RAINIS

Vēstules

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

1886. gads

112.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1886. gada 12. (24.) februārī

                                                                                                                        Pēteros 12. feb. d. 86. g.

Sirdsmīļo pumpulīt!

Ko Tu tik klusu izturies, ka Tevis ir dzirdēt nedzird, vai paties tik aplam cieši oksēš Būtu atnākusi palūkot, kā te liekas. Mani bailīgie špoki viens pēc otra aizbēg. Viens iz grūtākiem eksāmeniem atlikts uz nākošu gadu, otrs varbūt ar tiks atlikts, vispār visus eksāmenus var taisīt otru reiz, ja tagad izveļas cauri. Tātad mēs tagad dzīvojam diezgan bez- un nebēdīgi un mācāmies puslīdz aiz gara laika. Vājāk jau iet ar rupjasmaizes un šķidras putras māti; viņa tura mūs diezgan stingri, dod visu ar ziņu un mēru, katram pusdienā 2 putraimus un 3 kāpostus, krāsnītē uz katra 3 malciņas. Tātad nau pavisam par ko daudz istabā tupēt, un valkājamies ticīgi apkārt. Bijām šur tur bilžu izstādēs, gribējām ar Barneju apciemot, bet tas ir tik bezkaunīgs, prasa 3 reiz lielākas maksas nekā arvien. Ir te tagad ar citu tādu bagātu badakāšu, mēs viņiem savas kapeikas nedodam. - Ar laiku mūs varbūt ielaidīs ar šenes Latv. biedrībā; t.i., pa velti, tad varēs aiziet tur iepazīties ar mūsu latviešiem, kaut ar, kā dzirdas pa ausu galiem, publika esot diezgan prasta, kā mīļais papiņš sacītu. Etc., etc., etc.... Raksti aši vien, kā Tev sviežas, kā patīk oksēšana, kas cerams un gaidāms. Raksti ar, kā iet nabadzītei Jadvidzītei, vai viņa taisīs eksāmi, un kā viņa pārcieta oksēšanas mokas? Labasdienas, kam nākas, pašai Tev daudz mutīšu, un nu sveika.

113.

DORAI PLIEKŠĀNEI
Pēterburgā 1886. gada 23. martā (4. aprīlī)

                                                                                                                            Pīteros 23. marta d. 86. g.

Mīļais, mazais oksētājs!

Citād Tevi jau pavisam nevar saukt, Tu no, oksēšanas vien runā. Nu tad laidīšu es ar par oksēšanu. Kad Jūs īsti beigsiet te, Grīvā, oksēt, vai 20. aprīļa dienā brauksiet uz Rīgaspili, un kā beigās mājās tika norunāts, laist Līziņu ar līdzi vai nie? Vai daudz Jūsu skaistuļu tiks priekšā vestas tam vīriskam sfinksam, kas tās briesmīgās mīklas dod minēt, - es gribēju teikt, tiem bargiem Rīgas skolaskungiem? Jūs abas tādas žiglas vāverītes gan drīz iekalsiet galvā atbildes uz viņām mīklām, bet neļaujiet nabaga Jadvidzītei par daudz ap iekalšanu novārgt, nelaidiet viņu vienu, lūkojiet uzjautrināt. - Par otru tādu sērdienīti, par Brinkenu izprasi Klemensīti, ko viņa par jo zina, ko viņš dara, vai viņš dabūjis manu vēstulīti? Izstāsti man, ja tur vēl kas interesants notiekas. Es Tev šoreiz pats it ne nieka negribu stāstīt, lai iet visa vēstule pilna ar jautājumiem. Kā pie mums runā, tad Jūs Grīvā sāciet mācīties pasaules valodu volapiku. Vai Maass Jūs jau ar tik tāļi būs padzinis, ka eksāmus taisīsiet visus volapikā? Ja tā, tad vienīgi, lūdzu, nevičus raksti vēl man volapikā, es, jandien, prasts cilvēks, vēl viņa nezinu. Jeb vai viss tik ruņas vien, un Jūsu gudrais Maass tik Dinaburgas teātra viesus vien grib iemācīt volapiku?
Mans veselības bulletins: ēst gribas, dzert vēl vairāk, oksēt negribas, cits viss pa vecam. Ja gribi kādu jaunu ziņu: domājams, ka pie mums ar būs jau pavasars, par to ka ierodas itāliešu šarmansčiki un studenti nes ziemas mēteļus aizlikt. (Citād mēs nevaram pazīt, kāds gadalaiks.)

114.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1886. gada 23. martā (4.aprīlī)

                                                                                                                Pīteros 23. marta d. 86. g.

