1885

RAINIS

Vēstules

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

1885. gads

96.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1885. gada 24. janvārī (5. februārī)

Pīteros, 24. janv. d. 1884

Radiņi, radiņi mīļie! Dodiet tak drīzāk to dienišķu maizīti un to sviestiņu, un šķiņķīti., Kā mums strādāt ar tukšu vēderu? Vai tad Jūs pirmās vēstules nedabūjāt? Par spīti Jums tagad nekā nestāstīšu, tik to, ka daudz darba.
Adresi ziniet: Peterburgsk. storona
                    Sjezžinskaja u. d. No 27, kv. 5.
        Veseli, veseli!
                        Izsalcis students
                                         Pīteros.

97.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1885. gada 3. (15.) februārī

Pīteros 3. febr. d. 85.

Vismīļākie radiņi!

Paldies dievam, kaut reizi dabūju krietni izēsties pa mūsiski, nu jau šī trešā diena. Beidzamā janvāra dienā dabūju pavestku no stacijas, ka sen jau esot lietas atnākušas. Aizejam uz tavaru izdotavu, jo domāju, ka Jūs kasti sūtīsiet ar preču vilcienu, kā toreiz, liekas; norunājām; tur mani raida projām uz bagāžas izdotavu. Un labi, ka še bija labi ļaudis, citād viņi varēja kasti pārdot; par šo laipnību aizmaksāju 90 kap. Pirmā nakladnaja ir bez vēsts pazudusi, un otro līdz ar Jūsu vēstuli dabūju pēc tam, kad jau bija lietas rokā. - Rušonos satiku Leļuku, Piču tik Pīterī gaidot. Mūsu kortels ir no univerzitetes kādu 20 minūtu iešanas. Maksājam par viņu 13 rbļ. (apdienēšana līdz).
Viesu nāk stipri daudz, kaut ar to nācēju tik trīs mūsu tuvie kaimiņi. Mēs paši ar noejam pie daždažiem, un tā šinīs pirmajās nedēļās daudz laika paiet.
Sakiet Doriņai, lai viņa man pirmā raksta, man pašam pavisam negribas. Un viņai jau ar vairāk laika bija, p.p., masļeņicā. Mīļai mamiņai ar tūliņ rakstīšu, kā tik kurmet varēšu.
Un šo protokuli par saviem dzīvesgājumiem ar šodien tālāk nevedīšu, lai viss paliek uz nākošu laiku. Veseli, mīļie radiņi, līdz nākamai reizei.
Jūsu dēliņš etc.

P. S. Zināms, visus sveicinātājus atkal sveicinājiet tikpat sirsnīgi kā viņi jeb vēl kādu procenti vairāk.

98.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 18. februārī (2. martā)

Pīteros febr. 18. d. 85.

Pogoģi, fuks!
Quam ego!

Mazais, mazais, ko tad Tu īsti domā? Ko Tu sacīsi, ja Tevi pastarā dienā pats vecais prasīs, par ko Tu apsolījies un nerakstīji, apsolījies net studentam un nerakstīji? Par laimi, man vēl acis drusciņ saslima, tā ka laika atlika Tev šo draudu vēstuli skrīvēt un atturēt no vēl lielāka grēka, t.i., no ilgākas nerakstīšanas. Saki tak, ko tad Tu pa visu masļeņicu (meteņiem) sadarīji, kā nevarēji man nieka atrakstīt? Izstāsti visu uz šo funkti. Vai Tevi tagad tās vecās Zaļāscepures pa daudz nenomāc? Ja Tev tiešām grūta dzīve, vari ar to apmierināties, ka man arī ne viegla. Simtu vai pusotra lapaspušu no tām biezajām gudrības grāmatām izlasījis, tad zin ar, ka visi kauliņi kniku knaku knaukš. Ar snapstiņš pret to mugurkaula gala sāpēšanu nieka nelīdz, daudz, ka acis plašāk paver, zināmā vietā bikses plīstin plīst, un daudz vēl to briesmu.

99.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 2885. gada 25. februārī (9. martā)

Pīteros febr. 25. d . 85.

Mani mīļie radiņi!

