RAINIS

 

Vēstules

 

 

Skolas un studiju gadi (1880. - 1888.)

 

1888. gads

 

 

 

121.

K., D., L un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gadā, pēc 1. (13.) februāra

apm. janvāra beigās Pēteros
šodien, 1888. g.

Mīļie radiņi!

Paldies dievam tam augstajam, kas mūs radījis, kas mūs vadījis un pa godam audzinājis! Godīgi nonācām Pēterburgā, nepaspējām uz to lielo škandāli dzelzceļā pie Viškiem, bet arī mums gadījās tāds muļķisks joks, ka vajadzēja nokavēt uz ceļa pāris stundu. Vienam vagonam priekšā lūza rats, - kā ļaudis sacīja, no liela saltuma; nelaimes, zināms, nekādas nenotika, iekšā sēdētāji pat nemanījuši, ka rata nau, un tad tik tikuši uzmanīgi, kad vilcienu apturējuši. Smalki viņiem iet ar tiem dzelzceļiem, kādas dienas priekš tam uz Liepājas ceļa bijis tāds pat gadījums, uz Vitebskas ar un nu atkal pie Viškiem. Lai viņus velns rauj un, man rādās, rauj jau ar. Mēs sev Pēterburgā nonācām pašā laikā, izsludināts gan bija, ka sākšoties darbi 21. janvārī, bet pēcāk bija atcēluši sākumu līdz 30. Tagad jau puslīdz visi sabraukuši, bet vis vēl nāk klātu. Nekādu nemieru un piespiešanas vēl nau bijuši, bet drošs vēl neviens nau. 8. februārī vajadzēja būt univerzitetes gadasvētkiem, bet aiz bailēm 8. nebūs ne svētku, ne lekciju. Ja jau nekas nenotiks, tad eksāmi būs drīz vien. Divi būs jau 16. un 20, februārī, citi tonedēļ pēc lieldienām, tā ka diezin, varbūt tik jūnijā tiksim vaļā! Univerzitetē pārgrozījumu nekādu nau notikuši, rektors tas pats cūklops, tā kā var būt, ka tikpat vēl kas būs.
Korteli mēs dabūjām drīzi maksā istaba 12 rbļ., liela, gaiša, silta, ļaudis vācieši, putru mums vāra, bet pirmo tūliņ samaitāja ar savu sasodīto cukuru. Visas mantas atvedām ar godu, tik tie podiņi aptaisījās. Nolikšana te ar laba, saltā un drošā ankambari aiz 2 atslēgām. Viss, ar vārdu sakot, labi, tik moca mani zobusāpes, grāmatas un vāckungu blusas, kuras bauru asinis pavisam nesmādē.
Dzīvojiet veseli un esiet pilni priecas iekš tā kunga. Ja gribiet zināt, manam pulksteņam pirmajā dienā stiklis nokrita. Di capkes cuzamenbroken.
                                                                Uz drīzu redzēšan'
                                                                Un rakstiet tūliņ arīdzan.

Vēstules augšmalā rakstīts:

Tā vieta manas dzīvošanas:

g. S. Peterburg
Pet. Stor. Kronvereskij pr.
d.. No 71, kv.24.

 

 

 

122.

R, D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gada 3. (15.) martā

                                                                                                                                    Pēteros 3. marta d. 88.

Sirdsmīļie radiņi!

