RAINIS
Vēstules
Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)
1888. gads
121.
K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gadā, pēc 1. (13.) februāra
apm. janvāra beigās Pēteros
šodien, 1888. g.
Mīļie radiņi!
Paldies dievam tam augstajam, kas mūs radījis, kas mūs vadījis un pa godam
audzinājis! Godīgi nonācām Pēterburgā, nepaspējām uz to lielo škandāli
dzelzceļā pie Viškiem, bet arī mums gadījās tāds muļķisks joks, ka vajadzēja
nokavēt uz ceļa pāris stundu. Vienam vagonam priekšā lūza rats, - kā ļaudis
sacīja, no liela saltuma; nelaimes, zināms, nekādas nenotika, iekšā sēdētāji pat
nemanījuši, ka rata nau, un tad tik tikuši uzmanīgi, kad vilcienu apturējuši. Smalki
viņiem iet ar tiem dzelzceļiem, kādas dienas priekš tam uz Liepājas ceļa bijis tāds
pat gadījums, uz Vitebskas ar un nu atkal pie Viškiem. Lai viņus velns rauj un, man
rādās, rauj jau ar. Mēs sev Pēterburgā nonācām pašā laikā, izsludināts gan
bija, ka sākšoties darbi 21. janvārī, bet pēcāk bija atcēluši sākumu līdz 30.
Tagad jau puslīdz visi sabraukuši, bet vis vēl nāk klātu. Nekādu nemieru un
piespiešanas vēl nau bijuši, bet drošs vēl neviens nau. 8. februārī vajadzēja būt
univerzitetes gadasvētkiem, bet aiz bailēm 8. nebūs ne svētku, ne lekciju. Ja jau
nekas nenotiks, tad eksāmi būs drīz vien. Divi būs jau 16. un 20, februārī, citi
tonedēļ pēc lieldienām, tā ka diezin, varbūt tik jūnijā tiksim vaļā!
Univerzitetē pārgrozījumu nekādu nau notikuši, rektors tas pats cūklops, tā kā var
būt, ka tikpat vēl kas būs.
Korteli mēs dabūjām drīzi maksā istaba 12 rbļ., liela, gaiša, silta, ļaudis
vācieši, putru mums vāra, bet pirmo tūliņ samaitāja ar savu sasodīto cukuru. Visas
mantas atvedām ar godu, tik tie podiņi aptaisījās. Nolikšana te ar laba, saltā un
drošā ankambari aiz 2 atslēgām. Viss, ar vārdu sakot, labi, tik moca mani zobusāpes,
grāmatas un vāckungu blusas, kuras bauru asinis pavisam nesmādē.
Dzīvojiet veseli un esiet pilni priecas iekš tā kunga. Ja gribiet zināt, manam
pulksteņam pirmajā dienā stiklis nokrita. Di capkes cuzamenbroken.
Uz
drīzu redzēšan'
Un
rakstiet tūliņ arīdzan.
Vēstules augšmalā rakstīts:
Tā vieta manas dzīvošanas:
g. S. Peterburg
Pet. Stor. Kronvereskij pr.
d.. No 71, kv.24.
122.
R, D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gada 3. (15.) martā
Pēteros 3. marta d. 88.
Sirdsmīļie radiņi!
Tā ta, pie Jums tie darbi neiet, trešs mēness, viena vēstule! Tā paša tik uz
puslapiņas! Tiem abiem cikatieriem, kā rādās, nau nekādas piespiešanās. Vecais,
senāk tik mudīgais ciķatierīts pavisam vēl nau grasījies rakstīt. Diezin kas tik
tur būs no tiem rakstītājiem! Lai nu, lai! Es vakar notaisīju pirmo eksāmi - 5!
Otrais būs vai nu 14. marta dienā, vai nedēļu vēlāk. Tagad jau varbūt būtu abi
divi notaisīti, ja prapisieri nebūtu aizņemti bijuši par zvērinātiem. Ja otrais
eksāms būs nobeigts, tad vēl paliek uz aprīļa beigām, uz maiju un jūniju 3 grūti
eksāmi un 3 viegli. Kā tagad redzams; tad varēs visus nosviest no kakla vēl šopat
pusgadu, bet būs jāpaliek ne vien līdz pusjūnijam, bet varbūt pat līdz 20. jūnijam,
un visi dziedāšanas svētki būs pelnos. Mīļai mamiņai būs jāapdomā vēl, ko par
vasaru ar atsūtīt, tādas lietas, kas vasar nemaitājas.