Gaidīju gan laiciņu un, ja nebūt bijis tik slinks, būt pat Jums rakstījis, bet par to tad ar sagaidīju ko brangu: lielu čupu jaunu ziņu un ka grib nākt sīkā un skrīnīte. Ko man nu vēl daudz triekt, sūtiet tik, sūtiet, mēs neko nesmādējam. Dodiet līdzi, ko dodami, tam lāgas maskaļam, sierus, kādus gaļasgājumus, šķinķi, melmeni, desu. Vai tad nu man Jums jāteic, kas der košanai? Mums pašu krājumi jau visi galā, plūkājam tagad siļķesastes un strebjam ūdenszupas, tā sauktās «kräftige Suppen» (labāku mūsu malā ir dabūt nevar). Tas ir tā saprotams, ja bij no šām zupām un cepešiem par daudz vēders aizrūcās, uzkožam siļķi, uzdzeram šnapstu un esam mierā. Daudz vēl ir, par ko varētu Jums žēloties! Ilgi istabā sēžot, bikses ātri plīst, bet tas nu ne Jūsu lieta, to es sevišķi mamiņai stāstīšu. Naudas ar šogad, liekas, daudz izies. Kortels (7 rubļi katram), pusdiena, brokasts, lampa un petrelja, un vēl daži sīkumi - pa mēnesi iztaisa 25 rbļ. Pa visi 4 1/2 mēn. 110 rbļ., univerzitetes maksa 25 rbļ., braucieni mājās un atpakaļ tuvu pie 20, vēl grāmatas un citi pirkumi līdz 10. Iznāk visu visā kādu rubļu 30 vairāk par izgājušo pusgadu un par celu gadu tikpat pāri par 300. Tagad man tik drīz naudastrūkums vēl nebūs, variet sūtīt pēc lieldienām, darīt, itin kā tur labāk iznāk.
Eksāmeņi, cik paredzams, sāksies aprīļa vidū; daži sakās zinot, ka šis kautiņš rūks vaļā 16., daži atkal 20. dienā. Visādā ziņā sāksies aprīļa vidū un beigsies maija beigās. Tātad priekš jūnija sākuma nez vai tiksim mājās, mūs līdz tam varbūt vēl sijās, jo profesori dažādā laikā beidz, dažam dienas 3, dažam nedēļa aiziet, kamēr visus pārlaiž. Nu tā ar viss ir, par ko es varu rakstīt. Mūsu istabiņa mierīga, tik palaikam saimnieku bērni blakuskambarī padauzās pa klavierēm un aizdzen projām no grāmatas, citād viņi, ļautiņi, labi (kaut ar pa reizei viens otram iekrampās matos, kā jau to tādi činaunieku ļaudis mēdz darīt aiz gara laika), pret mums viņi labi, mēs ar labi maksājam, laikā, ne tā kā citi studenti.
Mūsu istabiņa, dažas zāles univerzitetē, ceļš no mājām līdz univerzitetei, - tā gandrīz visa mūsu pasaulīte. Cik vajadzīgs, Jūs par viņu ziniet, un tātad man, kā redziet, ar nau daudz materiāla, ko rakstīt, it īpaši tagad. Un tikpat es šoreiz celas 4 lapaspuses sasperu. Gribu tak dzirdrošas dēt, vai Jūsu sikatiers mani nākošu reizi par to nelielīs.
Tik klaus vēl ko, mīļais sikatierīt, nākošu reizi nesūti mazāk ziņu kā izgājušu. Izstāsti pamatīgi, kā stāv ar tiem abiem Žabiem un kas tur vēl pasvarīgāks. Kas būs ar tiem muižukungiem, vai mamiņa savu dabūs vai Jani paturēs, un ko papiņš ar savu darīs? Vai zapašnieki ar vēl paliks vai jems Jašmuižā puišus? Tu, mīļo sikatierīt, sakrāj no visiem ziņas, no mīļā papiņa, no manas mamiņas, no māsiņas Līziņas, lai Tev materiāļa netrūktu; jo Tev vis jau vajadzēs vairāk rakstīt nekā man. Pa pašu eksāma laiku es atkal visu atlīdzināšu.
Jūs, «Austrumu» jau dabūjuši; kā tīkas, ko saka papiņš, vai pa daudz stipri nespļaudās?
Nu, bet nu reiz ardievu! Sikatierīts visus lai oficiāli nobučo.

P. S. Labas dienas visiem lāgas ļautiņiem iz Jašmuižas, kas mani sveicināja, vecītei, jauniņam - - -

100.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 25. februārī (9. martā)

Pīteros 25, febr. d. 85. g.

Mana mīļā, labā mamiņa!

Vispirms tūliņ liec mani krietni izbārt caur jašmuižiešiem jeb caur mazo, ka es Tev tik ilgi nerakstīju, un tad liec viņiem visu izstāstīt, kā Tev labi iet. Un pēc tam tūliņ dod viņiem visādu labu, ko lai manim atsūta. Visas Tavas brangās lietiņas, manu mamiņ, ko Tu man biji sūtījusi, sen jau pagalam, visas aizgājušas to vēdera ceļu, kur nekas labs vairs atpakaļ nenāk, viens siera kluncīts tik vēl pāri. Dodiet tam maskalīšam skrīnīšu, cik tik viņš spēj ņemt, mums tagad darba diezgan, ēst gribas, un te nekā laba nedabūsi. Un, ka Tavs dēliņš ar godīgi aizpelna tos daudzos sierus un šķiņķus, ko Tu viņam sūti, to lai Tev pierāda tas, ka vienas biklasītes jau padrāzu sēdēdams. Tagad jaunas, zaļas nēsāju, un vasarai ar vēl ir brūnas. Drānu gan jau pietiks. Tagad nēsāju ar Tavu krekliņu, dikti brangs, tik drusciņ paplats. Zilajam kaklu tievāku pašuvu, un tas nu tāds krekls, ka brīnums vien, Stučkam ar iegribējās tāda, likšot mājās šūt, net tepat gribēja pirkt.
Bet tik vai zin ko, mamiņ, runā atkal ļaudis, ka mundieriņi nākšot. Profesori visi ar esot priekš viņiem, var gadīties, ka tie lupatas tikpat vēl nāk, un tad maksā nu savus 50 rubļus. Tu jau, mamiņ, Jašmuižā būsi bijusi, un Tev viņi būs izstāstījuši, kāds man kortels; cik dārgs, kur. Istabiņa branga, tā kā Tava guļamā, glīta, tīra. Ar viņu tīri mierā var būt, tik jau pusdienu labu nau tuvumā, kad grib iet pie studentiem, tad iziet uz visu aiziešanu un, paēšanu līdz 3 stundas, un mums ar laiku jādzīvo taupīgi. Beidzamā laikā sākam ēst siļķes un desu, bet nevar labu dabūt. - Mēs sev pirkam celu galvu cukura pa 4 rbļ. un tur tad drupīti aiztaupīsim, citād mūs tā maita vecene pavisam apbižī, ko tik liec nest, vis sev daļu patura. Alus butele maksā 8 kap., viņa jēma 10, sasunījām reizi, un tagad jem tik 9 un vēl pašas buteles maksu, atkal 3 kap: Tā nu - redz; mamiņa, ko man dara sveši ļauds! Daudz, mamiņ, cita nau ko pastāstīt, nekur daudz neejam, nekā ar neredzam. Tik bijām teātrī, kur no Vāczemes atbraukuši cieši slaveni spēlētāji. Reizi redzējām pašu veco ķeizara tēvu līdz ar visu gaspažiņu. Brauca tādās paprastās kamanās kā citi daži lielmaņi, pats oficiera mundieriņā, pati santa mētelī. Ja nebūtu ļaudis tik stipri klieguši, nebūtu ir zinājuši, kas tie pat putniem.
Tu, mamiņ, tik liec vien izstāstīt, kā iet mājās, Doriņai, kad viņa kādureiz atbrauc, vai Līziņai. - Dzīvo vesela, mana mīļā mamiņa, kā Tavs dēliņš Pīteros.

