1884

RAINIS

Vēstules

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

1884. gads

81.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Jasmuižā 1884. gada 12. (24.) martā

Jasmuižā 12. martā 1884. g.

Sirdsmīļā lellīte!

Tu un mammiņa pieprasījāt no mums visādā ziņā vēstules; tad nu mēs ar Līziņu tās savā starpā sadalījām, viņa rakstīs mammiņai, un man jāraksta Tev. Kā no īsta vēstuļu rakstītāja Tu tūliņ prasīsi vispirms dažus dučus jaunu ziņu. Bet tādu man acumirkli ir visai maz, un tāpēc samierinies ar šo mazumu (vairums sekos ar Līziņas telegrammu). Tātad: I. Kopš vienas nedēļas pie mums jau dzied visi cīruļi; labās grāmatas tiek liktas pie malas; iedomājies, es biju pie skrīvera un pie profesora, tikai pie sava Petrušas vēl ne. Tad vēl, melnā arī bija šeit, es biju pret viņu sevišķi laipns, pasniedzu viņai papirosus, un arī viņa kļuva laipna un deva saviem cālīšiem pa gabaliņam maizes un atļāva Marinai pat izdzert trīs glāzes tējas. Bet nu arī visas jaunās ziņas pateiktas. Tu jau arī drīz ieradīsies, un tad es pastāstīšu pārējo. Bet pierunā tad Idiņu arī uz kādu laiku nākt līdzi, un lai viņa nepiegriež vērības tai raganai Millerienei. Bez tam Tu vari šo dāmu gratulēt ar viņas 40 rubļu dārgo kleitu, lai viņa to valkā vesela, un lai visa Grīva to redz un 3 stundas par to vien lai runā. Pasveicini labi sirsnīgi savu Idiņu un pati saņem daudz tūkstoš skūpstus no mums visiem un sevišķi no
Tava brālīša.
P. S. Tiešām nebija laika labāk uzrakstīt; Miķelītis steidzās velnišķīgi ātri.
Āmen!

82.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Vasiļovā 1884. gadā, pirms 29. marta (10. aprīļa)

Mīļai Doriņai Crīvā skolā.

Atraksti atpakaļ caur Berķīti, vai trešdien vakarā vari izbraukt. Sveiks, vesels!
Wahrscheinlich wohl umsonst zu haben zum Geburtstag.

Mazais mīlulīt!

Es tik mazu brītiņu varu ar Tevi papļāpāt, mīļā mamiņa dzen mani tūlīt uz Jašmuižu. Svarīgākā lieta ir tā, kā tur ar Tavu mājā braukšanu. Ja Tev 29. d. brīva, tad brauc tūliņ trešdienas vakarā uz Jašmuižu, es (vai cits) tur priekšā, un, tā kā 3 dienas brīvas un viena darbdiena starpā, tad gādā, ka ir šo dienu Fleišhūte Tevi atlaistu. Prasi, ja vajaga, lai Klemancīte aiziet izskaidro. Ja gribi jemt ko līdzi, tad no dieva puses nejem vairāk par Zvaigznīti un Brinkēnu, nekādi svētki nebūs, nekas netiks gādāts, papiņš ceturtdien un sestdien strādās, mamiņa varbūt tik sestdienas vakarā atbrauks.
Skaties augšā.

83.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1884. gada 3I. augustā (12. septembrī)

Petrapilī aug. 31. d. 84.

Visi mani mīļi radiņi!

Kā jau citād nebija domājams, viss labi; es būtu ar agrāk rakstījis, ja kas ļauns būtu draudējis. Vakar sadabūjām korteli un ar reizē samaksājām visu pienākošo maksu 20 rbļ. pa mēnesi. Šodien ap pusdienu atkal izdeva mums studentu apliecības zīmes, ar kurām varam dzīvot Līdz pat 15. oktobra dienai, kur tad jāiemaksā studiju nauda 25 rbļ. par pusgadu. Rīt jau iesākas pirmās lekcijas, un tātad es rīt būšu pilns students, kas jau ar priekšlasīšanas dzirdējis. Pirmās pustrešas dienas Pīterī nodzīvojām viesnīcā un no turienes apstaigājām visādus padomdevējus, Remiķi (cenzoru), Pelcu (ģimnāzijas skolotāju), dažus studentus, kas mums šo to iestāstīja un ar pa daļai palīdzēja korteli dabūt. Visu pilnīgāk izstāstīšu nākošu reizi, kad nebūs vairs kā tagad vēl šur tur apkārt jāskraida, kad būsim vairāk apmierinājušies un siltāk un omulīgāk ietupušies savā perēklītī. Tagad tik vēl to vajadzīgāko. Visa mana pūra ar to, kas tur iekšā, man pavisam nevajadzēs. Tās kastes te, mūsu mazā kambarītī, ar pavisam nau kur nolikt, telpas tā jau gauži, gauži maz. Visas mēbeles un ar gultas ar madračiem ir līdzi dotas ar kambarīti. Tātad spilvena lielā un maisa nau vajadzīgs, bet tik vienu mazo spilveniņu (otris man ir sarkanais; uz kura tagad guļu) un abus deķus. Vasaras mēteļa ar nau vajadzīgs, ar silto un kažoku, un plēti pilnīgi var iztikt Tad šķīvu un tašu, un glāžu ar nevajag, saimniece dod mums pusdienu (12 rbļ. pa mēnesi) ar tēju, visu ar saviem rīkiem. Sviesta ar mums cels spainis ir, tā ka vairākums, ko sūtīs, sanīks; vecos, brūnos pašaustos svārkus ar var atstāt mājās un vajadzīgo vešu var jau ar vairāk saspiest, par to ka es nēsāju cietu vesti, kur kreklis ārā neredzas. Raugiet, lūdzami, tā ierīkot un sapakāt, ka viss salīstu lielajā, melnajā čumodānā, kuru tad [var] striķiem sasiet un aizzēģelēt vai aizplombēt. Ja viss ir ar varu nekādi negrib padoties un salīst melnajā, tad atstājiet ir grāmatas dažas mājās, es jau, dzirdas, ziemassvētkos varēšu uz celu mēnesi pār. nākt (un mēnesi mājās var lētāk padzīvot kā te) un tad pēc vajadzīgās līdzņemt. Uz visādu vīzi mīļā Līziņa lai atsūta šurpu: Vēberi, latīņu un grieķu gramatikas, grieķu un latviešu vārdnīcas, manu mapi ar to, kas tur iekšā, vairāk es šinī acumirklī nezinu piesaukt, Tu, mīļā Līziņ, pati redzēsi. - Lai šai reizei nu ir diezgan ar šo, redzēsiet, ka es citā reizē sasperšos, ka Jūs visi kopā ir par trim dienām neizlasīsiet. Nobučojiet mīļo mazo mamiņu no manis simtu reižu, ja viņu kur satieciet un sakiet, ka es viņai tūliņ rakstīšu. Tāpat manam Pumpulīšam. Un Jums abiem lielajiem, saimniekam ar saimnieci, daudz, daudz brangu mutīšu. Sveicinājiet ir jauko Edinku un vecīti, un Līziņa ņemas uz sevi ar visus citus lielos draugus apmierināt. Un nu uz reizi sveiki, veseli, uz redzēšanos.
                                    Āmen.
Adrese:         g. Piter,
                    Vasiljevskij ostrov,
                    Akademičeskij pereulok,
                    dom No 1,
                    kvartira 34, No komnati 4.

