegli nāksies, uz tādu prieku nekad necerēju, bet Jūs mīļie ar nebēdājiet. jo mazā, labā Doriņa tak var atbraukt manā vietā mājās. --- Jūs smejieties par manām «tumšām domām»; muļķis gan biju, tā rakstot, bet atvainojiet mani ar to, ka es citā reizē tā nebūtu rakstījis, un, lai Jums vēl ir ko pasmieties, tagad šīs domas man pārgājušas un jocīgi viņu iegādāties. Lai mūsu abas vēstulītes būtu līdzīgas telegrammas, tad ir es vairāk nieka nerakstīšu. Palieciet veseli mūžīgi mūžam, nebēdājieties, ka Jūsu brangā iedoma tā izputēja un rakstiet drīzumā kādu vēstuli, jo atliek šis vienīgais līdzeklis ko sarunāties; izlietojiet jo naski, naski šo ieroci pret
Jūsu «dēliņu un bāliņu».

52.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 27. septembrī (9. oktobrī)

Rīgā septembera 27. dienā 1882.

Mīļie, nežēlīgie radiņi!

Acis drīz jau sāks sāpēt, lūkojot pēc Jūsu mīļām vēstulītēm, nedēļa patek, ka es pastāvīgi gaidu un, no skolas pārnākot, vispirms uz dievamžēl tukšo galdu skatos. Vai nu tas ir negrozāmā likteņa lēmums, ka man jācieš par seniem grēkiem, vai tas Jūsu neizprotamais, augstais (aukstais) prāts, kas man sūta šo pacietības pārbaudījieni, nebalta mana laimiņa visādā vīzē. Gan jau Jūs pukojaties par šīm beidzamajām vēstulēm, -- un es apsolos nākotnē ar tādas blēņas vairs nerakstīt, un Jums jau ar nevajaga to ticēt, ko es dažreiz sapļāpāju, bet bijis ir bijis, un mans pienākums to par labu griezt, ja žēlīgais dievajēriņš palīdz. Bet es jau esmu tāds neliets, kā nu paši redziet, kas visu papriekš apskata no melnās puses, visu patiesīgākais gan būs, ka Jūs vai nu manim aizmirsuši rakstīt, vai neturējuši par tik briesmīgi steidzamu. Un par sodu šādai nerakstīšanai tad Jūs nieka no jauna nedabūsiet dzirdēt. Es Jums nestāstīšu, ka gribēju iet teātrī, bet naudas tik daudz nebija, es Jums ar nestāstīšu, ka mēs ietaisījām biedrību, kur ar zobeniem sisties, un tā tāļāk dažādas jaunas ziņas, kuras pa reizēm sakrājas un tagad vēl lielākā mērā sanākušas, jo laika viņām Jūs diezgan devāt. Re če nu, kas no nerakstīšanas iznāk!! Izlasiet tagad šo sprediķi cauri un, ja viņš Jūs labojis, tad rakstiet drīzumā. Esiet un palieciet veseli un izstiepiet smalki lūpiņas, lai Jūs var nobučot
Jūsu dēliņš un brāļukas.

53.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 9. (21.) oktobrī

Rīgā oktobra 9. dienā 82.

Mīļie, mīļie sirdsradiņi!