Kā Jūs, mīļie nabadziņi, tā uzreizes visi saslimuši ar tām nelaimīgām rokām un kājām! Jums tagad diezgan bēdīgi dzīvot tādiem slimiem, kaut, mazākais, Doriņa pa lieldienām būtu mājās, tā Jūs pajautrinātu. - Es nezinu, kā Jūs tur mājās spriediet, man domāt, Jums vajadzētu tikpat uz Ķemeriem aizbraukt kādu vasaru, vai nu mīļam papiņam, vai manai mamiņai; cik ilgi tad Jūs tā cietīsiet; Jūs jau beigās pavisam klibi paliksiet. Varbūt tikpat kādu vasaru varētu iztikt mājās ar vienu pašu lielo saimnieku un muižaskundzeļiem? - Naudas jau tagad ar būs no Žabas lielakunga. Bet vai visas naudas būs tik 5000, vai Rezevskis sev patura celu 1000? Un kā ir ar Andrejevu, vai tas jau aizmaksāts? Vai Žaba to naudu no bankas dabūjis, un vai viņš varēs Jezercus noturēt rokās, vai tikpat drīz nenāks zem āmura?
Es Jums labprāt ko priecīgu aizrakstītu, bet nekas labs šodien prātā neiekrīt. Sevišķi priecīgas ziņas man nekādas nau, bet nepriecīgas ar ne; viss iet kā jau arvienu - puslīdzīgi. Šogad tikpat agrāk netikšu mājās, kā es jau biju gaidījis, eksāmu tikpat daudz kā pērn. Vājāk mums nu gan iet ar korteli. Bija mūsu saimniece savā kukņā ielikusi jaunu. dzīvotāju, gluži lielu lēruma taisītāju, netīru, smirdošu tēviņu. Paldies dievam, ka pēc 4 dienām mēs sacēlām dumpi un izsviedām viņu laukā: Tagad viņš šķūnī. Vai iedomāsieties, kas mūsu līdzdzīvotājs bija, Jūs tādus vīrus pazīstiet. Tas bija - teļš. Bez tādām bezkaunībām vecene sāk mūs ar sliktāk barot, tātad dumpis mājās katru dien. Par lielu apmierināšanu mums ir māju maize, ko līdzi atvedām. Ja mīļā, mamiņa tādu lietu grib vēl sūtīt, mēs visu labprāt pieņemam. Bet vēl mums daudz ir pāri. Ir vēl sieru, desu, melmeņu un abi lielie šiņķi gandrīz tādēji. Bez tam Stučku māte atsūtīšot. - Lai mīļā mamiņa tad izdomā paša, ko sūtīt, kas ilgāk stāvētu.
Palieciet veseli, mīļie radiņi, no dieva puses neslimojiet vairs, un ardievu līdz nākamai reizei.
Vēstules beigās ar zīmuli pierakstīts:
Vainīgs, sameloju. Sieru nau vis vairs neviena. Ja Jums ir kāds lieks, atsūtiet viņu ar šurp.
                                                                                                                                Veseli, mīļie ļautiņi!

115.

K.,D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1886. gada 9. (21.) oktobrī

                                                                                                                    Pēteros 9. oktobra d. 86. g.

Veseli, sirdsmīļie radiņi!

Vai nu dievs dos mums samainīties vēstulēm, vai atkal tur kāds načalniks viņas aizturēs? Vai Jūs to lopu nevariet labi izgānīt, tā jau viņš var darīties kā pats turku zultāns; kas tik viņam prātā nāk. Ja nu šoreiz vēl vēstule nenoiet īstā laikā, t.i., ja es par nedēļu nedabonu no Jums atbildes, tad es Jums aiztelegrafēšu savu adresi. - Kā Jūs varbūt jau zināsiet, mēs bijām iestājušies kolēģijā, bet daudz mums šo lielo kungu žēlastība nepalīdzēja, dzīvošana gan bija diezgan laba, par to ka tur istaba liela, turpat mājā bibliotēka, bez tam varēja ar iepazīties ar citiem krieveniekiem studentiem, bet par to atkal barība slikta (no studentu puses tagad nekas nepārlūkoja), brokastī un vakariņās pašam savas maizes vajadzēja, pielikties nekur nebija; bijām gan aizdevuši savu proviantu storožam glabāt, bet profesoru žurkas (gudras būdamas) pāri dienās bija pāri sieru aprijušas. Mēs pēc divi nedēļām izvilkāmies no šīs studentu kazarmes. Stipendiju, kā es rakstīju, mums ar solīja dot; mēs staigājām no viena univerzitetes lielkunga pie otra, katrs noplēsām 2 pārus zābaku, aizmaksājām kurpniekam katrs 1 rbl. 50 kap. un galu galā ne tikvien kā nedabūjām stipendijas, bet arī vajadzēja pašiem par zābaku lāpīšanu aizmaksāt. Stipendiju nedeva, teica, mums neesot nabaguzīmes, ne nabagukules. - Mums nāk tagad atkal eksāmu laiki virsū, jātaisa 2 eksāmi, kas vēl atlikušies no izgājušā pusgada, bez tam šim pusgadam pašam savi divi eksāmi. No šiem eksāmiem viens ir stipri grūts. -Pie savas tagadējās saimnieces mēs cīš lab ierīkojušies, mēs pie viņas ēdam, un - domājiet - vēders savu poli tiku nemaina katru dienu. Tas nākas, lūk, tā: mēs saimniecei naudu uz priekšu neiemaksājam, bet dodam viņai ik nedēļas kādu mazumiņu, un tā zupa paliek vienmēr kreptīga un gaļa nepuvusi. Svētdien es dabūju vecu pazīstamu redzēt, Freiberģa - maizestēva jaunāko dēlu. Viņš te, Pēterburgā, tehniskā augstskolā šinī augustā iestājies. Otris brālis esot par prastu apcierīti. Bet šis var cerēt uz labu vietu kādā nebūt fabrikā, valdība paša gādājot par to, ka vietas dabūtu. - Provianta mums vēl daudz, tik jau sviests sāk iet mazumā; ripusierus mēs glabājam pašus beidzamos, par to ka viņi, jo ilgāk stāv, jo labāki tiek. - Nu rakstiet nu paši, mīļie radiņi, kas pa mājām liekas, vai visi veseli.
                                                                    Ardieviņu!