84.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1884. gada 12. (24.) septembrī

Petrapilī septembra 12. d. 1884. g.

Mani vismīļākie radiņi!

Kad no dabas slinks vēstules rakstīt, tad ir mazākais iemeslītis nepūlēties tiek nosperts un rūpīgi izlietots. Pēc šā gudrā teiciena tad ar man šoreiz izgāja. Vecais melnais tik vakar bija sadomājis pienākt, un par ko man bija rakstīt, kad nekā nezināju par to, kas mani visvairāk interesēja - ko Jūs sūtījuši un ko vēl sūtīsiet (tie labie podiņi!)? Un tad nu neņemiet ļaunā, ka par to nākamo labu vispirms spriežu. Kad Jūsu maskals Kuzņecs šurpu brauks jeb kad kāds godīgs kandikters izošķerēts, kas pret labu maksu grib būt laipns, tad tādam dodiet tūliņ kādu duci podiņu atvest un gafeli, un nazi ar (ick kan tok nick mit Finger). Man jau stipri to podiņu iegribējās, un Jūs pavisam nevariet iedomāties; kā mana sirsniņa noskuma, kad es atdarīju to čumudānu un vēros, un tur nebija neviena podiņa. Tik vēl tas brangais sieriņš drusciņ apmierināja, un par to simtu paldies no visas izsalkušās sirds. Būtu varējuši Jūs atstāt mājās kādas bikses, spilveniņu, deķi . . . un ielikt podiņu, mapi . . . , bet es redzu, ka mana mīļā mamiņa pie pakāšanās atgrūž visu pie malas un iekravā 2 deķus, ka tik vien nesaltu; varētu vēl daudz ko par nevajadzīgu noteikt, - mamiņa pukosies. Nu tad atstellējiet; cik ātri variet, to mapi ar visiem papīriem; sarkanu zupiņu, ko šņapstam pieliet, Alnpeki un ja vēl tur kas labs priekš manis. (Līziņai daudz paldies par to sarkano burtnīcu, tik nevajadzēja nekā no viņas izņemt laukā, Goethits ar labs.) Tā nu es savas lietas beidzu, un vajadzētu nu sākt stāstīt par ko gudrāku - ko daru, ko ēdu, kā dzīvoju, ko redzēju, un, ja to neizpildu, tad labais papiņš bārs mani caur Līziņu, ka niekus vien rakstot, bet apžēlojaties, ļautiņi, šoreiz vēl atlaidiet, nākošu reizi visu tik smalki izstāstīšu, ka ir jauna meitiņa pie [1 nesalasāms vārds] smalkāk nevar. Redziet, jau trīs lapaspuses pieskrīvēju, un tas tak ir darbs. Nākamībā, Ja tā gribiet, došu itin pamatīgu, nopietnu aprakstu par visiem šejienes piedzīvojumiem un, cik būs to spēku, triekšu par gudrām vien lietām. Līdz redzēšanai, dzīvojiet sveiki, veseli!
Daudz bučiņu visiem no Jūsu dēliņa stud. jur.

Oficiēlas ziņas.
Mans veselības stāvoklis - labs, tik roka drusku sāk vērību uz sevi griezt. Ņevas ūdens man nekā nau padarījis, Pičukam vēderam caurumu parāvis. Lekciju naudu tik 15. oktobrī jāmaksā. No oktobra ar nākšot jauni stud. likumi, eksāmi ikkatru pusgadu būšot jātaisa. Citādu eksāmu nebija. Iekortelējāmies pie ļautiņiem mīlīgiem, katru dienu uz viņiem sešus vārdus runājam: požalujsta, čaj (divi reizes) un požalujsta, obed. Skaistuļu negadījās, divas vecenes saimnieces. Teiciet mazai Pumpiņai, lai viņa man saka, kā to Klemenci vārdā sauc, citād es nevaru rakstīt, jo vēstule var pie lielās Klemences aiziet. Manai mamiņai sakiet, ka viņai jau rakstu vēstuli, tik vēl tie burti neizdodas diezgan lieli un veci, drīz būšu ir tik tāļi, Eņģelīšiem ar melno (tiem ar man bij zaķupēdības diezgan solīties rakstīt) sakiet, ka vāciski jau sarakstīts, tik vajga vēl tulkot (notarius'am public).
Finale: Sveiciniet visus, kam nākas.
Gals pirmai loksnei. (Turpmāk vēl.)

85.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1884. gada 24. septembrī (6. oktobrī)

Pēterītī 24. septembra d. 84. g.