Tagad mēs ēšanas ziņā dzīvojam kā pa kalpu kāzām. Katru dien liekam vārīties un
cepties un par to maksājam: par sāli un virci utt. 1 rubli, par ūdeni un par uguni - 2
rubļi par mēnesi, tātad visa pusdiena iznāk 1 rbl. 50 kap. un sūtīšanas maksa, kur
senāk, pie saimniecēm ēdot, bij jāmaksā 9 rubļi un par piedevu dabūja vienu dien
cietu un otru dien cietu vēderu. Tagad turpretim vēderi izturas tik godbijīgi un
mīlestīgi; kā to dažreiz pat mājās neredz. - Jauna pastāstīt Jums nekā nevaru,
kā jau arvien. Vienīgais, kas vēl būtu, tas ir, ka tas pinkainais Ķidiņš ir no
Bergmaņa piejemts par krievu tulkotāju un raksta iekšzemes ziņas iz Krievijas. Viņš
dabū par mēnesi 50 rubļu algas. Vai viņš univerzitetē vēl reizi iestāsies, nevar
zināt.
Bet nu tagad, es domāju, man ir diezgan tiesību gaidīt no Jums atbildes. Kā iet ar
Kuzņecova lietu? Vekselis vis vēl nau parakstīts? Ko rakstīt Jums būtu diezgan, pēc
manām domām.
Dzīvojiet visi veseli, mīļie radiņi!
Mana adrese: Pet. st. Kronverskij pr. d. No 71, kv. 24.
123.
K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gada 17. (29.) martā
Pēteros 17. marta d. 88.
Sirdsmīļie radiņi!
Šoreiz mana vēstule novēlinājās eipašīgi caur tam, ka mēs te gaidījām Stučku
mātes pīrāgus atbraucam; vajadzēja tak noskatīties, cik tur atnāk, vai varēs
pietikt līdz lieldienai. Un, raug, tā ar bija, varēs ar iztikt līdz svētkiem; no
Vidzemes memes atnāca liels šiņķis, teļa cepeši 2, pāris sieru un t.j.pr. Paša
laba ar vēl laba čupa: vesels šķiņķis, viens ciskiņš, 1 1/2 siera utt., utt. . . .
Mēs dzīvojam kā pa to Ējiptes zemi, ēdam un dzeram, un dievu pieminam, viens tik
prasti, ka nevar labi krietni piespundēties, zobiņi drusciņ sūrst. Arī roka tāpat
kā citiem gadiem gribēja sākt sāpēt, bet, kā Pičuks jēma dot ar karstumu un
škabadieri, un berzēšanu, tad pārdrošas skrēja un izputēja kā žīds pa
Miķeļiem. Visas tādas kaites nāk jau vienmēr pavasarī «no tās spilgtās
spalgoņas, debesīm esot apmākušamiesot kutošiem mākoņiem [1 nesalasāms vārds], un
no tās švītroņas un dārdoņas, kad pēcāk tās Ūdaiņa paļubriesmas
sastrēgamumies pārplūst utt.». Jūs varbūt nesaprotiet, kas tas par tekstu jeb
fonētikas aprakstu, ja maz jau ir tādu ļaužu, kas to jauntaisīto valodu saprot, kur
nu mums, prastiem ļautiņiem, zināt fonogrāfijas un stenogrāfijas valodu. Bet nekas,
ja Jūs nesaprotiet, citi ar nesaprot, varbūt net pats taisītājs Ķidiņš. Bet varbūt
Jūs pavisam neesiet ievērojuši tās spelgoņas - paskatieties viņā galā to lepnību
(Nr. 61 un daudzi citi), vārdu kā sūdu, prāta ne dukas. Vai Jūs visi,- mīļie
radiņi, esiet ar veseli šitamā spelgoņā? Vai papiņam nesāp kaklis vai kāja? Par
mamiņas zobiem man izgājušu reiz pavisam nerakstīja cikatierīts, viņi tak pārstāja
krist laukā. Nākošu reizi smuki visu izrakstiet, kā iet ar procesi. - Mans eksāms
atkal tika atlikts uz nedēļu vai divām. Citi eksāmi sāksies varbūt jau priekš
lieldienām, varbūt tūliņ pēc baltās svētdienas, svētki nebūs diez cik patīkami.