Sveika, mamiņ!

101.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885, gada 25. februārī (9. martā)

Pīteros 25. febr. d. 85. g.

Mazulīts, mīļais!

Vecai Dēklas mamiņai gan pavediens cilpā saskrējis, ka ar mūsu vēstulēm tā nesviežas, kā īsti vajadzētu. Tev viena nomaldījās, man atkal viena pavisam gatava netika; šī jau īsti ir otra. Nu, ne vainas! Tu esi varens rakstītājs priekš tā kunga! Tik jau nenolaidies atkal pēcāk un neņem par piemēru savu brāļuku, tas, maita, slinks. -Tātad papiņš Tev deva sīkās, nu spēlē ar ar godu, papriecināsi mūsējos? Un pa meteņiem abas ar Zvaigznīti mājās bijāt un brangi izdzīvojāties! Vels, Jums brangi sviežas! -Domā, man ne? Oksējām, kamēr acis sāka sāpēt, biksēs caurums ieradās.
Pa to, laiku, kamēr acis sāpēja, biju kumēdiņos, raudzījos meiningiešu «Cēzarā», «Vallenšteinā». Visi, kam vien Pīteros vācu mēle, saka «das ist famos!». Pabalstīt tādu spriedumu man negribas, bet lieliska un branga, un pilnīga tā lomu izrāde bija, kādu es vēl neesmu redzējis. «Vallenšteinu» redzējuši, sēdāmies atkal aiz galda pie gudrības grāmatām (viņas, maitas, pat biezākas nekā daži romāni [2 nesalasāmi vārdi]). Un simtu vai pusotra lapaspaspušu iz tām mācībām izlasījis, zin ar, ka visi kauliņi kniku knaku knaukš, mugurkaula gals sāp un biksēm otra acs iekšā. Apvelk jaunas bikses, oksē tāļāk. Nu, vai neaprakstīju diezgan briesmīgi savu dzīvi? Tu zem tādiem apstākļiem tak neprasīsi, lai Tev daudz ko stāsta. Bet tik neesi nekaunīgs un neatriebies man ar to pašu. Stāsti, kā Jums ar to Neretnieku iet, vai viņš savās bēdās ar vēl nebēdīgs pret Jums, lielajām preilenēm? Ja ne, papriecinājiet, jo mīļi uzskatiet, iz pakaļējām rindām pa buciņai izmetiet, un viņš ar būs labs. Stāsti, tik stāsti, redz, ka man tagad ne laiks, izstāstīšu, kad mājās nākšu. Vai es pār Ņevu ejmu vai ne, izprasīsi lieldienās mājās. Un, ja Tu vēl daudz prasi, kā tad es dzīvojot, vai tad nu oksējot vien - tad
Tidrid ritam, Kas kaiš citam,
Ka mēs īsti dzīvojam! (Tautas meldija.)
Ceterum - Sveika, vesela!
Sveicini savus mājas ļaudis, Daraškeviča māti.

102.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 15. (27.) martā

Pīteros 15. marta d.

Tu manu zelta mamiņu!

Ko Tu nu man piesūtīji tās dieva svētības, kur likt nau vairs, visi skapīši, visas šūplādītes pilnum pilnas. Un kas tie par brangiem, mīkstiem pīrādziņiem, un tie trīs lielie, skaistie, dzeltānie. Vai tad man nu daudz kas vairs trūkst lielas, lielas lieldienas nosvētīt; škiņķis ir, ko atgavēties no kreptīgām zupām, olas ir, viss ir. Kur tik Tu, mamiņ, visu labu tik ātri salasīji; tā skaistā škiņķa es pavisam nebiju senāk redzējis, vai tas tik nau svešu ļaužu. Un olas, mamiņ, ar nau Tavu vistu, pamaziņas. Jā, mamiņ, ar oliņām bija nu gan gājis, kā jau ar viņām mēdz iet, 27 bija ieplīsušas, tās pa vakar un šodien pus izdzērām, pus ceptas apēdām; citas bija grozā pavisam ko nelabu pietaisījušas. - Viss labi un ātri mums rokās nāca, tik jau mūsu bagāžas izdevējs noplēsa vēl 75 kap., par [to, ka] Jūsu stacioners esot uzrakstījis tik ēdamas lietas vien, vajadzējis sacīt, ka sviests, gaļa, pīrāgi; jo ēdamas lietas var būt arī tādas, kas ātri maitājas, un par tām dārgāk jāmaksā. Tu viņu par to drusciņ pabar. Bet ko mums, mamuliņ, ar to daudzo sviesta sadarīt? Stučka māte savam dēliņam ar mārciņas 15 atsūtīja, būs pa taisnībai jāsēstas uz tirgus, jāizvelk krievakiem nauda. Bet tas tik nau labi, mamiņ, ka Tev tik daudz darba iznāk ap tiem niekiem, būtu jel maziņais bijis, tas Tev palīdzētu, - Līziņai, nabadziņam, pašam daudz darba. Un Tu, manu mamiņ, divi reizes pa dienu dabūji braukt un vēl pa pavasara ceļu; ka jau citād nevarēja, tad nevajadzēja visu sūtīt un tādēļ sev muguru lauzīt. Šoreiz man, mamiņ, nau vēl nekā, ko rakstīt, un par to es tik daudz piepļāpāju, lai vēstule neizskatās tukša. Un, kā liekas, tad Tu atkal nevarēji salasīt viņ reiz, un šoreiz Tev nau ir par ko pūlēties. - Satramdi, mamiņ, to mazo, pavisam palaidies, neraksta.
Nu vēl paldies par visu to labu un daudz, daudz mutīšu. Labasdienas maniem jašeniekiem, un saki, ka es viņiem ar drīz rakstīšu un uzdošu jaunu adresi, jo mēs gan ejam projām no šenes, Sveika, mamiņ!