Žēl gan, ka mana atbilde Jums nebūs pa prātam, bet šoreiz citādi nevaru, tur tas Wac! kungs vainīgs. Es tūliņ, kā Jūsu vēstuli saņēmu, aizsteidzos pie šā apikāta, bet tas sakās nieka nezin`s, tā muiža, ko viņš domājis, esot Jaunsauka Jaunjelgavas apriņķī; sāka tad tūlīt stāstīt, ka rentnieks to bijis paņēmis uz 12 gadiem, bet ka tagad pēc viena gada gribot citam atdot, un gribēja vēl tālāk stāstīt, bet es - labi neapdomājis - liku drusku pagaidīt un šmaucu prom. Pēc gan iedomājos, ka varbūt tas būtu derīgs zināt, bet nu jau bija par vēlu, lai papiņš nedusmojas manim par to, ja viņam šī Jaunsauka būtu vajadzīga, tad es tikpat daudz ko nebūtu varējis līdzēt ar savu izklaušināšanu. - Tik tāli par manu pirmo apikātu lietu un nu pie citām sen parastām lietām, pie veselības, dzīves «mājā un laukā» u.t.j.pr. Viss iet nekas, labi, ēd, dzer, guļ, pastrādā un atkal to pašu no gala.
Par tādām lietām nau tālāk ko rakstīt, tik to vēl šodien gribēju pastāstīt, ka mums jauna biedrība dibināta, kur mācās kauties; šodien to grib iesvētīt, un atļaujiet man par to tagad savu vēstuli uz laiciņu beigt un rīt tālāk rakstīt. Palieciet veseli un gaidiet, ja Jums neapnīkst, uz citu vēstuli. Jūsu dēliņš Jūs mīļi nobučo.

54.

K., D., L, un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 12. (24.) oktobrī

Rigou 12. okt. 1882.

Mana Tiewieli ir Motinieli ir
Siasa Siasuli!

Gal jau Jum atniesza manu gromotu ir Jus žinosit, kai asz noreju Jum toj rasziti, a paskuj apsimislijou, kai, matai, bus gieriou dabar rasziti, bo szindie riekia ir kartu latwiszkai rasziti, Nu jau mēs iesākām leitiski sarunāties un sarakstīties, bet, lai neaizmirstam latviski, vajaga ar to mēģināt. Kā nu iet jeb, kā rīdzenieki saka, «kā sviežas», tā jau lieta pazīstama, iet tikmēr, līdz kāds rats vai ritenīts salūst, un tad mašīna apstājas. Mums vēl nekas nau lūzis, un riteņi griežas, kaut čīkstēdami, dziedami vienmēr uz priekšu. Viņu sestdienu, kur teicos iet jauno biedrību iesvētīt, nekas neiznāca, un tik šo nedēļu gan būs sākums; un tad iesākšu sisties un kauties, ka lai dimd Visa Rīgas pile. Pie sišanās vajaga vecu svārku, jo jaunus drīz. sakapā; un tādus man ar mīļais dieviņš dāvājis, bet viņš bijis par žēlīgu un arī biksēm licis vecām palikt, zābakiem papēds atkritis, un visur pogas izbirušas kā pupas. Ar kamašām vēl šī nelaime atgadījās divas reizes. Pirmo reizi devu kurpniekam pietaisīt dumpīgo, samusināto (laikam no tautas vadoņiem) papēdi - nelieti; tas nu gan paņēma savas 35 kap., bet otrā dienā papēds bija vēl reizi nost; nu saķēru viņu un turēju, kamēr Lelis deva viņam virsū, tagad viņš stāv kā miets. Šādas nelaimes man ar citās vietās atgadījušās, tā, p.piem., naudasmakā. Nabadziņam naudasmakam grūtas, sūras dieniņas, vēders klaudz kā tukša muca, tēvam jāiet palīgā, Bet īsti tik slikti vēl nau, kaut ar vēders pašam tukšs, tomēr vēl ir
parādnieku pulks, un beidzamais teiciens tik tamdēļ sacīts, lai atgādinātu pazīstamo tautas dziesmu. Bet es redzu, šī vēstule neņems labu galu, jo jau ieskrējusi dziesma iekšā, un, kā Jūs to ziniet, dziesmas katru dara nelaimīgu, kas nesaukts, neaicināts sēstas pie viņu galda. Labāk pieturēšu savu mudīgo, melno, spalvoto kumeļu, lai Jūs variet atpūsties no šī grūtā, nelīdzenā ceļa, citureizi, kad man būsiet atbildējuši, rakstīšu atkal un pēc Jūsu vaļas un gribas, vai nu garāku jeb īsāku vēstuli. [Pa]Lieciet veseli un spirgti, pērciet muižas, bet laimīgāk nekā Grīnvaldi, dzīvojiet sveiki, Jūs nobučo
Jūsu dēliņš Ženiņš.