Ai, Jūs radiņi, radiņi, ko Jūs domājiet? Jūs mani cīš apbižījiet. Kad es Jums drusciņ vēlāk rakstīju, Jūs man ar tūliņ celas nedēļas lieciet gaidīt. Un Jūs tak esiet kristīgi cilvēki ar kristīgu mīlestību! Kad divi vienu apbižī, tad tak ir lielāks grēks, nekā kad viens divus. Kur paliek nu mans mediņš, mana zaptīte, mani papīrīši, manu radiņu vēstulīte? Viss tutū, tutū. Un ka Jūs vēl zinātu, cik gauži mums, nabadziņiem, te sviežas! Ne viena pazīstama nau, kur aizietu, kas atnāktu. Tas vecais debesu tēvs jau mūs tādus nelaimes kukaiņus radījis. Pirmajās dienās viss labi izlikās, domājām, ka draugu būs kā sūdu, bet nekā, nau ne sūda. Pirmā dienā paši uz meklējām draugu Lazdiņu, tas mūs noveda tanī lielajā mājā, kur tos tiesas kungus darinā, un ierādīja, kā ieskrīvēties tanīs lielajās, melnajās grāmatās (pēc tam mēs paši sākām iesaskrīvēties un ieskrīvējāmies net kādā ducī grāmatu). Tas pats draugs tūliņ otrajā dienā pajēma no Piča 25 rubļus, vēl šo to ierādīja un tad no tā laika vairs par daudz nerādās. Bet no tās naudiņas 15 jau atkal rokā. Tas nu tas viens draugs (viņš pats sakās esat godīgs, bet jautrs cilvēks). Otris - Pelcs jeb Kažoka Dāvs (rakstījis «Mērnieki», «Nāra»), ģimnāzijas skolotājs. Gauži mīlīgs un vēl pajauns cilvēciņš, pirmā, rītā, kad pie viņa bijām, tūliņ ar kapiju pacienāja (kura bija tik branga, ka ar viņu visu to dienu iztikām), daudz ko izstāstīja, pamācīja. Vēlāk vēl gribējām pie viņa noiet, nedabūjām, bet viņš vēlāk mūs stipri gaidījis. Vakar ar bijām, nebija. Drīz atkal krausinies turpu. Citu pazīstamu ir ar vēl šādu tādu, uzdevām viņiem adresi, bet, redz, nenāk neviens ciemā. Latviešu citu ar vēl daudz ir univerzitetē, kādu štuku dividesmit varbūt, bet visi tādi lāči vien ir (par [to] viņus ar skaitām pa gabaliem, ja kādu jaunu redzam). Viņus var nomanīt, kad lasāmā kambarī «Vēstnesi» vai «Balsi» lasa. Daudzus esam uzrunājuši, bet tādi koka mentes, lāči vien ir, norūc atbildi un, tik ir bij, aizvelkas. Tā kā āpši kādi, vieni par sevim turas vai kādi pāris kopā. Trijus četrus reizē nekad neredzēsi. Biedrība latviešiem ar esot, 6 rubļi jāmaksā, apklausīsimies pie Kažociņa mīļā. Nez vai tie vecākie latviešu studenti lepni ir, ka viņi tos jaunos nemaz neievēro, švītīgi, lielikungi viņi gan jau ir. Jā, vai ziniet, mēs abi, it īpaši es ar saviem mazajiem apaugušiem melnajiem pindzuķeļiem ar skaitos pilnīgi pie švītiem; tie krievaki iet daži kā īsti cūklopi apkārt, ne tikvien krievu kreklos, blūzēs. saplīsušos svārkos, pat baltos, nē, ne baltos, pelēkos, netīros naktskreklos. Pirmoreiz kā tādus jaunkungus redzēju, domāju, ka tie pečekuri, malkasnesēji, bet par daudz viņu un ar labi ģērbtiem itin draudzīgi triec, un tad īstajiem sulaiņiem melni svārki ar spīdošām pogām.
Diezgan Jums šoreiz, bet, lai dievs sargi, ja drīz, mazākais, nerakstīsiet - es vēl nezinu, ko tad darītu.
Sveiki, veseli!
Jūsu dēliņš utt.

86.

K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1884. gada 24. septembrī (6. oktobrī)

Pīteros 24. septembra d. 84. g.

Divreiz, mīļie radiņi!

Tikko biju priekš Jums nodevis vēstuli, te atnes man Jūsējo, un te, ka jau reizi rakstīšanā ierakstījos, tad ar tūliņ šaušu otru vēstuli pakaļ, īstu oficiēlu šeptesgrāmatu. Es, apakšā parakstījies, apliecinu caur šo, ka īsti nezinu, kā tad Jums uzdot to atstatumu - no centruma vai no stancijas. Par fūrmani līdz stacijai maksā kā kuru reizi - 70, 60, 50, 40 jeb, ja padodas, vēl mazāk kapeiku, pa tramvaju braucot (kādu gabalu tik var braukt, ne līdz pat mūsu korteļam) maksā 4 kap., cik verstu ira, nezinu. Dodiet tad maskaļam 80 kap., lai viņš brauc un atlikušo naudu atmaksā pēcāk atpakaļ. Ja ne tā, lai saka, kuru dienu būs, aiziešu priekšā. Un, ja tā ne, sūtiet ar pastu, izmaksās kādu rublīti, nogulēs nedēļu un beigās tak rokās dabošu. (Pa pastu maloj skorostji iet pa dienu 120 verstis, boļšoj skorostji - 240 verstis, iziet ar visu pielādēšanu, izlādēšanu pāri par nedēļu. Un tad mazāk par 3 pudiem maloj skorosķi neder sūtīt, par dārgu iznāk.) Vai kandiktera nava? - Sajemieties, Jūs visi citi radiņi, un lūkojiet ar mīļo mamiņu apmierināt, mani viņa nekādi nevar apgrūtināt, lai viņa tik rūpējas, ka viņa to kuli, ko man sūtīs, vairāk apgrūtinātu. Lai viņa ar nebīstas to Kuzņecova lāšku [?] apgrūtināt, tā es visātrāk tikšu pie sava sen solītā laba. - Sviesta mums vairāk nava vajadzīgs, tiks vēl līdz galam. Desas ar nau ko sūtīt, ja nau īsti izdevušās, mēs ar tādām delikatesēm ne· nodarbojamies; sviestmaize un atlikas no pusdienas cepeša mums pietiek brokastīs, un, kad vēl krietni tēju uzlējis virsū, vai ir bez desiņām nepietiek? Gaļasgājumi vispāri tagad neturēsies un būs jānes uz upi slīcināt, un tā slīcināšana nau vis tik viegla, kad ļaudis un policisti veras un domā, ka kādu ellesmašīni grib nolikt. Nē, mani mīļie, sūtiet labāk pienagājumus, it sevišķi tādu sieru kā to pirmo, tik mīkstu un brangu. Ērmīgi ļaudis, Jūs sakiet, nenomērdelējies! Un mēs jau sen pūšam un stenam, nevarēdami tik daudz apēst, kā mums saimniece beidzamā laikā dod, un tā tas būs katra mēneša galā, kad tik draud promiešana. - No mūsu dzīves ar nau nekā jauna un ļauna [ko] stāstīt; savas «Petrapils dienas» jau sāku rakstīt un drīz pie Jums gaismā laidīšu. - Dievamžēl, rādās, ir šinī vēstulē dievs nau palīdzējis Jums vairāk ko zināt dabūt no manas dzīves, bet tur jau, acīm redzams, viņa paša vaina. Esiet visi mīļi nobučoti un sveicināti, un sveiciniet ar visus tos, kas mani sveicināja.
Uz redzēšanos!
P. S. Sūtiet, lūdzami, ko sūtīdami, mapes vien tik neaizmirstiet.
Tys pots.