Bet, lai būtu kā būdams, kad tik varētu maijā vai jūnija sākumā tikt mājās, tā
viņi tagad solās palaist tik 15. vai 20. jūnijā, un kur tad visi dziedāšanas svētki
un vēl tā neģēlīgā tauku tecināšana pa pašu karsto laiku. Ko Jūs viņreiz par
politiku bažījāties, par veco Viļumu un melno strīpu - strīpa maksā daudz naudas,
te ar nevienas avīzes nebij ar strīpu, tik vien vācu avīzes, un vecam vīram jāmirst,
nāks jauns - būs jauna dzīvība, būs ļaudīm drusciņ brīvāk, varbūt ar pacelsies
tirgošana un cenas; vecais Viļums - kalps no Bismarka mājām, un Bismarks nospieda
visus ar saviem zaldātiem. Jūs vēl prasiet par dunduriem. Iznāks gan dunduri Rīgā
par divi trīs nedēļas, bet daudz tur nekas nebūs, Jūs jau ziniet, ka 2 daļas,
beidzamās, labākās, nostrīķētas. Bet, ja šiem dundurīšiem cik necik ies, būs
jāmēģina ar tiem, varbūt varēs Rupuci apmānīt. Bet tagad nu bēdas ne ap to, bet
kā lai ātrāk tiek par apikāta cienkungu un sāk naudiņu plūkt no tautiešiem un
ļautiņiem pa 5 rubļi no vārda. Vot!
Līdz nākamam, veseli! Lai maziņais atraksta, kā nu iet, vai neraud.
124.
K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gada 3. (15.) maijā
Pēteros 3. maija d. 1888.
Sirdsmīļie radiņi!
Atkal viens eksāms no pleciem novēlies kā miltumaiss (šoreiz 4), un vēl paliek
pāri viens grūts, viens vieglis un atkal viens grūts; maijā varbūt jau visi būs
beigti, un jūnija sākumā jau dabūs zīmi (diploms tik pēc gada dabūjams, kad raksts
nodots), tā ka visādā ziņā priekš vasaras svētkiem būšu pie mīļiem radiņiem. -
Lieldienas palaidām diezgan bēdīgi, no māju naskajiem ciktieriem nekādas ziņas; bija
viens cilvēciņš no
Rīgas atbraucis pie Pičuka, saukts Grau's, tura te darīšanas pie Sinātes; cita sveša
par visiem svētkiem neviena neredzējām, pačastavajām savu saimnieku - vācieti, tas
mums pastāstīja ko par Bismarku - un tas arī viss, krūciņa stāv kā bārenīte
pusītē, nau kam viņu dzert, kaņuku paglabājām uz eksāmenu beigām ja neskatās uz
to, ka mums nau nekādu svētku, tad mēs citā ziņā dzīvojam kā daždien lieli kungi,
kafiju vien dzeram no tādas lielas krūzes un baltu un dzeltenu maizi ēdam; mēs ar
iemanījāmies tagad pusdienā vis pa krūzītei alus dzert, tas vairs nekā neskādē pie
mācīšanās, un Jūs paši redzēsiet un brīnīsieties, kāds resns dēls Jums atbrauks
mājās, tā kā mīkstais Riuša dēls. Šnapstiņa nevar vis tā brūķēt, tas tūliņ
acis rauj cieši aiz miega pēc vienas stundas. Nu, Jūs gan paši sapratīsiet, kas tik
lepņi grib dzīvot vienā kapijā, sukuros un alā (par alu mums iziet 3 rubļi par
mēnesi), tam ar vajaga daudz naudas, tātad būtu smagi labi gan, ja mīļais papiņš
man atsūtītu kādu baltu zilberšeini vērtībā no 25 rbļ. Ar ēdamiem mēs pietiksim
nu līdz pašam galam; Stučku māte bija uz lieldienām atsūtījusi tikai sviesta
spainīti. Par veselību varu Jums sacīt tik to, ka viņa pilnīgi apmierinoša, drusciņ
galva iesāpas, drusciņ miegs nenāk, drusciņ vēdera ķezas, un tas ar viss. Šogad
mums ar barošanos iet brīnum labāk nekā visus tos pārējos gadus, sevišķi laba
zīme ir tā, ka vēders dikti maz maitājas; tā, ka vajadzētu zāļu lietot, šogad ne
reizes nau pienācies, kamēr citiem gadiem pastāvīgi zāles uz galda stāvēja, paēd
pusdienu un iemet kādas drapes, lai varētu pēc liekais iziet vai atkal lai neizietu
viss. - Bet nu ar ir viss; jauna vis vēl nekā nau, aizvakar domājām, ka vakar būs
kas, bet nebija, kā rādās, rīt ar Eiropas miers nietiks pie mums traucēts. Vēl kas
par Jūsu ciktieriem un ciktieru palīgiem. Nu jau pie Jums lietas tiktāļ
attīstījušās, ka katra vēstulīte no Jūsu ciktierīšiem ar lūgšanu jāizlūdzas,
bet, kad raksta, tad raksta ar tā pa puslapaspusītei, pa lapaspusītei kā ar vēju
nopūš, un gandrīz uz ikkatrām manām divām vēstulēm atskrien viena, tas ir, ja tik
atliek diezgan laika to vienu norakstīt. Ak tu mūžīgs dievs! Es vienu provianta kasti
nostādīju savā istabā, tur tās māju ciktierīšu vēstules nokraušu. - Varbūt ka
drīz nelaimīgie dunduri iznāks, tad atkal rakstīšu: nākošais eksāms būs 16,
maijā. Veseli, sirdsmīļie radiņi, līdz nākošai reizei.