55.

K., D., L. un D. PIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 21, oktobrī (2. novembrī)

Rīgā oktobra 21. dienā 1882.g.

Mīļie, labie radiņi !

Lūk, šitā Jūs vienmēr dēvēju un par tādiem ar daudzināju, bet nu Jums gan būs apnikusi tāda uzruņa, vajadzēs citas izdomāt, šoreiz man tas grūti nenākas, jo paši pamudinājāt uz tam, rakstīšu nākotnē vēstulēm galvas galā «Visužēlīgie u.t.j.pr.», jo ko tu cilvēks vēl vari gribēt, kad tevi lielī, solās citas kurpes dot, solās pat sarkano stellēt, gribot negribot jāsāk saukāt «cīneigs; žēleigs kundzeiš!». Vajga ar citā vīzē pateicīgam rādīties, vārdiem vien jau pats dieviņš neticēs. (Un turklāt vēl esmu latvietis, kuriem vāci atņēmuši visu pateicību, jo viņi tagad stāsta, latvjiem pavisam neesot vārda «pateicības», un stāsta ne vien avīzēs, bet arī skolā.) Bet es gribu pierādīt, ka ir latviešiem pateicība, un nu, pirmais, caur to, ka Jums rakstu garu, garu vēstuli, tad caur to, ka iznīcināju Jūsu bailes par nabagu vācu vajāšanu. Zobeni, taisnība, bailīga lieta, bet mēs paši savā starpā, latvieši, sitamies, vācus ir klāt nelaizdami. Un iet labi kaušanās, zobeni stinkš un škend, kur cērt, tur pogas iz svārkiem birst kā āboļi rudenī, kur velk pāri, tur svārki muti vien atpleš, kas dabon, tas iekliedzas, sit dažs kā malkas cirtējs, dažs kā turks, dažs kā cilvēks. Jā, bailīga gan lieta, bet vēl bailīgāka viņa būs univerzitetē mūsu vāciešiem kundziņiem, kad viņi patiesi redzēs, ka latvieši ar tādu asu rīku rokās sāk viņus dauzīt, pasargi, dieviņ, tad gan būs dumpis vaļā. Bet šimbrīžam vēl pašiem jāļaujas cirsties un jāpieņem ar labu prātu persiešu musturi uz labā pleca. Mēs -- vai, labāk, es - tikpat vesels esmu kā Jūs, kā rutkis, tik ar to starpību, ka Jūsu pulkā dažam vaina iekšpusē, mums ārpuse dažiem apskādēta. - Tik. tāļu nu būtu aizticis ar savu vēstuli, ko nu lai vēl stāstu -- liekas, pavisam nieka vairs nau; šonedēļ mira skolēns pie mums, un pusskolas gāja viņu pavadīt, bet pats tur nebiju, daudz par to ziņot nemāku. un pašiem Jums ar kāda tur daļa? Daudz kas varbūt vēl atgadījies, ko vajadzētu rakstīt, un daudz citu lietu ar būs, par kurām pienāktos izrunāties, bet lai paliek citai reizei; šodien, liekas, nelobījas, ko tad ar blēņām Jūs un sevi pašu mocīt, nāks laiks, nāks ar prāts citādi, labāki rakstīt, varbūt vēl šonedēļu vajadzēs rakstīt. Tātad palieciet sveiki, pieminiet mani ar zilu vai sarkanu biļeti, apmierinājiet nabaga Pumpuliņu, ka man šodien nau vairs kad rakstīt, un tad ardievu līdz citai vēstulei. Rakstiet, mīļie, ātri vien, gauži gaidu pēc Jūsu vēstulēm, nebūs man tad tik daudz jābēdājas dēļ nerakstīšanas un citiem tādiem niekiem.
Jūsu dēliņš Zeniņš.