87.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1884. gada 24. septembrī (6. oktobrī)

Petrapilī septembra, 24. d. 84.g.

Sirdsmīļo māsiņu!

Kā tas mums tā nelabi izdevās, sirdspuķīt, ka mēs līdz šim vēl neesam neviens otram rakstījuši? Es uz Tevi gaidīju un domāju, Tev mana adrese ir, Tu ar pirmā rakstīsi un Tava vēstulīte būs man kā sālarmaizi jaunā dzīvesvietā, nekā. Tu atkal uz mani gaidīji, bet es nezināju, kā Tev rakstīt, lai vēstule nenotiktu otrās - lielās Klemences ķepās, kamēr beigās sadomāju caur mīļo mamiņu sūtīt. Kad Tu jau sen biji skolā, es vis vēl tupēju mājās, Pičuks, rakars, nebrauca, kamēr beidzot tikpat viens pats aizbraucu. Un nu tagad abi mierīgi dzīvojam savā istabelē, kas ir tuvu, tuvu kaimiņos ar veco debestētiņu, tas, zin, dzīvo 6. vai 7, tāžā un mēs 4. Oksēt mums nau vēl nekā, un, kad ar būs; tikpat neviens kā ar rungu vairs nespiedīs, nedzīs, un tātad, ja tīkas, aizej uz univerziteti, paklausies, ko stāsta profesors, palasi avīzes; ja rodas kāds pazīstams, papļāpā un ej atkal mājās lasīt grāmatas. Lasīt tur diezgan ko, divas bibliotēkas univerzitetē un trešā, lielā ķeizariskā, kur visas pasaules grāmatas par velti, un bez tam pilsētā daudz, kur par lētu maksu var lasīt. Tātad, ja ar nau ko okšēt, darba tikpat pietiek; ja tik grib pūlējies. Ja apnīk lasīt, var staigāt vai uz tramvaja (zirgu dzelzceļa vagoni) muguras, augsti gaisā uzrāpies, apkārt braukāt un pasauli aplūkot. Ko redzēt jau nekad netrūkst, cik reižu ar net pa vienu pašu ielu ej, vis ko jaunu redzi. Un tad nu tie Nevas krasti ar tām granīta malām, tie visvisādi tilti ar savām cackiņām, sfinksām, statujām, obeliskiem un, vels viņu zina, ar ko vēl. Baznīcas ar tīra zelta kupulēm un spiciem torņiem kā zelta milzīgām adatām, Īzaka baznīca ar aplam dārgām, pa daļai ar jaukām svētbildēm, vienā 32 mārciņas tīra zelta vien, bez visiem akmiņiem, dimantiem, rubīniem, - tik daža bilde tā pārkrauta ar dārgumiem un tā nejauki salikta, īsta tapornaja rabota, ka izskatās kā prasts zelta klucis. No bilžu galerijām, muzejām nekā vēl neteicu, un tās tak man visvairāk tīka, bet galva apmulst, tā visu bez kārtības uzskaitot; jā, kur vēl zvērudārzs un daudz kas tur vēl, bet acumirklī nekā vairs nezinu. Redzēt, es Tev saku, tur netrūkst, tik galu galā apnīkst un tad, ja kas mazāk jauks, mazāk lielisks, pavisam neievēro. Bet ko tur niekus, Tev uzskaitīt visus jaukumus vai net aprakstīt. Nāc un skaties, kamēr acis piekūst (īsti pa taisnībai piekūst, es to senāk nekad nebiju manījis, ka tā var piekust no skatīšanās). Varbūt Tu ar tikpat kādu reizi šurpu atkļūsi vai kādi citi no mūsu radiņiem, ir ko vērties.

88.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1884. gada 2. (14.) oktobrī

Pīteros oktobra 2. d. 84. g.

Mans mīļais maziņais!

Četras lapas puses lai es Tevim rakstot, vai Tu nu redz, un Tu tak zini, ka es maz vairāk par divām rakstu un, ja tas ar notiekas, tad tikpat daudz kas tur nau iekšā. Un turklāt es vēl esmu stud, jur., t.i., nākošs apikāts, un tādi prasa maksas par katru rindiņu. - Es jau nu celu mēnesi brīvā vaļā dzīvoju, nekādas domas no pansijas; pie vienas saimnieces istabiņu izīrējam, pie otras atkal pusdienas ēdam; ejam, kad gribam, nākam, kad gribam, tik brīvi cilvēki, ka Jūs, tādas «elirwürdigs Primarinen» (pa prasti latviski-bauriski - zaķaļipiņas); to nemaz iedomāt nevariet. Dzīve te branga; ja tik vien zina kā izpriecāties, ja ir labi draugi un ja nesas uz to prāts. Man no visa tā nekā nava un tātad gan ar neesmu vēl iedzīvojies; bet citād nekas; svešāds, neierasts nekas.. neizliekas, viss atgādina veco Rīgu, tik mana Leļuciņa nau, es viņu labprāt mainītu pret Pičuku. Pilsēta pati lielāka, staltāka, lepnāka par Rīgu un tādi ar tie ļaudis - lepnāki, švītīgāki, formālīgāki; ar tiem tik ātri nesaiesies, neiedraudzēsies un ar nekad tik sirsnīgi nesadienēsi. Paši mūsu latvieši tādi lieli vien visi. Univerzitetē atkal bez tiem lielmaņiem ir ar tīri (t.i., netīri) noskranduši ļaudīs sarkanos kreklos, deguta zābakos, parupjām manierēm. Tātad mums mazums pazīstamu, bet var sev tikpat iztikt, un, ja ilgāk dzīvos, vis ja vairāk iesils vietiņa, un galu galā būs gluži omulīgi. Tas labums ar te ir, ka var lēti no šenes projām aiztikt, un tā mēs ziemassvētkos visādā ziņā būsim mājās un, varēsim jo pamatīgāk visu izstāstīt. Te līdzi aizlaidu ir to vēstuli, ko senāk Tev biju norakstījis, bet nepaspēju Tev nosūtīt; tur ar ir šis tas saskrīvēts. Citu reizi vairāk ko stāstīšu, ja vairāk gribēsies; «[2 nesalasāmi vārdi] ar uz citu reizi.
Tagad ar dievu, mīļā māsiņ, daudz bučiņu no Tava tāļā brālīša.
Pīterī.