103.

K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1885. gada 21. martā (2. aprīlī)

Pīteros 21.marta d. 85.

Mani vismīļie ļautiņi!

Sakiet, ko gribiet, vai, ka mans slinks vai pa daudz darbīgs, bet no šīs reizes es Jums vairs vēstules nerakstīšu, tik vien vēl telegrammas sūtīšu par veselības stāvokli un par kautiņiem, un uzvarām, un pametumiem. Bet to tiesu jo vairāk atkal Jūs rakstīsiet, nevis tā kā tagad, bet uz katras manas vēstules pa divām trim. Un, lūgtu, tik šā tā nelūkot izgrozīties, sacīt, ka man ir laika nebūšot lasīt, - tik stipri es sev pāri nedarīšu. - Kā man tagad iet, - ko par to daudz sacīsi! Pa reizēm atnāk viesi, it īpaši tagad, kad mamiņa to brango šiņķi atsūtījusi un tos pīrāgus.
Pa lieldienām gan kādu balli sataisīsim, alus nodzersimies un pīrāgu paēdīsim, un tad atkal sāksim bikšu pakaļu plēst. Kā jau Jūs ziniet, eksāmis pirmais sāksies 15. aprīļa dienā un pēdējais būs 25. maija dienā, un, ja līdz 25. vēl nebūsim mājās pārbraukuši, tad gaidiet tik maija beigās, vis jau tak vajadzēs pasvinēt. No galīgas caurivelšanās tās bailes lielas vis nau, bet ar godu iziet ir tikpat pagrūti, - tā krievu valoda, tā vis nepadodas. Bet tagad ko nebud galīgi noteikt nau iespējams, - ja vairāk pie vecajiem studentiem apklaušinājas, kā ir ar kuru profesoru, jo raibākas lietas dabu dzirdēt. - Bet vis jau mums tā nau, kā tur tautas dziesmā sacīts: «Skolas bērni gauži raud, grāmatā vērdamies.» Kamēr mums vēl ir gana šiņķa un pīrāgu, tamēr mums visa pasaule maz rūp. Un gaļaspodu mums netrūkst. Pičmāte ar solās kādus atsūtīt.
Veseli, mīļie radiņi, dodat mutītes.

Vismīļā mazā!

Citu reizi vairāk, Tu saki, un man vienmēr tajā pašā reizē jāraksta vairāk nekā Tev. Ko tad Tu īsti paveici visā šajā laikā, ka iznākusi tikai tik maziņa vēstulīte? Tikai nesaki, ka pie tā vainīgs mans paraugs. Vai Tev trūkst materiāla? Uzraksti taču, ko Tu mantoji, lasīdama Verteru? Raksti, ko Tu visu laiku darīji kopā ar savu Šternu, kura savam brālim arī laikam neko nav rakstījusi. Raksti, kāpēc Tu kravājies ap manām grāmatām, it kā Tev trūktu materiāla. Lieldienu brīvdienās Tev jāatraksta vismaz 6 vēstules (vienā vēstulē), Raksti arī, ko Tu lasi. Tev jālasa ne vien vāciski, bet arī krieviski. Lasi, piemēram, «Tarasu Buļbu», tas Tev labi patiks, vai Serebrjaniju. Tie ir vēsturiski romāni, varoņi ir ļoti simpātiski cilvēki. Un Tarass ir dzejiski skaists un tomēr tik patiess. Vislabāk man patiktu, ja Tu lasītu «Mertvije duši». Tur Tev būtu daudz jauna un laba. «Lucindi» labāk neaiztiec, to Tu vai nu nemaz nesapratīsi, vai pārdrošas pratīsi, par daudz sapratīsi, vairāk, nekā tur ir. Tu darīsi vislabāk, ja vispirms lasīsi Gogoļa mazākos darbus, piemēram, viņa vēstules par «Mertvije duši»», par krievu literatūru un citu; varbūt tad Tu iegūsi vairāk patikas par «Mertvije duši»» . Es ļoti vēlētos, lai tās arī Tev patiktu. Labi, ka papīrs tālāk vairs nesniedzas, citādi es gribētu Tev vēl ļoti daudz uzsmērēt. Nu, klausies, atraksti man krietni daudz. Līdz tam laikam uz atkalredzēšanos, manu sirsniņ, un nu pagaidām saskūpstīsimies tā, it kā mēs būtu kopā.
Ja mammiņa vēl joprojām nav saņēmusi nevienas vēstules, saki viņai, ka 14-tajā viss pienācis pavisam laimīgi.

104.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 9. (21.) aprīlī

Pīteros aprīļa 9. d. 85. g.

Mazulīt mīļais!

Tu manu drostaliņ, redz, kur Tu saspēries šoreiz, net Verteru izlasīji, pie Hamleta pieķēries, pie Reibericm, Serebrjano izlasīji! Ko Tu īsti no Vertera izlasīji, ko domā par viņu? Vai Tu jau dažu saprati, vai smieties ne reizes nesmējies, cik tie ļaudis ērmoti mīļojas? (Jums vai nau jau Verters stundā izskaidrots, literatūras stundā?) Hamletu Tu gan vēl nevari saprast, mēs pēcāk kādreiz lasīsim: Ja gribi Šekspīru, jem Līru, Otello, Cēzaru, visas tās karaļu lugas, tās ir tā paša vēsture, tik jaukā veidā, tas ir net pus kronikas. No krieviem pēc Serebrjana Godunovs jālasa, Tarass, «Mertvije duši», pēc dažs Turgeņeva, Gončarova, līdz Tolstojam. Bet ko niekus tāļāk skaitīt, tagad mums ne lasīšanas laiks, jāsēd, galva jālauza, bet vasarā tad spēlēsim, lasīsim (al.dancosim) cauru dienu (al. nakti).
Man nu eksāmens jau uz paša kakla, kā lietuvēns virsū mācas, dažubrīd tik izbēgsi. Bet Tu tik raksti jo vairāk, jau es Tev ar varēšu atbildēt. Darbs tagad iet viegli, pa svētkiem labi padzīvots. Tev tad ir brīnuma lietas ko stāstīt, net pats Mikita-Židmiris ir rāms padarīts, bet priekš Tevis šoreiz nekā nava, mīlulīt. Jābeidz ar tāpat bešu, jau drusku pavēlu. - Zināms, Tu labas dienas dosi saviem divi māju ļautiņiem, - ja tik neaizmirsti, kā tas citkārt mans ieradums, - ar Daraškeviča mātei, večam etc. .
Vesels, mans mīlulīt, līdz redzēšanai!
Tavs brālīts.