56.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882, gada 8. (20.) novembrī

Rīgā . novembrī 1882. g.

Mīļie, žēlīgie radiņi!

Jā, jā, Jūs gan domāsiet: vilks! ko tad viņš nemaz neraksta, tik sen kā jau sarkano putniņu sūtījām? Vai viņš aiz liela prieka mūs būs aizmirsis, vai vēl nau dabūjis nagos? Citām reizēm jau viņš bija pulku naskāks. Nē, meine Lieben, das passt mich nicht! aizmirst tik ne! Gan es priecājos, kad man vecais pastameisters (kurš man toreiz izlikās kā eņģels pastarā dienā) pasniedza lielo, balto vēstuli, un uz tās lielās vēstules bija tie 5 lielie zēģeļi (pēcāk nu gan vēstule un zēģeļi drusciņ sarāvās, bet tas tik būs bijis kāds brīnums man, neticīgajam, no tā kunga), jā gan, es priecājos, bet no aizmiršanas ne zvaņas; visa lieta, raug, bija itin vienkārša. Sestdien dabūju pavestku, tā un tā, ka i «tu, lūk, piepeši bagāts vīrs palicis». Es nu, saprotama lieta, oho ho, liels kungs, gribu tūliņ ļaudīm izrādīt, kas es īsti par putnu, bet te: lika drusku pagaidīt! Lād, nelād, raud, neraud, nekas nepalīdz, jāgaida celas divas dienas līdz pat pirmdienai. Es nu gan gribēju tūliņ pūst vaļā un garu vēstuli rakstīt un kvītēt: «Hiermit bescheinigt . . .» (pa latviskam to pavisam nau brīv teikt), bet pie laika vēl apdomājos. Kā tu tagad jau nokvītēsi, tā sevim saku, un pēc naudas nedabūsi, tad pats, muļķadesa, vainīgs. Tātad nogaidīju šodienu, kur man naudiņa droši rokās. Un brīnums! Tikko tos piecus zēģeļus uzlauzu, tā ir pārstāju dziedāt savu mīlamo dziesmiņu: «Kad man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā . . .» un otro: «Solīt sola, bet nedeva . . .» Jā, jā, tā ar bija, solīt sola, bet nedeva; es gaidīju, gaidīju, katru reizi, iz skolas nākot, paskatījos greizi uz galdu, bet, kad šis nieka negribēja dot, tad pēcāk apņēmos uz viņa vairs neskatīties, un. redz, blēdis, viņš man zobus vēl turklāt sadauzīja. Ar zobiem tā dieniņu noslimēju, bet citādi biju gluži vesels, visu laiku ir pat kāša un iesnu nebija. Ir to nedomājiet, ka pārnākšu mājās, domāt, nekrūts iz kara, mūsu zobeni gan ieskrambā pa reizām, bet uz galvas jau dzelža kurvis, tur tie nevar piekļūt, rokas tie zilas sasit, plecus, tas viss. Jūs te ar dodiet padomu par fransežiņu, nekas, pretim neesmu; es tagad uz visādu vīzi mēģināju kā citād iedzīvoties, no šīs dzīves vaļā tikt, kas tāļāk nemaz vairs nevar iet, bet grūti, grūti atkal iedzīvoties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tik ilgi kā negribi. Suns lai visu parauj! Vērpiet un adiet cimdus, cik vien jums patīk, man tik viens pats pārīts vēl cels palicis, citiem kodes noēdušas visus pirkstus, ir nabaga šalli, draņķes, sakodelējušas. Ar citiem drēbes gabaliem labāk nestāv, visi, domāt, kaujā prieks tēvijas bijuši, tik briesmīgi viņi saplēsti. Biezajām biksēm tādi lielgabala caurumi, ka kaleša ar četriem zirgiem cauri izbrauktu, kamašas smejas, un neģēļi krekli tā bļauri un stirkš, kad tik drusciņ pieduries, ka cilvēkam tirpuļi vien pār kauliem pārskrien. Šie krekli tik smalki palikuši uz savām vecuma dienām kā īsti vācieši; visur, kur tik gribi, vari cauri skatīties, viņi būtu labi kādai ķēkšai par «šķidrautu». Un turklāt mana vecenīte vēl baras un liek man jaunus kreklus pirkt, tā ka vienu svētdienu tīri sabiedēts sēdos pie darba un sāku šūstīt veco, izdienējušo zaldātu rētas. (Vecenīte? nu gan viņus par tādiem netura un saka, ka viņi esot jau no dzimuma draņķi.) Tā mani uz visām pusēm biedē un krūdī ļaudis; nelieši vēl reizi bija izdomājuši, ka , abiturientiem aizejot, jāuzvelkot melni svārki mugurā, bet es turpretim kā īsts latviets: Ko? Melni velna vācu svārki, manim, latvim, brūni ir. Tā, redz, bija ar svārkiem, un tā viņi mani dažu labu reizīti paķircina, žēlīgais dieviņš gan viņiem atmaksās. Bet Jums jau, zināms, negribēsies klausīties tādas lietas, un turklāt šodien nezin kas manu vēstuli tik pārlieku garu izstiepis, kā tas velns viņā baznīcā savu vērša ādu. Un, rādās, es, kā pats Muhameds saka, izrakstītu drīzāk ceļu tintes --melnuma - jūru, nekā vēstuli beigtu, kura par tādām dažādām melnām lietām stāsta. Tintes pudele drīz beigsies, un nu reizi gan mans rakstīšanas gars ar izsīks, pasteidzos vēl daudz labas dieniņas un bučiņas (ja gribiet) sūtīt, jo citādāk jau tinte beigsies bez laika; ardievu
Jūsu dēliņš.