89.

R, D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1884. gada 8. (20.) oktobrī

Pīterī okt. 8. d. 84. g.

Tu manu labu labo radiņu!

Nu kā Jums pateikties par visiem tiem jaukumiem, ko Jūs sasūtījāt? Mēs, kā lēmām: laukā tos kriņģelīšus; nekā cita nesacījām, kā tik smējāmies vien aiz tiem priekiem. Un ko tur ar sacīt. Labāk nobučojiet mīļo mamiņu tik reižu, cik kriņģelīšu, un sakiet, kad atbraukšu, tad, cik šo reižu, vēl parādu atmaksāšu. Tiem citiem ar parādā nepalieciet par podiņiem, sieriņiem, papiņam mīļam par stellēšanu: Tik jau Tu, mīļo papiņu, par velti ar bagāžu biji stellējis un ļāvies sev tik briesmīgi daudz noplēsties. Ar «lielu ātrumu» (un tā ap 3 pudi ne vienu pašuj ar itin ātri un labi atnāk un nemaz tik dārgi. Un tad tas stancijers tikpat Tev būs ar ko pārēju noņēmis. Pičuks, p.p., ar 2 pudiem no Dinaburgas līdz šenei bagāžu samaksāja tik 1 rbl. un 85 vai 90 kap. (T. i:, viņam 3 pudi bij, viens pa velti, tas tamdēļ, lai Jūs nepārprotiet.)Lieciet savai vecītei, kad viņa jim sviestu ved, to labi sasunīt. Nu lai atkal mana Līziņa vairāk uzklausās, nu ies runas par vešu utt. Šoreiz es domāju tos lielākos gabalus pavisam nedot mazgāt, par to ka līdz svētkiem iztikšu, un tad jau būs tā kā tā liela daļa no mantām līdz jāved, jo te pie pazīstamiem maz tik var atstāt, viņiem jau pašiem telpas nedaudz. Te ir cenu reģisters:
manšetu pārs - 3 kap.
krādziņš - 3 -
palags (dvielis?), bikses - 5 -
kreklis 10 un 15 -
šņudauki - 2 - .
Par pareizību negalvoju, nākošu reizi pilnīgāku stellēšu.
Tātad ir lētāk uz mājām vest, bet ar tik vest un ne sūtīt. - Jā, vēl ko, tie brūnie marmeļaki pavisam nestendīgi bija uzvedušies, puse zaļi, melni, raibi un ar savādām pūtiņām aptaisījušies. Daudzus vajadzēja net slīcināt. - Mēs tagad dzīvojam itin klusu (varbūt ar pie mūsu studentiem atnāks rinda pa ielām dziedāt un muļķus jokus taisīt kā kijeviešiem un maskavniekiem, bet gan nau cerams, mūsējie ir gauži solīdi ļaudis, viņi labāk iet skatīties, kur skrien velosipēdisti un jāj cirkusdāmās, daži, taisnība, ar mācās un lasa), mēs dzīvojam kā īsti miera pilsoņi, un; ja kur ar dauzāmies apkārt, tad pa lielākai daļai tik ēst meklēt, tagad mēs jau pie 3.saimnieces un drīz iesim pie ceturtās. Pie tagadējās maksājam pa mēnesi 8 rbļ., t.i., 26 kap. pa 2 ēdieni. Korteli ar gribam mainīt jeb saimniecei nospiest 2 rbļ., tas būtu tad 18 rbļ. pa mēnesi. Redz, tā mēs pelnām sev naudu, kad citād (ar stundām, p.p.) nevar.
Man vēl daudz kas laba, ko pastāstīt, bet uz nākošu reizi.
Sveiki, ļautiņi, dodat pāris mutīšu.

90.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1884. gada 17. (29.) oktobrī

Pēterburgā 17. oktobra 1884.g.

Mana sirdsmīļā mamutiņa!

Ir jau nu gan šodien jau 17. oktobris, tas ir celi pusotra mēneša, kā Tev neesmu rakstījis; bet Tu, mīļā mamiņ, piedod man, citu reizi lūkošu labāk izpildīt, lai Tu mani pavisam nevarētu bārt. Šoreiz Tev gan vajadzēja krietni sadelverēt; bet, ka Tu tik laba esi, mamiņ, tad tie bērni tīri izlaižas. Un pie mana bērna īsta palaišanās vien ir, jo laika man gan un gan. Te jau mēs esam brīvi ļaudis, it īpaši laika ziņā, citādi gan var mūs paspiest un paknaibīt (tie uzraugi profesori, p.p., neatļaun tādus jokus taisīt kā Kijevas studenti). Univerzitetē nau īsti piespiests iet, var iet paklausīties, ko profesors stāsta, kad tik vien grib, var ir pie sveša profesora ieiet. Visas tās profesoru gudrības mācības var dabūt nodrukātas, un tā var pa laikam mājās tupēt un tikpat puslīdz zināt, ko runā tas vecis. Viss mūsu lielākais darbs ir tās grāmatas lasīt, kuras prapisiers apzīmē un kurās stāv tās pašas gudrības, ko ar šis saka, tik daudz plašāk un gruntīgāk. Un mums it īpaši uz gada gala pusi, jāmācās no galvas tas svarīgākais no veča ruņas.
Profesors kādas nebūt zinības, p. piem., tiesas pie veciem krieviem, pie romniekiem, tautas saimniecībā utt., izskaidro, kā tā zinība attīstījusēs, kam derīga, ko citi vīri domā šinī vai tanī jautājienā, ko paši domā, pūlējas visu jo skaidrāku darīt, tāļāk attīstīt kādas domas jeb dažā nodaļā atkal prasti saka, tā un tā ir, un tas un tas no galvas jāzin. Tur daudz dažādības ir katrā zinībā, un pāri eiļiņās visu gaiši izstāstīt stipri grūti. Tātad nu mums laika ir gan, un mēs varam iet šo to apskatīties muzejās, bilžu galerijās utt. Lielajā ķeizara bibliotēkā esot visas pasauls grāmatas un arī latviskas un leitiskas; tur mēs bieži vien ejam lasīt. - Tā nu mēs te dzīvojam puslīdz labi, un dažs var net it brangi dzīvot. Tās pasauls gudrības te jau var pilnu vēderu līdz pat gērklej piesmelties, tik daudz viņas ir; tik dažāda viņa ar, ka pavisam nezini, ko ķert, ko ne; dažureiz aprij pilnu bļodu vai, mazākais, kumosu, kas tev tavos apstākļos tik maz vajadzīgs, kā net spļaun ārā. Bet tas tik drīz neiet, un citam, labākam nau telpas.
Nu, mamiņ, kā Tev patika visa tā pļāpa? Ne visai! Bet tas jau bija tas, ko tie radiņi vis prasa, lai rakstot par savu dzīvi: Ko labāku man, mamiņ. Kā īsti ar tiem sieriem bija, viņi tak Tavi sieti nau. Īsti pēc pilsētnieku zņodes (un mēs labāk būtu prastus zemnieku jēmuši), gauži brangs materiāls; bet, ja Tu būtu redzējusi, kā viņi peld un kādas mums mokas ap viņiem, Tu, mamiņ, nebūtu viņus sūtījusi. Uz redzēšanos, mamuciņ, un gribu tagad sākt biežāk, kārtīgāk rakstīt, redzēs, kā ies.
Tavs Pēteru dēliņš.