105.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 9. (21.) maijā

Pīteros 9. maija d.

Manu sirdsmīļo mamiņ!

Vispirms tūliņ dod man vienu mutīti, tas ir par zīmi, ka Tu uz manis nebārsies. Redz, es solījos bieži vien rakstīt, un nu iznāca tās vēstules tik reti, kā viņmātes putrā tie putraimi, kurus četriem zirgiem nesadzina. Bet saki, mamiņ, ka jašenieki vainīgi, par ko viņi nekā neraksta. Tev vajadzētu viņus krietni saplucināt. - Otrkārt, es vainīgs, ka šī vēstulīte tik maza, bet nu jau man papīrs pietrūka, jašmuižniekiem rakstot, un tad ar pavisam nau ko stāstīt. Es uz eksāmi iešu priekšā varbūt tik 17., 18. maija dienā un tad 19. rakstīšu, kas tur no tās ņurcīšanas būs iznācis. Pirmais neliekas grūts būt. Otrais tad atkal nāks 25. maijā un tad vēl trīs. Tagad mēs dzīvojam itin priecīgi, tā kā Ījaba bērni, redzēs, vai pēcāk ar būs kā viņiem. Stučka māte bija atsūtījusi bieza piena cibu, šiņķi, tik jau mūsu ļaudis drīz noēda. Tā Tavam brangajam šiņķim un sieriem ar bija tā vienīgā vaina, ka viņi bija pa daudz labi, pāri dienās apēda. Vīna butele mums ar bija no Stučka mātes. Tavi sieriņi, melmeņaki ar beidzas, tik jau tagad nau tas laiks sūtīt, neturas labi. -
Naudiņas man ar vēl ir 35 rbļ., tie tiek ko pārtikt šos mēnešus, bet saki manam papiņam, ka vis vēl vajadzēs atsūtīt kādu šķipsniņu priekš dažādām vajadzībām, priekš pārbraukšanas. - Kā, mamiņ, īsti iet ar Krāslavas Zabu, vai viņš nemaksās un muiža tiks pārdota? Ja neiet ar bāršanu, apglaudi, mamiņ, jašniekus, lai ko nebūt raksta, mazākais, pāri vārdus, par ko nevar rakstīt, viņi beidzamo reizi 10. martā rakstīja, šodien 9, aprīlis.
Ja varēšu, drīz vairāk rakstīšu.
Vesela, mīļā mamiņ.
Pīteru dēliņš.

106.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1885. gada 1. (13.) oktobrī

Pīteros 1.oktobra d.

Sirdsmīļie radiņi!

Nu jau drīz trešā nedēļa, un es vis gaidu, un Jūs vis nerakstāt, un, liekas, diezgan tak Jums būtu, ko rakstīt un stāstīt. Taisnība, varbūt es viņu reiz biju aizmirsis uzdot pilnu adresi, bet tās jau pavisam nevajaga, Jūs tak paši zināt, ka pietiek, ja adresē uz univerziteti. Šī pati adrese, ko šoreiz uzdodu, ar nau uz ilgu, jo 7.-9. oktobrī mēs iziesim un jauno adresi, zināms, tūliņ univerzitetē ierakstīsim. Mēs ar saimnieku sanīdāmies un ceram tagad dabūt labāku korteli un pusdienu. Līdz šim pie saimnieka ar ēdām (10 rubļi pa mēnesi katram), bet viņš tik mūs nomocīja vien, Pičukam vēderu cauru parāva, manim atkal cieši aizdambēja. Un mums tagad labāka ēdiena visādā ziņā vajaga, par to ka tūliņ vajadzēs diezgan cieši strādāt. Vispirms jāsāk lekcijas lasīt uz nākošu maiju, jo eksāms būs šoreiz itin grūts. Otrkārt, mūs ar negrib atstāt pa vecam, bet nu sāk uzdot rakstāmus darbus (divi profesori jau uzdevuši), kas līdz janvārim vai februārim būs jānodod. Un bez visa tā vēl pie mums sastādījās Latviešu studentu biedrība, un tā ar prasa kāda rakstāma darba. - Viss tas, ko es viņu reiz stāstīju par to, ka univerzitetē nau nekas pārgrozījies, ar tik iesākumā tā rādījās. Pie mums, taisnība, policija tik stingra nau, lasāmā istaba un dažas biedrības zem profesoru vadības ar ir, bet tas tik vien pie mums; citur viss aizliegts. Maskavā, p.p., studentiem katru dienu jāpierakstās, ka bijis univerzitetē, aizvēlinājušos iekšā zālēs nelaiž, un daudz citas tādas stingrības. Bez tam arī pie mums, mazākais, jaunajiem studentiem, mācīs citas lietas un mazāk nekā mums. No šiem nabaga jaunajiem zaldātiņiem grib tūliņ taisni činauniekus iztaisīt, par to viņus ar nemācīs tik daudz tās grāmatu gudrības. Kā Jums patīkas, ka pagasta tiesās un pat pagasta skolās grib krievu valodu ievest??! - Rakstiet, lūdzami, ašāk, kā izgājis 20. septembra dienā ar Žabu, vai ir kas nebūt dabūts? Ja Jūs man ar reiz ko atrakstīsiet, tad rakstīšu vairāk, šoreiz lai pietiek.