Tā ta, pie Jums tie darbi neiet, trešs mēness, viena vēstule! Tā paša tik uz puslapiņas! Tiem abiem cikatieriem, kā rādās, nau nekādas piespiešanās. Vecais, senāk tik mudīgais ciķatierīts pavisam vēl nau grasījies rakstīt. Diezin kas tik tur būs no tiem rakstītājiem! Lai nu, lai! Es vakar notaisīju pirmo eksāmi - 5! Otrais būs vai nu 14. marta dienā, vai nedēļu vēlāk. Tagad jau varbūt būtu abi divi notaisīti, ja prapisieri nebūtu aizņemti bijuši par zvērinātiem. Ja otrais eksāms būs nobeigts, tad vēl paliek uz aprīļa beigām, uz maiju un jūniju 3 grūti eksāmi un 3 viegli. Kā tagad redzams; tad varēs visus nosviest no kakla vēl šopat pusgadu, bet būs jāpaliek ne vien līdz pusjūnijam, bet varbūt pat līdz 20. jūnijam, un visi dziedāšanas svētki būs pelnos. Mīļai mamiņai būs jāapdomā vēl, ko par vasaru ar atsūtīt, tādas lietas, kas vasar nemaitājas.
Tagad mēs ēšanas ziņā dzīvojam kā pa kalpu kāzām. Katru dien liekam vārīties un cepties un par to maksājam: par sāli un virci utt. 1 rubli, par ūdeni un par uguni - 2 rubļi par mēnesi, tātad visa pusdiena iznāk 1 rbl. 50 kap. un sūtīšanas maksa, kur senāk, pie saimniecēm ēdot, bij jāmaksā 9 rubļi un par piedevu dabūja vienu dien cietu un otru dien cietu vēderu. Tagad turpretim vēderi izturas tik godbijīgi un mīlestīgi; kā to dažreiz pat mājās neredz. - Jauna pastāstīt Jums nekā nevaru, kā jau arvien. Vienīgais, kas vēl būtu, tas ir, ka tas pinkainais Ķidiņš ir no Bergmaņa piejemts par krievu tulkotāju un raksta iekšzemes ziņas iz Krievijas. Viņš dabū par mēnesi 50 rubļu algas. Vai viņš univerzitetē vēl reizi iestāsies, nevar zināt.
Bet nu tagad, es domāju, man ir diezgan tiesību gaidīt no Jums atbildes. Kā iet ar Kuzņecova lietu? Vekselis vis vēl nau parakstīts? Ko rakstīt Jums būtu diezgan, pēc manām domām.
Dzīvojiet visi veseli, mīļie radiņi!
Mana adrese: Pet. st. Kronverskij pr. d. No 71, kv. 24.

 

 

 

123.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gada 17. (29.) martā

                                                                                                                            Pēteros 17. marta d. 88.

Sirdsmīļie radiņi!

Šoreiz mana vēstule novēlinājās eipašīgi caur tam, ka mēs te gaidījām Stučku mātes pīrāgus atbraucam; vajadzēja tak noskatīties, cik tur atnāk, vai varēs pietikt līdz lieldienai. Un, raug, tā ar bija, varēs ar iztikt līdz svētkiem; no Vidzemes memes atnāca liels šiņķis, teļa cepeši 2, pāris sieru un t.j.pr. Paša laba ar vēl laba čupa: vesels šķiņķis, viens ciskiņš, 1 1/2 siera utt., utt. . . . Mēs dzīvojam kā pa to Ējiptes zemi, ēdam un dzeram, un dievu pieminam, viens tik prasti, ka nevar labi krietni piespundēties, zobiņi drusciņ sūrst. Arī roka tāpat kā citiem gadiem gribēja sākt sāpēt, bet, kā Pičuks jēma dot ar karstumu un škabadieri, un berzēšanu, tad pārdrošas skrēja un izputēja kā žīds pa Miķeļiem. Visas tādas kaites nāk jau vienmēr pavasarī «no tās spilgtās spalgoņas, debesīm esot apmākušamiesot kutošiem mākoņiem [1 nesalasāms vārds], un no tās švītroņas un dārdoņas, kad pēcāk tās Ūdaiņa paļubriesmas sastrēgamumies pārplūst utt.». Jūs varbūt nesaprotiet, kas tas par tekstu jeb fonētikas aprakstu, ja maz jau ir tādu ļaužu, kas to jauntaisīto valodu saprot, kur nu mums, prastiem ļautiņiem, zināt fonogrāfijas un stenogrāfijas valodu. Bet nekas, ja Jūs nesaprotiet, citi ar nesaprot, varbūt net pats taisītājs Ķidiņš. Bet varbūt Jūs pavisam neesiet ievērojuši tās spelgoņas - paskatieties viņā galā to lepnību (Nr. 61 un daudzi citi), vārdu kā sūdu, prāta ne dukas. Vai Jūs visi,- mīļie radiņi, esiet ar veseli šitamā spelgoņā? Vai papiņam nesāp kaklis vai kāja? Par mamiņas zobiem man izgājušu reiz pavisam nerakstīja cikatierīts, viņi tak pārstāja krist laukā. Nākošu reizi smuki visu izrakstiet, kā iet ar procesi. - Mans eksāms atkal tika atlikts uz nedēļu vai divām. Citi eksāmi sāksies varbūt jau priekš lieldienām, varbūt tūliņ pēc baltās svētdienas, svētki nebūs diez cik patīkami. Bet, lai būtu kā būdams, kad tik varētu maijā vai jūnija sākumā tikt mājās, tā viņi tagad solās palaist tik 15. vai 20. jūnijā, un kur tad visi dziedāšanas svētki un vēl tā neģēlīgā tauku tecināšana pa pašu karsto laiku. Ko Jūs viņreiz par politiku bažījāties, par veco Viļumu un melno strīpu - strīpa maksā daudz naudas, te ar nevienas avīzes nebij ar strīpu, tik vien vācu avīzes, un vecam vīram jāmirst, nāks jauns - būs jauna dzīvība, būs ļaudīm drusciņ brīvāk, varbūt ar pacelsies tirgošana un cenas; vecais Viļums - kalps no Bismarka mājām, un Bismarks nospieda visus ar saviem zaldātiem. Jūs vēl prasiet par dunduriem. Iznāks gan dunduri Rīgā par divi trīs nedēļas, bet daudz tur nekas nebūs, Jūs jau ziniet, ka 2 daļas, beidzamās, labākās, nostrīķētas. Bet, ja šiem dundurīšiem cik necik ies, būs jāmēģina ar tiem, varbūt varēs Rupuci apmānīt. Bet tagad nu bēdas ne ap to, bet kā lai ātrāk tiek par apikāta cienkungu un sāk naudiņu plūkt no tautiešiem un ļautiņiem pa 5 rubļi no vārda. Vot!
Līdz nākamam, veseli! Lai maziņais atraksta, kā nu iet, vai neraud.