P. S. Izgāniet krietni, krietni načaļņiku arī no manas puses. Vai Bernardienes vēstuli ar dabūjāt un nodevāt?

Vēstules augšmalā pirms datējuma rakstīts:
Mana adrese:
S. Peterburg. Spasskaja častj.
Vozņesenskij pr. d. 30, kv. 59.

116.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1886. gada 26. oktobrī (7. novembrī)

                                                                                                                            Pēteros 26. oktobra d. 1886. g.

Radiņi mīļie, radiņi, nevaru es neko izdarīt ar tiem profesoru kungiem! Čalataja viņi, čalataja, runāja un sprieda tik ilgi, kamēr nu esot viss par vēlu, šo pusgad vairs nevarot stipendijas dot, un lai tur man būtu -vai 100 nabagu kules ar 1000 ielāpiem. Nākošu pusgad, t.i., pēc jaunā gada, būšot stipendija visādā ziņā, bet tagad esot tūliņ novembris klāt, beidzamais mēnesis, viss jau esot izdalīts. Tātad. mīļie radiņi, gribiet, sūtiet man ubagu kuli tagad, negribiet, es viņu ņemšu pēc jaungada līdz; bet, ja jau Jūs sūtiet, tad ielieciet tanī kulē svētības dēļ kādus grašus (zināms, papīra naudā) jeb sūtiet to naudu tāpat bez tās kules. Ja būs 25-nieks, tad jau ir diezgan un daudz. Par atmaksu Jums es atkal nākošu nedēļ ceru notaisīt kādu eksāmi. Tas pats augstais dievs man dos mīļas veselības kā līdz šim arīdzan. Šo visu laiku biju vesels kā rutkis, tik izgājušu nedēļ biškiņ «zusammengluten» un pēc tam biškiņ «abgestossen», tātad galu galā viss izlīdzinājās labpatikšanai. Saprotama lieta, tām das labpatikšanas man netrūkst arī māju sadzīvē. Mūsu saimniece poliete, čiverē vienmēr pa poliski un vis čego-patego pakš, es ar šad tad pa vārdam iemetu, kā: dabar nic, co pan ceš, un mēs tad tā runājamies un tādi draugi esam kā putra ar kāpostiem. Tik jau mēs pie viņas ar pusdienu ēdam un - tad nu, zināms, tiek tāds vārds runāts, kas neizklausās pēc draudzības.
Te, par pusdienām runājot, mans vēders atsaucas, viņam neesot vairs ne šiņķa gabaliņa, ne siera šķēlītes. Mēs viņu lūkojam tā mierināt, ka Stučku māte vēl šonedēļ visu vajadzīgo sūtīšot. Bet nu mums šogad gan būs jāpaliek līdz decembra pusei, un tad nu, mīļā mamiņa, tikpat pēc kāda mēneša ir Tu atsūtīsi mums kādu nebud zakuskiņu. Bet ar sūtīšanu nestieidzaties, varbūt tiek ar vieniem Stučku mātes kukuļiem, par to es tad pēc rakstīšu. Jaunu ziņu tagad no manis negaidiet, nāks laiks, nāks padoms. Par to Jums tagad divi sikatieri sētās, lai tie raksta visus sētas vēsturīgos notikumus. Varbūt es Jums nākošu reizi varēšu rakstīt, ka man kādas stundas dodamas, meklēt es viņas meklēju. Nu veseli, mīļie radiņi, uz drīzu atkal redzēšanos.
                                                                                                                                        Jūsu «prositjeļ»s.