Sveiki, mīļie radiņi, līdz nākamam.

Vēstules augšmalā pirms datējuma rakstīts: Mana adrese: S. Peterburg, Peterb. Storona Boļš. Čebezkaja u. d. 8, kv.5.

107.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 10. (22.) oktobrī

Pīteros 10. okt. d. 85. g

Moto: Auch du, mein Sohn Brutus!

Mīļais mazulīts!

Ir Tu esi apslincis, ir Tu esi grēkos kritis! Cels mēnesis jau ļaudīs gājis, un es vēl no Tevis ne pušplēsta vārdiņa, ne jausmiņas nejaudu. Tev ar tinte pudelē iekaltusi, Tev ar milzīgi darbi jāsteidz? Pogodi, fuks!
Es Tev šoreiz nekā nestāstīšu, visu svarenāko Tu jau no mājām zināsi, un cita, kas Tevi interesētu, maz ir. Mēs no iesākuma drusciņ zaļi padzīvojām, bet nu jau visi pie darba metušies; un darba mums šopusgad un visu šogad netrūks. Ministri jaunu kārtību izdomājuši, un mums jācieš; citiem vārdiem, viņi pārsālītu putru savārījuši, un mums viņa jāizēd. It īpaši priekš jaunajiem zaldātiņiem likumi daudz stingrāki, un ar šiem likumiem viņi net mūs, vecos, pa daļai spaida.
Tā viens profesors uzdeva rakstāmu darbu, un kas vēl var zināt, vai mums ar nebūs eksāms pa ziemassvētkiem (kas pēc mūsu veciem svētiem likumiem ir tikpat daudz kā dieva zaimošana). Tagad ar sāku rakstīt darbiņu priekš mūsu latviešu lasāmā vakara (tas bija par mūsu veco vēsturi), bet nu gan metīšu, jo nava laika visu beigt. Es gribētu ko nebūt citu: domāju, vai Tu nevarētu līdz oktobra galam atsūtīt Birutas teikas no Šeiko. Lūdz viņu, lai raksta, kā tik vien zinādama, ir pat bez sakara katru gabalu, ko māk. Ortogrāfija var būt pat hotentotiska jeb pašizdomāta. Tik lūdz, lūdz ar lielu lūgšanu, saki, es esmu gatavs viņai abas rociņas nobučot, lai tik dod Birutu. Ja man tās teikas (viņas var ar būt prozā rakstītas, ja nezina tāļāk metriski, un, ja trūkst sakara starp dažiem metriskiem gabaliem, tad lūgtu šo sakaru prozā izstāstīt), ja nu šīs teikas man šai reizei lasāmā vakarā nebūs izlietojamas, man viņas būs tikpat mīļas citai reizei. Es lasāmiem vakariem varu ņemt Donaleitis'a dzejas tulkot. Ja viņa varbūt nezina Donaleiti un gribētu ko zināt, es labprāt uzņemos visu izstāstīt. - Es līdz šim vēl nekur neesmu bijis apskatīties, ne Ermitāžā, ne akadēmijā, ja nebiju mājās jeb pie pazīstamiem, tad sēdēju bibliotēkā. Es par ārpasauli it nekā nevaru pastāstīt, es tur ārā tik redzu vienmēr rupjos izvozčikus, gludos kundziņus, lielās mājas un dāmu turņiras, kas uzreiz ļaujas salīdzināties ar mājām. - Tātad daudz gudrāk par Tevi ko parunāt. Kā nu rādās ar eksāmeniem, vai varēs maijā beigt skolu, vai vajadzēs līdz nākošam novembrim un vēl tāļāk gaidīt? Darba nu gan tagad daudz, tā kā vezuma zirgam jeb studentam eksāma laikā? Vai klavieru stundas vis vēl jem? Klaus, krievu grāmatas nepamet lasīt, tagad būs īsti krievu valodā grūts gala eksāms. Vai jums ar jau nau vairāk krievu stundu? Visā Baltijā tagad ieved krievu valodu skolās, tiesās un valdēs. Ja pārnāksim mājās, mācīsimies krieviski runāt. Šoreiz mēs varbūt puslīdz reizē būsim mājās. Tu ap 15. datumu un es ap 20. (t.i., ja man būs ziemassvētkos eksāmi). Vai Tev tagad vienai nau garš laiks, ar trako Klavieru Līzīti Tu jau daudz negribi satikties. Vai ar Zvaigznīti daudz vēl redzieties? Sveicini Daraškeviča māti un citus Daraškevičus no manis, prasi tur, lai Leļuks atsūta man kādu telegrammu. Un nu ar sveika pati manu zelta drostaliņ.
Sveika līdz nākamai reizei un mūžam.
Bet raksti, raksti!!!

Vēstules augšmalā virs datējuma rakstīts:

Adrese: S.Peterburg, Peterb. stor.
Proviantsk. u. d. No 3, kv. 10

108.

K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1885. gada 22. oktobrī (3. novembrī)

Pīteros 22. oktobra d. 85.

Mīļie sirdsļautiņi!