 

 

 

124.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888. gada 3. (15.) maijā

                                                                                                                                    Pēteros 3. maija d. 1888.

Sirdsmīļie radiņi!

Atkal viens eksāms no pleciem novēlies kā miltumaiss (šoreiz 4), un vēl paliek pāri viens grūts, viens vieglis un atkal viens grūts; maijā varbūt jau visi būs beigti, un jūnija sākumā jau dabūs zīmi (diploms tik pēc gada dabūjams, kad raksts nodots), tā ka visādā ziņā priekš vasaras svētkiem būšu pie mīļiem radiņiem. - Lieldienas palaidām diezgan bēdīgi, no māju naskajiem ciktieriem nekādas ziņas; bija viens cilvēciņš no
Rīgas atbraucis pie Pičuka, saukts Grau's, tura te darīšanas pie Sinātes; cita sveša par visiem svētkiem neviena neredzējām, pačastavajām savu saimnieku - vācieti, tas mums pastāstīja ko par Bismarku - un tas arī viss, krūciņa stāv kā bārenīte pusītē, nau kam viņu dzert, kaņuku paglabājām uz eksāmenu beigām ja neskatās uz to, ka mums nau nekādu svētku, tad mēs citā ziņā dzīvojam kā daždien lieli kungi, kafiju vien dzeram no tādas lielas krūzes un baltu un dzeltenu maizi ēdam; mēs ar iemanījāmies tagad pusdienā vis pa krūzītei alus dzert, tas vairs nekā neskādē pie mācīšanās, un Jūs paši redzēsiet un brīnīsieties, kāds resns dēls Jums atbrauks mājās, tā kā mīkstais Riuša dēls. Šnapstiņa nevar vis tā brūķēt, tas tūliņ acis rauj cieši aiz miega pēc vienas stundas. Nu, Jūs gan paši sapratīsiet, kas tik lepņi grib dzīvot vienā kapijā, sukuros un alā (par alu mums iziet 3 rubļi par mēnesi), tam ar vajaga daudz naudas, tātad būtu smagi labi gan, ja mīļais papiņš man atsūtītu kādu baltu zilberšeini vērtībā no 25 rbļ. Ar ēdamiem mēs pietiksim nu līdz pašam galam; Stučku māte bija uz lieldienām atsūtījusi tikai sviesta spainīti. Par veselību varu Jums sacīt tik to, ka viņa pilnīgi apmierinoša, drusciņ galva iesāpas, drusciņ miegs nenāk, drusciņ vēdera ķezas, un tas ar viss. Šogad mums ar barošanos iet brīnum labāk nekā visus tos pārējos gadus, sevišķi laba zīme ir tā, ka vēders dikti maz maitājas; tā, ka vajadzētu zāļu lietot, šogad ne reizes nau pienācies, kamēr citiem gadiem pastāvīgi zāles uz galda stāvēja, paēd pusdienu un iemet kādas drapes, lai varētu pēc liekais iziet vai atkal lai neizietu viss. - Bet nu ar ir viss; jauna vis vēl nekā nau, aizvakar domājām, ka vakar būs kas, bet nebija, kā rādās, rīt ar Eiropas miers nietiks pie mums traucēts. Vēl kas par Jūsu ciktieriem un ciktieru palīgiem. Nu jau pie Jums lietas tiktāļ attīstījušās, ka katra vēstulīte no Jūsu ciktierīšiem ar lūgšanu jāizlūdzas, bet, kad raksta, tad raksta ar tā pa puslapaspusītei, pa lapaspusītei kā ar vēju nopūš, un gandrīz uz ikkatrām manām divām vēstulēm atskrien viena, tas ir, ja tik atliek diezgan laika to vienu norakstīt. Ak tu mūžīgs dievs! Es vienu provianta kasti nostādīju savā istabā, tur tās māju ciktierīšu vēstules nokraušu. - Varbūt ka drīz nelaimīgie dunduri iznāks, tad atkal rakstīšu: nākošais eksāms būs 16, maijā. Veseli, sirdsmīļie radiņi, līdz nākošai reizei.