57.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Rīgā 1882. gada 8. (20.) novembrī

Rīgā novembra 8. dienā 1882. .g.

Mīļais, mazais Pumpulīts!

Nabaga bērniņu, Tevi es, nebēdnis, gauži, gauži apkrūdīju, visu laiku nieka nerakstīju, un Tu tā gaidīt gaidīji. Piedod jau ar man, savam brālīšam, «navar īspēt», jandy, «navar īspēt». Viņu reizi, kad Tu mājās biji, es gan saņēmos rakstīt, bet «Herr Eisenbahn, warten sie, Herr Eisenbahn», nekā, negaidīja vis, tāpat izspruka projām, kā tam nabaga žīdiņam, kas skrēja pakaļ un sauca: «Herr Eisenbahn, warten sie!»» Tā, lūk, man neiznāca laika rakstīt, un to daļu nu atrakstīšu tagad. Bet raksti Tu ar drīzi atpakaļ (Līziņa teica, Tu gribot paša man rakstīt un visus savus piedzīvojumus izstāstīt); raksti. visu, kas Tev atgadījies šinī laikā, kā skolā iet un kā mājās laiku pavadīsi. Man, nabadziņam, tīri vāji sviežas, tie neģēļi zobeni tā sasit roku, ka dažreiz stīvam, greizam jāiet mājās; bet par to es ar viņiem atkal citus noperu, kā ar «sidraba čakarniņu» saulīte mēnesi kuļ. Tad viņi gan kliedz «Ai., saulīte, nekul manis», bet es nemaz dzirdēt neliekos. Citādi vēl nekas iet; mums te diezgan ko asmieties par mūsu veco Gusti. Viņa dikti mīlē visādus zvēriņus, vai lielus, vai mazus (blusas un prūšus, zināms, ar mīlē, bet tikpat viņus sit un kneibja, kur tik vien satiek), bet visvairāk viņa mīlē suņus un kaķus. Senāk bija mums: suns, bet viņu aizdeva projām, kad mazāku sunīti bija sakodis. Guste viņu briesmīgi mīlēja un vēl tagad. kad tik redz raibu suni, tūliņ saka: akurāt tāds kā «meine libesch Thierken». Tagad viņa atkal nopirkusi kaķi, un to viņa glabā kā bērniņu, nēsā uz rokām, gulda pie sevis gultā. ēd no vienas bļodas. un kaķis ar viņu vien tik klausa un no mums bēg, cik ķepas nes. Un ka Tu dzirdētu, kā mūsu Guste sāk bārties, kad tik pasaka: «Muss nur Mikiņ Kantschuk geben» vai «Muss nur gekauft» (tas ir, verkaufen), uj! bēdz labāk pie laika projām! Beigsim tūliņ vēstuli. Paliec vesela un jautra un dod mudri; mudri mutīti, citād var vēl nelabi iziet Tev un
Tavam brālīšam.