Atkal jau svešas rokas sāk maisīties mūsu vēstulēs un nedod ne Jums, ne man ziņas laikā dabūt. Kad biju dabūjis 13. oktobra dienā Jūsu vēstuli, tūliņ sāku meklēt pēc pirmās, bet no tās jau neviens vairs nezināja. Vecā korteļa dvorņiks teicās to iedevis postilionam ar pareizo adresi, - bet tik vien bij, ka nomeklēju pa velti. Tā man ar Pumpulīša vēstule nozudusi. - Un es pats tik vēlu rakstu, ka atkal tik tik nesaņemos vēlreiz citā kortelī pāriet, bet nu atkal paliekam. Mēs varējām gūt korteli pa 41/2 rubļi mēnesī, bet tad mēs būtu bijuši vienā pat istabā četri vīri. Galu galā mēs ar Pičuku sarunājāmies, ka mēs tad pavisam nebūsim tā divi savā starpā, ka būsim tur it kā viesnīcā un ne savās mājās. Labums atkal būtu bijis tas, ka mēs būtu dzīvojuši tanī pat kortelī, kur pusdienu ēdam, un pa 41/2 rbļ. -- Pusdiena mums līdz šim vēl laba, un daudz nelabāka viņa ar nepaliks, par to ka saimnieks ir pabagāts un nedzīvo no mūsu pusdienas drupaklām vien.
Provianta līdz šim mums vēl ir, tā ka Stučku māte nesen vienu lādiņu - bija ir sieru, ir cepta laša, ir medus, ir . . . un mēs to vēl neesam izbeiguši. Es savai mamiņai rakstīšu nākošu sestdien vai svētdien un tad visu izstāstīšu par ēdamām lietām un kas ar to sakarā. Ja nu mana mamiņa būs atsūtījusi kādu kastīti, tad pēc vēlreiz Stučku māte solijusies sūtīt, par to ka mums šogad gan būs jāpaliek līdz kādam pusdecembrim un mājās pabūt iznāks labi ja mēnesi. - Mūsu jaunais kortels ir vēl drusciņ tuvāk pie univerzitetes, bet tagad vis vēl ar kuģīti pār upi jābrauc un ziemā tik būs īsti tuvu. Mums ar tagad iznāk vairāk staigāt uz univerziteti, par to ka mācāmies ar angliski. Franciski ar gribējām mācīties, bet te no paša sākuma pavisam nemāca, vajaga jau it labi prast lasīt, rakstīt un tulkot. - Es jau senāk runāju, ka mums te grib studentu lasāms vakars sastādīties, bet līdz šim vēl tikdaudz, ka nekā nau. Mēs, jaunākie, nevaram viņu vadīt, un vecākiem, kā rādās, par maz intereses priekš visas lietas. Līdz šim tik par statūtiem un ierīkošanu vien strīdējušies, izstrādāts un lasīts vēl nekas nau. -
Bet gana, citu reizi tāļāk
Jūsu tā nu tā -

109.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 24. oktobrī (5. novembrī)

Pīteros 24. okt. d. 85.

Manu mīļo drostaliņ!

Kādi berstuki būs aiznesuši Tavu piŗmo vēstuli tāpat kā ir Līziņas, un man vajadzēja par Jums un Jums par mani sūroties. Šoreiz aba es tik vēlu rakstu; par to ka mēs taisījāmies atkal citā vietā pārkravāties, kaut ar tur nekas neiznāca. Nu ilgāk Tevi vairs nevar likt gaidīt, manu mīlulīt, jāsūta kaut šī vēstulīte Tevi apraudzīt, tā ka pats nevaru, un sūtīt vējiņu vai vanadziņu ar tiem vaska spārniņiem (tādu - blakus piezīmējot - te ar pavisam maz rodas) - tas ar it nekā nelīdzētu.
Bēdulīt maziņo, kā Tevi tās vecās raganiņas nomocījušas, vai tad viņas jau vels dīda visas smadzenes nabadziņiem iz kauliem izsūkt! Visu darbu sadzinušas uz beidzamo pusgadu, un tad lai tagad bēdulīši vai nonīkst mācīdamies. Vai nevajadzētu Tev labāk visu to eksāmeni mest kaktā, eksāms jau tik ir formalitāte, un to var ir pēcāk izdarīt? Pa gadu, mierīgi mācoties, Tu ar tikpat tāļi tiktu, kā tagad burzu burzām karstu putru strēbdami. Vai mīļā mamiņa Tev jau aizsūtīja gotiņu, un vai alus un pieniņš palīdz daudz? Tev ar vajadzētu pa šo laiku mest visas klavieru stundas un ar pat dažas lasīšanas, p.piem., vācu grāmatas (kam tās tagad vajaga) un ar pat krievu, gan iespēsi, it īpaši vāciski, lasīt pēcāk, un pa ziemassvētkiem varēs krieviski lasīt. Tagad vēl jau nau tas lielākais darbs, kas vēl nāks pašos eksāmenos? Tad mācīsies, drebēdams aiz bailēm un steigšanās, un nokušanas! Tā, sirsniņ, gādā sev vairāk brīva laika un izlieto viņu visu gulēdama. Ja vairāk gulēsi, ir pieniņš Tev vairāk palīdzēs. - Bet nu tad ar raksti aši, kā Tev klājas.
Šo brītiņu, kur Tu man rakstīsi, es Tev tikpat gribu nozagt un otru brītiņu, kur Tu vai Tava Jadvidzīte atsūta man Birutu. Lūdz viņu, ja ar visu teiku nezina, ir pat vismazākās drupatiņas atsūtīt, man ir tās būs gauži labas. Es varu tagad gan gaidīt līdz pat novembra vidum, par to ka mūsu biedrība vis vēl nau pilnīgi iegrozījusies un man vēl tik ātri nepienāksies savu rakstienu lasīt. Es vēl tagad pavisam citād dzīvoju nekā Tu, man strādāt daudz nekā nau, lielākais tik ir šis rakstiens un tad vēl lasīšanas priekš profesoriem.
Tātad es Tev varu pilnīgi vēlēt tādu pat dzīvi kā man, mazākais, esi tikpat spēcīga un vesela kā es. Es Tev šoreiz vairāk nekā nepļāpāšu, bet, kad tik būs atkal vairāk laika, tad jau tikpat nepļāpājis nenoturēšos. Tagad sēdēšu, gaidīšu uz Tavu vēstuli un uz Birutu. Bet, mīlulīt, esi sveiks un vesels un raksti, mazākais, nākošu reizi, ka labojies.

110.

DĀRTAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 27. oktobrī (8. novembrī)

Pīteros 27. oktobrī.