P. S. Ciktierīšu lieljumpravām. Ik bit mir aus ein maz grāmatiņ  zu schreibt. Bet drīz.

 

 

 

125.

K., D., L. un D. PLIEKŠĀNIEM
Pēterburgā 1888, gada 9. (21.) maijā

                                                                                                                                        Pēteros 9. maija d. 1888.

Sirdsmīļie radiņi!

Būtu tūliņ rakstījis atpakaļ un paldies teicis par tā žēlīgā, mīļā papiņa devīgu roku, bet gribējās nogaidīt dunduru un tad reizē visu izdarīt. Šorīt patlaban atvilkās tie maziņie nabadziņi, brīnum saplūkāti un diezgan bēdīgi no izskata. Viss labākais un saprotamākais izstrīķēts, palikuši joki par tādiem vīriem un lietām, kas maz kur pazīstami; bez tam mums nebija iespējams priekš drukāšanas gabalu izlasīt vēlreiz cauri un pārlabot, mazākais, tās svarīgākās vietas, tagad veselas lapaspuses par to pavisam nesaprotamas. Šur tur es piezīmēju kādas kļūdas. Kādi tagad tie drukātie dunduri izskatās, tad vienīgais labums pie viņiem, ka tur drusciņ palādēts; tie Vidzemes papi visu to štuku nesapratīs, tas pat jau nau labi, ka tagadiņ tās peršiņas iejem tik lielu daļu no visas grāmatas.
Redzēs, kā dies dos izpārdot tos nabadziņus, vecais Stučkis jau pūlas no visiem spēkiem. Rīgā ir 200 «Dienas Lapā» un vēl pie 3 grāmatbodniekiem, Jelgavā pie 2, Liepājā. - Maksāja drukāšana 89 rubļus, sludināšana maksās 10 rubļus, ja jau varbūt gadās paspēle, tad mušin[?] jau gon varbūt vajadzēs lūgt činigu želigu Josmuižas Plikšana lielkungu palīgā nākt; bet Vidzemes ļaudis visu labu vien runā. - Eksemplārus izsūtījām visām redakcijām un dažiem labiem vīriem. Vai man nebūtu jāsūta arī kāds savam mīļam unkuļam, varbūt viņš būs tad labāks? - Redzēs, ko nu tie apgānītie ļaudis teiks, vai kliegs vai metīsies uz noklusēšanu. Rakstiet Jūs paši. ar savas domas, dikti smagi labi būtu gan, ja varētu no visām pusēm zināt dabūt, ko domā par tādiem štukiem, par ikkatru gabaliņu, vai viņš pielaižams vai ne, vērts vai ne un vai pārlabojams. Lai nu paliek tie dunduruki, kad vajadzēs un kad Jūs gribēsiet, varēsiet atkal paklausīties tamā pļāpā. Bez tās devīgās tēva rokas un tiem dundurukiem mums to prieku nau vis daudz šinī laikā. Nākošu pirmdien jau atkal eksāms un, maita, cieš grūts.
Mēs nu gan dzīvojam lielā vietā, kur katru dien dzirdam pa velti pusdienu cauri mūziku un redzam pa velti kumēdiņus zvērudārzā, bet ko tas viss palīdz. Nu, lai šai reizei pietiek tās rakstīšanas, drīz jau atkal būs jāraksta, un tad jau jātaupās vārdos, lai būtu, ar ko lādēties ar veco trani, tas cilvēks lamāties ir mācījies.
Ardievu, mīļie radiņi, paldies, ka tik ātri atrakstījāt tik svarenu vēstuli, un lūgtu nu nenolaisties un atkal rakstīt jo drīz.

P. S. Vecajam un mazajam. Prasām par visu smalki referēt, ko papiņš un mamiņa saka par katru gabaliņu, vai temats der, vai labi izteikts, par kuru smejas, kuru tura par kodīgu, kuri nederīgi un par ko. Jo vairāk Jūs to pastāstīsiet, jo labāk varēs jaunu punduru iztaisīt, jo drošāki varēs būt pie jauna izdevuma, ka sapratīs un pirks.