91.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1884. gada 18. (30.) oktobrī

Petrapilī oktobra 18. d.

Mana zelta drostaliņa!

Par daudz jau Tu mani godā, tādos ciemos iedama, ka es jau ir pats nezinu, kas īsti esmu. Kāds vecu vācu bruņenieks (Tu zini, es šos ļaudis stipri vien neciešu) vai atkal kāds «Magiers», Ar magieri es gan būtu mierā, tik jau vēl tik cieši gudris neesmu. Man vēl tīri bails metas, ka tik ziemassvētkos neatrastu mājās kādu tādu «woledle magedin». Bet, pag, tad es Tevi ņemšu priekšā, un tad mēs ar latviski mācīsimies, un Tu būsi īsti gelehrte Jungfer. Es tagad ar šo to latviski lasu un ar leišu drusciņ mēģināju, un pie tā pieliec vēl kādu grāmatu, ko palasu, un Tev ar viss zināms, ko es daru, kā es dzīvoju. Tādu lietu kā atgadījieni man sen jau nau bijuši. Tātad nekā sevišķa nau, ko rakstīt, un ikdienišķo stāstīt briesmīgi garlaicīgi. Nekādu no saviem parastiem jokiem ar nevaru pataisīt, prāts pavisam vienaldzīgs, ne uz tam nesas. Ja būtu vēl ilgāk pagaidījis, būtu varbūt ko labāku sarakstījis, bet tad jau Tu atkal mani bārtu. -Kad es mājās nākšu un vai varēšu Tevi no Grīvas pārvest, pavisam vēl nezinu. Bet mājās jau nākšu uz visādu vīzi, varbūt uz celu mēnesi. - Šoreiz Tu jau man atlaidīsi stāstu [?], un par to es Tev nākošu reizi jo vairāk pastāstīšu. - Vai zini ko, raksti nākošo vēstuli jaunajā rakstībā (ortogrāfijā), Tev viņa tā kā tā būs reizi jāmācās, ka Tu gribi būt «gelehrte Jungfrau».
Dod mutīti, mīlulīt, un paliec vesela.
Tavs utt. brālīts.

92.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1884. gada 25, oktobrī (6. novembrī)

Pīteros oktobra 25. d. 84.g.

Kā tad tas nu ir, mīļie radiņi? Jūsu cikatiers solījās man atmaksāt par to, ka es reizi divi vēstules no vietas stellēju. Bet tik vien ir bij. Nu es ņemšos tās ugunīgās oglis lasīt utt., kā bībelnieki saka, kraušu vēl vēstuli,, var būt, ka līdzēs. Vai ziniet, sāk jau pārgrozīties mūsu dzīve, bet vis jau vēl itin prasti iet. Sēd nu, par piem., visu cauru nedēļu mājās lasīdams un kūkodams, kad par nedēļām reiz kāds atnāk vai pats aiziet. Nelobas, mums tā iepazīšanās kā citiem; dažs gan pus univerzitetes pazīst, un parādi viņam par simts soļiem tik cepuri, jis tev tūliņ teiks, kāds students tur apakšā. Bet drīz ceram ar mēs pazīstamos iekulties ar dažiem krievēniem, p. p. Nesen nospriedām ar vienu latvieti - lāci ar varu nezavoļ iepazīties, bet viņš, liekas, manījis un nu bēguļo. - Ar tanī ziņā labums, ka vairāk sāci saprast savas mācības. Te nau prasti jāmācās likumus pa pirkstiem saskaitīt. Jāmācās, kā tiesa cēlusies, kāda viņa, par ko viņa, kur, kam, no kurienes, kur sākums, kur gals. Un viss tas ne joka dēļ jeb aiz gara laika, bet lai saprastu, kas ir tiesa un likums, un pēc tā varētu spriest katrā gadījienā pareizu [tiesu], lai ar varbūt likumu grāmatā par to nekā nestāvētu; lai varētu noprast, vai pats likums pareizs, un varētu jaunu, pareizu likumu uzcelt. Tas ir mazs piemērs. Ja tā mācās, var ir tāļāk pētīt, pēc kāda vienāduma, zināmas kārtas - visu valstju, ļaužu likumi ceļas un mainās, jo nau neviena nosacījuma, kas katrā valstī, katrā laikā būtu vienāds. Nu un tā tāļāk, daudz kas jauns un jauks, ko nebiju ne domājis. Bailes tik, ka šī pati vēstulīte neizskatās kā profesora priekšlasījums (tikpat nesaprotamajā viņa jau ira kā daža prātošanas un augstas gudrības). Bet Jums, labie ļautiņi, nau brīv ņemt par ļaunu, Ja viņa ar- ērmota iznāk; no čistas laskas jau vien rakstu, jo tagad būtu Jūsu rinda, Un, jo tālāk, jo gudrelīgāks gan palikšu, jo dievs un velns tik zin, ko visu juristiem samāca! Veco romnieku un veco krievinieku tiesas un tautas saimniecība (gauži branga lieta, tā mīļam papiņam stipri vien patiks, ja mēs tik ziemassvētkos par to izrunāsimies), un filozofija, un statistika (zinība, caur skaitļu sastādīšanu un salīdzināšanu ko zināmu aprādīt), un policijas un finanču tiesas utt. - - - - - - Nudien, tur trakam jāpaliek (kaut ar patiesībā lielākā daļa gudra paliek). Un, kad nu visu to galvā sabāzis vai sagremojis māgā, nu, tad ar vari tikt, kas tik vien gribi, vai apikāts, vai prapisiers, vai valsts dienderis, vai politiķis, diplomāts, un atkal utt., utt. - Bet nu tikpat reizi jābeidz pļāpāt un niekoties un jāsāk no gudrām lietām runāt. Vai Jūs ar esiet visi veseli, varbūt ka Līziņa slimības dēļ vien nevar rakstīt, un es pa tam jokus darinu. Mazākais, lieciet tad Doriņai rakstīt jeb Edinkam. Bet tak negribas domāt, ka tik nejauki būtu, Jūs jau ar pa reizei jokojiet. - Mūsu saimniecība beidzamā laikā gauži dzīva, domā arvienu uz pārlabojumiem. Tā mēs tagad pusdienas jau ceturtā vietā ierīkojām, tas ir tā: mēs reizi ēdam ķēķī (seviška ietaise, kur saimniece tik no tam dzīvo, ka materiālus daudzumā sapērk un tad baro ļaudis - 20, 30 cilvēkus) un atkal reizi mājās, sviestarmaizi, sieru, desu, zapti, alu uzdzeram. Tā vēl iet tīri brangi, un mēs sev sapelnām labu kušķi rubuļu (par gadu, t. i., 8 mēnešiem, 50 rbļ.). Vēl es nupat gribēju ko itin svarīgu rakstīt, tik aizmirsās; lai nu paliek nākamiem laikiem. Palieciet sveiki, veseli. Visiem, kam nākas, labasdienas. Paprasiet manu mamiņu, kā viņai ar manu vēstuli gājis, vai varēja izlasīt, ja tā, tad tūliņ atkal skrīvēšu.