Sirdsmīļo mamiņ!

Vispirms, mīļo mamiņ, ja dabūsi šo vēstulīti, tad liec Liziņai atrakstīt, kurā dienā Tu viņu dabūji, lai es zinātu, kad laika rakstīt, tā ka Tev nebūtu pa velti cilvēks jādzenā. - Es viņu reizi biju solījis Tev prasīt, ko Tu lai man atsūtītu, bet, tā kā nu Tev tagad nekas neesot gatavs, kā Līziņa raksta, un vēl turklāt ceļš arī nelabs, tad lai Stučku māte vēl kādu skrīnīti atsūta. Bez tam jau mums īsti sviesta nepietiek, un tas jau šoreiz tā kā tā viņai jādod. Ir viņa ar diezgan laba māte, izgājušo reizi mums atsūtīja šiņķi, sierus, laša gabalus, ābolus un ar zaļas desas. Un šīs desas mums it īpaši labas šinī laikā (saimniece, zināms, katrā laikā gatava viņas izcept); tā ka ir tas pats bagātais maizestēvs sāk baroties arī no mūsu pusdienas drupakliņām, labākos putraimiņus un kāpostiņus iz zupas pats izlasa, tauku actiņas mums tik katram pa vienai atstāj un vēl labākos gaļas gabaliņus apgrauza pats. Tā jau mūs, nabagus bāra bērnus, te katris krūda, no prapisiera līdz pat maizesmātei. Ir mājās mūs net negrib tik agri laist, tagad jau domājams, ka tik kādā 14. decembrī tiksim sētā. - Ar drāniņām, mīļo mamiņ, vēl itin labi stāv; brūnais vasaras un ziemas mundiers tik drusciņ vien nēsāts, tagad es nēsāju pērnējos zaļos svārkus un bikses. Bikses, te pa vasaru stāvēdamas, bija drupatiņ no kodēm maitātas, bet es pats viņas tik smalki sašūstīju, ka tagad neviens nezina, kas viņām par vainu. Citas drēbes un kažoks ar mēteli pavisam veseli, vēl tik ir sakodīts brūnais villainais muceknīts un pāris cimdu, un ar tas viss tik par to, ka bijām aizmirsuši tabaku iekaisīt. - Zābakus es līdz ziemassvētkiem ir viena paša pāra nenonēsāšu. - Īpaši labi man še zilie krekli, es viņus par šo visu pusgadu tik vienu reiz lieku mazgāt, tas prieks man maksā 15 kap., akurāt tikpat daudz kā viens pletkreklis. - Nu, mīļā mamiņ, ar viss ir, ko es Tev šinī brīdī māku pastāstīt, ja atminēšos, tad es Tev pēcāk to citu ar izstāstīšu. Man, kā Tu nu tagad redzi, itin augsti iet, par mani nau ko runāt. Bet aizbrauc, mīļo mamiņ, ir paša pie tā nabaga mazā pumpulīša, to par daudz jau ļaudis krūdina. Pārdrošas runājiet, mīļie ļautiņi, mājās un apskatāties, vai to mīļo mazulīti nevajadzētu atsvabināt no klavieru stundām, viņam ir tā diezgan darba, un to var jau ar vēlāk iespēt. Labi, [ka] Tu, mamiņ, aizsūtīji gotiņu, bet vajadzētu ar Tev apskatīties, kur tas pieniņš aiztek un kāda bez tam tā vispārīgā pusdiena. Un vēlreiz, es domāju, metiet tās klavieru stundas, ja tik vien nau daudz uz priekšu iemaksāts, lieciet visvairāk atpūsties, gulēt manam mīlulīšam. Un nu esiet visi, visi tikpat sveiki un spirgti kā es. Neļauj, mamiņ, ir mīļam papiņam par daudz noskumties par nelaimīgo procesi, gan jau tikpat reizi naudu iedzīs, izgaist jau viņa labi nevar. Un nu vēlreiz visi veseli un daudz mutītes maniem radiņiem.

111.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1885. gada 10. (22.) novembrī

Pīteros, 10. nov. d. 1885.

Manu zelta sirsniņ!

Paldievs un paldievs par Birutu Tev un Tavai Jadvidziņai jo vairāk, jo vairāk. Es viņai daudz, daudz reižu nobučotu tās čaklās rociņas, kas viņu uzrakstīja, tik, tā ka tas tagad nevar būt, tad nobučo Tu viņu pati simto reizi un saki, ka tas par mani. Saki, ka es nožēloju, viņu tik daudz nopūlējis, un ka palieku viņas parādnieks, jo ar to vien es nevaru atmaksāt, ka pastāstu par Donaleiti. Donaleitis nau teika, tik jau viņš ticis par teiku, no ļaudīm aizmirstams; viņš ir 18. gadu simteņa (vergu laika) leišu vienīgais mākslas dzejnieks; viņš sarakstījis 4 lielākas idilijas par leišu zemnieku dzīvi skaidrā, skaistā leišu valodā (prūšu izloksnēs), un tādēļ vien jau viņš varētu būt interesants. Es tagad akurāt esu ņēmies par viņu ko sarakstīt priekš mūsu biedrības un nākošās nedēļas beigās, kad būšu galā ar šo darbu un ja Jadvidzīte pati to ļaus un gribēs, aizrakstīšu viņai par jo vairāk. Bet jau man tik bailes viņu darbos vēl vairāk traucēt ne tagad; par to ar par «Birutu» nekā vairs neprasīšu; bez tam es ar to varu itin labi gaidīt. Nu vēlreiz paldies, un šoreiz nekādu ziņu negaidi, - nau ziņu un pat ar nau laika. Nākošu nedēļu rakstīšu, tad, mīļo mazulīt, visu labi darīšu. Šoreiz te daudz mutīšu un sveiku, un sveicini Jadvidzīti un, ja vēl ko sveicināmu [sa]tiec, veco Daraškevičieni utt.
(Turpmāk vēl.)