Mana adrese:

g. S. P. B. Vozņesenskij pr. No 30, kv. 59.

117.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1886. gada 13. (25.) novembrī

                                                                                                                                            Pīteros 13. nov. d. 1886.

Dieva prāts ir brīnišķīgs un neizprotams, sirdsmīļie radiņi, un cilvēka mūžs raibs kā dzeņa svārki!! Jem nu, cilvēciņ, citu reizi dūšu lādēt načalniekus un nicināt dieva savādus likumus - vakar tikko biju visādiem grēkiem apgrēkojies pret stacijas un debesu kungiem ļaunprātīgā vēstulē, - te, lūk, nu šodien, 13. novembra dienā, nauda klāt ar visu vēstuli un gandrīz nau vairs, par ko lādēties. Bet cūkas viņi tikpat visi, ir Frīdlandis, ir načalnieks, ir visi, visi, vienīgais kondukters labs cilvēks, bet ir tas sivēns, varbūt pats naudu aizturēja. -Nu, paldies, mīļie ļautiņi, ka tik daudz pūlējāties, kamēr no naudiņas vaļā tikāt, un Jūs, cikatierīši, nobučojiet visu manu mīļu mamiņu, ka viņai bija tik daudz apkārt jābraukā ar maizes kulīti. Nu tagad, mīļmamiņ, ja jau Tev maizeskule gatava, tad sūti ar, kad jau izkrīt, mēs gaidīt varam, jo Stučku māte jau reizi sūtīja, un sevišķi sviesta vairs nevajadzēs, tā mums daudz piesūtīts. Bet, ja mamiņ kamaneņ caciņ dūmā, ka sūtīšana ar šoreiz vairāk izmaksās nekā paša barībiņa, tad lai ar pavisam paliek. Šai saimniecei daudz vairāk pie nagiem pielīp nekā senējai, bez tam viņai pašai meita un dēls, un tiem arī katram pa kāram zobam mutē. Tātad ir sargādams nenosargāsi - ja kas notiekas, vis dienestmeita vainīga (jau šī mums 4. dienestmeita). Bet viens apstāklis ir atkal izdevīgs priekš maizeskules - saņemšana gauži viegla, mēs dzīvojam itin tuvu pie bānūzera. - Nu jau atkal, paldies dievam, 2 lapaspuses gatavas, nu rakstiet Jūs atkal man: jauku, labu vēstuli. Jā, Jūs pat rakstiet kādus notikumus iz tāļākas apkārtnes, kas būtu kaut necik svarīgi; lieta tā: kāds mūsu senākais biedris jaunās «Dienas Lapas» redaktors, un tas prasa korespondenciju. Ja gribiet, parakstiet ko nebūt par to, kāds šis gads, kāda labība vislabāk izdevusies; kā iet «Mutes kunga» tēva pusē, t.i., kontračniekiem, jo tie jau Rīgā vairāk interesēs; kas tur iznāca no gubernatora vai stanovoja kaušanas pie Vasiļevas, vai nau tur kādu briesmu notikumu, vai Preiļu jauno krodznieku laiž mierā utt., utt. Ja Jums tur kas nebūt tāds ir, tad atsūtiet man viņu šurp, es viņu pārtaisīšu, pastaipīšu kā velns to vērša ādu, kamēr galā iznāks pareiza korespondencija, kādas viņas pa visām avīzēm apkārt maļas. - Ja papiņš tā ar mieru, lai abonē «Dienas Lapu» līdz gada galam, tas maksās tik 1 rbl. 50 kap., un tad redzēs, vai viņam tas «verķis»» patiksies. Nu, kā paši manīsiet, jaunu ziņu man vēl nevar būt no aizvakardienas, tātad no manas, puses tik visiem mīļiem radiņiem daudz, daudz mutīšu un labu dienu: Rakstiet Jūs drīz savam dēliņam
                                                                                                            Pēteros.
                                                                                                                                Verte!
Ka jau reizi mans ««mazais» tāds malacs bijis, licis sevi nomālēt tam mālderīšam, tad jau sūti vien savu vaigu šurp; man ar tik labs vien no tam var celties, tagad grūti laiki un pat kapeika dārga, un jau gudrais Zālamans saka: «Kas to kapeiku necienī, tas nau vērte tā rubuļa.» Sūti vien, mīļo mazulīt, sūti savu artaviņu!
Tys pots, kas visou gromotu saskrejviejs.