P. S. Zināms, visus mīļi «grīsē», no Gustes bēgdams, es to biju piemirsis teikt.

58.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Rīgā 1882. gada 3. (15.) decembrī

Rīgā decembra 3. dienā 1882. g.

Jā, jā, mīļie radiņi, vajaga gan man visu panest, ko cīneigs kundzeišs oj mamzeleite saka, ko kungs dara, tas ir labi, un man ir ar tāda latvieša daba, mēs visu varam paciest un ciešam ar. Tā nu ar šodien pienāca nebalta stundiņa; ko darīt, kad kungs baras, tad viņš gan zina par ko, viņš jau gan labi izdarīs. Nu bet tagad tās ceitungas stāsta, neesot vairs tik bārgi kungi, var pamēģināt atsavainoties. Visu laiku, paši ziniet, bija tāds nelāgas laiks, slapdraņķis, un kā tad lai raksta. Nu tā ar palika iesākta vēstule (jau priekš nedēļas adrese uzrakstīta, bet tas papīrītis iekšā bija vēl tukšs). Šodien tikpat jāsāk pieskreivēt, un papriekšu ar visādām jaunām ziņām. Ne mana vaina, ka tūliņ pirmā Jums īsti nepatiks, skolaskungi atlaiž mūsējos tikai 16., trešdienu, un tā neģēļi samaitā gandrīz celu nedēļu no brīvā laika (par suņu dienām viņi vēl šo skaisto laiciņu sauc, es otrādi tagadējo laiku sauktu suņulaiku). Un tad es nemaz negribu ceturtdienu braukt, labāk skriešu visiem Višķu razbainiekiem rīklē, nekā te celu dienu sēdēšu, kuru varu jau pie Jums būt. Nē, meine Liebe, dass passt micb nich! Par to atkal citās vietās būšu Jums paklausīgs, stellēšu avīzes, kādas tik gribiet; ja šī nelaimīgā balsiņa liekas Jums to pašu pļāpājot, ko Vēstnesis jeb pastknekts, jeb pastaljons, tad ņemsim «Pagalmu», tik tas, rādās, negrib droši nākt, vis apstājas un nogaida kādu laiciņu, kamēr iet tāļāk, ļaudis melš, sīkās naudiņas neesot. Varbūt aicināt veco Tantiņu vai «vienīgo, labo avīzi». Zīslaku ar atvedīšu mājās un vecās drānas ar, tik kā būt ar vešu, vai tik saplīsušo vest vai ar citu apraudzīt? Tā, nu būs diezgan rakstīts; un liela manta, kad ar vecu vešu beidzu, to jau ar dažs lieto un mīlē (vācieši mīlē viņu mazgāt, un Jums varbūt izliksies, ka es to pats tagad daru). Par ātri vien ardieviņu, vesels, laimīgs, labdienas u.t.j.pr.
Jums nau vēl jāteic, kas es palieku, Jūs jau mani
pazīsiet.
(Otru lapas pusi aizrakstīšu Pumpiņai, domājiet, ka pavisam nau norauta.)