93.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1884. gada 29. oktobrī (10. novembrī)

Pēteros 29. oktobra d.1884. g.

Manu mīļo mamiņ!

Vai tas ar taisnība, ko mūsu Līziņa stāsta, ka Tu esot visu manu vēstulīti pati; viena pati cauri izlasījusi? Nez vai viņa negrib tik paglaimot? Bet es nu tikpat ņemšos dūšīgi vien rakstīt, un, ja Tu, manu mamiņ, pusi vien izlasīsi, tad man ar jau diezgan, zināšu, mazākais; ka nau lieks darbs, ka mamutiņai laiku pakavēju: Es jau sāku atkal domāt, kad mēs būsim, kad varēsim abi izrunāties par šo, par to, par gudrām lietām, kad es atkal dabūšu -brangi izsmeķēties Tavu mīkstu pīrādziņu un saldu alutiņu, kad mēs visi mīļie radiņi būsim vienā pērklītī. Bet vēl mēs katris savā vietā, un, ka nau vairs Tavu pīrādziņu, to katru pusdienu nomanu. Citādi ar pusdienu mums sviežas itin jauki; tagad mums iziet visa kādi 6 rubļi, un esam brangi paēduši un vēl turklāt pudeli alus izdzēruši. Kad ēdam siltu pie saimnieces, katram izmaksā 30 kap., un, ja ēdam mājās sviestarmaizi un sierus, un zapti, senāk ar vēl ābolus, ko Stučka atveda, tad tik kapeikas 8 līdz ar alu. Senāk mēs spriedām, mājās ēst vārīt iemācīties, bet apdomājām, ka no mums tikpat labi pavāri neiznāks, un nu tāpat ar labi iet. Mēs ejam pārmīšus iepirkties, bet viņam labāk padodas maizi nopirkt, un man atkal cukuru, šņapstu un it īpaši sveces (tur bodnieks manim laiž katru reizi lētāk; nezinu, par ko viņš mani tā iemīlējis). Mēs. dzīvojam gluži klusu, un tā nākas, ka mēs ar nekā jauna nezinām. Paklausāmies savu brītiņu univerzitetē, mutes atplētuši (jo daži prapisieri pavisam neskaidri runā, tā ka cits students par gudrāku tura to brītiņu nosnaust}, tad piespundējam vēderu un ejam uz bibliotēku, kas kādu pusstundas gājienu. Tur it īpaši daudz redz meitiešu, kurus tik pēc snātelēm var par tādiem pazīt, un, ja apsēstas, puisiets kā puisiets. Bižu viņas nenēsā, jo ap bizi daudz laika aiziet, un viņas stipri naskas; mugurā viņām kartūna krekliņš, jostu sajozts, kādus ar mūsu studenti nēsā. Visērmīgākais ir, ka studenti turpretim atkal nēsā garus jo garus matus, tad viņiem nau jānēsā dārgais kažoka krāgs un viņi visu ziemu iztiek ar mēteli un lakatu. Studentienes citād man itin labi patīk, viņas mierīgas, rūpīgas meitenes un turklāt prātīgas, un ar saviem biedriem studentiem (viņas [pa] lielākai daļai dakterienes) apietas brīvi, kā jau biedri, bez visiem meitiešu paksiņiem. Ir gan ticams, ka viņas pa daļai dzīvi piedalās pie studentu tā sauktiem noziedzīgiem centieniem, bet vai viņas ar nau jaunas. Vēl nevienas neesmu tādas studentienes redzējis, kādas viņas mēdz notaisīt ļaudis, tādas zilzeķes, pārgudras, pārmācītas, kā saka; patiesībā tik tās ir zilzeķes, kas pusmācītas, no šās, no tās zinības pa drusciņai zina; no studentienēm tikpat labi vai ne labāki dakteri iznāk kā citi, jo viņas lielākai daļai nabagas un vairāk pūlējas. Arī pārdrošas vai net bezkaunīgas viņas nemaz nau. Bet Tu, mamiņ, sacīsi; kas man daļas gar tām studentienēm, kad ar tu ,viņas lielī; runā ko prātīgāku: Es esmu ar mieru, tik jau, kā sacīju, nekā jauna, prātīga nezinu. Labāk runāsim par mājām. Mēs gribam jau net decembra sākumā braukt, ja tik laidīs. Un tad, mamiņ, atkal Tava lieta būs gādāt, kā Tu savus viešņēnus pabarosi un apguldīsi, jo es Tev varu, kad vajadzība, ne tik Stučku, bet ar Leļuku atvest; Līziņa atkal rūpēsies par viešiņām, un tad atkal būs tik liela balle, ka nevarēs ne glābties. Taisiet, bet apdomājiet, ka vispirmais, kas nezinās, kur glābties, ir mūsu mīļais papiņš. Nu, mamiņ, vai Tev nau jau par daudz? Izstāsti
Līziņai, ko lai Tev vislabāk raksta, tad es to ar darīšu.
Dzīvo vesela, mīļo mamiņ!
Daudz bučiņu no Tava Pēteru dēliņa.