P. S. Ciktierīšu lieljumpravām. Ik bit mir aus ein maz grāmatiņ zu schreibt. Bet drīz.
125.
K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888, gada 9. (21.) maijā
Pēteros 9. maija d. 1888.
Sirdsmīļie radiņi!
Būtu tūliņ rakstījis atpakaļ un paldies teicis par tā žēlīgā, mīļā papiņa
devīgu roku, bet gribējās nogaidīt dunduru un tad reizē visu izdarīt. Šorīt
patlaban atvilkās tie maziņie nabadziņi, brīnum saplūkāti un diezgan bēdīgi no
izskata. Viss labākais un saprotamākais izstrīķēts, palikuši joki par tādiem
vīriem un lietām, kas maz kur pazīstami; bez tam mums nebija iespējams priekš
drukāšanas gabalu izlasīt vēlreiz cauri un pārlabot, mazākais, tās svarīgākās
vietas, tagad veselas lapaspuses par to pavisam nesaprotamas. Šur tur es piezīmēju
kādas kļūdas. Kādi tagad tie drukātie dunduri izskatās, tad vienīgais labums pie
viņiem, ka tur drusciņ palādēts; tie Vidzemes papi visu to štuku nesapratīs, tas pat
jau nau labi, ka tagadiņ tās peršiņas iejem tik lielu daļu no visas grāmatas.
Redzēs, kā dies dos izpārdot tos nabadziņus, vecais Stučkis jau pūlas no visiem
spēkiem. Rīgā ir 200 «Dienas Lapā» un vēl pie 3 grāmatbodniekiem, Jelgavā pie 2,
Liepājā. - Maksāja drukāšana 89 rubļus, sludināšana maksās 10 rubļus, ja jau
varbūt gadās paspēle, tad mušin[?] jau gon varbūt vajadzēs lūgt činigu želigu
Josmuižas Plikšana lielkungu palīgā nākt; bet Vidzemes ļaudis visu labu vien runā.
- Eksemplārus izsūtījām visām redakcijām un dažiem labiem vīriem. Vai man nebūtu
jāsūta arī kāds savam mīļam unkuļam, varbūt viņš būs tad labāks? - Redzēs, ko
nu tie apgānītie ļaudis teiks, vai kliegs vai metīsies uz noklusēšanu. Rakstiet Jūs
paši. ar savas domas, dikti smagi labi būtu gan, ja varētu no visām pusēm zināt
dabūt, ko domā par tādiem štukiem, par ikkatru gabaliņu, vai viņš pielaižams vai
ne, vērts vai ne un vai pārlabojams. Lai nu paliek tie dunduruki, kad vajadzēs un kad
Jūs gribēsiet, varēsiet atkal paklausīties tamā pļāpā. Bez tās devīgās tēva
rokas un tiem dundurukiem mums to prieku nau vis daudz šinī laikā. Nākošu pirmdien
jau atkal eksāms un, maita, cieš grūts.
Mēs nu gan dzīvojam lielā vietā, kur katru dien dzirdam pa velti pusdienu cauri
mūziku un redzam pa velti kumēdiņus zvērudārzā, bet ko tas viss palīdz. Nu, lai
šai reizei pietiek tās rakstīšanas, drīz jau atkal būs jāraksta, un tad jau
jātaupās vārdos, lai būtu, ar ko lādēties ar veco trani, tas cilvēks lamāties ir
mācījies.
Ardievu, mīļie radiņi, paldies, ka tik ātri atrakstījāt tik svarenu vēstuli, un
lūgtu nu nenolaisties un atkal rakstīt jo drīz.
P. S. Vecajam un mazajam. Prasām par visu smalki referēt, ko papiņš un mamiņa saka par katru gabaliņu, vai temats der, vai labi izteikts, par kuru smejas, kuru tura par kodīgu, kuri nederīgi un par ko. Jo vairāk Jūs to pastāstīsiet, jo labāk varēs jaunu punduru iztaisīt, jo drošāki varēs būt pie jauna izdevuma, ka sapratīs un pirks.