94.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1884. gada 13. (25.) novembrī

Pēteros
Novembra 13.dienā

Manu mīļo mazulīti!

Nebaries vis, nebaries! Kā tad nu nebārties? Ne vienam, ne otram, ne man, ne uz mājām uz papiņu un Liziņu nerakstu. Par mani tad vēl nekas, šoreiz jau visu atmaksāji ar lielo pūliņu, kas Tev, nabadziņam, bijis ap tiem sasodītiem jauniem burtiem, iesācējam ar tādiem ir 3 nedēļās (jeb vairāk bija) vēstuli sarakstīt nau joka lieta. Bet Līziņa nabadzīte, mani prasa, kā tad Tev īsti ejot, Tu viņai nekā nerakstījusi, sauc Tevi par «lielu draņķi un bezkaunīgu ar»; no tās tad Tu gan sargies, viņa Tev vēl var sadot ar karstumu, cik šo stundu, kad būsi mājās atkal viņas varā.
Bet es jau gan palīdzēšu Tevi aizstāvēt par to , jauno rakstību (ortogrāfiju) un vēl jo sirdīgāk, ja vēl reizi tā rakstīsi: Tik, ja Tev pārlieku daudz darba tagad priekš ziemassvētkiem, raksti, kā tikusi [?], . gan jau mēs pēc viņu izavaiceisim. (Viens Tev tur nepadodas š - sch: Tu vis veco sch raksti, -z, -ž, -s, -š, -c, -č.) - Tu pa šo laiku ar daudz esi lasījusi, - kā tad Tev tika Ivanhoe»? labāk par «Hermani»? - Es Tev lasāmu grāmatu nekādu nevaru atvest; no bibliotēkas tik izdod tīri ziniskas grāmatas, un man pašam jaunu tik pāris krievisku; bet tās pašas jau ar varēsim lasīt; viena, mazākais, ·Tevi intresēs. - Ar to vēl nau diezgan, lai es Tev vēl ko atvedot bez grāmatām! Manu sūru dieniņ! Ko lai es zinu vest? Tu jau pati tak mani, ka es no tādām «smukām, mazām, derīgām lietiņām» tikpat maz protu kā ikkurš nekavaliers; būtu Tu bijusi tik žēlīga, kaut ar tā paslepeni, netīšām piezīmēt, man tā un tā akurāt tagad nau; jeb tas tai Aniņai vai Grietiņai ir; un tūliņ būtu zinājis, tā un tā.
Stāstīt es Tev šoreiz it nekā nestāstīšu, ja Ta negibi zināt, ka Ņeva jau stāv, laiks salts, kamanām šļūc utt. in infinitum. Es vis vēl nezinu, kad īsti varēšu mājās aiztikt, profesori beidz pļāpāt 18., 26. dec. d., daži nu teic, varēšot jau mēneša sākumā laisties, daži «lika drusku pagaidīt». Nu, bet domāju, varēsim jau drīz redzēties.
Līdz tam tad paliec sveiks, mans mazais
pumpulīts, un raksti drīz un vairāk kā es.
Tavs lielais brālīts.

95.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1884: gada 20. un 21. novembrī (2. un 3.decembrī)

Pēteros nov. 20. un 21.

Mani mīļie radiņi!

Vajadzēja man jau daudz agrāk rakstīt, gribējās ar, bet tikpat tā nez kā nepasalobās. Nu par to atkal varu šo to jaunu pastāstīt un vispirms to, ka ir laba cerība jau pašā decembra sākumā vaļā tikt. Bet par to es vēl rakstīšu nākošu trešdien jeb vēl vēlāk, kad būšu pašu atlaižamo zīmi dabūjis: Tas cits, ko vēl zinu, nāk viss otrā, trešā un tāļākās rindās. Mājās braukt man pienāksies vienam pašam, Stučkulēns stipri vien steidz uz savu mamiņu ceļā tātad nespēs kavēties, un, ja jau būs reizi viņai zem spārniņiem, tad jau nost pats dieviņš neaizdzīs. Leļuks, tas vēl nekā neatbildējis, bet kas nu to dos, ka viņš labāk uz svešām, ne uz savām mājām brauktu. Citus ir nau ko minēt, tas ir, citu nau. Bet tā ar nekas, varēs drošāk izgulēties un labāk izēsties: - Mums nu tikpat reizi gadījās ar saviem latviešu lāčiem iepazīties. Redz, tā: mēs mierīgi sēdam savā kambarītī tā pavakarī, lamājam godīgi lāčus, saimnieci, profesorus, spriežam, kā, mums vislētāki ierīkoties, t.i., naudu pelnīt, spriežam, ar ko vispārīgi latviešiem lētāk naudu pelnīt, triecam par augstām, gudrām lietām, kādas acis dieviņam zilas vai brūnas, kā sauca pirmo latvieti, un līdzīgas gudrības, te saimniece ienes vēstuli no Kažoka, kur šis uzaicina mūs 10. novembra dienā uz Remiķa vārdadienu iet. Tur būšot citi latviešu studenti, un mēs varēšot ar tiem iepazīties. Tā tad nu ar iznāca, un tagad to pazīstamu kā sūdu. Darbs tik vēl aiziet uz biedrības kādu balli, un meitiešu pazīstamu salasīsies pūriem. Mēs jau dažus no saviem lāčiem bijām uz mājām atveduši, iedzirdījām un iebarojām, lai pēc atkal varētu pie viņiem kādas mantas atstāt, kad paši mājās braucam. Pie tagadējās saimnieces vairs nepaliksim, par daudz viņa mūs plēš; jaunā gadā iesim citā kortelī un pa decembri dažus čumodānus, grāmatas šur tur pie pazīstamiem atstāsim. Mums tagad viss laiks, ko neesam univerzitetē, tā ir aiziet, pa ciemiem blandoties, noej reizēm 7, 8, un nodzīvo līdz pusnaktei vai net pāri. Liekas, ka mūsu ļaudis tā pavisam paraduši dzīvot. Gribētos vēl rakstīt, kā viņi te satiekas un ko viņi dara, kādi viņi pēc izskata un pēc valodas, daudz ko vēl varētu stāstīt, bet lielisks slinkums tagad uznācis, pēc nedēļas gan jau ar pie Jums būšu un bez tam ar vēl jau nāksies rakstīt, kad lai dzeltenīts atbrauc uz staciju. Vinovat, baķuški, vainīgs esmu, bet ka navar īspēt. Sveiki, sveiki, radiņi, līdz redzēšanai!
Jūsu etc. dēliņš un brālīts.